Jaunumi

Kad 2008.gadā norvēģu treneris, jaunākais no brāļiem pazīstamajā un plašajā Auklandu ģimenē – Fredriks – sāka darbu kā Šveices valsts izlases treneris, toreiz vēl 22 jaunais un plašākai publikai mazpazīstamais Dario Kolonja (vietas, kas rakstāmas ar vienu ciparu, ieguva tikai Alpu kausu sacensībās, bet Pasaules kausā pārsvarā „dzīvojās” pa ceturto vai piekto desmitu – aut. piez.), kas par savu treneri bija tikai astoņus gadus jaunāks, gribēja, lai treniņplāns tiktu sastādīts līdz pat sīkākai detaļai, jo slēpotāji pie tā bija pieraduši.

„Šveices nacionālo izlasi ir trenējuši vairāki treneri. Slēpotāji bija pieraduši saņemt gatavas treniņprogrammas. Viņi gribēja, lai viņiem pasaka visu, kas ir jādara. Ja treniņprogramma nedarbojās, tad tika mēģināta jauna treniņprogramma jau jauna trenera pavadībā,” stāsta Auklands. Fredriks atzīst, ka 2008.gadā, kad viņš kļuva par Šveices izlases treneri, viņš negribēja stāstīt Kolonjam un pārējiem, kas viņiem būtu jādara no pirmdienas līdz svētdienai. Viņš tomēr izvēlējās neizstrādāt detalizētu programmu, jo Auklands vēlējās, lai slēpotāji paši piedalītos diskusijās par treniņu plānu un gaitu. „Viņi nebija pieraduši pie diskusijām treniņos. Viņi neuzdeva nevienu jautājumu, bet Dario zina daudz vairāk nekā pārējie par to, kā rītdien būtu jātrenē intervāla kāpinājumi papildus pamata norādījumiem, kā arī zina, kas labāk der. Komunikācija notika abos virzienos, un man vajadzēja uzņemties vadību,” atzīst Auklands jaunākais. Uz jautājumu, kā tas notiek Norvēģijā, viņš skaidro, ka viņa dzimtenē ir izveidojusies tradīcija, ka slēpotāji tiek padarīti paši par saviem treneriem.


Dario Kolonja un Fredriks Auklands Tour de ski. Foto: Scanpix

Šobrīd 34 gadus vecais norvēģu speciālists no Tonsbergas (vecākā Norvēģijas pilsēta (Ventspils lieluma), 102km uz dienvidiem no galvaspilsētas Oslo – aut. piez.) vairs nav mazās Alpu valsts izlases treneris, bet ir Kolonjas personīgais treneris (ar Šveices nacionālo izlasi šobrīd strādā pazīstamais un titulētais norvēģu sprinteris Tūrs Arne Hetlands un viņa sieva Guri – aut. piez.). Auklands ar Kolonju sazinās katru nedēļu – vai nu sazvanās vai sarakstās caur epastu. „Esmu ļoti reti kopā ar Dario treniņnometnēs, bet dažās esmu,” stāsta Auklands, kurš pagājušā gada rudenī kļuva par rektoru Tonsbergas sporta skolā, kur apmāca ap 40 audzēkņu. Jautāts, vai viņam nepietrūkst izlases trenera darbs, Auklands paskaidro, ka neskatoties uz to, ka darba dienas ir paildzinājušās, tomēr rektora darbs ir vairāk savienojams ar ģimenes dzīvi nekā izlases trenera darbs, kur ir tik daudz dienas jāpavada prombūtnē un braucienos. Papildus Kolonjam viņš konsultē arī savus brāļus Andersu un Jorgenu.

Pārsteidza visus

Šveicē nevalda nekāds distanču slēpošanas drudzis un ar to nenodarbojas daudzi, dodot priekšroku, protams, kalnu slēpošanai un hokejam, tomēr Auklanda kā galvenā trenera darbošanās laikā Šveice negaidīti kļuva par distanču slēpošanas lielvalsti. No 2008.gada līdz 2012.gadam Kolonja kļuva par Olimpisko čempionu (15km slidsolī 2010.gadā Vankūverā) uzvarēja trīs reizes „Tour de ski” (2009., 2011. un 2012.gadā) un trīs reizes uzvarējis Pasaules kausa kopvērtējumā (vienīgi Kolonjam tik labi nav veicies Pasaules čempionātos, kur viņš ne tikai nav uzvarējis, bet arī nav izcīnījis pat nevienu medaļu. Augstākā ir 4.vieta, kas izcīnīta 2009.gadā Liberecā sprintā – aut. piez.). Taču Auklandu īpaši iepriecina Šveices stafetes komandas triumfs 2010.gada nogalē Pasaules kausa posmā Francijā. Turklāt šī uzvara tika izcīnīta nevis sprinta finišā, kā to parasti norvēģi ar Nortuga palīdzību izdara, bet pateicoties taktikai un komandas darbam, tāpēc arī tuvākie konkurenti tika apsteigti par pusminūti (līdzīgi krievi uzvarēja PK posmā 2006.gada decembrī, starp citu, turpat Laklusā Francijā un zviedri Olimpiskajās spēlēs Vankūverā – aut. piez.). Auklandam ir ļoti svarīgi, ka slēpotāji strādā kopīgi kā komanda. Starp citu, viņi veic kopīgu iesildīšanos pirms lielākajām sacensībām.


2011.gada Pasaules čempionātā Oslo. Foto: Oslo2011

„Operācija” Nortugs

„Neatkarīgi no tajā brīdī esošās fiziskās formas, Nortugs ir spējīgs nodemonstrēt lielisku sniegumu, tāpēc viņš saglabā iespēju finiša līniju sasniegt pirmajam. Mēs esam strādājuši pie tā, kā viņu varētu pārspēt (mazliet savādi, ka to saka un dara norvēģis un kam pagaidām tikai „Tour de ski” tas ir izdevies, bet trenera darbs paliek trenera darbs – aut. piez.), un nonācām pie secinājuma, ka ir nepieciešams slēpot lielā ātrumā jau no paša sākuma, lai Nortugs jau priekšlaicīgi tiktu psiholoģiski iedragāts. Lai šādu ātrumu varētu attīstīt, mēs praktizējam grūtus ātruma izturības vingrinājumus treniņu sākuma posmā. Dario ir jāizmanto savas stiprās puses. Tā kā viņš ir spēcīgs kāpumos, viņam jāmēģina likt uzsvars uz to, un tas tiek arī darīts treniņos. Līdz ar masu startu un iedzīšanu palielināšanos sprinta spējas distances beigu daļā, taktika un liels ātrums ir kļuvuši svarīgāki nekā iepriekš. Liekot uzsvaru uz svarīgākajām lietām, ir arī jātrenējas ikdienā, un ja tu, piemēram, gribi labi nostartēt „Tour de ski”, kur līdz šim vēl neviens norvēģis nav uzvarējis, tad, piemēram, treniņu programmā jāiekļauj astoņu dienu treniņu cikls ar lielām, pieaugošām slodzēm.

Kolonjas treniņi

Auklands Kolonju uzskata par vienu no lielākajām distanču slēpošanas zvaigznēm. Kolonja, kurš nāk no pieticīgas ģimenes un kura bērnības sapnis bija ar sportu nopelnīt iztiku dzīvei, trenējas 950 stundas gadā. Junioru vecumā viņš trenējās 600 stundas gadā. Šobrīd aptuveni desmit procenti no visa treniņa laika jeb 90 stundas tiek veltītas smagajiem treniņiem. Pēc īsa brīža sākas jaunā sezona, un ir iemesls gaidīt, ka Kolonja būs virsotnē. Kā parasti, „Viss iet ļoti labi.” Tagad pārsvarā viņš uzrauga visu pats, kaut arī reizēm tik un tā ir nepieciešams izrunāties un apspriesties ar Auklandu.

P.S. Pats Fredriks Auklands kādreiz arī bija aktīvs distanču slēpotājs, bet viņa starptautiskā karjera bija ļoti īsa – aptuveni sešus gadus. Viņš aktīvās sportista gaitas beidza 2004.gadā 26 gadu vecumā. Savas neilgās karjeras laikā atšķirībā no saviem brāļiem Fredriks neko ievērības cienīgu nesasniedza. Vienreiz piedalījies pasaules kausa posmā, ierindojoties 52.vietā. Dažas reizes valsts čempionātā iekļuvis tikai labāko trīsdesmitniekā. Karjeras rekords FIS punktu izteiksmē ir 43 FIS punkti, kas priekš Norvēģijas ir ļoti viduvēji. Fredrika Auklanda gadījums vēlreiz spilgti parāda, ka nav nepieciešams būt par lielisku sportistu, lai būtu par ļoti labu treneri.


2009.gadā Šveices sporta laureāta pasākumā, saņemto gada trenera balvu. Foto: Schweizer Illustrierte