Jaunumi

Savulaik slavenais Latvijas biatlonists Oļegs Maļuhins, kurš deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā guva panākumus kopā ar Ilmāru Brici, Jēkabu Nākumu un Gundaru Upenieku, pašlaik strādā provincē Madonā. Trenē meitenes. Intervijā rus.lsm.lv Maļuhins pastāstīja, kādēļ nepalika dzimtajā Daugavpilī un kāpēc, viņaprāt, Andrejs Rastorgujevs arvien nespēj atvērties.

Viņš stāstīja arī par to, kas pašlaik vispār notiek Latvijas biatlonā, pauda savu viedokli par norvēģiem-astmatiķiem un to, kādēļ pret Krievijas sportistiem biatlonā ir cita attieksme.

Maļuhins ir startējis piecās ziemas olimpiskajās spēlēs 1992., 1994., 1998., 2002. un 2006.gadā, labāko rezultātu sasniedzot Nagano, kur ieguva 6.vietu sprintā un stafetē, turklāt Turīnā viņš startēja kā slēpotājs. Viņš arvien ir vienīgais Latvijas biatlonists, kura rēķinā ir uzvara Pasaules kausa posmā. Tas notika Kanādā tālajā 1999.gadā, turklāt Maļuhins trīsreiz Pasaules kausa kopvērtējumā iekļuva TOP 20. Ja jau salīdzināt līdz galam, tad pašreizējam Latvijas izlases līderim Rastorgujevam ir, pēc kā tiekties un ko ķert rokā.

Madonā, cik zinu, strādājat ne pirmo gadu. Kādu grupu trenējat?

Maziņu. Pirms pāris gadiem bija apmēram 30 cilvēku, tagad palikuši trīs. Desmit procentu - tas ir normāli.

Šie trīs ir tie, kurus atstājāt, vai paši aizgāja?

Pats nevienu prom nedzenu. Man sistēma ir tāda, ka tie, kas netiecas pēc rezultāta, ilgi neaizkavējas. Vēlreiz teikšu, ka trīs cilvēki, tas ir normāli. Tas ir mans, teiksim tā, mazais projekts. Viņas jau darbojas profesionāli. Saprotams, nav nekādu garantiju un nav zināms, vai aizvadīšu viņas līdz olimpiskajām spēlēm. Bet vēlēšanās tāda ir.

Kas ir Jūsu audzēkņi?

Pie manis trenējas trīs meitenes - divas ir 12 gadu vecas, bet Ievai Pūcei ir 17. Pagājušajā sezonā debitējām lielajā biatlonā, startējām Eiropas junioru čempionātā. Ne visai veiksmīgi, bet esam tikai ceļa sākumā. Starp citu, Ieva ir mūsu [biatlona federācijas] viceprezidenta Gundara Upenieka radiniece. Patiesībā šis fakts nevis palīdz, bet tikai sarežģī situāciju.

Es iedomājos, ka tieši otrādi...

Viņš kā jebkurš pareizs funkcionārs radiniekiem palīdz divreiz mazāk. Padoms, tas ir labi, kaut kas cits, arī nav slikti, Bet, kad runa ir par finansējumu vai izvirzīšanu, Ieva ir pēdējās rindās.

Tas ir tāds psiholoģisks paņēmiens?

Tā ir politika. Tādēļ, ka baidās, ka viņam var pārmest palīdzību savai radiniecei. Lūk, tāda man interesanta situācija.

Pašlaik biatlona trenerim ar algu pietiek, lai ne par ko citu nedomātu?

Lai uzturētu ģimeni, ar treniņiem vien nenopelnīsi. Mums ar sievu vietējā sporta centrā Madonā ir kafejnīca. Kaut kāds bizness ir vajadzīgs.

Kāpēc tomēr Madona, nevis dzimtā Daugavpils?

Tādēļ, ka bija tāds piedāvājums. Tam tā pieķēros, ka pirmajos trijos mēnešos braucu turp teju vai katru dienu, runāju, kārtoju darbā iestāšanos. Pirmā saruna bija pirms gadiem trim, pēc tam paspēju kādu laiku pastrādāt ar lietuviešiem. Lielākoties tādēļ, lai parādītu apkārtējiem, ka patiešām esmu treneris. Tikai pēc tam nonācu Madonā. Piemēram, Madonā jau pilnā sparā slēpojam. Daugavpilī pašlaik ko tādu iedomāties nevarētu. Madonā ir lieliski apstākļi - labāku Latvijā biatlonam nav. Daugavpilī ir savi momenti, liela pilsēta, vairāk arī problēmu.

Sanāk, ka sezona jums jau ir pilnā sparā?

Strādājam jau sen. Gaida ilgas treniņnometnes Zviedrijā, tad sacensības Austrijā, un uz priekšu...

Latvijas biatlons šodien ir Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika, un visi pārējie. Turklāt plats bezdibenis. Tāda sajūta, ka aiz viņiem nav neviena...

Starp citu, ar jauno Rastorgujevu paspēju sacensties, kad bija atlase Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm.

Kopš tā laika pagājuši 14 gadi, bet Jūs viņš pagaidām nav panācis. Bet runa ir ne par to. Kādēļ visu šo laiku mums neviens biatlonā tā arī neparādījās? Īpaši tas redzams Pasaules kausa sacensībās stafetē - vienmēr kuļamies pa astesgalu.

Atcerieties pagājušās sezonas beigas, pēdējās stafetes, kad mūsu komanda atpalika divus apļus. Nekā tāda iepriekš nebija.

Īsi sakot  - kauns. Un tomēr, vai bija neveiksmīgas paaudzes, nebija cienīgu puišu, vai vienkārši mūsu valstī biatlonā pienācīgi nedarbojās?

Atbilde ir vienkārša un ietilpst divos vārdos - sistēmas kļūda.

Kā tā izpaužas?

Lūk, tā, ka mūsu pašreizējā sporta skolu sistēma neparedz augsta līmeņa sportistu sagatavošanu. Tāds ir princips. Šķistu, ka viss ir normāli - ir bāzes, apstākļi, treneri saņem algu, nav problēmu ar inventāru. Un nav arī rezultātu.

Tad kur ir cēlonis?

Pastāstīšu savu piemēru. Kad pirms diviem gadiem ierados Madonā, man bija daudz bērnu. Tagad palikuši trīs labākie, bet alga ir trīsreiz mazāka. Tātad es strādāju rezultāta sasniegšanai, bet alga kļūst mazāka. Gribu pateikt, ka mūsu sistēmā nav paredzēta trīs sportistu trenēšana. Tā paredz katru gadu uzņemt jaunus audzēkņus, un treneris būtībā nevienam no viņiem nevar veltīt pienācīgu uzmanību. Un trenerim ir jāņemas ar mazākajiem, bet vecākajiem laiks vienkārši neatliek. Tad šie "nepieskatītie" vecāko grupu bērni izaug un tālāk ar viņiem nekas nenotiek.

Tātad izdevīgāk ir strādāt nevis ar šīm trim meitenēm, bet nokomplektēt mazāko grupas un darboties ar viņiem veselu gadu?

Tieši tā. Visi lielākoties tā arī dara. Tā nav kļūda, mums ir labi treneri, bet absolūti nepareiza ir sistēma. Starp citu, igauņi jau sen no tādas atteicās, tiesa, arī viņiem ir savas nianses.

Esat gatavs ko piedāvāt?

Pagaidām nē. Te nevar būt viens pareizais risinājums. Jāmeklē kompromisi vai jārada paralēlas sistēmas. Igaunijā, starp citu, ir klubu sistēma. Man personiski tā būtu ideāli atbilstoša. Tātad man ir zināms skaits bērnu un daļa tieša finansējuma no valsts. Esmu par ko tādu dzirdējis arī Latvijā, tostarp Daugavpilī, bet tā ir liela birokrātija. Lai to visu izsistu cauri, vajag spēku un laiku. Bet izejas finansējuma summa tik un tā sanāk ne visai liela.

Madonā Jums ir palīgi, partneri, ko dara pašvaldība?

Tieši Madonas pašvaldība man palīdz. Man nav nekādu problēmu ne ar inventāru, ne treniņnometnēm un citu. Tikai ar manu algu ir problēmas. Pašvaldībā man labprāt palīdzētu, bet likums neļauj. Te strādā labi cilvēki, kam sports nav vienaldzīgs. Taču man viņi palīdzēt nevar, un ne tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka nevar. Sistēma tāda.

Ja patur prātā jūsu četrinieka rezultātus...

Vēl gribētu piebilst, ka mēs visi, mūsu paaudzes sportisti, vēl esam padomju sistēmas audzēkņi. Tajā kāreiz strādāja uz rezultātu. Turklāt deviņdesmitajos gados neslikta paaudze bija ne tikai biatlonā, bet arī citos sporta veidos. Biatlonā vienkārši tas visspilgtāk izpaudās. Protams, izņēmumi ir, tas pats Rastorgujevs noteikti ir viens no tiem. Bet ar izņēmumiem komandu nenokomplektēsi.

Pārējie ir bezperspektīvi?

Puiši varbūt arī nav slikti. Bet strādāt tā, kā strādājām mēs, acīmredzami nav gatavi. Viņi nekad nav tā strādājuši. Ja neesi melnu muti rāvies 12-13 gadu vecumā, tagad tas ir neiespējami. Pat psiholoģiski viņi nav spējīgi tādam darbam, tādām slodzēm. Tāda paša aina ir sieviešu biatlonā, nav nekādas starpības. Baiba Bendika ir malace - viņa turas un rezultāti aug. Viņai vienmēr blakus ir Ilmārs Bricis. Ceru, ka viņa arī turpmāk progresēs.

Ja jau runājām par Brici, viņš nopietni ir nolēmis 46 gadu vecumā restartēt karjeru lielajā sportā?

Un kā vēl nopietni. Esmu viņu redzējis darbojamies. Redzēju viņu Latvijas rudens čempionātā, un jau tad viņš bija ļoti labā formā. Viņš arī šaušanā ir labā formā - divās dienās astoņās ugunslīnijās atstāja neskartus tikai trīs mērķus. Turklāt otrajā dienā bija teicams šaušanas ātrums, pasaules klase. Martēna Furkada līmenī un pat labāk. Furkads tik ātri nešauj.

Šaušana biatlonā taču ir puse panākuma, vai ne?

Savam vecumam viņš arī slēpo ļoti pienācīgi.

Cik saprotu, pēc mūsu federācijas ieceres, Bricim vispirms jāpalīdz Latvijas izlasei stafetēs, lai palīdzētu gūt ieskaites punktus un pilnā sastāvā tiktu uz olimpiādi Dienvidkorejā... 

Tieši tādēļ Bricis atsāka karjeru, lai palīdzēti Latvijas izlasei. Mums vajadzīga komanda 2018.gada spēlēs Phjončhanā, lai ieraudzītu gaismu tuneļa galā. Nedod Dievs, ka mums samazinās kvotu un olimpiādē paliks viens cilvēks, tas būs liels trieciens. Tiem pašiem jaunajiem, kuri grib kaut ko sasniegt.

Jums piedāvāja atgriezties lielajā sportā? Esat tikai gadu vecāks nekā Bricis...

Ja nu vienīgi joka pēc. Ja nopietni, ja man pienāktu Biatlona federācijas prezidente Baiba Broka un lūgtu palīdzēt, - nav problēmu. Visu pamestu un sāktu trenēties no rīta līdz vakaram. Visādam gadījumam vienmēr esmu labā tonusā. Arī tagad.

Kopumā, cik saprotu, situācija Latvijas biatlonā nav tā labākā?

Patiesībā federācijas vadība velta titāniskas pūles, lai no pašreizējās komandas, kāda tā ir, salipinātu vismaz kaut ko. Bet, kā bieži mēdz būt, laba komanda dārgi maksā. Tādēļ palīdzēt jaunajiem īpaši nevar. Tāds, lūk, apburtais aplis sanāk.

Labi, ko tur par otro ešelonu, mums Rastorgujevs līdz šim ne reizi nav spējis pakāpties uz goda pjedestāla Pasaules kausa sacensībās vai pasaules čempionātā. Viņš visu laiku ir kaut kur blakus elitei. Maksimums - Eiropas čempions individuālajā distancē. Visu laiku viņam kaut kā pietrūkst. Acīmredzami, ka arī stabilas šaušanas. Laikam ne labākajā veidā viņu iespaidoja gadījums ar sponsoriem, kad kāda banka, šķiet, pēc gada, strauji pārtrauca sadarbību. 

Tas ir sports, kur atduras visi rezultāti. Ja viņš būtu atvedis medaļu, esmu pārliecināts, ka neviens no viņa nebūtu atteicies. Nezinu, vai tas bija paredzēts līgumā, bet tā notiek.

Neesmu šo līgumu lasījis...

Es arī. Bet var pieņemt, ja no cilvēka gaida rezultātu, kura tā arī nav, reakcija būs negatīva. Tas ir saprotams, un tas bija gaidāms.

Negribu salīdzināt Rastorgujevu ar Jūsu paaudzes biatlonistiem, bet tomēr, kā viņš izskatītos jūsu draudzīgajā četriniekā?

Būtībā uzvarēt pašlaik nav vieglāk kā mūsu laikos. Šodien Ule Einars Bjerndālens arī uzvar, bet arī pirms 15 gadiem viņš nebija vājāks. Mūsu laikā fantastiski bija vācieši, izcils bija francūzis Rafaels Puarē, tie paši lieliskie norvēģi un krievi. Tik daudz zvaigžņu uz kvadrātmetru pašlaik, protams, nav. Zvaigžņu kļuvis mazāk. Toties tagad iekļūt TOP 30 ir kļuvis divreiz sarežģītāk nekā mūsu laikos. Iekļūt punktos iepriekš bija daudz vieglāk, bet uzvarēt bija daudz grūtāk.

Tad bija spožāko zvaigžņu plejāde, "neaizskaramo" kasta, aiz kuriem līmenis bija nedaudz pieticīgāks...

Vienkārši šodien biatlons ir daudz profesionālāks, ja var tā teikt, attīstītāks. Šodien visi ir pietuvojušies līderiem un diezgan jūtami.

Tomēr noliksim Jūs blakus Rastorgujevam...

Fiziski Rastorgujevs ir ļoti spēcīgs, es nekad tik ātri neesmu slēpojis. Rastorgujevs ir ļoti spēcīgs, bet viņam ir psiholoģiskas problēmas. Ja viņš tās nepārvarēs, savu talantu viņš tā arī pilnīgi neatklās.

Jūs runājat pirmkārt par šaušanu?

Tas viss ir kompleksi. Kaut kas viņam nav pareizi noskaņošanās jomā, pieejā. Tas ir mans viedoklis.

It kā jau ar viņu strādā arī psihologs...

Nē, nē, cilvēkam pašam ar sevi ir jātiek skaidrībā.

Esmu ne reizi vien ar viņu runājis. Ziniet, uzkrītoši, viņš sportam ir pārāk kautrīgs, kluss, tāds ne publisks. Tas nav trūkums. Vienkārši rodas iespaids, ka viņš no kaut kā baidās. Tā neizskatās uzvarētājs.

Šeit es varētu piekrist. Atslēgas vārds - baidās. viņam trūkst pārliecības un sportiskas nekaunības. Tā, kas veido čempionus.

Viņam ir autoritātes, kas uz kaut ko norādītu?

Man šķiet, viņš nevienu nedzird, viņam nav autoritāšu. Diemžēl.

Vai viņš kādreiz ir mēģinājis sazināties ar Jums vai Jūsu partneriem, Jūsu paaudzes biatlonistiem ar lūgumu palīdzēt un dot padomu?

Nē, un tā ir liela problēma. Man, starp citu, bija tāds periods, kad šķita, ka visu māku, visu varu un esmu pats gudrākais. Par laimi tas bija, kad biju 20 gadu vecs, un man izdevās ātri sev pašam smadzenes ieregulēt. Kad mani Latvijas čempionātā pārspēja, ātri visu sapratu. Es visu mūžu Bricī klausītos atvērtu muti. Turklāt Bricis nevienam neatsaka. Neizmantot tādas iespējas ir muļķības kalngals.

Cik zinu, Briča un Rastorgujeva attiecības nav tās labākās...

Tas nav nopietni, tas ir nepareizi.

Ar tādu pieeju par goda pjedestālu atliek tikai sapņot. Lai gan viss kas var notikt...

Bet problēma pieņemas spēkā. Viņš nevar sasniegt rezultātu, tas uz viņu spiež arvien vairāk un vairāk, un izeja no situācijas nav redzama. Jānotiek kādām fundamentālām lietām.

Mūsdienu biatlona līderis - Martēns Furkads. Kas, Jūsuprāt, ir fenomenālā francūža izcilības pamatā?

Furkadam līdz Bjerndālenam tik un tā tālu. Kā tagad atceros, nekad kas tāds nebija bijis - stafetē otrā komanda no līderiem atpaliek 35 sekundes, atliek pēdējais aplis. Un finišā Bjerndālens ir pirmais. Tur nebija kur atspēlēt nedaudz vairāk kā 30 sekundes, bet viņš to spēja. Tā ir fantastika!

Arī viņa attieksme pret biatlonu ir fantastiska...

Visi fenomenālie sportisti tā attiecas pret savu darbu. Zvaigznei ir divas sastāvdaļas - dotības virs vidējā vai ļoti labas, plus darbaspējas.

Ir tēma, kas ilgi pavada skandināvus. Runa ir par astmatiķiem. Šeit, Jūsuprāt, ir kam pieķerties, vai tās visas ir tukšas runas?

Tukšas runas, protams. Krievijai taču vajag pie kā pieķerties, lūk, tad izdomā kaut ko. Piemērus tālu nav jāmeklē, man pašam ir astma, Upeniekam ir astma un Nākumam ir astma. Man tā izpaudās tikai pirms kādiem 10 gadiem, bet Gundaram un Ješkam, kad viņi pēdējos gadus vēl startēja. Cilvēki vienkārši nesaprot, ko nozīmē būt aukstumā, uz sniega un ziemā ik pusgadu vai vairāk. Visu laiku ārā. Bet, ja dzīvo valstī ar tādu klimatu, ka visu laiku līst un temperatūra mīnusos ir norma, tu esi nolemts. Un tas, ka visi norvēģi ir astmatiķi, tas ir pats par sevi saprotams. Tas pirmkārt. Otrkārt, visi šie līdzekļi par ko runā... Ja tev nav sirds un tavas šūnas nespēj uzņemt skābekli... Vienkārši nav iespējams startēt bez šiem visiem preparātiem. Un tie vienalga nav tik efektīvi, kā visi uzskata.

Jautājums, ko nevaru neuzdot. Tie ir mūsu skeletonistu, Martina Dukura, skaļie paziņojumi par nevēlēšanos braukt uz pasaules čempionātu Sočos. Biatlonā viens Pasaules kausa posms būs Tjumeņā. Vai iespējams, ka biatlonsti šīs sacensības boikotēs?

Biatlonā ir tik nopietna organizēšana, gadiem un desmitgadēm izstrādāta precīza sistēma, ka nevar iedomāties, ka kāds sportists pazvanīs vai atsūtīs vēstuli un pacentīsies visus pierunāt nebraukt uz sacensībām. Ja kāds nāks klajā ar šādu priekšlikumu, visu izlems juristi vai IBU [Starptautiskās Biatlona savienības] kongresā. Viss notiks civilizēti un demokrātiski, ne savādāk. Turklāt biatlona vadībā ir diezgan daudz Krievijas pārstāvju. Arī Viktors Maigurovs, mans bērnības gadu biedrs. Biatlons, tā ir liela ģimene, un attieksme pret krieviem te tomēr ir cita nekā citos sporta veidos. Lai gan arī mums ir savi momenti, skaļi izteikumi.

Turklāt Krievijas biatlonistus aizliegtu preparātu lietošanā ir pieķēruši ne reizi vien...

Tieši tā, bet nedomāju, ka biatlonā nonāks līdz kādam boikotam. Uz dopingu ir iekrituši arī citu valstu sportisti. Domāju, ka tas viss ir politika.

Avots: LSM.LV