Jaunumi

Ziemas sezona jau kādu laiku ir aiz muguras. Tā šogad beidzās daudz agrāk nekā parasti – lielajam vairumam Latvijas distanču slēpotāju februāra beigās vai marta sākumā, faktiski par mēnesi vai pusotra agrāk nekā pērn vai citus gadus. Izpalika ne tikai labās ieceres īstenošana par garās distances slēpojuma atjaunošanu Latvijas čempionātā, bet mūsējie vairs nepiedalījās arī aprīlī ierastajās FIS sacensībās Somijā, kur citas reizes ir mēģinājuši sezonas beigās iekrāt labus FIS punktus.

Šogad ar to ziemu bija kā bija. Vismaz dabīgais sniegs, sākot no janvāra, tā arī neuzkrita. Labi, ka vismaz janvāra vidū uznāca aukstums, kas turpinājās divas ar pusi nedēļas, kas ļāva sapūst mākslīgo sniegu, lai vismaz Latvijas čempionāti, FIS sacensības un Skandināvijas kausa posms mūsu valstī varētu notikt un arī paši slēpotāji kādu pusotru mēnesi varētu paslēpot un patrenēties tepat Latvijā. Līdz ar to var teikt, ka šī ziemas sezona nebija diez ko veiksmīga no laika apstākļu puses, un diemžēl tādi paši vārdi būtu jāattiecina arī uz mūsu distanču slēpotāju rezultātiem, ar pavisam dažiem nelieliem izņēmumiem.

Bija atsevišķi uzplaiksnījumi FIS sacensībās ar ļoti labiem punktiem priekš mūsējo līmeņa, bet lielajās un svarīgajās sacensībās diemžēl mūsu distanču slēpotāji neparādīja gaidīto un nevarēja iepriecināt ar panākumiem. Šeit ir domāts, pirmkārt, Olimpiskās spēles un Pasaules Junioru čempionāts, kā arī Pasaules kausa un Skandināvijas kausa posmi. Detalizētāks atskats uz pagājušās sezonas startiem būs atsevišķos rakstos.

Aprīļa otra puse un maija sākums parasti ir laiks, kad atgūties pēc garās sezonas un uzkrāt enerģiju jaunam treniņu un sacensību ciklam. Šogad, ņemot vērā īsāku pagājušo sezonu, atpūtas periodam jau vajadzētu būt cauri.  Liela daļa jau noteikti ir sākusi likt pamatus nākamajai sezonai. Kādi šie pamati būs un kāda būs arī nākamā sezona – tāpat pa vecam kā iepriekš vai tomēr labāk – tā ir būtiska lieta, jo no tā ir atkarīgs, vai rezultāti paliks tajā pašā, t.i., maigi sakot, viduvējā līmenī, vai tomēr tie kļūs labāki. Nebūtu pareizi domāt tikai par vietas saglabāšanu pašmāju rangā, vajadzētu tomēr lielāku mērķtiecību un ambīcijas (labā nozīmē), lai mēģinātu pakāpties kādu solīti augstāk pasaules līmenī. Jā, ir lietas, kuras ietekmē un no kurām atkarīga mērķu un plāna realizācija, kā, piemēram, finansējums, taču daudz kas tomēr ir atkarīgs arī no pašiem sportistiem. Nākošajā sezonā ir pasaules čempionāts – sezonas galvenais notikums. Iespējams, ka aizbrauks daudzi, kā tas ir bijis pēdējos divus čempionātus, un tā, no vienas puses, arī vajadzētu darīt, tomēr, no otras puses, paralēli kvantitātei beidzot gribētos ieraudzīt arī nedaudz kvalitāti, t.i., vismaz no dažiem sagaidīt arī pieklājīgu rezultātu.

To visu sarežģī neskaidrības ap izlasi, jo šobrīd nav zināms, kas ar izlasi būs. Vai tāda turpinās pastāvēt, kas tajā būs un kas to vadīs? Jā, pēdējais jautājums ir vietā, jo pēdējo divu gadu izlases treneris Jēkabs Nākums aprīlī ir iesniedzis atlūgumu. Viņu var arī saprast. Pagājušās sezonas sākumā daži izlases dalībnieki izlēma trenēties atsevišķi un neizmantot izlases trenera Nākuma padomus. Vairāki no izlases dalībniekiem treniņnometnes un sacensības sāka izvēlēties uz pašu roku, iestājās juceklis. Tādējādi trenera darbs bija apgrūtināts, un izlases funkcionēšana bija gandrīz pajukusi.

Neskatoties uz radušos situāciju, dzīve jau neapstājas, un trenēties nevienam nav liegts. Daudzi to ir darījuši bez izlases arī pirms tam. Svarīgi, lai ir zināms un skaidrs mērķis, un tad visiem spēkiem uz to jāiet. Cik neatlaidīgi, mērķtiecīgi un daudz šobrīd tiks pastrādāts, tādus rezultātus tad varēs sezonas laikā sagaidīt. Tagad ir iespējas sākt virzīties uz to mērķi. Augustā vai septembrī var būt par vēlu.

Ivars Bācis


Jānis Paipals Sočos. Foto: I.Znotiņš/LOK