Jaunumi

Latvijas sportisti olimpiskajās spēlēs piedalās kopš 1992. gada, kad Albērvila visiem vai gandrīz visiem delegācijā iekļuvušajiem bija kaut kas jauns, kaut kas nebijis un daudziem arī iepriekš neiespējamā sapņa piepildīšana. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem olimpisko «klozīti» pielaikoja arī slēpotājs Jānis Hermanis, un to viņš darīja vēl divas olimpiskās ziemas pēc kārtas. Tolaik Hermanis kļuva par tādu kā Latvijas sporta gaišo tēlu. Štrunts par medaļām, taču pārējai pasaulei tika pierādīts, ka arī pie mums nav sveši olimpiskie pamatprincipi, ka praktiski visiem, arī zemniekam Jānim, ir iespēja uzvilkt olimpiskās slēpes. Toreiz rezultāti uz tablo tika piesegti ar Jāņa izcelsmi, taču reizē ar Hermani piedzima arī jēdziens par olimpiskajiem tūristiem. Vieni šādu sportistu sugu atzina, citi viņus aizstāvēja, un kā vienmēr taisnība bija kaut kur starp tūrismu un profesionālo sportu. Pēc Hermaņa nāca arī nākamās slēpotāju paaudzes, taču kopējais fons par šo sporta veidu nemainījās. Lai tiktu pie valsts finansējuma, funkcionāri pareizi prata sarakstīt visvisādas programmas ar nekonkrētiem solījumiem kaut kad kļūt ja ne par modes noteicējiem pasaules slēpošanā, tad noteikti attiecībā uz slēpošanu likt aizmirst terminu par tūristiem. Hermanis jau sen ir beidzis aktīvo slēpošanu, paspējis pierakstīties Lietuvas izlasē, taču tepat Latvijā nekas nav mainījies. Pareizāk sakot, ir mainījies, taču slēpes ir iebraukušas vēl dziļākā grāvī. Nesen Itālijas kalnu kūrortā Valdifemmā notika pasaules čempionāts slēpošanā un baudīt ziemas priekus bija devusies arī latviešu slēpotāju svīta. Tieši tā, baudīt, nevis piedalīties pasaules čempionātā un pierādīt, ka latvieši ar slēpēm kājās nav sliktāki par mongoļiem, tatāriem, uzbekiem un citu valstu slēpju meistariem. Kādi bija mūsējo rezultāti šajā čempionātā? Nav vērts meklēt, jo nav ko, jo kurus gan interesē sportisti, kuri jau aiz pirmā līkuma nokāpj no slēpēm un nemaz necenšas sasniegt finiša līniju? Ja paveicas un plaušās pietiek gaisa, lai aizkļūtu līdz galam, tad mūsējo vārdi ir jāmeklē turpat, kur pirms desmit vai piecpadsmit gadiem – protokola pēdējā lappusē. Starptautiskā slēpošanas federācija (arī citas federācijas) izstrādājusi programmu, kā attīstīt savu sporta veidu, un viens no punktiem skan aptuveni šādi – ja pasaules čempionātā attiecīgā valsts deleģē attiecīgu skaitu sportistu, tad par to pienākas attiecīga naudas summa. Tie nav 100 vai 200 eiro. Summas sniedzas tūkstošos, kas pēc būtības tik mazai valstij kā Latvija ir gana nopietns atspaids, lai uzturētu siltu šo sporta veidu. Cits jautājums, kādiem nolūkiem tiek apgūta šī nauda. Ja braucienam uz pasaules čempionātu ir tikai viens mērķis – aizvest pareizo skaitu sportistu un par to saņemt federācijas dotāciju, tad uz līdzīgiem pāļiem turas visa slēpošanas saimniecība Latvijā! Jāatvainojas Jānim Hermanim, kurš bija pirmais olimpiskais snieglauzis. Jāatvainojas Hermanim par viņa iekļaušanu tūristu klasē! Kā lāga lauku puika Jānis, kā nu prazdams, cīnījās katrā distancē, lai tiktu līdz finišam, bet jaunākās paaudzes slēpotāji nav spējīgi pat uz to.



Izdevums: Sporta Avīze
Rubrika: Redakcijas sleja  (oriģināls atrodams: http://sportacentrs.com/sa/zurnals_sporta_avize/12032013-sporta_avize_2013_gada_10_numurs_12_marts)