Jaunumi

Ir aizritējis gandrīz mēnesis kopš neaizmirstamā distanču slēpošanas piedzīvojuma – Marcialongas slēpojuma. Emocijas ir pierimušas, situācijas izanalizētas, jaunas idejas parādījušās, tāpēc radās vēlme dalīties pieredzē un domās arī ar pārējiem distanču slēpošanas, konkrēti – garo distanču baudītājiem.

Iesākumā nedaudz iepazīstināšu ar sevi. Ar distanču slēpošanu esmu bijusi cieši saistīta visu dzīvi. Nāku no pilsētas ar spēcīgām distanču slēpošanas tradīcijām - Pļaviņām. Distanču slēpošana vienmēr ir bijusi asinīs gan man, gan tuvākajiem - brālis, brālēni, brāļa dēls - visi ņēmā verami slēpotāji. Astoņdesmito gadu beigās esmu bijusi vairākkārtēja Latvijas čempione, taču sasniedzot 18 gadu vecumu, dažādu iemeslu dēļ distanču slēpošanu “nopietnā” līmenī pametu, atstājot to tikai kā hobiju. Pirms diviem gadiem, kad gatavojos skriešanas sacensībām (Gardas pusmaratonam Itālijā) nolēmu, ka vēlos atsākt nodarboties ar distanču slēpošanu nopietnāk. Izmēģināju kaimiņu Tartu maratonu, rezulāts 5. vieta grupā, sapratu, ka to vēl spēju un bija skaidrs, ka nākošajā ziemā slēpošu vēl. Tā kā mūsu veidotais projekts veikals „Maratons”, ikdienā ļauj satikties ar dažādiem sportistiem un dzirdēt ļoti interesantas pieredzes, domāju, ka viss turpmākais bija likumsakarīgs.

Ir neskaitāmi daudz slaveni un iecienīti slēpojumi, kuros izmēģināt savas slēpes un spējas vēlētos jebkurš slēpošanu īsti mīlošs sportists, taču nokļūt tajos nav nemaz tik viegli. Viens no tādiem slēpojumiem ir Vasaloppet, kurš ir slavens savas garās distances dēļ - 90 km. Taču ir vēl viens pat aizraujošāks un zināmā mērā prestižāks - Marcialongas slēpojums (70 km) , par kuru arī stāsts būs turpmāk.

Marcialongas slēpojuma nosaukums radies no ‘’Long March’’ (Garais marts), tādējādi norādot uz grandiozo darbu, ko paveica organizatori un idejas autori, neizsīkstoši parūpējoties par slēpotājiem, atbalstītājiem un sacensību vērotājiem. Pati ideja par slēpojumu radās 1968.gada Grenobles Olimpisko spēļu 30 km distances uzvarētājam Franko Nones, kura iedvesmas avots bija Vasaloppet maratons. Kopā ar saviem domubiedriem viņš izstrādāja ideju par divu Dolomīta ieleju Val di Fassa un Val di Fiemme apvienojošu slēpojumu, kurš savu debiju piedzīvoja 1971.gada 7.februārī - 65 km garā distance savulaik kopā pulcēja 1157 dalībniekus.


Necerēta tikšanās ar Franco Nones (viens no Marcalongas slēpojuma idejas autoriem, izcils slēpotājs) viņa veikalā Nones Sport - Castello di Fiemme.

Bija dzirdēts, ka tieši šis maratons ir neaizmirstams ar saviem elpu aizraujošajiem Itālijas skatiem, kuri pavada slēpotājus visu distances garumu, taču pirms šo skatu baudīšanas lielākā jautrība sākas jau ar pieteikšanos. Neviens nekad īsti nezina, kad sākas pieteikšanās, taču pateicoties sociālajiem tīkliem, precīzāk, Marcialongas pasākumu Twittera kontam @marcialonga1, aktīvi tam sekojot līdzi, izdevās laicīgi uzzināt par pieteikšanās sistēmu 2014.gadam. Tā tika atvērta 2013.gada 5.jūnijā plkst. 10:00 (paziņojums par to parādījās 3.jūnijā, šī pieteikšanās ir domāta tieši priekš ārzemniekiem). Šī ir pirmā lieta, kas noteikti tiek ieteikta – aktīvi sekojiet līdzi jaunumiem sociālajos tīklos, jo pateicoties tiem pietuvojāmies soli tuvāk savam mērķim. Reģistrēšanās noteikumi arī nav nemaz tik vienkārši, nepieciešams aizpildīt bankas reģistrācijas karti, kas vēlāk izrādās ir kā viens no galvenajiem posmiem un lielākais pluss reģistrācijas brīdī 5.jūnijā. Ņemot vērā neiedomājami lielo skaitu sportistu, kas vēlējās pieteikties slēpojumam, pieteikšanās sistēmas atvēršanās brīdī mājaslapa nespēja uzturēt lielo slodzi un ‘’uzkārās’’, tāpēc šeit nu palīga nāca bankas reģistrācijas karte, kura bija saglabāta, tādējādi izdevās pieteikt braucienam ne tikai sevi, bet arī dzīvesbiedru Aivaru, brālēnu Jāni un TREK komandas braucēju un TREK/Maratons draugu Mārtiņu. Labi, ka darbības tika veiktas ātri, jo braucienam ir ierobežojošs dalībnieku skaits - tikai 7700 slēpotāju, reģistrēšanās sistēma tika slēgta jau vienu stundu un desmit minutes pēc atvēršanas.  Šim slēpojumam nu nekādi nav iespējas vienkārši nopirkt savu dalību, te vieta atrodas tikai tiem, kas patiešām to no sirds vēlas. Tā nu pēc ļoti aktīvas sociālās rosības uz Marcialongu izdevās tikt deviņiem latviešiem.

Vēl viens padoms pirms došanās noteikti būs – rezervējiet viesnīcu laicīgi.  Sacensību sākums ir Moenā, visnotaļ agri no rīta (plkst. 08:00), tāpēc jau septembrī, skatoties viesnīcas pie trases, tās visas tuvāko 30 km rādiusā bija rezervētas. Kā jau atkal mūsu karma un labie draugi mums izlīdzēja un tika dabūtas pēdējās brīvās vietas, turklāt labākā vietā nebija iespējams vēlēties - viesnīca atradās tieši blakus trasei! Liels paldies Gunitai no ‘’Carlson wagon’’. Vislabākā aviokompānija šādiem ceļojumiem ir Lufthansa, jo tā ir visdraudzīgākā sportistiem, tāpēc ka par slēpju transportēšanu un papildus bagāžu nav jāpiemaksā. Tika izpētīti dažādi varianti, taču par labāko atzīts Lufthansas reiss Rīga – Frankfurte – Venēcija, iespējams nākotnē būs kāds tiešāks reiss līdz Marcialongai, jo no Venēcijas lidostas līdz Moenas kalnājiem ir 300 km garš ceļš, taču šis ir viens no ērtākajiem lidojumiem no Latvijas.

Pieteikties pasākumam ir viens, taču mans mērķis nebija tikai vienkārši nošļūkt, vai tikai piedalīties, bet nostartēt zināmā līmenī, tie tomēr ir 70km! To, ka varu to veikt un finišā ieslēpot “dzīva”, sapratu jau pagājušā gadā, veicot Tartu maratonu. Tā kā esmu strādājošs ģimenes cilvēks, jau sākot no vasaras mana ikdiena bija diezgan strikti plānota, lai sanāktu atvēlēt nepieciešamo laiku treniņiem. Arī ziema šogad nelutināja Latviju ar sniegu (normāla slēpošana sanāca tikai vienu nedēļu novembra beigās Somijā – Yllas slēpošanas trasēs). Nācās atkal skriet, bet treneris Romāns Melderis (ironman.lv komandas treneris) uzskatīja, ka funkcionāli varam sagatavoties arī uz rollerslēpēm un trenažieru zālē, tā nu vēl pusi janvāra pavadīju uz rollerslēpēm - gan Priekuļos, gan Lorupes gravā!. Kā siguldietei, zināms pluss bija arī Siguldas nesen atklātā Laurenču trase, kura gan ir ļoti mazs aplītis, toties aplītis ar sniegu. Līdz Marcialongai izdevās uz sniega noslēpot 450 km, kas nav daudz!

Vēl viena no svarīgajām lietām, ko nācās izkopt, lai spētu izturēt garo distanci, bija pareiza ēšana gan pirms starta, gan distancē, jo fiziskā sagatavotība ir tikai daļa no darba, nepieciešams atbilstoši uzkrāt arī ogļhidrātus. Sacensību nedēļā - no pirmdienas līdz trešdienai dzīve bez ogļhidrātiem (tikai salāti un olbaltumvielām bagāti ēdieni), lai no ceturtdienas atkal pretēji - saldumi, makaroni, maize, rīsi, ievārījums. Šoreiz netika teikts nē! arī sāļiem ēdieniem, zinot to, ka lielākā daļa trases paiet plus grādos, kad ir neizbēgama kārtīga svīšana, šis uzkrātais šķidrums (pateicoties sāļiem, kas to aiztur) lieki noderēs. Tāpēc gardās tiramisu porcijas (kas bija vairāk kā viena) pirms starta tika izbaudītas tikai ar nelielu vainas apziņu, apzinoties, cik noderīgi tas būs veicot distanci.
Protams, slēpju sagatavošanas māksla arī nebija gluži tā vienkāršākā daļa. Lai arī cik labi būtu Maratons/TREK slēpju servisa puiši, neredzot konkrēto sniegu, nejūtot trasi, slēpes sagatavot nav iespējams. Tāpēc slēpju sagatavošana uz vietas notika pie bijušā Itālijas izlases slēpju meistara Stefano Džirardi, savu amatu viņš pieprot, tāpēc tie vairāki desmiti eiro bija to vērti – mainīgā sniega struktūra un temperatūra nespēja mainīt viņa godam iesmērētās slēpes visā 70 km distancē.

Kad viss praktiskais ir sadarīts, tad pienāk sacensību rīts. Ne mirkli līdz sacensību rītam nedomāju, ka 70km tie būs tiešām 70, bet tas būs vienkārši slēpojums! Starts, un es daru to, ko protu un kā protu  - slēpoju, bet šoreiz arī paspēju ievērot, ka apkārtnes skati ir elpu aizraujoši, mazie kalnu ciematiņi un atbalstītāji ir brīnišķīgi, kaut ko tādu novēlu piedzīvot katram. Kad trase vijas caur ciemu ielām, tajos ir sabērts mākslīgais sniegs, tāpēc kvalitāte ievērojami pasliktinās, brīžiem sniegs ir virs zābakiem, pašas slēpes kaut kur zem sniega un nav redzamas,  taču visi dalībnieki atrodas vienādā situācijā. Pirmie 18 km man patīk, tie ir manam slēpošanas stilam atbilstoši, trase ved augšā un lejā, augšā un lejā. Kāpumos cenšos apdzīt dalībniekus, taču saprotu, ka tā ir tikai veltīga spēku izšķiešana, jo nav viegli apdzīt tos, kuri kāpj augšā ‘’skujiņā’’, pat tad, ja spēju „uzskriet” ar roku spēku.  Pēc 20 km sākas it kā vieglāks posms – trase virzās uz leju, bet vieglums ir tikai mānīgs, jo notiek tikai stumšanās; slēpojuma pirmā daļa paiet vēsākos laika apstākļos, pa ēnainu pusi, nav ne karsti, ne auksti, un ir tik ļoti patīkami, ik pa laikam dzirdēt uzmundrinošos itāļu saucienus – ‘’Brava, sinjora!’’. Dažiem no dalībniekiem ir bukleti, kuros ir visu dalībnieku saraksts un nummuri, tāpēc nereti dzirdu arī savu vārdu, kas ir patīkami.



Slēpošana caur Val di Fiemme atnes pavisam nebijušas sajūtas, slēpots tiek caur stadionu, kurā notiek liela daļa Pasaules kausa posmi, trase ir lieliska un iedvesma nepazūd. Slāpes veldzēt var ik pēc 8 -10 km dzirdināšanas punktos, turklāt uz beigām pat ik pēc 5 km. Pēdējā dzirdināšanas punktā neatsakos no kafijas, iespējams, ka citās sacensībās to nemaz nemēģinātu, bet Itālijā ar kafiju nevar kļūdīties!  Tā dod pareizo lādiņu pēdējiem kilometriem, kad tikai viena doma prātā - izturēt, izturēt, izturēt! Uz distances beigām saulīte jau sāk sildīt ne pa jokam un palicis pats “jautrākais”  posms - 2,8 km kāpums Cavalese ciemata kalnā!. Pirms kalna var izmantot TOKO piedāvāto iespēju uzsmērēt slēpes. Fantastisks lēmums ir izmantot šo iespēju, jo lai gan nākas pastāvēt rindā aptuveni 3 min, toties nenākas ar mokām spārdīties augšā, jo jau noslēpotie 67 km ir darījuši savu - jāsaņem atlikušie spēki. Pēdējie 3 km ir īsts pārbaudījums, taču finišs sniedz neuzvaramo sajūtu. Savu Marcialongas slēpojumu pabeidzu 4:54:52.



Mērķi tika sasniegti: pirmkārt, noslēpot ātrāk par 5 stundām, otrkārt, iekļūt slēpojošo sieviešu pirmajā simtā (iegūta 71.vieta). Vienīgi mērķis – iekļūt pirmajā desmitā savā vecuma grupā – palika nākamajai reizei, jo šoreiz iegūta 22.vieta, taču par to bēdāt nav vērts, jo mana vecuma grupa ir visnopietnākā, no 1100 pieteiktām sieviešu kārtas slēpotājām, 401 ir manas grupas (40-49.g.) pārstāves, turklāt, daudziem elites sportistiem, šis bija slēpojums pirms Olimpiskajām spēlēm, tā kā dalībnieku sastāvs gana nopietns. Taču tas jau ir tas skaistākais garajās distancēs – līdz pat finišam nezini, par kuru vietu cīnies.



Kāpēc būtu vērts piedalīties? - Atmosfēra! Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots, nav otra tāda slēpojuma, kurš izietu caur vismaz 8 ciematiem. Visi ciemati dzīvo un elpo reizē ar slēpojumu. Slēpošana notiek cauri mazajiem kalnu ciematiem, kuros iedzīvotāji nepārtraukti uzmundrina slēpotājus un jūt līdzi ne tikai favorītiem, bet itin visiem entuziastiem. Nevienu iedzīvotāju neuztrauc fakts, ka ielas un satiksme tiek noslēgta, arī jebkāds lūgums, kas saistīts ar slēpojumu vai slēpotājiem tiek uztverts mierīgi, ‘’ir taču Marcialonga’’.

Esmu gandarīta par sevi un pārējiem latviešiem, kuri piedalījās. Neviens nesūdzējās un nečīkstēja, ka nav bijis laika vai vietas, kur trenēties. Šis bija lielisks piedzīvojums un spēku pārbaudījums, es ticu, ka Marcialongā  vēl atgriezīšos!

Liels paldies manam trenerim Romānam Melderim, kurš šajos bezsniega apstākļos palīdzēja man sagatavoties šim garajam slēpojumam, paldies manai jautrajai kompānijai – dzīvesbiedram Aivaram, Jānim un Mārtiņam! Paldies maniem puišiem no Maratons/TREK slēpju servisa - Gatim, Raivim, Naurim, kuri lieliski gatavoja manu inventāru treniņiem jebkuriem laika apstākļiem! Un vislielākais paldies manai ģimenei, ka atbalstījāt mani sagatavošanas periodā! Vēl jau viss nav beidzies!

Mājaslapā www.worldloppet.com var atrast informāciju par Worldloppet maratoniem, www.marcialonga.it Marcialongas seriāliem.

Laura Lapiņa