Jaunumi

Iepriekšējā rakstā tika aizsākta tēma par tiem vadošajiem pasaules slēpotājiem, kas pēc pagājušās sezonas beiguši karjeru un kas šajā sezonā vairs nestartēs. Pirmajā daļā tika stāstīts par Ariannu Follisu, Mariannu Longu, Kristiānu Zorzi (visi Itālija), Petru Majdiču (Slovēnija), kā arī par zviedru sprinteru trio – Bjornu Lindu, Matu Larsonu un Līnu Andersoni.. Taču neskaitot viņus, ir vēl vairāki zināmi slēpotāji, kas beiguši aktīvās sportiskās gaitas vai arī bija spiesti to darīt.

Igauņu Olimpiskais un pasaules čempions
Diemžēl uz pozitīvas nots savu lielisko karjeru neizdevās pabeigt igauņu slēpošanas leģendai Andrusam Vērpalu. Pagājušajā sezonā uzrādītie pozitīvie dopinga analīžu rezultāti daudziem liks ar šaubām paskatīties arī titulētā igauņa pagātnē, tomēr tie būs tikai pieņēmumi. Viņš gan Olimpiskajās spēlēs, gan pasaules čempionātos ir izcīnījis trīs medaļas, un kalums ir identisks – divi zelti un viens sudrabs. Viņš ir pirmais igaunis, kas izcīnījis ne tikai zeltu, bet jebkādu medaļu ziemas Olimpiskajās spēlēs, kurās viņš piedalījies sešas reizes, tāpat kā viņa slavenais tautietis airētājs Juri Jansons. Vērpalu vairāk koncentrējās uz Olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātiem, ne tik daudz uz pasaules kausa posmiem, taču arī tur viņam ir panākumi. Klasiskā stila meistars divas reizes uzvarējis prestižajā Holmenkollenas 50km distancē. Starp citu, viņš ir arī vienīgais igaunis, kam izdevies uzvarēt savās mājās pasaules kausa posmā Otepē. 

Sportiskās gaitas beidzis arī otrs igauņu vecmeistars Jaks Mae. Uz Vērpalu fona viņa sasniegumi šķiet krietni pieticīgāki, bet tik un tā tie ir ievērojami. Līdzīgi kā komandas biedrs arī Mae bija čempionātu slēpotājs, t.i., labāko formu allaž centies sasniegt uz Olimpiskajām spēlēm vai pasaules čempionātiem. Un tas ir attaisnojies, jo viņa kontā ir bronza Soltleiksitijā 2002.gadā, uz goda pjedestāla kāpjot kopā ar Vērpalu, un sudrabs pasaules čempionātā 2003.gadā Valdifiemmi. Tieši Vērpalu un Mae bija tie, kas igauņu vīriešu slēpošanu pieteica pasaules elitei. Tas notika 1998.gadā Olimpiskajās spēlēs Nagano, kad abi 10km klasiskajā stilā iekļuva desmitniekā. Toreiz Mae (6.vieta) savstarpējā cīņā bija pārāks par Vērpalu (8.vieta). Taču visspilgtākais pieteikums, ko atceras latviešu līdzjutēji, saistās ar 1999.gada pasaules čempionātu Ramzavā (Austrijā), kad čempionāta pēdējā dienā prestižajā 50km distancē Vērpalu izcīnīja otro vietu (Šmiguna jau bija paspējusi iepriekšējās dienās izcīnīt sudrabu un bronzu – aut. piez.). Toreiz, startējot ļoti neizdevīgā pozīcijā, proti, pašā sākumā (Andrusam bija otrais starta numurs – aut. piez.), Vērpalu pārspēja daudzus aiz viņa startējušos vadošos pasaules slēpotājus, piekāpjoties vienīgi somam Mikam Millilem, kurš šogad pāragri aizgāja viņsaulē.

Velkot paralēles ar Latvijas biatlona stafetes komandu un 1998.gada Olimpiskajām spēlēm Nagano, kad Maļuhins ar Brici pēc diviem posmiem mūsu komandai nodrošināja līderpozīcijas, pateicoties Vērpalu un Mae veikumam Igaunijas stafetes komanda 2002.gada Olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā pēc trešā posma atradās trešajā vietā un tikai deviņas sekundes aiz līderiem norvēģiem. 

Vērpalu, Mae un Šmigunas starti un panākumi neatstāja vienaldzīgus slēpošanas fanus arī Latvijā, kas pa šiem gadiem ir sekojuši un jutuši līdz mūsu ziemeļu kaimiņiem ne tikai pie televizora ekrāniem, bet arī klātienē.

Franču muskatieris
Pēdējos padsmit gadus redzamākais franču distanču slēpotājs – Vinsents Vitozs, kuram vienīgajam no frančiem ir izdevies izcīnīt medaļu pasaules čempionātos distanču slēpošanā (Olimpiskajā spēlēs 2006.gadā sudrabu frančiem ir izcīnījis sprinteris Rodijs Daragons – aut. piez.). Viņa triumfa stunda bija 2005.gada pasaules čempionātā Obersdorfā, izcīnot uzvaru 30km duatlonā (no nākamās sezonas to sauks skiatlons – aut. piez.). Vitozs septiņas reizes uzvarējis pasaules kausa posmos. Viņš savas karjeras laikā piedalījies 179 pasaules kausa posmos, no kurām 23 reizes kāpis uz goda pjedestāla. Par viņu vairāk startējuši itāļu vecmeistari Pillers-Kotrers, Dičenta, zviedrs Matiass Fredriksons un vācietis Renē Zommerfelds.

Sprinta vecmeistari
Aktīvo karjeru beiguši arī divi pasaules čempioni sprintā – norvēģis Jens Arne Svartedāls un somiete Pirjo Muranena. Pirjo, kas ir slavenā ziemeļu divcīņnieka Hannu Manninena māsa, slēpošanas vēsturē savu vārdu ir ierakstījusi ar to, ka ir pirmā pasaules čempione sprintā, uzvarot savās mājās Lahti 2001.gadā. Viņa ir bijis labs palīgs somietēm stafetē, izcīnot divus zeltus pasaules čempionātos 2007. un 2009.gadā, kā arī olimpisko bronzu Vankūverā. Svartedāls pasaules čempionātā uzvarēja 2007.gadā. Uzvaras un augstas vietas viņš ieguva ne tikai sprintā, bet arī distancē, un tieši 15km klasiskajā stilā. Kaut arī ātrais „klasiķis” ir piedalījies un arī uzvarējis pasaules kausa posmos norvēģu stafetes komandā, tomēr lielākajos čempionātos viņam nav paveicies tikt sastāvā, jo allaž priekšroka ir dota tādiem klasikas meistariem kā Frude Estilam un Odbjornam Jelmesetam. Svartedālu varētu dēvēt par vienu no stabilākajiem pēdējās desmitgades slēpotājiem, jo laika posmā no 2000.gada līdz 2009.gadam viņš vismaz reizi sezonā pasaules kausa posmos ir iekļuvis labāko trijniekā. 

Aiz saviem titulētajiem tautiešiem – Aksela Taihmana, Tobiasa Angerera un Renē Zommerfelda - nedaudz ēnā palicis Jens Filbrihs, kura pēdējā sacensība bija šogad martā Falunā. Viņš nav uzvarējis ne pasaules kausa posmā, ne arī Olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos, toties izcīnījis individuālo bronzu pasaule čempionātā un, lieliski veicot pirmos posmos klasiskajā stilā, kopā ar Vācijas stafetes komandu ieguvis olimpisko bronzu un trīs pasaules čempionāta sudraba medaļas. Nākošgad neredzēsim arī kanādieti Džordžu Greju, kura labākais rezultāts – astotā vieta – tika sasniegts savās mājās Olimpiskajās spēlēs Vankūverā 30km duatlonā. 

Ne visi no abos rakstos minētajiem pilnībā pametīs sacensību arēnu. Viņi nepiedalīsies pasaules kausā un čempionātos, bet noteikti pa kādai reizei nostartēs, piemēram, kādā „Worldloppet” maratona distancē.