Jaunumi

Šodien Sočos Olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanas sprintā brīvajā stilā kvalifikācijā vīriem 1,8km 86 dalībnieku vidū labākais no mūsējiem vīru konkurencē bija Arvis Liepiņš, kurš ieņēma 61.vietu un par 7 (!) sekundēm bija ātrāks nekā Jānis Paipals, kuram 71.vieta. Dāmām no 67 startējušajām Inga Dauškāne ierindojās 59.vietā.

Trase sprintā bija viena no grūtākajām, kāda ir bijusi. Vairāki slēpotāji piedzīvoja kritienus. Siltās temperatūras dēļ (plus 4 grādi) trasē daudzviet, it īpaši nobraucienu lejasdaļā bija izveidojusies „putra”. Arvis Liepiņš 1,8km sprintu veica 3:49,28 un, no labākā laika uzrādītāja Ula Vigena Hattestāda (Norvēģija) atpaliekot 20,93 sekundes, ieņēma 61.vietu. Viņš nopelnīja 120,55 FIS punktus. Savukārt, Jānis Paipals bija par septiņām sekundēm lēnāks un palika 71.vietā, iegūstot 160,46 FIS punbktus. Ja Arvis priekš sevis nostartēja labi, tad Jāņa rezultāts nav iepriecinošs.

Inga Dauškāne 1,3km veica 2:53,90 un no līderes atpalika 21,83 sekundes, kas ļāva ieņemt tikai 59.vietu, priekšā palaižot 4 pēc reitinga vājākas sportistes (šajā sezonā augstus rezultātus uzrādījusī poliete Jaskovjeca krita un palika aiz Ingas – aut.piez.). Inga ieguva 172 FIS punktus, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem pasaules čempionātiem sprintā, ir solis uz priekšu. It kā šis rādītājs atpaliek no sezonas laikā iegūtajiem punktiem, tomēr sacensties ar pasaules labākajām ir pavisam kas cits, nekā startēt FIS sacensībās, tā kā startu kā sliktu nevarētu vērtēt. Nedaudz virs pussekundes viņai priekšā bija FIS sacensībās iepazītā ukrainiete Marina Lisogora, kura Sočos piedzīvoja kritienu nobraucienā.

Kā jau to varēja gaidīt, nekas iepriecinošs nebija arī igauņu rindās. Labākais no trim sprintā startējušajiem bija Raido Rankels, kurš palika 51.vietā, Liepiņu apsteidzot par 5,5 sekundēm, bet vienu vietu un divas sekundes desmitdaļas aiz Rankela palika 2011.gada 6.vietas ieguvējs pasaules čempionātā Peters Kummels. Dāmām igauniete Trīne Ojaste arī neparādīja labāko sniegumu un ierindojās 48.vietā, par nepilnām 7 sekundēm apsteidzot Dauškāni.

Paši slēpotāji ar rezultātu bija apmierināti. Izteikumos pēc finiša medijiem viņi savu rezultātu vērtēja kā labu. “21 sekunde zaudēta – domāju, konkurencē ar šīm dāmām tas ir pieklājīgs rezultāts. Ja labāk būtu izbraukusi to nobraucienu, būtu pat 18 sekundes. Tas jau būtu pavisam labi. Pirms starta pašai bija mērķis pēc iespējas mazāk zaudēt līderēm. Ja būtu 20 sekundes – ļoti labi, ja 25 – jau nu tā,” pēc finiša preses pārstāvjiem stāstīja Inga. Distance bijusi grūta, ko radījis dziļais sniegs.
Vislielāko problēmu Ingai sagādāja nobrauciens (pērn Valdifiemmi viņa komandu sprintā vienā no nobraucieniem krita – aut.piez.): „Tas nobrauciens... Tur bija ko turēt. Vienubrīd uz mirkli pat aizvēru acis un padomāju – kas būs, tas būs... Bet, nu – noturējos,” atminas Inga. Šoreiz no viņas bija dzirdami uzslavas vārdi smērētājiem: „Ļoti labi slīdēja slēpes, smērētāju komanda bija pastrādājusi ļoti labi, kaut gan trasē stundu pirms starta bija bērts kaut kas trases cietināšanai.

“Gāja labi. Trase – smaga. Tiem treniņiem, kādi man šogad bijuši, un finansējumam, kāds bijis – domāju, ir labi. Nobraucienā man priekšā krita ķīnietis, tas nedaudz iedeva pa galvu, un, protams, pēdējais kāpums. Trasēs, kur esmu startējis, parasti ir viens kāpums un pārējie tikai pampaki, bet šeit – divi kāpumi. Otrajā kāpumā apmēram vidusdaļā – pieplīsu,” stāsta Jānis Paipals, piebilstot, ka principā viņam patīk spēka trases, taču liek par sevi manīt Augstkalne, jo 1500 metros viņš ir pirmoreiz. „Pirms starta runājām ar treneri, plāns bija tik starp labākajiem 50,” par mērķi padalās Jānis (līdz piecdesmitniekam viņam pietrūka ļoti daudz – 12,5 sekundes – aut.piez.). Bet ar startu viņš esot apmierināts, jo cik varējis, tik izdarījis. „Kā šoreiz sanāca, tā sanāca,” skaidro Jānis.

Pozitīvs bija arī Arvis Liepiņš, kuram izdevās uzrādīt augstvērtīgāko rezultātu no mūsējiem. “Trase smaga, taču kopumā viss labi. Nobraucu līdz galam, nenokritu – par to pašam prieks,” izsakās Arvis. „Silts laiks, mīksta trase. Līderi, pa priekšu braucot, padarīja to vēl mīkstāku, līdz ar to pēdējiem bija vēl grūtāk. Nostartēju savā līmenī, zaudēju ap 20 sekundēm,” vērtējumu sniedz madonietis. Saistībā ar latviešu mikromaču viņš nosaka: „Šķiet, ka vinnēju. Taču tas mums nav svarīgi.” 

Finālbraucieni izvērtās dramatiski. Ceturtdaļfinālā krita, turklāt divreiz, šveicietis Dario Kolonja, bet dāmām ceturtdaļfināla barjeru nepārvarēja amerikāniete Kikana Randala, kurai šoreiz finiša spurtam nebija pietiekoši spēka. Pusfinālā dāmām kādus 70 metrus līdz finišam krita galvenā favorīte Bjergena, taču arī bez kritiena viņa nebūtu tikusi tālāk finālā, jo tobrīd atradās piektajā vietā un atlikušajos metros nebūtu iekļuvusi pirmajā divniekā (Bjergenas pusfināls bija lēnāks, tāpēc uz „laimīgā zaudētāja” vietu nevarēja pretendēt – aut.piez.). Līdz ar to Vankūveras čempione bija nolikusi savas pilnvaras. Vēl tikai atliek piebilst fenomenālu faktu par izcilo norvēģu slēpotāju, proti, iepriekšējos 16 startos lielajos čempionātos (2010.gada Olimpiskās spēles Vankūverā (5 starti), kā arī 2011.gada pasaules čempionāts Oslo (5 starti) un 2013.gada pasaules čempionāts Valdifiemmi (5 starti) un skiatlons Sočos – aut.piez.) Marita Bjergena visos 16 (!) bija izcīnījusi medaļas, no kurām 12 (!) zelta. Vīru konkurencē Ceturtdaļfināla barjeru nepārvarēja Vankūveras čempions sprintā Ņikita Krjukovs, bet tie, kas seko līdzi slēpošanai, krievu par favorītu vai pat pretendentu uz finālu neuzskatīja, jo līdz šim visi lielie panākumi bija sasniegti klasiskajā stilā. Nevarīgs arī sprintā izskatījās norvēģis Peters Nortugs, kurš „nāves” braucienā ceturtdaļfinālā nespēja neko likt pretī zviedriem un tikai kā „”laimīgais zaudētājs” iekļuva pusfinālā, kur arī vairākus simtus metrus pirms finiša „izkāra” balto karogu (šobrīd treneri lemj par to, vai Nortugs vēl kādā distancē startēs vai nē – aut.piez.). Sakarā ar krieva Gafarova kritienu pirmajā pusfinālā un finišēšanu pēc trijām minūtēm, pirmā pusfināla dalībnieki ieguva vēl papildus laiku atpūtai, kas kopā bija par aptuveni 8 minūtēm lielāks nekā otrā pusfināla dalībniekiem. Tas ir ļoti daudz, un tas atspoguļojās arī finālā.

Dāmām finālā uzvaru svinēja Maikena Kaspersena Falla no Norvēģijas, bet līdzīgā cīņā par otro vietu Ingvilda Estberga par vienu sekundes simtdaļu apsteidza slovēnieti Vesnu Fabjanu, nodrošinot Norvēģija dubultuzvaru. Ceturto vietu izcīnīja norvēģiete Astrīda Jakobsena, kura pēc finiša izplūda asarās (pagājušo piektdien nomira viņas brālis – aut.piez.). Vēlāk Astrīda saņēma uzslavas no savām komandas biedrenēm un arī Dario Kolonjas. Zviedriete Ida Ingemarsdotera ieņēma piekto vietu, bet kritienu piedzīvojusī amerikāniete Kaldvela palika sestā.

Vīriem fināls izvērtas ļoti dramatisks. Jau pirmajā kāpumā no grupa strauji sāka atpalikt Jonsons, un šķita, ka atkal spēcīgajam zviedru sprinterim, kurš ir uzvarējis un bijis trijniekā daudzos pasaules kausa posmos, lielajās sacensībās atkal nāksies samierināties bez medaļas. Taču viņam par pārsteigumu, trīs slēpotāji krita, kas pavēra iespēju uz medaļu un apliecināja, ka vienmēr jācīnās līdz galam, jo nevar zināt, kas var notikt. Asajā līkumā krita norvēģis Glērsens, paraujot līdzi zviedru Helneru, kuram atkal virsū uzbrauca krievs Ustjugovs. Vienīgi tobrīd pirmajās divās vietās esošie Hatestāds un Petersons izvairījās no kritiena un beigās tad arī sadalīja zeltu un sudrabu. Turpinot rādīt tādu pašu sniegumu kā pusfinālā un ceturtdaļfinālā, norvēģis Ula Vigens Hatestāds izcīnīja uzvaru, pēc 12 gadu pārtraukuma atgūstot Norvēģijai Olimpisko sprinta titulu, kuru Tors Arne Hetlands ieguva 2002.gadā Soltleiksitijā, kad pirmo reizi bija iekļauts sprints. Interesanti, ka Hatestādu gandrīz nepāņēma uz Sočiem, bet, pateicoties uzvarai pasaules kausā Toblahā 2.februārī, norvēģu treneri izdarīja smagu izvēli un pieņēma pareizu lēmumu (izvairījās no kārtējās aplamības, ko visspilgtāk parāda 2006.gadā Nortuga nepaņemšana uz Olimpiskajām spēlēm – aut.piez.), no sprinteru izlases svītrojot iepriekš drošu vietu „ieguvušo” Finu Krogu un paņemot Hatestādu.

Teodoram Petersonam sudrabs, kas viņam ir pirmā medaļa lielajā sacensībās. Jonsons pamanījās finišēt trešajā vietā un 2011.gada bronzai pasaules čempionātā pievienoja tāda paša kaluma medaļu arī Olimpiskajās spēlēs. Pēc finiša viņš pakrita bezspēkā un bija vajadzīga palīdzība, lai zviedru sprinteri pieceltu un nogādātu ārpus finiša zonas.




Arvis Liepiņš. Foto: F64, Romāns Kokšarovs