Jaunumi

Nācijas cerību iznešana uz vienas personas pleciem ir smaga nasta, bet ja jūsu pleci ir smalki kā Terēzei Johau, tad tas ir monumentāls varoņdarbs. 2011 gada Pasaules čempionātā priekšpēdējās sacensībās, 1m57cm garā Johau izdarīja to, ko daudzas raženākas konkurentes mēģināja, bet nespēja izdarīt visas sezonas garumā – pārspēt viņas komandas biedreni Maritu Bjorgenu,

100 000 skatītāju pavadīta visā Oslo trases garumā, Johau elpu aizraujošā stilā aizslēpoja līdz uzvarai 30km brīvā stila sacensībā, atstājot 45 sekundes aiz sevis Bjorgenu un 1,5 minūti Justīnu Kovalčuku no Polijas.

Smagajā un grūtajā trasē, kas derēja tiešu viņai, 2 aplī uzveicot brutālo Styggdalen (norv. val. - nejauks, pretīgs) kāpumu Johau aizgāja atrāvienā no Bjorgenas un Kovalčukas. Viņa ieslēpoja atpakaļ stadionā vienatnē un atlikušo distances daļu sacentās ar sevi zem zilajām debesīm, cīnoties spēcīgām vēja brāzmām.

„Ko vairāk es varu teikt? Debesis bija zilas, saule spīdēja, un visi atnākušie līdzjutēju tūkstoši atbalstīja mūs. Tas bija fantastiski, un tās ir atmiņas, kas paliks visai manai atlikušai dzīvei” Johau teica pēc finiša.

Pelnītā uzvara 22 gadus jaunajai Johau bija 1. individuālā zelta medaļa Pasaules čempionātā, un vienlaicīgi tā atņēma Bjorgenai 5. zelta medaļu (no 5 PČ disciplīnām) – vienīgais traips viņas, citādi līdz šim perfektajā sezonā.

„Tas priekš manis bija par grūtu. Ir grūti noskatīties kā viņa (Johau) ir priekšā, un, ka atstarpe paliek lielāka un liekāka”, teica Bjorgena, kas lielu daļu treniņu laika pavada kopā ar Johau. „Bet es esmu ļoti laimīga par Terēzi. Viņa ir jauna meitene - slēpošanas nākotnei un visai Norvēģijai.

Netika prognozēts, ka Johau būs tā, kas gāzīs no uzvaras troņa Bjorgenu. Ja arī kāds bija spējīgs apdraudēt Bjorgenu, vairums sagaidīja to no Kovalčukas, kas bija tā, kura pēdējo reizei pieveica Bjorgenu „aci-pret-aci” Olimpiskajā distancē 30km klasiskajā stilā.

No aizvadītājām 4 Oslo disciplīnām – Johau izlaida komandu sprintu, savukārt Bjorgena netika zaudējusi nevienā startā, lai gan viņas 4 sekunžu uzvara pār Kovalčuku 10km klasiskajā stilā, bija vismazākais pārsvars pēdējā sezonā, iespējams signalizējot, kas viņas sīvākās konkurentes tuvojas viņai.

Sestdienas sacensību startā, Bjorgena netērēja daudz laika, lai iegūtu viņai raksturīgo vadošo pozīciju. Šoreiz Kovalčuka uzņēmās grupas vadību 1. kāpumā, kad līderu grupa devās ārpus stadiona, bet atgriežoties, Bjorgena jau bija vilciena priekšgalā.

Pirmajā aplī, sievietes izlaida Styggdalen - brutālo vairāk pakāpju kāpumu, kur 2km garā distances posmā vertikālā augstuma starpība sasniedz gandrīz 100m. Pēc promenādes apļa veikšanas, dāmas devās pirmajā no 8,3km apļiem, kurā iekļaujas Styggdalen kāpums. Tieši tur Johau sāka savu darbu. „Es zināju, ka mana iespēja bija šis kāpums”, viņa teica. Rokas lejā, Johau ir viena no labākām slēpotājam pret kalnu – iepriekš šajā sezonā viņa par 1min pārspēja visas konkurentes Tour de Ski „final climb” posmā Alpe Cermis. Viņas fenomenālais roku kustību biežums, tehniskā kāju darbība kāpumā bija pietiekama, lai sašķaidītu drumstalās līderu paku. 

Bjorgena bija vienīgā, kas nesalūza, pat Kovalčukai bija problēmas turēt līdzi, neliela atstarpe sāka veidoties starp viņu un abām norvēģietēm. Pa to laiku, kad dāmu līderu grupa 8,3km apļa vidū ieslēpoja atpakaļ stadionā, noformējas jauna grupa, kurā ietilpa Steira (NOR) un zviedru Šarlote Kalla, bija skaidrs, ka Johau radītais spiediens viņām radīja problēmas.

Stadionā grupa pārmija slēpes pret svaigi iesmērētiem pāriem un devās 2. mokošajā ceļā augšup pa Styggdalen. Johau izdarīja nākamo izrāvienu un viņas oponentus nespēja turēt līdzi – vispirms Steira, pēc tam arī Kalla. 

Kalla atkrita tik ātru, ka likās viņa ir salūzusi, bet pēc zviedru trenera Rikarda Gripa vārdiem „viņa bija tikai sagurusi”. „Johau temps tiešām deva smagu triecienu parējām”, Grips teica. „Terēze šodien bija ļoti stipra”. Līderu katastrofiskais atrāviens šajā distances posmā radīja pārliecību, ka par medaļām cīņa būs tikai starp Johau, Bjergenu un Kovalčuku, bet Johau bija skaidrs, ka viņai nav nekādu cerību finiša spurtā pret viņas konkurentēm. Kamēr Bjorgena un Kovalčuka jau bija samērojušas spēkiem sprinta finālos tikai nedēļu atpakaļ, Johau nav tāda ātruma finiša taisnē. Ja sacensību iznākums izšķirots pēdējos 200m, viņai būtu jāsamierinās ar bronzu. Trešā vieta šodien nebija mazās Norvēģietes kāršu komplektā. Sasniedzot Styggdalen Johau saglabāja vadību, kas nebija pārsteigums. Savukārt mazā, bet nesarūkošā atstarpe, uz ko Bjergena un Kovalčuka nespēja atbildēt, bija tas, kas ko radīja pūļa dārdoņu un nolika līdzjutējus pie Johau kājām. „Priekš manis tas bija par smagu sekot”, Bjorgena teica. Atrāviens nebija agresīvs – izsmalcināts spiediena pieaugums, un ātri Johau ieguva 5m pārsvaru. Šķērsojot 15,5km atzīmi, kāpuma vidū, Johau jau bija 8 sekundes atstarpe – pārsvars ko viņa dubultoja nākamajā distances kilometrā. Sasniedzot Frognerseteren kāpuma virsotni, Johau pārsvars jau 22 sekundes, un viņa izskatījās nenogurdināma.

Šajā brīdī samilza neatbildēts jautājums. Vai svarā niecīgai Johau pietiks spēka lai noturētu Bjorgenu un Kovalčuku drošā attālumā no sevis garajos nobraucienos ceļā uz stadionu, bez tam brāzmaina pretvēja pavadītām? Atbilde bija vienkārša – jā. Bjorgenai izdevās samazināt atstarpi līdz 14 sekundēm, bet drīz atgriežoties distances kāpumos, Johau aizvilka prom atkal. Tā tas turpinājās nākamos 10km – Johau iecementēs savu pārsvaru kāpumos, Bjorgena un Kovalčuka daļu atgūs nobraucienos, bet viņas zaudēja vairāk, nekā spēja atgūt, līdz Johau pārsvars sasniedza 1 minūti. Ieslēpojot stadionā pie 21,9km atzīmes, Johau un Bjorgena abas izvēlējās veikt slēpju maiņu 2. reizi. Pēc sacensības, abas sportistes izteicās, ka sākušas sacensības ar saviem 2. labākiem slēpju pāriem, pēc tam nomainot uz 3. labāko pāri, noslēguma, atstājot visātrāko slēpju pāri. Savukārt Kovalčuka izteicās, ka viņai slēpes gāja lieliski un viņa izvēlējās nemainīt slēpes beigās. Pēdējā kāpumā Bjorgena palielināja atstarpi starp Kovalčuku gandrīz 20m, ko Kovalčuka neatlaidīgi sadeldēja. Duelim sasniedzot garo kāpumu, Bjorgena palaida Kovalčuku sev priekšā. Bija skaidrs, ka abas sekotājas bija padevušās cīņai par zelta medaļu, koncentrējot savus spēkus savstarpējai cīņai par sudrabu.

Lai gan Kovalčuka un Bjorgena parasti neieredz spēlēt spēles finišā, dodot priekšroku slēpot smagi visā distancē, viņas praktiski pārgāja soļos savā pēdējā kāpienā augšup pa Styggdalen. Bjergenai nebija problēmu sakot Kovalčukai, viņa bija pārliecināta par savu slēpju slīdēšanu nobraucienos. „Man bija labākas slēpes nekā viņai – man bija pašas labākās slēpes sacensību noslēgumā”, Bjorgena teica. „Es zināju, ja viņa paveiks kaut daļu darba kāpumā, un es varēšu turēties aiz viņas, es zināju, ka būšu labāka nobraucienā.”

Un patiešām, kad viņas sasniedza nobraucienu, Bjergenas slēpes pārņēma vadību. No apļa augstākā punkta līdz stadionam Bjergena atvēra 20 sekundes starp Kovalčuku, un kad mazāk par 4km bija atlicis līdz finiša un sekoja nākamais nobrauciens, sacensību liktenis  bija izlemts.

Tajos pašos kāpumos Steira pieķēra atpakaļ Kallu, un abas ieslēdzās cīņā par „koka medaļu”. Norvēģiete Steira ir kļuvusi slavena regulāri finišējot 4.vietā čempionātos un sestdien viņai tika dota vēl viena iespēja to atkārtot. Finiša drāmas trūkums sacensību vadībā skatītāju pūli nesatrauca. Bjergena var saukties par distanču slēpošanas karalieni, bet norvēģu līdzjutēji nespēlē uz favorītiem. Kad Johau nolaidās lejup līdz skatītāju tribīnēm Holmenkollenas paugurus satricināja sarkan-melni ģērbtās skatītāju masas. Pūļa baurošana vēlreiz apstiprināja savu atzinību, kad viņa atkal iznira tramplīna pakājē un pagriezās uz stadionu, bet skaņu kakofonija sasniedza savu maksimumu, kad viņa paņēma rokās Norvēģijas karogu pirms došanās finiša taisnē.

Johau paveica pēdējos 100m dejā, mājot ar karogu, šķērsoja finiša līniju ar savu firmas prieka kliedzienu uz lūpām. Uz īsu brīdi viņa sabruka spēku izsīkumā, sejā mijās fiziskas sāpes, priekš un notikuma varenība, kas noveda viņu tuvu asarām. Pēc brīža viņa bija atpakaļ kājās, gaidot kā Bjorgena sveicinot pūli, plati smaidot ieslēpoja viņas apskāvienos. Arī Kovalčuka sveicināja pūli, kas atbalstīja viņu tik pat kā savējo. Lai arī nebija šaubu, ka Kovalčuka bija cerējusi uz zeltu, viņa nespēja apvaldīt savu smaidu, par sasniegto čempionāta noslēgumā. 

Pa to laiku, Kalla un Steira ieslēpoja stadionā cīņā par 4.vietu. Pirms pēdējā kāpuma abas konkurentes saķērās, norvēģiete paklupa un Kalla atskatījās pār plecu un piedeva gāzi. Pēc finiša abas pārmija pāris vārdus. Steira pasmaidīja savu ierasto smaidu un radot iespaidi, ka nejūt nekādu aizvainojumu par sadursmi. Lai kā, pēcāk Kalla bija nomākta. Viņa uzsāka dienu, kā favorīte uz medaļu, un nokļuva ārpus spēles ātrāk nekā kāds varēja iedomāties. Viņa bija vienīgā no sportistiem, kas bija startējusi visās 6 čempionātā distancēs, un varam tikai iedomāties, kādas pūles tas viņai bija prasījis.

Pa to laiku, Johau uzvara uz to brīdi bija 7 zelta medaļa Norvēģiem no 11 distanču slēpošanas disciplīnām Oslo – mājinieku līdzjutēju pūļa, kādu nebija redzējis Pasaules čempionāts pēdējās 3 dekādēs, sapnis bija piepildījies. Tūkstošiem plīvojošos karogu atgādināja, kāpēc distanču slēpošana Norvēģijā spēj pievilkt tādus talantus kā Johau un viņai līdzīgus, un viņas uzvara nepārprotami  iedvesmos citus – tāpat , kā Johau iedvesmoja Bjorgenas panākumi 2005.gada Pasaules čempionātā Vācijā. „Kad biju maza meitene un es redzēju Maritu paņemot daudz medaļas Obersdorfā, es domāju, ka vienu dienu, es arī varētu tur stāvēt”, Johau teica.

Starp 4 nācijām, kas finišēja top sešiniekā, un daudzām citā, kas palika aiz tā, nav pazīmju, ka tuvākā nākotnē arī citas valstis varētu apdraudēt Norvēģu slēpojošo dāmu hegemoniju. Bet tas nenozīmē, ka tās nemēģinās to darīt – it īpaši zviedrietes, kuras 2015.gadā Falunā uzņems Pasaules čempionātu. „Redzēsim, kad pienāks laiks Falunai, ja mums izdotos paveikt kaut ko līdzīgu”, teica zviedru treneris Grips. „Mēs smagi strādājam, lai noturētu savu pozīciju, un ejam uz priekšu maziem soļiem”.

Avots: fastskier.com

Tulkoja M.Niklass