Jaunumi

Tiklīdz diennakts vidējā temperatūra stabili nokritīs zem plus septiņiem grādiem, Siguldā varēs sākties distanču slēpošanas sezona, jo Laurenčos praktiski pabeigta Austrumeiropā (iespējams, arī Rietumeiropā) pirmā mākslīgā sniega trase. Kaut gan — stop! Sniegs būs dabisks, mākslīgs būs tikai aukstums... "Saldētā distanču slēpošanas trase," definējumos skaidrību ievieš šīs mazliet fantastiskās idejas autors, biedrības A2 valdes loceklis Jānis Lazdāns.

Padarīt distanču slēpošanu mazāk atkarīgu no laikapstākļiem, sākt sezonu iespējami agrāk — šīs vēlmes bagātākos ar slēpēm jau oktobrī dzen uz tālajiem ziemeļiem, apķērīgākajiem Skandināvijā liek klintīs cirst tuneļus, prātotājiem meklēt jaunas tehnoloģijas. Pagājušajā gadsimta otrajā pusē boļševiku kreisera Aurora zalves cienīgu apvērsumu izraisīja sniega lielgabali jeb sniegpūtēji, kas ar lielu spiedienu pa sīkām sprauslām gaisā triec ūdens pilienu šaltis, kas, aukstumā kristalizējoties, lejā gāžas kā sniegputenis. Bet šāds sniega mākonis darbojas tikai tad, ja gaisa temperatūra ir zemāka par grādiem pieciem sešiem zem nulles.

Katrā ziņā šī artilērija joprojām sekmīgi atvaira bezsniega ziemu bīstamību. Pietiek ar kailsalu, lai slēpotāji varētu meklēt slēpes. Turklāt ar sniegpūtējiem iespējams sagatavot sniega rezerves atkušņiem. Šīs ierīces aktualizēja vēl kādu pavisam senu sniega saglabāšanas metodi.

DEPOZĪTS SNIEGA BANKĀ

Nav nemaz jālasa Viļa Lāča Zvejnieka dēls, lai uzzinātu par ledus pagrabiem Rīgas līča piekrastē. Ziemā saskaldītus ledus klučus zem kūdras slāņa no vasaras tveices līdz pat rudenim mācēja saglabāt arī septiņdesmito gadu zvejnieki. Ja jau var ledu, tad arī sniegu iespējams nomaskēt no vasaras. Turklāt ar sniegpūtējiem to pavasara pusē var sagādāt, cik nepieciešams, ja vien rēķins par patērēto elektrību iekļaujas pieejamajā budžetā.

Šādi jau gadiem, kā tagad moderni teikt, sniegu deponē, piemēram, igauņi savā distanču slēpošanas un biatlona centrā Otepē. Prasmīgi sniegu iepakojot, tā zudumi vasarā nepārsniedzot 25 procentus. Novembra beigās, sākoties stabili vēsam laikam, balto dārgumu ar retraku izlīdzina trasē, un slēpošanas sezona parasti aptuveni kilometru garā aplī var sākties. Tas tā, ļoti teorētiski runājot. Jo sniegs turpina kust. Ne tikai no augšas, to kausē arī siltā zeme. Nedod Dies, vēl lietavas, kas var iznīcināt visu veikumu.

Latvijā pirmo sniega depozītu aizpērn izveidoja Siguldā. Faktiski tas jau bija Laurenču trases projekta ietvaros. "Gribējām izmēģināt un saprast, kā tas īsti jādara, kas notiek," stāsta Jānis Lazdāns. Bija cerēts, ka pērnajā novembrī varēs uzbērt kilometru garu trasi, pietika tikai 300 metriem, vasarā bija izkusis vairāk par pusi. Šogad depozītā sabērts trīs reizes vairāk sniega, ap 4000 kubikmetriem, kas jau tiek glabāts gudrāk, turklāt, jo lielāks kalns, jo mazāk zudumu. "Sapratām arī, ka sniega kārta uz trases nedrīkst būt pārāk plāna," skaidro Lazdāns. "Jo tā biezāka, jo iekšējais aukstums lielāks, un arī lietus nav tik bīstams, sniegs to sasaldē. Tagad skaidrs, ka pašreizējā sniega depozīta vieta arī nav pareizā. Nākamgad to veidosim turpat pie trases — sniega rezervei jābūt pa rokai, jo trasi nemitīgi nāksies pielabot. Mācāmies. Neviens ar padomiem īpaši nedalās."

1,2 KILOMETRUS GARŠ LEDUSSKAPIS

Veidot saldētās distanču slēpošanas trases ir skandināvu ideja. Lazdāns nezina, ka kāda būtu uzbūvēta arī Rietumeiropā. "Vajadzīgs tomēr stabili vēss rudens," viņš argumentē. Ar šo tehnoloģisko jaunumu Jāni iepazīstinājis FIS inspektors Janne Pīlvess, kas bija ieradies sertificēt Reiņa trasi un datorā paķēris līdzi failu ar Kontiolahti saldētās trases prezentāciju. Rudenī siguldieši braukuši uz Somiju šo objektu lūkot dabā. "Visapkārt pelēki rūsgans rudens, pa kuru aizvijas balta čūska," emocionāli atmiņās dalās Lazdāns. "Trase pilna, no rīta sportisti — distanču slēpotāji un biatlonisti, pēcpusdienā — pensionāri, vakarā — amatieri."

Lazdāns šo ideju uz zemes brīvā dabā izklāt vairāk nekā kilometru garu ledusskapi Siguldas uzņēmējiem prezentējis jau pirms pieciem gadiem. Visi bijuši par un pašvaldība sākusi darbu, lai piesaistītu ES līdzfinansējumu.

"Šis ir viens no pirmajiem Eiropas Savienības struktūrfondu pārrobežu projektiem, kurā iesaistīta arī Krievija," sekmīgo rezultātu raksturo Jānis Lazdāns. Tiesa, galvenais partneris ir Latvija. Laurenču projekts ir visinovatīvākais, un tajā ES plāno ieguldīt 537 645 latus, valsts — 29 869 un Siguldas novads — 487 763. Sanktpēterburgā un Viru šī projekta ietvaros vienkārši tiek labiekārtotas esošās parastās trases.

Trases pīrāgu veido ģeotekstils, drenējošs smilšu slānis, tad šķembas, kas pārklātas ar 10 cm biezām siltumizolācijas plāksnēm. Uz tām ik pēc 10 centimetriem sarindotas aukstuma nesējas caurulītes, pa kurām neplūdīs vis videi un dzīvībām bīstamais amonjaks, bet gan daudz nekaitīgāks, mūsdienu prasībām atbilstošs šķidrums. Pēc aptuveni 130 metriem jau sasilušais šķidrums pa maģistrālo cauruli dodas atkaļ uz saldētavu, tā vietā ceļu turpina svaigi atdzesēts aukstums. Caurulīšu dzīslas precīzi un rūpīgi iepakotas smalkās dolomīta šķembās. Virsū uzliets asfalts, pa kuru droši var pārvietoties gan retraks, gan slēpot ar rollerslēpēm. Unikālā objekta būvnieks ir SIA Merks.

Pirms sniega uzbēršanas apmēram nedēļu tiek saldēta zeme. "Tas ir visdārgākais process, kas prasa visvairāk elektroenerģijas," stāsta Jānis Lazdāns. "Kad zeme sasaldēta un no siltuma to sargā sniegs, saldēšanas iekārtu jauda samazinās par divām trešdaļām."

Virspusē sniegs vairāk vai mazāk kūst un, tekot uz leju, pārvēršas ledū. Lai visa trase nekļūtu par vienu vienīgu ledus celiņu, tā nemitīgi jākopj. Kontiolahti trasi retraks nereti irdinot ik pēc divām stundām. Bīstamākais ir lietus. Pagaidām pārāk dārgi visu trasi pārklāt ar jumtu. Vienkāršākais, lietusgāzēm sākoties, zem plēves paslēpt tikai pašu sniegu.

RELJEFS, REHABILITĀCIJA, SPORTA TŪRISMS

Reljefā itin daudzveidīgās Laurenču saldējamās 4 m platās trases garums ir 1,2 kilometri. Tā sadalīta divos posmos. Vispirms tiks uzsaldēti pirmie 700 metri. "Tad skatīsimies, kas notiks tālāk, somi līdz divdaļīgai trasei nebija aizdomājušies," palepojas Lazdāns. "Viņi uzreiz uzbliež visu, bet tad visu vienā lietus nedēļā var arī pazaudēt."

Gatava arī servisa māja, kurā būs slēpju noma, servisa punkts, ģērbtuves, dušas, tualetes, bet otrajā stāvā telpa tiesnešiem un laika ņemšanas iekārtām. Tās priekšā uzbūvēts Siguldā vienīgais 100 m skrejceļš. "Mums jādomā arī par skolēniem," iestarpina Siguldas novada domes deputāts Jānis Lazdāns. Visā trases garumā pa ārmalu tiks uzbērts divus metrus plats skaidu celiņš, pa kuru vasarā skriet tiem, kas nevēlas locītavas bojāt uz asfalta, bet ziemā šī buferzona ļaus trasi padarīt platāku slēpošanai.

"Trases reljefs, konfigurācija un infrastruktūra pilnībā atbilst tam, lai Laurenčos varētu rīkot FIS standartiem atbilstošas sprinta sacensības brīvajā stilā," uzsver Lazdāns. Turklāt ziemā, kad ledusskapis sniegam vairs nav vajadzīgs, šī 1,2 km trase tiks savienota ar citām cilpām, pa kurām slēpojām jau pērnziem, kopā veidojot vismaz trīsarpus kilometrus garu apli.

"Sporta skolotājs Ilgonis Krūmiņš," Jānis Lazdāns norāda uz īsto sakni savai aizrautībai ar distanču slēpošanu. "Šis sporta veids Siguldā bijis visu laiku, bet tādā pabērna lomā. Cirtām trases Turaidā, pat Turaidas muzejrezervāta teritorijā tās iekārtojām. Pēc tam sekoja Silciems. Visu laiku pa krūmiem un mežiem vien... Īstais pacēlums sākās, kad neapšaubāmi nerentablajā distanču slēpošanā bija gatavs ieguldīt privātais uzņēmējs Reiņa trasē. Izgājām visus līmeņus līdz pat FIS sertificētai trasei, kurā notika Skandināvijas kausa izcīņas posms. Bet vēl tālāk attīstīties Reiņa trasē nav iespējams. Distanču slēpošana ir tautas sports, un visā pasaulē to dotē pašvaldības, turklāt Reiņa trase atrodas aiz Siguldas novada robežas — Krimuldas pagastā."

Tā siguldieši nolēma veidot paši savu distanču slēpošanas centru pilsētas nomalē pirms Lorupes gravas — Laurenčos. "Tā ir ziemeļu nogāze, kura tālāk veido tādu kā kabatu, kurā praktiski neiespīd saule un pavasaros ļoti ilgi stāv sniegs," vietas izvēli sāk pamatot Lazdāns. "Turklāt tur ir skola, hostelis ar 100 vietām, kafejnīca... Iznāc no viesnīcas un tūlīt kāp uz slēpēm. Kur vēl labāk?! Ir iespējams ziemā trases pagarināt, izmantojot ļoti nopietnos Lorupes gravas kāpumus. Savukārt vasarā rollerslēpošanā var iekļaut arī veco Lorupes šoseju, kilometru garš kāpums!"

Šī trase, kas ir Laurenču Sporta un aktīvās atpūtas centra sastāvdaļa, nostiprina Siguldas kā ziemas sporta centra pozīcijas, kurā paredzēts radīt iespējas nodarboties ar visiem olimpiskajiem individuālajiem sporta veidiem. Tuvākajā nākotnē pie trases iecerēts iekārtot arī nelielu biatlona treniņšautuvi. Siguldas slimnīcā izveidots kvalitatīvs rehabilitācijas centrs, Laurenčos plānots izveidot retinātā gaisa telpu, tādējādi imitējot augstkalnu apstākļus. Tāpat kā bobsleja trase Laurenči veicinās tā dēvēto sporta tūrismu, mudinot uz treniņiem Siguldā doties ārvalstu izlases un klubu komandas. Pirmie gatavību testēt Laurenčus jau izteikuši slavenie Igaunijas distanču slēpotāji.

VAIRĀK IESPĒJU, VAIRĀK SLĒPOTĀJU

Vai tas nozīmē, ka nākamziem distančnieki Reiņa trasē vairs netiks gaidīti? "Slēposim arī Reiņa trasē," ir pārliecināts Jānis Lazdāns. "Veidojot jaunu objektu, pirmā reakcija ir, ka kādam kaut kas tiek atņemts. Slēpošanā tā nav. Jo vairāk trašu, jo vairāk slēpotāju. Tā nav konkurence, tā ir kopējā slēpošanas popularitātes un kultūras celšana."

Laurenču saldējamā trase faktiski būs aktuāla pusotru, divus mēnešus, līdz ziemu varēs sākt ražot sniegpūtēji. Šajā laikā par trases lietošanu nāksies maksāt, bet ne vairāk kā piecus latus par divām stundām! Kad dabiskais aukstums saldēšanas iekārtas ļaus izslēgt, individuālajiem apmeklētājiem trase būšot pieejama bez maksas.

Tātad gaidām novembri, kad ziema sāksies Laurenčos.

 Autori: Dainis Caune
Avots: žurnāls "Sports" (oriģināls lasāms: http://www.sporto.lv/raksts/ziema_dzimst_laurencos)