Jaunumi

Pēc pirmajām starptautiskajām sacensībām biatlonā distanču slēpotājs Arvis Liepiņš secina - biju domājis, ka nedaudz ātrāk visu sapratīšu, taču ir tik daudz nianšu. Nieka pusotra centimetra kļūda ar ieroča siksnas pieregulēšanu un deviņi no desmit šāvieniem lido garām mērķim. Arī bijušais biatlonists un pašreizējais Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks uzsver, ka Liepiņš pagaidām vēl tikai iepazīstas ar biatlonu.

Pagājušās nedēļas nogalē Arvis Liepiņš aizvadīja savas debija sacensības starptautiskajā biatlonā, piedaloties IBU kausa izcīņas posmā Dušniki Zdrujā (Polija). Pirmajās sprinta sacensībās piektdien Liepiņš sašāva pusi no desmit mērķiem un ierindojās 83. vietā, bet dienu vēlāk aizvēra tikai vienu mērķi un ieņēma 99. vietu. Vai pēc debijas starptautiskajā arēnā Arvja noskaņojums ir kļuvis optimistiskāks vai pesimistiskāks, to jautājām pašam sportistam.

"Pirmajā gonkā sašāvu plus, mīnus normāli, bet otrajā gonkā gribēju kā labāk, taču sanāca kā parasti... Nedaudz citādāk pieregulējām šautenes siksnu un tā izrādījās kļūda," secina Liepiņš. "Arī ātrums trasē nebija tas lielākais. Tagad problēmas ar sniegu ir gandrīz visur, arī Polijā sniega bija maz, tādēļ trešo gonku vispār atcēla. Īsti neizdevās normālos apstākļos salīdzināt savu slēpošanas ātrumu ar konkurentiem. Nākamajam IBU kausa posmam bija jānotiek Vācijā, taču arī tur nav sniega un posmu pārcēla uz Itāliju. Nezinu, kā man veiksies kalnos, sen neesmu tādos apstākļos startējis."

Pirms došanās uz IBU kausa posmu Liepiņš negaidīti uzvarēja Latvijas čempionātā Madonā. Pats sportists atzīst, ka IBU kausā ir pavisam cits līmenis, kurā neesot viegli ielēkt. Kā būtiskāko atšķirību starp distanču slēpošanu un biatlonu Arvis izceļ četrarpus kilogramus smagās plintes nēsāšanu uz muguras. "Mugura pie tā nav pieradusi. Sākumā jau neko nejūti, bet, tuvojoties finišam, tos "liekos" četrarpus kilogramus sāc just arvien vairāk. Slēpošanas soli tas ietekmē nedaudz - ir jāslēpo stāvāk, tā ir nedaudz cita tehnika, taču pie tā vienkārši jāpierod."

Šobrīd svarīgākās atziņas tiek iegūtas, analizējot šaušanu. "Cik ātri apgulstos pirms šaušanas, cik ātrā tempā izšauju un cik ātri veicu soda apli. Pie tā visa jāpierod. Šogad pat nebija plānots darīt to visu tik nopietnā līmenī, bet uzvarēju Latvijas čempionātā un man tika piedāvāta šāda iespēja. Runājot par šaušanas ātrumu, guļus un stāvus no labākajiem atpalieku pa 30 sekundēm. Tas nozīmē, ka tikai šaušanā vien uzreiz zaudēju minūti. Tad vēl nākas slēpot soda apļus. Tāpēc arī beigās tik daudz atpalieku. Jāmācās pareizi iebraukt šautuvē, vienā tempā izšaut. To nevar tik ātri apgūt," skaidro Liepiņš.

LBF viceprezidents Gundars Upenieks ir pārliecināts, ka biatlonists Arvī sāk augt tikai tagad, kad sacensībās no desmit mērķiem izdevies sašaut tikai vienu. "Tagad tikai uz priekšu. Šajā sezonā viņam vienkārši ir jāsaprot, kādas ir sajūtas šautuvē, jāveic analīze. Par viņu kā par biatlonistu varēsim runāt tikai pēc nākamās sezonas, šobrīd Arvis tikai iepazīstas ar šo sporta veidu."

Arī Liepiņš ir pārliecināts, ka nopietnus secinājumus par viņa nākotni biatlonā varēs izdarīt tikai pēc nākamās sezonas. "Jāgaida vasara un tad būs jāiegulda nopietns darbs. Šaušanā mani apmācīja mans treneris Jēkabs Nākums, taču viņš nevar vienmēr būt klāt, tādēļ esmu pieslēdzies arī pie citām komandām un treneriem. Visu laiku ir kaut kas jauns, daudz eksperimentējam. Nedomāju, ka meklēšu treneri īpaši šaušanai. Jēkabs bija labs šāvējs, vasarā strādāšu ar viņu. Ar federācijas palīdzību esmu ticis pie krievu šautenes. Ja būs iespējas, tad varbūt domāsim par kādu labāku, ko nav tik daudz jāregulē."

Aicināts salīdzināt iespējas Latvijas distanču slēpošanā un biatlonā, Arvis norāda, ka abas saimniecības cīnās ar finansiālām problēmām, taču biatlonam par labu nāk tas, ka ir viens līderis - Andrejs Rastorgujevs, kurš startē visaugstākajā līmenī un kalpo par piemēru, ka ar lielu darbu ir iespējas kaut ko sasniegt. "Biatlonā ir Pasaules kauss un IBU kauss, bet slēpošanā par visu jācīnās pašam. Pasaules kausa līmenis distanču slēpošanā ir ļoti augsts, taču, kādēļ tad vispār trenēties, ja nav iespēju startēt visaugstākajā līmenī? Šobrīd nav arī slēpošanas izlases. Vienīgais pluss ir tāds, ka slēpošana ir populārāka kā tautas sports, tomēr kopējais līmenis nav tika augsts."

Upenieks neslēpj, ka Liepiņa piesaistīšana biatlonam ir viens no veidiem, kā izpildīt LBF jaunās vadības mērķi - uz 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā sagatavot vīriešu stafetes komandu. "Taču jau no pirmās dienas mūsu nosacījums ir tāds, ka Arvim viss ir jāizdara pašam. Ir ļoti jāgrib un jāizcīna vieta komandā. Nekādas atlaides viņam netiks dotas."

"Ja viss būs kārtībā, tad nākamsezon iedziļināšos biatlonā vēl vairāk. Ir ļoti daudz nianšu, kuras nevar tik ātri uztvert. Biju domājis, ka visu sapratīšu drusku ātrāk, taču... Pusotra centimetra kļūda ar šautenes siksnas pieregulēšanu un visi šāvieni garām..." nopūšas Arvis.

Bijušais Latvijas biatlona izlases treneris Vitālijs Urbanovičs uzsver, ka galvenais ir bruņoties ar pacietību. "Galvenais, lai viņam nepārietu gribēšana. Iespējams, ka viņš iedomājās, ka viss aizies ātrāk. Katrā ziņā neko sliktu nesaskatu tajā, ka viņš pievērsies biatlonam. Slēpošana viņam jau ir līmenī, bet šaušanai tajā vecumā jau pieiet gudrāk. Ne tā kā padsmitnieki, kas tikai steidzas un plukšķina."

Bet, ko priekšā saka bijušā biatlonista Upenieka intuīcija? "Domāju, ka no viņa var sanākt labs biatlonists. Pirmkārt, viņam ir vēlēšanās, bet, otrkārt, darbaspējas. Ja ir šāda kombinācija, tad jābūt arī rezultātam."

Avots: SPORTACENTRS.COM