Jaunumi

Bieži nākas dzirdēt salīdzinājumus, ka Olimpiskā zelta medaļa ir vienāda visiem, gan skeletonistiem, gan „kērlingistiem”. Dažiem tīk salīdzināt radniecīgu sporta veidus, aizstāvot sev tuvāka sporta veida izcilnieku pārākumu. Biežāk tiek salīdzināti radniecīgi sporta veidi un sportistu sniegums startējot radniecīgajā disciplīnā, izceļot vienu, vai nopeļot otru. Retāk ir nācies redzēt elites slēpotājus, startējot biatlona sacensības, savukārt biatlonistu vēlmi pierādīt savu pārākumu gan pašmāju, gan augstākā kaluma distanču slēpošanas sacensības varam novērot gandrīz katru sezonu.

Lai uzrādītu vērā ņemamus panākumus FIS PK seriālā distanču slēpošanā, nepietiek tikai ar labu slidsoļa tehniku 15km distancē, jo ~ 50% no PK disciplīnām ir klasiskajā stilā, pie tam to garums variē no 1,5km sprintā līdz 50km masu startā. Ja mēs vēl paanalizētu biatlona un slēpošanas sacensību trašu augstuma līkņu profilus un tādus parametrus, kā MC, TC un HD, tad atšķirības taptu vēl skaidrākās.

Skaidrs, ka dzīve nav salda ne elites biatlonistiem, ne elites slēpotājiem. Skaidrs arī tas, ka profesionālā sportā ir nepieciešama šaura specializācija, lai sasniegtu un noturētu augstus un stabilus rezultātus. Pat viena sporta veida ietvaros elites sportistus var iedalīt 2 nosacītās grupās, tā saucamos – „universāļos” un tādos, kas spēj uzrādīt augstu sniegumu tikai atsevišķos startos sezonā vai atsevišķās disciplīnās. Iespējams, ka spēku izmēģināšana citos „medību laukos” dažādo elites sportistu monotono režīmu un atsevišķos gadījumos papildina arī to maka biezumu, bet diez gan apšaubāma ir šādā enerģijas šķiešana pozitīvā ietekme uz uzrādīto rezultātu noturību „pamatdarbā”. Kā vien no piemēriem, bija pagājušā gada salīdzinoši vājais Nortuga sniegums Worldloppet garo distanču slēpošanas sacensības, kas beidzās ar veselības problēmām un FIS PK kopvērtējumā iegūtās pozīcijas zaudēšanu. Norvēģijā pat notiek diskusija par pašreiz notiekošā „Tour de Ski” seriāla neatbilstību distanču slēpošanas „garam”, lai gan seriāla idejas „tēvs” norvēģis ir Vegards Ulvangs. Viennozīmīgi, ka „Tour de Ski” ir lielāks sakars ar TV (naudas) diktētām interesēm, kur sportisti vairāk demonstrē „slēpojošo mašīnu” kvalitātes un sporta medicīnas sasniegumus un mazāk „klasiskās” distanču slēpošanas kvalitātes. Likumsakarīgu, ka ar vien biežāk atklātībā nāk fakti par izturības sporta veidu sportistu veselības problēmām un saistību ar dopinga lietošanu. Nepārprotami ir saprotama sporta veida zvaigžņu dabīgā vēlme tikt apbrīnotiem katru reizi, kad viņi uzkāp uz trases un nonāk kameru priekšā. Ir saprotama viņu vēlme maksāt jebkuru cenu, lai tas tā turpinātos bezgalīgi. Un tieši tāpēc neviltotu prieku sagādā tas, ka pat šādos konkurences apstākļos reizi pa reizei finiša līniju ātrāk šķērsot izdodas tiem, kuru rīcībā nav 6 ciparu budžeta, kam nav desmitiem cilvēku apkalpojošā personāla. Prieks par cilvēciskām emocijām sejā, nevis par kārtējo favorītes dežūrsmaidu vai krišanu „komā”.

IBU PK biatlonā 2012/2012 veido 26 individuālie starti ar kopējo distances garumu vīriešiem ~ 335km un 34 starti ar kopējo garumu ~ 396km startējot arī stafetes sacensībās.

FIS PK distanču slēpošanā 2012/2013 veido 29 individuālie starti ar kopējo distances garumu vīriešiem ~ 400km un 34 starti ar ~ 510km startējot arī stafešu un komandu sprinta disciplīnās.


Mārtiņš Niklass