Jaunumi

Ziemas olimpiskās spēles sāksies jau pēc trim nedēļām, un Sestdiena turpina iepazīstināt ar sportistiem, kas Sočos pārstāvēs Latviju. Viņu vidū būs slēpotāja Inga Dauškāne, kas godam nopelnījusi iespēju startēt olimpiādē

Latvijas distanču slēpotāji, kas piedalās olimpisko spēļu sacensībās un pat nesapņo par augstām vietām, dažkārt nievājoši saukti par «tūristiem», un līdzšinējā bezsniega ziema patiešām rosināja bažas, ka slēpošana Latvijā var kļūt par eksotisku sporta veidu. Taču tiesības piedalīties olimpiādē nevienam nedāvina, tās nākas izcīnīt ar smagu darbu, un slēpotāja Inga Dauškāne ir īsta cīnītāja. 33 gadu vecumā viņa būs olimpisko spēļu debitante, lai gan Ingai bijusi panākumiem bagāta karjera citos sporta veidos.

Pirms intervijas apkopojot informāciju par Ingu, pārsteidza viņas atklāsme televīzijas raidījumam SeMS. Dauškāne ar slēpošanu nopietnā līmenī nodarbojas tikai kopš 2010.gada. Tiesa gan, slēpot viņa sākusi jau agrā bērnībā. «Kā pirmo vērtīgo dāvanu no vecākiem saņēmu slēpes, un manas sporta gaitas sākās jau bērnudārzā. Pēc tam pamatskolā Gulbenē skolotājam Jānim Ančam pāri citiem sporta veidiem bija tieši slēpošana. Toreiz ziemas bija sniegiem bagātākas. Pēc astotās klases nonācu dilemmas priekšā — turpināt slēpot Gulbenē vai pāriet uz vieglatlētikas nodaļu Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Izvēlējos otro variantu, jo slēpošana mūsu valstī nekad nav bijusi labi attīstīta. Turklāt tas ir dārgs sporta veids. Tādējādi no slēpošanas pagāju maliņā, bet Murjāņu laikā reiz man piezvanīja skolotājs Ančs un teica: Inga, tu varētu aizbraukt uz Eiropas jauniešu olimpiskajām dienām distanču slēpošanā! Vispirms tikai jānostartē pāris atlases sacensībās. Uzvarēju un aizbraucu uz jauniešu olimpiādi Zviedrijā. Tur vēlreiz pārliecinājos, ka varu būt stiprākā Latvijā, bet, lai konkurētu plašākā mērogā, nepieciešams nodrošinājums un sakārtota sistēma. Jauniešu olimpiādē mani uzrunāja Aldons Vrubļevskis (Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents — aut.), lai izmēģinu spēkus biatlonā. Pāris gadu mēģināju to darīt, bet man bija problēmas ar redzi; esot tajā virtuvē, manī neradās pārliecība, ka varētu palikt biatlonā.»

Pietrūka piecu sekunžu

Pirmais mēģinājums nokļūt olimpiādē slēpošanas sacensībās bijis pirms 2002.gada spēlēm Soltleiksitijā. «Man vajadzēja «izbraukt» 100 punktu, kas bija Latvijas Slēpošanas savienības normatīvs, bet es uzrādīju rezultātu 108 punktu vērtībā (slēpošanā par labāku rezultātu iegūst mazāk punktu). Līdz normatīvam pietrūka piecu sekunžu. Tad sapratu, ka slēpošana droši vien nebūs mans dzīves aicinājums. Sagadījās, ka vienlaikus saņēmu piedāvājumu trenēties militārajā pieccīņā. Tā es nokļuvu armijā un līdz pat 2010.gadam galveno uzmanību veltīju militārās pieccīņas sacensībām.»

Ingas atgriešanās slēpošanā atkal notika pēc telefona zvana un iepriekš dzirdētas uzrunas. «Man piezvanīja trenere Ilze Cekule un teica: Inga, vajadzētu nostartēt Latvijas olimpiādē slēpošanā! Tolaik no militārās pieccīņas jau biju pagājusi maliņā, jo ekonomikas krīzes dēļ izjuka mūsu komanda. Mācījos angļu valodas kursos, paralēli varēju trenēties un gatavoties Latvijas olimpiādei. Pārsteidzoši, bet, gatavojoties Biķernieku sporta kompleksā, uzvarēju Latvijas ziemas olimpiādē sprintā! Vārds pa vārdam, un man teica, ka varbūt nākamajā gadā vajadzētu aizbraukt uz pasaules čempionātu Norvēģijā. Zinot, ka pasaules čempionāts Norvēģijā ir gandrīz līdzvērtīgs olimpiskajām spēlēm, pamazām sāku gatavoties. Varbūt ne tūristu līmenī, bet katrā ziņā ne profesionāli. Cēlos agri no rīta un gāju skriet, pa dienu strādāju, vakarā atkal steidzos uz otro treniņu. Šāds dienas režīms bija ļoti smags, prasīja daudz enerģijas un spēcīgu motivāciju neapstāties grūtību priekšā. Norvēģijā izbaudītās emocijas man radīja tik patīkamu kņudonu un vēlēšanos atkal slēpot starptautiskā līmenī, ka šoreiz izvirzīju sev konkrētu mērķi — startēt ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos. Pēc tam trenere Cekule man sakārtoja visas treniņu lietas, un soli pa solim gāju olimpisko spēļu virzienā.»


Inga Dauškāne Latvijas čempionātā Madonā

Jāveido sistēma

Lai gan Latvijas slēpotāji uzrādīto rezultātu dēļ dēvēti par olimpiskajiem tūristiem, LOK prezidents Vrubļevskis tam nepiekrīt, jo ceļazīme uz olimpiādi katram jānopelna atlases sacensībās. Taču arī Dauškāne nenoliedz, ka Latvija tālu atpaliek no slēpošanas lielvalstīm. «Par tūristiem es slēpotājus gluži nesauktu. Taču ir tā, ka slēpošanā sportists viens pats neko nevar izdarīt. Vari trenēties divas vai pat trīs reizes dienā, bet vienatnē tāpat tālu uz priekšu netiksi, jo nepieciešama sistēma. Pēdējos gados braucot uz sacensībām ārvalstīs, esmu redzējusi, cik nopietns darbs notiek citās komandās. Treneri, tehniskais personāls un federācijas darbinieki — visi strādā, sportists saņemtu visu nepieciešamo, un sportists attiecīgi apzinās, ko no viņa gaida. Piekrītu, ka pie mums visam būtu jānotiek profesionālākā līmenī. Zināšanu un pieredzes ziņā esam tālu atpalikuši no attīstītākajām slēpošanas valstīm. Slēpju gatavošanā, treniņu metodikā un zināmā mērā arī medicīniskajā nodrošinājumā spēcīgākās slēpošanas lielvalstis ir krietni priekšā. Mēs varam atrast talantīgu sportistu, bet, ja viņu neuzliks uz pareizām sliedēm, nekas nesanāks. Latvijā trūkst pieredzes visos līmeņos. Tikai divi, trīs, maksimums, četri treneri apgrozās starptautiskā apritē. Tas ir ļoti skumji. Ja neesi apritē, nerunā ar ārvalstu speciālistiem un neapmainies ar informāciju, agri vai vēlu neizbēgami atpaliec no pārējiem.»


Ārvalstu finansējums

Latvijas slēpošanas izlases pašreizējais treneris Jēkabs Nākums savulaik bija augstas klases biatlonists. «Viņam lielu robu iecirta aptuveni desmit gadu prombūtne no starptautiskā sporta. Šajā laikā ļoti daudz kas ir mainījies — gan slēpošanas tehnika, gan treniņu metodika, jo distanču slēpošanu papildināja jauna disciplīna sprints. Atšķirība vispirms ir tehniskajā izpildījumā; sprintā ir fenomenāls kustību biežums, spēks, stratēģija un taktika distancē,» spriež Dauškāne.

Pēc viņas domām, viena ārvalstu trenera pieaicināšana jūtami neuzlabotu situāciju, tomēr šāds solis kalpotu par atspēriena punktu. «Pirmkārt, ārvalstu speciālists varētu ieviest pārdomātāku treniņu plānošanu un izglītot arī kolēģus Latvijā. Otrkārt, ārzemniekam būtu «svaigāks» skatījums, kā uzlabot esošo sistēmu, un vienāda attieksme pret visu izlasi, bez personiskas ieinteresētības pret kādu sportistu. Ārzemju treneris izmaksātu ļoti daudz, bet mēs arī daudz ko iegūtu. Kopumā gan ir vajadzīga stabila sistēma, lai sportists 16 vai 18 gadu vecumā būtu pārliecināts, ka no Latvijas Slēpošanas savienības būs atbalsts arī pēc 20 gadu sliekšņa pārkāpšanas.»

Nebūtu pareizi rakstīt, ka mums ir Latvijas slēpošanas izlase, Sestdienai atzīst izlases treneris Jēkabs Nākums. Realitātē mums esot Starptautiskās Slēpošanas savienības (FIS) reģionālā izlase, jo lauvas tiesu finansējuma nodrošina FIS pārstāvji. «Federācijas budžetu par 98% veido no FIS saņemtā nauda. Slikti, ka sagatavošanās posma sākumā nezinām, cik lielu summu saņemsim. It kā naudai vajadzētu būt proporcionālai uz pasaules čempionātu aizsūtīto sportistu skaitam, taču starptautiskā federācija aprēķinos vadās arī no reklāmas ieņēmumiem. Piemēram, pērn uz pasaules čempionātu Itālijā aizvedām vairāk sportistu, nekā pirms četriem gadiem startēja Norvēģijā, toties naudu saņēmām mazāk.» Summa svārstījusies no 80 līdz 100 tūkstošiem latu.


Armijas vilinājums

Par Dauškānes sportisko daudzpusību liecina tas, ka viņa startējusi ne tikai slēpošanā un militārajā pieccīņā, bet arī daudzās citās sacensībās. Skriešanas pusmaratoni, triatlona sacensības, piedzīvojumu sacīkstes ISOSTAR Racing team sastāvā, piecas reizes uzvarējusi Cinevilla Stipro skrējienā, piedalījusies pat Eiropas čempionātā rogainingā, kas ir skriešanas un orientēšanās mikslis ar startēšanu pa pāriem. «Ar Jāni Krūmiņu noskrējām pat 120 kilometru, bet tad spēki beidzās,» iestarpina Inga.

Kā iespējama tik liela fizisko aktivitāšu daudzveidība? «Manu dzīvi mainīja tikšanās ar Ivaru Čākuru (vairāk pazīstams kā Latvijas bobsleja izlases treneris, kurš jau ilgāku laiku strādā Norvēģijā — aut.). Tas bija laiks, kad sāku startēt militārajā pieccīņā. Astoņus gadus izgāju Ivara skolu, viņš man ielika tik stabilus pamatus, ka varēju startēt daudzos sporta veidos. Fiziskā sagatavotība bija vienkārši fenomenāla. Vasarā ar vingrinājumiem vieglatlētikas stadionā uzlaboju personiskos rekordus šķēršļu joslā un peldēšanā! Ivars mācēja ģeniāli visu salikt kopā, lai gan ne reizi nebija apmeklējis militārās pieccīņas sacensības. Viņš spēja paskatīties uz cilvēku un izveidot no viņa čempionu. Tā nav tikai mana pieredze. Pie viņa trenējās vēl četri pieccīņnieki, un visi kļuva par pasaules līmeņa atlētiem.» Dauškāne uzskata, ka līdz ar Čākura aizbraukšanu strādāt uz Norvēģiju esam zaudējuši pasaules klases speciālistu.

Militāras sacensības vairāk šķiet piemērotas vīriešiem. Kas Ingu pamudināja pievērsties armijas disciplīnām? «Vispirms mani piesaistīja termins «militārais», man tas bija kaut kas pavisam jauns un nezināms. Biju pārsteigta, cik plaša un attīstīta ir militārā sporta starptautiskā sistēma, kas vienkopus pulcē vairāk nekā 100 pasaules valstu karavīru sportistu. Militārā pieccīņa ir viens no populārākajiem sporta veidiem armijas sporta sistēmā, kas piesaista ar dinamiku un disciplīnu dažādību. Šaušanā un granātas mešanā emocijas jānoliek maliņā un maksimāli jākoncentrējas uz mērķi, savukārt šķēršļu joslā svarīgs ir ātrums un tehniskais izpildījums. Tā ir arī prasme pārslēgties uz pilnīgi atšķirīgu disciplīnu. Man šāda pielāgošanās prasīja trīs gadus. Viena garām mērķim aizmesta granāta ir papildu 16 sekundes distancē. Vēl mani militārajai pieccīņai piesaistīja sacensību organizācija; pateicoties militārajam sportam, esmu bijusi daudzās pasaules valstīs un ieguvusi daudz draugu.»

Militārajā pieccīņā Dauškāne savulaik bija pasaules spicē. Šķēršļu joslā viņai piederēja Eiropas rekords, un pasaules čempionātā tika izcīnītas godalgotas vietas. Latvijas ekonomikas krīze ieviesa savas korekcijas arī militārā sporta attīstībā, īsā laika periodā izjuka visa sistēma un komanda, kas tika veidota vairākus gadus. Inga atzīst, ka 33 gadu vecumā viņa vairs nevarētu atgriezties visaugstākajā līmenī. «Šis posms manā dzīvē ir beidzies,» ar militāru pārliecību saka Dauškāne.


Atpūšas medībās

Sporta jomā Ingai patlaban ir slēpošanas periods un visa uzmanība tiek veltīta treniņiem, lai pēc iespējas labāk sagatavotos startam Sočos. «Protams, dažās FIS sacensībās pēc olimpiādes vēl startēšu, bet apzinos, ka man jāatgriežas dienestā.» Ar startu olimpiskajās spēlēs četrgades plāns tādējādi būtu izpildīts. «Jā, mans mērķis bija nokļūt Sočos, bet vēlos arī sasniegt labu rezultātu.  Šosezon esmu nopietni trenējusies, sacensībās sasniegusi labākos rezultātus, kādi Latvijai jebkad ir bijuši, un domāju, ka esmu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos. Jāsaka paldies NBS un vienības komandierim par iespēju trenēties un gatavoties olimpiskajām spēlēm. Tagad atlicis pēdējais un svarīgākais posms — pareizi iziet aklimatizāciju un atrast pareizo recepti slēpju sagatavošanā. Nevienam nav noslēpums, ka mēs daudz zaudējam uz slēpju rēķina vien. Sočos apstākļi ir ļoti specifiski, un zināmā mērā tā būs loterija!»

Latviju slēpošanas sacensībās Sočos pārstāvēs armijas kapteine. «Mana darbavieta ir Ādažos. Esmu drošības  virsnieks, ikdienā rūpējos par Ādažu bāzes fizisko drošību, savukārt vienības iekšienē par personāla drošību.»  Dauškānes piemērs rāda, cik maldīgs ir priekšstats, ka dienests armijā paredzēts tikai stiprā dzimuma pārstāvjiem. «Patiesībā armijā ir daudz sieviešu — grāmatvedībā, personāla daļā un medicīnā. Tiesa gan, drošības specialitātē vairākumā ir vīrieši.»

Paralēli treniņiem Inga mācījusies un absolvējusi divas augstskolas. Latvijas Universitātē Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē ieguva bakalaura grādu, pēc tam pārgāja uz Nacionālās aizsardzības akadēmiju, kur tika pie virsnieka pakāpes, tad Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē izglītības vadības nodaļā beidza maģistratūru.

«Dzīvē ir arī citas lietas, kas vēl jāpaveic,» Ingas smaids vedina domāt, ka palikšana Latvijā varētu būt saistīta ar privāto dzīvi. «Ģimenes izveidošana ir manos tuvākajos plānos. Man ir draugs, kurš dien armijā. Mūsu kopējās intereses ir ne tikai sports, bet arī citi dzīves izaicinājumi. Kad beidzu startēt militārajā pieccīņā, jau nodomāju, ka nu iestāsies mierīgāks dzīves periods, bet pienāca slēpošanas vagons, un man tajā bija jālec iekšā.»

Paralēli sportam Inga atrod laiku arī saviem vaļaspriekiem — medībām un dejošanai. «Medības arī ir fiziskā aktivitāte. Parasti izvēlos būt par dzinēju. Tas ir ļoti labs treniņš, staigājot pa purvainu apvidu un pārvarot dažādus šķēršļus. Vasarā gaidīšanas režīms atkal ir laba relaksācija ar sava veida izaicinājumu. Sēdi un gaidi, kurš kuru pirmais pamanīs — es dzīvnieku vai viņš mani. Dažreiz tik tiešām ir žēl izšaut. Bebri un buki ir mani medījumi, savukārt manas trofejas ir bebru un roņu ādiņas. Jā, arī roņu medībās esmu piedalījusies. Tad gan man bija žēl, tāpēc notiekošo skatījos no malas.».

***


Inga Dauškāne

Īsā versija

Dzimusi 1980.gada 12.aprīlī

Augums: 171 cm, svars 58 kg

Izglītība: LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē maģistra grāds, Nacionālā aizsardzības akadēmijā vada komandieris

Slēpošanā: periodiski kopš bērnudārza laikiem

Nodarbojusies ar militāro pieccīņu, vieglatlētiku

Treneris: Ilze Cekule

Lielākie sasniegumi: divkārtēja Latvijas čempione vieglatlētikā (1500 un 2000 m šķēršļu skrējienā), pieckārtēja Stipro skrējiena uzvarētāja, 1.vieta Eiropas čempionātā un 2.vieta pasaules čempionātā militārās pieccīņas šķēršļu joslas stafetē, desmitkārtēja Latvijas čempionāta uzvarētāja distanču slēpošanā, trīskārtēja slēpojuma Apkārt Alaukstam uzvarētāja, 2.vieta Latvijas čempionātā ziemas triatlonā

Hobiji: medības, dejošana un tūrisms


Inga Dauškāne Latvijas čempionāta distancē Madonā

***

Ziemas klasika

SPORTA VEIDS: slēpošana

VECĀKAIS ziemas sporta veids

PIRMSĀKUMS: jau akmens laikmeta cilvēki, kas mitinājās Eiropas ziemeļu daļā un tagadējā Krievijas teritorijā, izmantoja slēpes, lai medītu ziemā. Par slēpošanas dzimteni uzskata Norvēģiju, jo 1767.gadā norvēģi sarīkoja pirmās sacensības. Latvijas meistarsacīkstes pirmo reizi notika 1923.gadā

SLĒPES: distanču slēpošanā slēpju garums parasti ir ap 2 m, platums — ap 5 cm un biezums no 1 līdz 4 cm. Klasiskā stila slēpes ir garākas (14–20 cm virs auguma), slidsolim — īsākas (3–10 cm virs auguma). Mūsdienu slēpes sastāv no dažādiem materiāliem un to sakausējumiem. Jo slēpes vieglākas, jo augstāka cena

OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS: kopš 1924.gada

LATVIJAS KOMANDA: olimpiskā kvalifikācija beigsies 19.janvārī. Latvijai garantētas divas vietas — pa vienai sieviešu un vīriešu sacensībās. Šīs vietas, visticamāk, aizņems izlases līderi Inga Dauškāne un Arvis Liepiņš. Pēc FIS ranga publicēšanas būs zināms, vai Latvija ieguvusi papildu vietas Sočos

SACENSĪBU KĀRTĪBA: olimpiskajās spēlēs slēpošanā sadalīs 12 medaļu komplektus. Sievietēm duatlonā (7,5 km klasika + 7,5 km brīvais stils), sprintā brīvajā stilā, 10 km klasikā, 4x5 km stafetē, komandu sprintā klasikā un 30 km masu startā. Vīriešiem duatlonā (15 km klasika + 15 km brīvais stils), sprintā brīvajā stilā, 15 km klasikā, 4x10 km stafetē, komandu sprintā klasikā un 50 km masu startā

OLIMPISKIE PANĀKUMI: jau pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Francijas pilsētā Šamonī startēja Latvijas slēpotājs Roberts Plūme, tomēr nefinišēja ne 18, ne arī 50 km distancē. Pirms kara augstāko 13.vietu ieņēma Latvijas 4x10 kilometru stafetes komanda (Pauls Kaņeps, Herberts Dāboliņš, Alberts Riekstiņš, Kārlis Bukass). Padomju laikā Latvijas slēpotājiem neizdevās iekļūt PSRS izlasē, lai startētu olimpiskajās spēlēs. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas slēpotāju lielākie panākumi ir Inetas Kravales 48.vieta 30 kilometru klasikā (1994) un Jura Ģērmaņa 49.vieta 15 kilometru klasikā (2002)


Autors: Māris Zembergs
Datums: 17.01.2014
Izdevums: Diena
Rubrika: SestDiena
Raksts pārpublicēts izmantojot Lursoft laikrakstu bibliotēku.


Rakstā minētais raidījums SeMS