Jaunumi

Svētdien Holmenkollenā ar 50km distanci brīvajā stilā ar masu startu vīriešiem noslēdzās pasaules čempionāts slēpošanā. Ļoti grūto pārbaudījumu no Latvijas pārstāvjiem līdz galam izturēja Raivis Zīmelis, kas vienīgais no mūsējiem finišēja, izcīnot 67.vietu. Pārējie latvieši tika noķerti pa apli un bija spiesti izstāties. Uzvaru ierastajā stilā izcīnīja norvēģis Peters Nortugs.

Kaut arī starts 50km distancē ir tikai 13.00, tomēr jau no agra rīta cilvēku straumes plūst uz Holmenkollenu. Vairākiem desmitiem tūkstošu nevajag nekur doties, jo viņi vai nu visu, vai arī daļu no čempionāta laika pavada dzīvojot teltī trases malā. Uz čempionāta noslēgumu laika apstākļi bija apžēlojušies par skatītājiem, un biezās miglas vietā bija skaidrs un saulains laiks. Stundu pirms sacensību sākuma stadions ar trīsdesmit tūkstošiem skatītāju ir pārpildīts, turklāt vismaz divtik skatītāju ir pulcējušies gar trasi. Viņi ne tikai vēro notiekošo, bet arī kārtīgi atbalsta, un ne tikai savējos, bet arī citu valstu pārstāvjus, it īpaši tos, kas uz pārējo fona slēpo lēnāk. Tādu atmosfēru nekur citur pasaulē slēpošanas sacensībās nevar novērot.

Holmenkollenu var droši uzskatīt par slēpošanas meku. Tieši tur jau pirms diviem gadsimtiem aizsākās tradīcija 50km, un tagad katru gadu notiek vienīgās sacensībās garākajā distancē pasaules kausa ietvaros. Pagājušā čempionātā 50km norisinājās slidsolī, taču tā kā Vankūverā garākā distance tika veikta klasiskajā stilā, tad arī Oslo bija jāveic slidsolī tāpat kā 2009.gadā Liberecā. Pirmo reizi pasaules čempionātos šajā distancē uz startu stājās četri Latvijas pārstāvji (Olimpiskajās spēlēs Turīnā 2006.gadā arī bija četri), no kuriem vislielākās cerības saistījās ar kādreizējo biatlonistu Raivi Zīmeli, kuram arī vislielākā pieredze no biatlona laikiem – Olimpiskās spēles Turīnā, seši pasaules čempionāti, un neskaitāmi starti pasaules kausa posmos. Jānis Teteris vairākus gadus ir startējis Worldloppet garajās distancēs, bet Arvis Liepiņš debitēja pasaules čempionātā 2009.gadā, kā arī ir startējis vairākos junioru čempionātos un arī pasaules kausā. Vienīgi Pāvelam Ribakovam pirmo reizi karjerā nācās stāties uz starta līnijas kopā ar tāda līmeņa vīriem, kā arī veikt tik garu distanci sacensībās.

Mūsējiem 85 dalībnieku vidū bija vieni no pēdējiem numuriem, līdz ar to arī jāsāk pašās beigās. Tas dod papildu slodzi kāpumos, jo sākumā ir jābremzē, tāpēc ka rodas „sastrēgumi”, bet kāpuma beigās atkal strauji jāpalielina temps, lai nepazaudētu saikni ar grupu. Neveiksmīgs sākums padodas Pāvelam, kas otrajā kilometrā nobraucienā piedzīvo kritienu, sasit plecu un pazaudē kontaktu ar galveno grupu. Pirmajā aplī stabili grupā turas Zīmelis ar Liepiņu, taču pēc 3km dzirdināšanā Arvis pazaudē nūju, un vietā jaunu dabū tikai pēc pusotra kilometra, un kontakts ar grupu pazūd. Otrā apļa sākumā (aplis 8,3km, ko veic sešas reizes) ar galveno grupu kontaktu pazaudē arī Raivis, līdz ar to visi mūsējie slēpo faktiski pa vienam, un nav neviena, ar ko kopā pastrādāt, lai tik krasi nepalielinātos atstarpe ar līderiem. Trešā apļa sākumā kļūst skaidrs, ka distanci neizdosies pabeigt Teterim un Ribakovam, jo viņu temps rāda, ka tiks noķerti par apli. Tas arī notiek attiecīgi pie 30km un 34km. Līdz 39km tiek Liepiņš, kuru arī noņem nost, un vienīgais grūtajā cīņā ar smago trasi (kopējais kāpums 1926m) paliek Zīmelis, kas pie ierastā lūzuma punkta garajā distancē – ap 40km – līderiem zaudē jau nepilnas 15 minūtes, bet par to, ka netiks noņemts, var justies droši. Kad finišu 51.vietā sasniedz amerikāņu ziemeļu divcīņnieks Bils Demongs, stadionā, lai vēl veiktu pēdējo apļa daļu 3,5km, parādās Raivis, kura temps kļuvis lēnāks un kājas pamatīgi piedzītas. Var manīt, ka ir ļoti grūti, bet Raivis cīnās līdz galam, un kaut arī uzvarētājam zaudē nepilnas 23 minūtes, viņš izcīna 67.vietu. Tik grūta distance viņam nav vēl bijusi, un Raivis atzīst, ka ļoti smagi gājis. Arī maratona kausos pieredzi uzkrājušais Teteris piebilst, ka trase ir bijusi visgrūtākā, kāda pieredzēta, vienīgi žēl, ka prestižajā Holmenkollenā nav izdevies nobraukt līdz galam. Mūsējie atzīst, ka tāds atbalsts nekur nav redzēts, un skatītāju ovācijas ir dzinušas uz priekšu. 

Uzvarētāja liktenis, tieši tāpat kā 30km duatlonā un stafetē, noskaidrojās 200m līdz finišam, kad Nortugs uztaisīja izšķirošo rāvienu, un neviens vairs nebija spējīgs viņu panākt. Tas Nortugam bija trešais zelts šajā čempionātā, kur kopā ar diviem sudrabiem kopā izcīnītas piecas medaļas. Pēc sacensībām, aprunājoties ar Nortuga tēvu, viņš atzina, ka tomēr nebija tik pārliecināts par dēla uzvaru un juties nemierīgs, jo Viļegžaņinam arī esot spēcīgs finiša spurts. Kaut arī pārsvars pēdējos metros bija pārliecinošs, tomēr Nortugs bija noguris (kaut arī ne tik traki kā duatlonā) un šoreiz neatļāvās nekādas vaļības vai nekorektu izturēšanos pret konkurentiem. Otro vietu tāpat kā pirms diviem gadiem izcīnīja krievs Maksims Viļegžaņins, bet trešajā vietā bija norvēģis Jerdālens, izcīnot pirmo individuālo medaļu pasaules čempionātā. 

Olimpiskajās spēlēs Vankuverā zviedriem stafetē un 30km duatlonā izdevās īstenot taktiku masu startā, bet šajā čempionātā nevienam nesanāca uztaisīt atrāvienu. Arī iepriekšējā čempionātā Nortugs izcīnīja zeltu trīs distancēs – stafete, 30km duatlons un 50km. Līdz ar to šajā gadījumā varētu pielīdzināt slavenā angļu futbolista izteicienu par futbolu, kuru spēlē 22 spēlētāji, bet uzvar Vācija. 

Slēpošanas interesenti arī pirms čempionāta zināja, cik nozīmīga ir slēpošana Norvēģija, bet tagad nevienam, kas kaut reizi redzēja sacensības TV, šaubu vairs nav.