Jaunumi

Olimpiskās spēles ir galvenais notikums sporta dzīvē, un piedalīšanās tajās ir katra sportista sapnis un mērķis. Nokļūt tur ir liels gods un arī savā ziņā sasniegums, neskatoties pat uz to, ka neizdodas cīnīties par augstām vietām, jo, lai kvalificētos sporta lielākajam notikumam, ir jāizpilda noteikti kritēriji, kas ne tuvu nav pa spēkam jebkuram trenētam sportistam. Turklāt, distanču slēpošana vēsturiski ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais ziemas sporta veids, un arī tagad to var dēvēt par vienu no galvenajiem ziemas sporta veidu pamatiem. Izsisties pasaules elitē jebkurā sporta veidā ir grūti, taču distanču slēpošanā vēl jo vairāk, jo ar to profesionālajā līmenī nodarbojas vairāki tūkstoši sportisti, ne pāris desmiti, kā tas ir citos ziemas sporta veidos.


Jānis Paipals. Foto: LOK, D.Caune

Latvijas distanču slēpotāju izlase uz pagājušajām Olimpiskajām spēlēm, kas 2010.gada februārī  norisinājās Vankūverā, devās divu sportistu sastāvā – vīru konkurencē startēja Jānis Paipals, bet pie dāmām Anete Brice. Sportistu skaits bija sarucis un kļuvis uz pusi mazāks nekā 2006.gadā Itālijas Alpu pilsētā Turīnā, taču bija arī pozitīvs moments, proti, pēc 12 gadu pārtraukuma Olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā Latvija bija atkal pārstāvēta sieviešu konkurencē. Kā īpašu notikumu arī jāizceļ, ka vienās Olimpiskajās spēlēs startēja tēvs un meita – Ilmārs un Anete Briči, bet tikai dažādos sporta veidos. Anete, kurai tobrīd bija astoņpadsmit gadu, piedalījās tikai vienā distancē – 10km slidsolī ar intervāla startu. No uzvarētājas Šarlotes Kallas viņa atpalika sešas minūtes un 77 dalībnieču vidū ierindojās 69.vietā, apsteidzot pārsvarā Balkānu valstis. Jānis Paipals uz startu izgāja trijās disciplīnās, no kurām vislabāk veicās 15km slidsolī, 95 dalībnieku konkurencē izcīnot 72.vietu. Sprintā viņš ierindojās par desmit vietām augstāk, tiesa, tur Jānim neizdevās nevienu konkurentu pārspēt. Jānis atzina, ka neizdevās nostartēt, kā bija gribējies. 15km distancē ātri piedzinis kājas, tādēļ ar smagnējām kājām nav varējis ātri paslēpot. Pēc Vankūveras Anete Brice distanču slēpošanā vairs nestartēja, mēģinot pievērsties vairāk biatlonam.

Gadu vēlāk uz Pasaules čempionātu leģendārajā Oslo pievārtē Holmenkollenā (Norvēģija) devās jau rekordliels Latvijas pārstāvju skaits, kas pirmo reizi sniedzās otrajā desmitā – 14 slēpotāji, no kuriem desmit bija vīri, bet četras dāmas. Pirmo reizi papildus treneriem un slēpju smērētājiem bija arī fizioterapeits un pat preses sekretārs. Visas četras dāmas startēja tikai sprintā brīvajā stilā, kur vislabāko rezultātu uzrādīja Inga Dauškāne, ierindojoties 70.vietā 86 dalībnieču vidū un labākā laika uzrādītājai kvalifikācijā – Maritai Bjergenai – zaudējot 25 sekundes. Pārējās mūsējās no Bjergenas atpalika jau krietni vairāk – Kristīne Liepiņa 53,8 sekundes (77.vieta), Natālija Kovaļova 1:04,8 (79.vieta) un Zane Eglīte 1:33,5 (85.vieta).Vīru konkurencē visaugstāko vietu ieguva Rinalds Kostjukovs, kurš 120 dalībnieku vidū sprintā izcīnīja 65.vietu, kvalifikācijas uzvarētājam Jesperam Mudīnam no Zviedrijas piekāpjoties par 21,3 sekundēm. Juris Damškalns bija par 0,7 sekundēm lēnāks nekā Rinalds un arī iekļuva septiņdesmitniekā, ierindojoties 68.vietā. Savukārt, Oskaram Muižniekam un Robertam Slotiņam attiecīgi 78. un 90.vieta. 15km distancē klasiskajā stilā ar intervāla startu no mūsējiem piedalījās tikai Arvis Liepiņš, kurš pēc FIS punktu reitinga bija automātiski kvalificējies šai distancei. Arvim, neskatoties uz to, ka čempionāta vietā jau bija nodzīvojis vairāk kā nedēļu, tomēr bija jūtams sezonas laikā uzkrātais nogurums, kas viņa soli distancē padarīja gausāku kā ierasts. Liepiņš uzvarētājam Mati Heikinenam no Somijas zaudēja 7 minūtes un 17 sekundes un, apsteidzot tikai vienu konkurentu, ierindojās 75.vietā. Arvim konkurenci diemžēl nesastādīja gulbenietis Jānis Paipals, kurš vienīgais pārvarēja kvalifikāciju uz 15km distanci, iegūstot 5.vietu 10km slēpojumā (kvalificējās 10 labākie, Nauris Biķernieks palika 17.vietā – aut.piez.). Taču pamatsacensību dienā Jānis jau bija atgriezies mājās, jo, iespējams, sākotnēji nebija plānots, ka viņš kvalificēsies un uzturēsies Oslo nedēļu ilgāk.

Vislielāko uzslavu pelnījis Raivis Zīmelis, kurš vienīgais no Latvijas slēpotājiem tika līdz finišam grūtajā un smagajā 50km distancē brīvajā stilā. Raivis distanci veica 2:31:05 un no uzvarētāja Petera Nortuga (Norvēģija) atpalika 24 minūtes, izcīnot 67.vietu 82 dalībnieku vidū. Vēl trīs no Latvijas startējušie (Arvis Liepiņš, Pāvels Ribakovs, Jānis Teteris) tika noķerti par apli un tika „noņemti”. Raivis Zīmelis atzina, ka gāja ļoti smagi un tik grūta distance viņam vēl nebija bijusi. Arī maratona kausos pieredzi uzkrājušais Teteris piebilst, ka trase ir bijusi visgrūtākā, kāda pieredzēta, vienīgi žēl, ka prestižajā Holmenkollenā nav izdevies nobraukt līdz galam. Mūsu slēpotāji atzina, ka tāds atbalsts nekur nav pieredzēts, un skatītāju ovācijas ir dzinušas uz priekšu. Čempionāta noslēguma dienā 50km distanci klātienē gan stadionā, gan gar trasi mežā vēroja ap 150 tūkstošiem skatītāju, no kuriem liela daļa vairākas dienas nakšņoja teltīs trases malā. Ja čempionāta lielisko noskaņu pabojāja vairākas dienas neiztrūkstošā biezā migla, kā dēļ jau tika lietots termins „miglas čempionāts”, tad skatītāji līdzīgi kā 1994.gadā Lillehammerē apliecināja, ka nekur distanču slēpošanā nav tik vienreizēja un fantastiska atmosfēra kā Norvēģijā.

Šogad februārī Pasaules čempionātā Valdifiemmi (Itālija)  Latviju pārstāvēja vēl vairāk sportistu nekā Oslo. Alpu ielejas ciematiņā, kas atrodas ap vienu tūkstoti metru virs jūras līmeņa, startēja 17 Latvijas slēpotāji – 12 vīri un 5 dāmas. Un šī nelielā augstkalne tomēr negatīvi iespaidoja mūsējo startu, jo Latvijas slēpotāji, kas nav pieraduši, bet lielais vairums pat nekad nav bijuši treniņos augstkalnēs, nespēja adaptēties un parādīt savam līmenim atbilstošu sniegumu. Kvalifikācijas slēpojumā labākie no mūsu pārstāvjiem bija Arnis Pētersons un Inga Dauškāne, taču viņiem salīdzinoši daudz pietrūka līdz desmitniekam, kas kvalificējās pamatsacensībām. Ingai 5km brīvajā stilā līdz labāko desmitniekam pietrūka 37 sekundes (17.vieta), bet Arnim 57 sekundes (27.vieta) 10km distancē. Sprintā klasiskajā stilā dāmām līdzīgi veicās kā Oslo, bet vīriem gan rezultāti bija vājāki. Inga Dauškāne bija ātrākā no mūsējām un uzrādīja 71.rezultātu 101 dalībnieču vidū, bet labākais vīru konkurencē bija Pāvels Ribakovs, kurš ierindojās 84.vietā no 129 startējušajiem. Otro rezultātu no Latvijas pārstāvēm – 82.vietu – debijas reizē uzrādīja Vineta Pētersone, kurai tobrīd  vēl bija tikai 13 (!) gadi. Čempionāta laikā par to netika runāts, bet sezonas beigās tika pieņemti jauni noteikumi, ka pasaules čempionātos pieaugušajiem drīkst startēt sportisti, kuri nav jaunāki par 16 gadiem. Pirmo reizi Latvijas komandā vienā čempionātā startēja brālis un māsa – Arnis un Vineta Pētersoni.

Vīriem 15km distancē pēc pāris slimošanas dienām nedaudz atlabušais Arvis Liepiņš vienreizēji ātri slēpojošajam un pirmo vietu ieguvušajam Peteram Nortugam zaudēja ļoti daudz – septiņas ar pusi minūtes – un ierindojās tikai 87.vietā, toties pēdējos distances kilometros spēja izraut principiālu uzvaru savstarpējā cīņā ar labāko lietuvieti un ierasto konkurentu Vitautu Stroliu. Vairāki vadošie slēpotāji atpalika ļoti daudz no Nortuga un ieguva sev neierastos un zemos FIS punktus (daži top30 vīri saņēma pāri par 60FIS punktiem, bet vairākkārtējais pasaules vicečempions Maksims Viļegžaņins iegūtajiem 98 FIS punktiem tuvumā nebija bijis pēdējos piecus gadus – aut.piez.).

Latvijas izlasei Valdifiemmi bija vēsturisks brīdis, jo pirmo reizi mūsu valsts bija pārstāvēta komandu sprintā. Dāmām Inga Dauškāne ar 16 gadus jauno Kitiju Auziņu sasniedza finišu, bet vīriem Rinalda Kostjukova un Jura Damškalna duetu „noņēma” priekšpēdējā aplī, jo piekto etapu tobrīd slēpojošo Damškalnu noķēra līderi. Pēdējā sacensību dienā 50km distancē klasiskajā stilā ar masu startu, kad temperatūra Alpu ielejā bija augstāka kā reizēm pie mums vasaras laikā – plus 15 grādi, Jānim Teterim un Valdim Bodniekam neizdevās veikt vairāk par pusdistanci, jo viņus par apli bija noķēris distances pirmajā trešdaļā no grupas atrāvienu veikušais zviedrs Juhans Ulsons, kurš izcilā veidā, veicot ap divām trešdaļām distances vienatnē un sarūpējot visinteresantāko 50km slēpojumu ar masu startu pasaules čempionātos, izcīnīja uzvaru un kļuva par čempionāta varoni. Citās distancēs mūsu valsti Valdifiemmi pārstāvēja arī Aigars Kalnups, Jānis Puida, Roberts Slotiņš, Oļegs Andrejevs, Reinis Korsunovs, Anda Muižniece, Natālija Kovaļova.

Pēc dažām dienām sāksies jaunā ziemas sezona, bet līdz galvenajam notikumam – Olimpiskajām spēlēm Krievijas vasaras kūrortā Sočos – palikuši trīs mēneši. Saskaņā ar noteikumiem Latvijai ir kvota 1+1, tas nozīmē, ka Sočos var startēt viens vīriešu kārtas pārstāvis un viena sieviete. Šobrīd reālākie kandidāti ir ranga līderi Arvis Liepiņš un Inga Dauškāne, kuriem tā būtu debija Olimpiskajās spēlēs. Taču, ja kāds no mūsējiem Olimpiskajā FIS punktu listē iekļūs top300 distancē vai sprintā, tad ir iespēja tikt pie papildus vietas. Arvis Liepiņš vienu brīdi jau bija trīssimtniekā sprintā, bet tagad atrodas nedaudz aiz strīpas – 320.vietā (300.vietai ir 105,9 FIS punkti, bet Liepiņam 109,9 – aut.piez.). Arī dāmām papildus vietu reālāk ir iegūt sprintā, jo Inga Dauškāne šobrīd ir 482.vietā, un tā kā sprintos līdz šim viņa ir startējusi maz, tad ir diezgan iespējami no līdzšinējiem 227 FIS punktiem uzlabot savu rezultātu līdz nepieciešamajiem 167 FIS punktiem, kas ir trīssimtajā vietā esošajai sportistei. Kvalifikācijas periods, kas sākās 2012.gada jūlijā, noslēgsies 2014.gada 19.janvārī, kad būs zināms, cik un kuri iegūs tiesības piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Par labu nāks Latvijas čempionāta pirmais posms Madonā, kas apzināti tiek rīkots pirms kvalifikācijas perioda beigām 12. un 13.janvārī un būs FIS sacensības. Abas dienas norisināsies sprints (brīvajā stilā un klasikā), un tas dos labas iespējas mūsējiem uzlabot savus punktus un iekļūt top300 FIS listē.

Jānis Paipals pēc Vankūveras izteicās, ka nesamierināsies kā lielākā daļa tikai ar vienām Olimpiskajām spēlēm, un bija apņēmības pilns nopietni trenēties un startēt līdz Sočiem. Pagājušā sezona viņam nebija veiksmīga, turklāt kluba vadības nostājas dēļ viņam tika liegta iespēja piedalīties pasaules čempionātā Valdifiemmi. Tomēr gulbenietis saglabā iespējas tikt uz Sočiem. Tāpat labas izredzes tikt un atkārtot Jāņa Hermaņa rezultātu – dalība trīs Olimpiskajās spēlēs –  ir pagājušās sezonas ranga vicelīderim Jurim Ģērmanim, kurš startēja Nagano un Soltleiksitijā. Ja Jurim tas izdotos, tad tas būtu īpašs notikums, jo līdz šim vēl nevienam no mūsējiem nav izdevies atgriezties Olimpiskajā arēnā pēc 12 gadu pārtraukuma. Vēl pie pretendentiem noteikti jāpieskaita Roberts Slotiņš un Pāvels Ribakovs, kurš pēdējos mēnešos ir progresējis. No dāmām veiksmes gadījumā otrā ceļazīme var pavērties Andai Muižniecei, Vinetai Pētersonei vai Kitijai Auziņai, tā kā savstarpēja konkurence būs sīva, kas, cerams, nāks tikai par labu kopējā distanču slēpošanas līmeņa celšanai.

Nevar aizmirst slēpotājus ar „plintēm uz muguras”, proti, biatlonistus, kuri arī var iejaukties distanču slēpotāju vidū cīņā par ceļazīmi uz Olimpiskajām spēlēm, jo kādreiz pie mums tik populārais un augstā līmeni esošais ziemas sporta veids šobrīd ir piedzīvojis pamatīgu lejupslīdi. Biatlonā Sočos no Latvijas varēs startēt tikai pa vienam vīram un vienai dāmai. Tik drūma situācija vēl nekad nav bijusi. Līdz ar to biatlonisti, it īpaši tie, kas nekad vēl nav piedalījušies prestižākajā sporta notikumā, noteikti pamēģinās tikt uz Olimpiskajām spēlēm kā distanču slēpotāji. Taču vairs nav tie laiki, kad jebkurš no vadošajiem biatlonistiem labākos slēpotājus varēja uz vienas kājas apslēpot.

Latvijas Slēpošanas savienība 2011.gadā sāka veidot nacionālo izlasi, kuru kopš 2012.gada vasaras beigām trenē Jēkabs Nākums. Slēpotāji pēdējos gados ir progresējuši. Vienīgi līdz šim sezonas lielākajās un nozīmīgākajās sacensībās – Pasaules čempionātos – viņi nav spējuši sasniegt labāko formu un parādīt labāko sniegumu. Tā tas bija arī Vankūverā. Tāpēc noteikti ir jāizdara pareizie secinājumi un jārīkojas tā, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas. Līdz šim mūsu valsts pārstāvju augstākās vietas Olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā ir bijušas  labāko piecdesmitniekā – Inetai Kravalei 48.vieta Lillehammerā 30km klasiskajā stilā un Jurim Ģērmanim 49.vieta Soltleiksitijā 15km klasiskajā stilā. Distanču slēpošanā tie ir vērā ņemami panākumi, un šādu rezultātu atkārtošana 2014.gada februārī būtu labs panākums priekš mūsu slēpotājiem. Taču Sočos tikt piecdesmitniekā būs daudz grūtāk nekā pirms vairākiem gadiem, kad tomēr konkurence bija mazāka. Piemēram, Soltleiksitijā nepiedalījās vai startēja ar vienu pārstāvi tādas šobrīd ļoti spēcīgas slēpošanas valstis kā Šveice, Kanāda, Francija. Spēcīgāki un „daudzskaitlīgāki” ir palikuši ukraiņi, poļi, u.c., un dažas toreiz distanču slēpošanā par „eksotiskajām” dēvējamas valstis, piemēram, Rumānija, Lielbritānija, Armēnija un Bulgārija šobrīd par tādām noteikti vairs nenosauksi.

Daudzi vēlas tikt uz Sočiem, un katrs, kuram tas izdosies, centīsies darīt visu iespējamo, lai sasniegtu labākos rezultātus. Tāpēc, neatkarīgi no tā, vai aizbrauks divi vai četri Latvijas pārstāvji, atbalstīsim mūsējos, lai kā arī viņiem ies Melnās jūras piekrastē. Vēl spilgtā atmiņā ir Vankūveras spēles, kad, atrodoties Vistleras trases malā un garām slēpojot mūsu sportistiem, mazsvarīgs bija viņu ne tik ātrais solis distancē, jo no saviļņojuma cauri izskrēja patīkamas skudriņas, kam sekoja atbalsta saucieni, kas, lai arī varbūt vienatnē, tomēr bija tikpat skaļi kā tie, ko slēpošanas lielvalstu pārstāvji saņēma no savu kuplā atbalstītāju pulka.


* Raksts sagatavots novembra sākumā pirms jaunās sezonas sākuma.

Autors: Ivars Bācis
Raksts pārpublicēts no žurnāla "Ar slēpēm pa dzīvi"
(Oriģināls lasāms eletroniskā versijā: http://www.sportlat.lv/zurnals/index.html )
Izdots: 2013.gada Decembris.
Par žurnāla iegādi interesēties www.sportlat.lv