Jaunumi

Pēc aiziešanas no Latvijas biatlona saimniecības Jēkabs Nākums maizi pelnījis dažādos darbos, bet pagājušā gada vasaras beigās viņš tika apstiprināts par Latvijas distanču slēpošanas treneri. Nākums norāda, ka atšķirībā no biatlona saredz perspektīvu, kas kalpojis par motivāciju mesties jaunam izaicinājumam. Kas šobrīd notiek distanču slēpošanā Latvijā un kādi ir šī sporta veida attīstības mērķi, par to šajā sarunā.

Vēl aizpagājušajā sezonā strādāji sev tuvākā un labāk zināmā jomā - biji Latvijas biatlona izlases treneris. 
Šis laika posms bija uz pārpūlēšanās robežas. Patiesībā biatlons ir divi sporta veidi vienā - šaušana un distanču slēpošana. Bija jābūt gan šautuvē, gan trasē, jāstrādā ar video un jārisina dažādi citi jautājumi. Dienas režīms bija nebeidzams. Turpretī distanču slēpošanā jūtu, ka režīms ir pieņemamāks. Protams, trenera asistents tāpat kā biatlona izlasē pietrūkst. Biatlonā vienam tikt galā ir neiespējami, pat Ilmārs Bricis Lietuvas izlasē ir noorganizējis sev asistentu, tādējādi arī audzinot treneru nākamo paaudzi. Turklāt diviem strādāt ir vieglāk, jo katram ir savs redzējums - ko nepamana viens, otrs atrod risinājumu.

Atceroties stāstu par Latvijas Biatlona federācijas piedāvājumu apmaksāt tev autobusa biļetes, jādomā, ka aiziešanai no biatlona izlases bija tikai finansiāli apsvērumi. Vai tomēr nespēji saskatīt arī nākotnes perspektīvu?
Perspektīvas neredzēju, jo sapratu, ka otrais treneris nebūs, bet finansiālā puse bija galvenais. Intars Berkulis treniņprocesā iesaistījās tikai epizodiski, viņam ir savs bizness un viņš fanātiski atbalsta Andreju Rastorgujevu.

Toreiz izteicies, ka juties lieks, jo katram bija savi individuālie treneri...
Jā, tieši tā. Beigās radās jautājums, vai izlases treneris vispār bija vajadzīgs?

Pag, bet tad es nesaprotu. Teici, ka strādāji uz pārpūlēšanās robežas, bet tomēr apšaubi trenera nepieciešamību...
Redzi, nav jau starpības, vai tev ir viens, divi vai astoņi sportisti. Tik un tā tev ar viņiem jāpaspēj izskraidīt visur.

Tad jau bija škrobe, ka nesanāca pastrādāt ar vadošajiem Latvijas biatlonistiem?
Tagad distanču slēpošanā attiecības ar sportistiem arī veidojas pakāpeniski, jo es nepazīstu ne viņus, ne viņu trenerus. Es nezinu, kāds bijis viņu treniņprocess un kam viņi uzticas. Tikai tagad sāku šīs lietas saprast.

Lūdzu, paskaidro, kāda ir tava loma, ja katram ir individuālie treneri.
Treniņnometnes notiek pēc manas programmas, bet tagad arī starp nometnēm puiši sāk strādāt pēc manas programmas, jo parādās savstarpējā uzticēšanās. Visi saprot, kas es esmu un kāda ir mana spēcīgā puse, bet kāda ir individuālo trenera spēcīgā puse. 

Kāda ir tava spēcīgā puse? Līdz šim biatlonisti tāpat ir bijuši ātrākie slēpotāji Latvijā.
Ceru, ka tagad šī situācija mainīsies, es uz to strādāšu. Cik ilgs laiks būs nepieciešams? Par to grūti spriest. Vai ir materiāls? Jā. Viss atkarīgs tikai no ieguldītā darba. Tāpat sanāk noņemties ar individuālajiem treneriem, ir īpatnēja situācija ar klubiem, jo nav tā, kā biatlonā, kur klubi nejaucās izlases darbā. Distanču slēpošanā nākas saskarties ar klubu personiskajām interesēm, kuras katrs grib pavilkt uz savu pusi. Tas vairāk saistīts ar sacensību grafiku - vieni grib, lai sportists piedalās mačos, bet otriem tajā laikā plānota treniņnometne. Sportists šādā situācijā kļūst par ķīlnieku, bet mums nākas lavierēt ar savstarpēju piekāpšanos. Ceru, ka klubi sapratīs, ka arī viņiem ir vajadzīgs pasaules līmeņa sportists, nevis vietējā pagasta mēroga slēpotājs. Galu galā arī tautas klasei patīk kādam sekot līdzi.

Vai tagad ir kam sekot līdzi?
Tam vēl ir par agru, taču uz to iet. Šobrīd lēcienu karjerā ir veicis 22 gadus vecais Arvis Liepiņš. Man patīk, ka slēpošanas izlase sāk iekustēties un iziet no stagnācijas. No jaunajiem ir Indulis Bikše, kuram ir 17 gadi. Pašreiz gan Liepiņš, gan Roberts Slotiņš gatavojas pasaules U-23 čempionātam.

Vai distanču slēpošanā ir tāda pat Pasaules kausa posmu sistēma kā biatlonā?
Jā, taču šobrīd Latvijas Slēpošanas savienība uz to neliek akcentu. Tas tiek likts uz Skandināvijas kausiem, kas ir līmeni zemākas sacensības. Tas tiek darīts gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka, manuprāt, mēs vēl neesam gatavi cīnīties vismaz ar pirmo pusi Pasaules kausa aprites slēpotāju. Vispirms sevi jāpierāda klasi zemāka līmeņa sacensībās.

Pēdējoreiz atgriezīšos pie biatlona tēmas, jo, kad aizgāji no izlases, teici, ka biatlonu nepamet uz visiem laikiem...
Ar to biju domājis, ka neliegšu nevienam padomu, ja kāds man prasīs. Piemēram, mans kādreizējais treneris Valdis Bērziņš, kurš pašlaik ir sieviešu biatlona izlases treneris.

Un kādu padomu prasa?
No malas ir redzamas tehniskas nianses. Piemēram, slēpošanā meitene stipri gāzelējas augšā un lejā vai mēģina atsperties uz taisnām kājām. Jā, tie ir pamati, taču tie ar laiku aizmirstas, tādēļ ir nepieciešama kritiskā acs no malas. Arī es nekautrējos pieņemt padomus, jo katram ir nianses, kuras viņš spēj saredzēt labāk.

Pērn intervēju Latvijas Biatlona federācijas prezidentu Jāni Bērziņu, kurš teica, ka uz taviem un Briča pārmetumiem, ka neizdodas piesaistīt naudu, piedāvājis rīkoties jums pašiem, paturot 5% no piesaistītajiem līdzekļiem. 
Viņam jau ir Napoleona lielie plāni un runāšana. Nekad neesam paši pie viņa gājuši un situši dūri pie krūtīm. Gluži otrādi - esam teikuši, ka «tu esi prezidents un tev šī nauda ir jādabū», nevis visu laiku jāčīkst, ka naudas nav, neko nevar izdarīt, tāds šis sporta veids ir. Cik ilgi var runāt? Prezidentam ir jābūt tam, kurš kritiskos brīžos spēj pacelt sportisko garu un atgādināt, ka ne viss ir paņemams ar naudu. Varbūt trūkst nevis naudas, bet emocionālā pacēluma? Skatos, kā biatlons nemitīgi krīt, bet prezidents turpina krāsot visu vēl melnākās krāsās. Vadībai būtu jāparāda, ka ir iespēja. Ja viņš pats tās neredz, tad viņam laiks ir aiziet. 

Vai tu domā, ka, mērķtiecīgi strādājot, izdotos biatlonam piesaistīt lielāku finansējumu?
Domāju, ka jā. Kā Madara Līduma ir teikusi: «Ja aizveras vienas durvis, tad ej pie nākamajām.» Prezidentam vajadzētu spīdēt acīm par savu sporta veidu. Un kas zina, varbūt biatlons kļūs par pirmo sporta veidu bez prezidenta. No tā neviens nezaudēs. Ir svarīgi, lai netiktu celta panika sportistu vidū, viņi taču arī lasa intervijas. Cik var sēt pesimismu? Būs grūti sameklēt viņa teiktajā kaut ko pozitīvu. Biatlona federācijas prezidentam vienkārši būtu jāmaina attieksme.

Kāpēc Latvijā slēpošana nav tik populāra kā Skandināvijā? Vai pie vainas ir mūsu laika apstākļi ziemā?
Arī tas. Taču mums nav bijušas tradīcijas. Padomju laikos Pļaviņās bija Jauju maratons 30 kilometru garumā, kur bija tiem laikiem milzīgas balvas - katru gadu varēja vinnēt televizoru. Tagad tautas slēpojumus ir grūti noorganizēt, jo nepārtraukti jāsastopas ar zemes īpašniekiem, ar viņiem jāsarunā, lai trase varētu stiepties cauri viņu teritorijai.

Kas kalpoja par motivāciju, lai dotos strādāt par distanču slēpošanas treneri?
Pats galvenais - man patīk pavadīt laiku ārā. Iemesls, kāpēc savulaik aizgāju no darba Latvijas biatlona federācijā, bija tas, ka nevarēju izturēt sēdēšanu četrās sienās klaustrofobiskā noskaņā. Esmu pieradis, ka darbam ir sākums un beigas, padari darbu un galds ir tukšs. Taču tur papīru kaudze bija nemainīgi liela, turklāt neatkarīgi no gadalaika. Beigas darbam nebija saskatāmas. 

Vai Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents Vairis Brīze ir aktīvāks nekā viņa kolēģis biatlonā?
Manuprāt, jā. Katrā ziņā viņš sporta veidu kūrē uz attīstību un ir redzama perspektīva. Pašreiz darbs norit pie tā, lai distanču slēpošanā būtu spēcīga Latvijas izlase, kas nepastāvētu tikai ķeksīša pēc. Lai iekļūšana tajā, būtu prestiža lieta.

Par treneri tiki apstiprināts augustā. Ko līdz šim esi paveicis?
Esam paveikuši milzīgu tehnisko darbu, video analīzi. Sportisti uz sevi vairs neskatās un nevērtē, cik liels ir viņa dibens vai ciskas, bet beidzot sāk saskatīt detaļas. Lai tas notiktu, video ir jāskatās katru dienu. To arī darām, bet vakarā notiek skurpulozāka analīze.

Bet, vai šādas nianses sportistos nav ļoti grūti mainīt?
Ir gan. Man un sievai ir slēpošanas apmācības mājaslapa un esmu sapratis, ka «no nulles» iemācīt pareizi slēpot ir krietni vieglāk nekā censties «lauzt» kādu sportistu.

Kas ir tās nianses, kuras meklējat video ierakstos?
Stāsts ir par to, ka slīdēšana uz priekšu ir atkarīga no tā, kā cilvēks pārnes sava ķermeņa centru, kas ir dibens, šekums vai klēpis. Ja šis centrs ir par daudz uz aizmuguri, tad zūd ātrums, tādēļ to jācenšas dabūt uz priekšu. Tāpat ir skriešanā vai vingrošanā.

Kā ir ar tehnisko nodrošinājumu?
Mans pirmais nosacījums bija, lai būtu video kamera, kas izrādās jau bija. Tāpat jau bija iegādāts deviņvietīgs buss, kurā ir vieta arī ekipējumam. Protams, vairāk naudiņas būtu nepieciešams slēpju smērēm, lai varētu palielināt izvēli. Piemēram, viena tūbiņa pulverīša var maksāt pat 100 eiro ar atlaidi. Bet tagad iedomājies, ka tev tādas vajag desmitiem, turklāt dažādiem laika apstākļiem un temperatūrām. Slēpju smēru ražotājiem ir labs bizness.

Un cik maksā labas slēpes?
Veikala cena būs ap 300 latiem. Taču lieta tāda, ka, ja neesi topa sportists, tad šīs slēpes saņemsi iepakotas, turpretī, topa sportisti šīs slēpes saņem jau notestētas. Cik man zināms, pagaidām līgums ar slēpju ražotājiem («Atomic») ir tikai Arvim Liepiņam. Viņam slēpes tiek piegādātas un viņam izvēle pašlaik ir lielāka nekā pārējiem.

Vai esat bijuši arī treniņnometnēs ārpus Latvijas?
Daudzi vīpsnāja, ka man mēneša laikā ir bijušas divas treniņnometnes - septiņu un trīs dienu ilgas. Taču izskaidrojums ir tāds, ka septiņu dienu treniņnometne bija rīkota tā, lai pilnīgi visi tiek, jo sportisti ir gan studenti, gan strādājošie, bet trīs dienu nometnes ideja bija tāda, lai sportistiem nebūtu sajūtas, ka sen neesam tikušies. Ja uztaisām divu nedēļu treniņnometni, bet pēc tam divarpus nedēļas netiekamies, tad tehniskais darbs pa lielam ir vējā. Tādā veidā neļauju sportistiem atslābt, viņi tiek kontrolēti.

Kas mums šobrīd trūkst, lai Latvijā izaudzinātu augstas klases distanču slēpotāju? Nav runa par čempionu, bet vismaz par slēpotāju, kas būtu stabilā Pasaules kausa apritē, kā, piemēram, Rastorgujevs biatlonā.
Pirmkārt, sportistam, kurš plāno par tādu kļūt, jāmaina attieksme par labu sportam, koncentrēšanās uz mērķi. Otrkārt, jābūt Latvijas Slēpošanas savienības atbalstam. Nav runa tikai par finansiālo pusi, jābūt atbalstam vismaz treniņu plāna izpildei. Jā, finansiālajā ziņā drošības sajūtai ir jābūt, lai nav jādomā, ko likt uz zoba vai jātraucē vecāki. Tāpat nepieciešama laba atlases sistēma, lai būtu no kā izvēlēties. Lai vārds «izlase» atbilst tā būtībai.

Kur ir grūtāk «izsisties» pasaules mērogā - distanču slēpošanā vai biatlonā?
Šobrīd man liekas, ka apstākļi abiem ir vienādi. Piemēram, es nebiju fiziski tik spēcīgs, lai startētu distanču slēpošanā, tādēļ man nācās ļoti daudz enerģijas veltīt šaušanai un ar to ielauzties starp elites sportistiem.

Avots apollo.lv (oriģināli lasāms: http://www.apollo.lv/zinas/nakums-nelaus-distancu-slepotajiem-atslabt/547038)