Jaunumi

Par pasaulslavenā izturības slēpojumu seriāla Worldloppet dalībniekiem Liesmā savulaik jau rakstīts. Vispār viņi ir trīs dzelzs vīri valmierieši - Jānis Ûlis, Ainars Ozoliņš un Jānis Melbārdis, kas regulāri piedalās šajos izturības slēpojumos. 1978. gadā Upsalā, Zviedrijā, dibinātā Worldloppet Ski Federation piedāvā plašu sacensību ģeogrāfiju - 11 slēpošanas maratonus Eiropā, tostarp Tartu maratonu Igaunijā, kā arī 4 slēpojienus tālāk pasaulē - pa vienam ASV, Kanādā, Austrālijā un Japānā. Par Eiropā veiktu maratonu sēriju plus vienu slēpojienu ārpusē pienākas īpaša numurēta Worldloppet Master dalībnieka pase. Latvijā pirmajam tādas trīs grāmatiņas ar slavenu slēpojienu zīmogiem ir Jānim Ûlim, tieši viņš un Ainars Ozoliņš par ziemas dzelzs vīru lietām šodien. Tādā nedaudz filosofiskā gaisotnē gan par sacensību vērienu, gan motivāciju turp doties.

Jānis: — Citiem varbūt vienalga, bet mēs sacensībās braucam ar mūsu valsts karoga krāsām. Un nekad neesam pēdējie palikuši!

Ainars: — Uz nākamā gada Vasaloppet slēpojumu Zviedrijā 15600 dalībniekiem internetā dalības kartes tika izpārdotas 10 minūtēs! 89 gadu laikā, kopš šis slēpojiens notiek, tas ir absolūtais rekords. Interneta vietni atvēra astoņos no rīta svētdienā, un jau pēc 10 minūtēm nebija vairs nevienas brīvas dalībnieka kartes, kas katra maksā 100 latus!

Kas jums abiem ir tas pamatfunktieris, ko gribat pierādīt — paši sev, savai ģimenei, varbūt Latvijai un pasaulei?

A.: — Es personīgi tikai sev.

J.: — Mūsu medaļas un diplomi ir jau spēka gados izcīnīti. Esmu bijis savā junioru vecumā Latvijā labākais distanču slēpošanā ntos gadus, arī biatlonā bijis čempions. Taču tas viss ir bijis kādreiz, tagad es slēpoju savas veselības pēc un pie reizes izmantoju iespēju apskatīt pasauli.

Nu, veselību šādos maratonos diezin vai baigo var vinnēt, drīzāk trasē atstāt...

A.: — Nē, ja esi normāli sagatavojies, tad tas viss ir tikai pozitīvi. Vienkārši ir attiecīgi jāgatavojas.

J.: — Tas ir iemesls ziemas cikla laikā kaut ko darīt. Tu sevi disciplinē, nevis laiku pavadi it kā sportā: ar alu un čipsiem pie televizora, pafanojot par Pirmo formulu vai basketbolu, jā, varbūt arī pieceļoties no dīvāna un aizejot uz kādu Dinamo Rīga spēli.

A.: — Mēs skrienam, braucam ar velosipēdu rudenī, ziemā slēpojam Somijā. Šo visu stāstot, mums ir arī konkrēts mērķis — galvenokārt likt aizdomāties mūsu jaunatnei, cik svarīgi ir piekopt veselīgu dzīvesveidu, nodarbināt sevi dažādās fiziskās aktivitātēs.

J.: — Visās sacensībās tajā pašā Skandināvijā, kur nevienās sacensībās nav mazāk par padsmit tūktošiem dalībnieku, mēs redzam, ka arī visi ierindas cilvēki tur ļoti cenšas, lai tiktu uz starta. Un cik apgaroti un priecīgi viņi finišē! Tā vienlaikus ir arī katram sevis mobilizēšana vienai kopējai lietai, tam, lai būtu fiziski veseli gan viņi paši, gan vesela būtu viņu tauta.

A.: — Sen nebiju Šveicē bijis, šogad nācās tur ilgāk pakavēties. Biju pārsteigts — tur nav resnu cilvēku! Visi ir slaidi.

J.: — Svarīga lieta šajos slēpojumos ir slēpju smērēšana. Daudzus gadus, kopš piedalos, latviešiem maratonslēpojumos vienmēr ar to bija problēma, bet šogad pirmajā maratonā Itālijā ļoti labi uzsmērēja mūsu pašu valmierietis Jānis Melbārdis no Ežiem! Esmu gana kritisks šajos jautājumos, taču Jāni par viņa profesionālo varējumu un atbildību noteikti gribu uzslavēt. Pareizi un labi uzsmērēt slēpi — tur vajag augstu meistarību, to nevar grāmatā vien izlasīt!

A.: — Zviedrijā par slēpju smērēšanas augstāko līmeni meistars prasa 100 latus par slēpju pāri. Un tajā pašā laikā viņš ne par ko neatbild.

Vai pa šiem gadiem, kamēr abi braucat, kādreiz nācies arī izstāties?

J.: — Padsmit gados, kamēr braucu, ne reizi. Tā taču būtu kauna lieta! Taču ir pieredzēti gadījumi, piemēram, Zviedrijas Vasaloppet, kad cilvēki distancē arī nomirst...

A.: — Man savos piecos gados nav gadījies. Vienīgā reize, kad biju tuvu tam, bija Tartu maratonā pirms pāris gadiem. Toreiz startā bija mīnus 28 grādi, tāpēc sākumā braucu ar skābekļa masku, līdz jutu, ka kļūstu arvien ļenganāks... Tad nu gan rāvu masku nost un finišā atkal biju svaigs kā gurķītis!

J.: — Negribam nekādu dogmu sludināt, taču tiem, kas paši to grib, varam arī ceļu parādīt. Mums ir pieredze, zināšanas, kā tur vieglāk nokļūt — kā aizlidot, kā aizbraukt, kā piedalīties. Protams, tur nevar braukt bez gatavošanās! Mēs katru dienu pēc darba ejam uz slēpēm, vienalga, kāds ārā laiks.

A.: — Sezonā nobraucu apmēram 1000 kilometru — kādus 300 sacensībās, pārējo treniņos. Gan jau arī Jānim sanāks tas pats.

J.: — Tā ir pavisam cita pasaules vērtība, ko mēs paši līdz šim nezinājām, to nezina arī lielākā daļa mūsu līdzcilvēku. Viena lieta ir uzslēpot tepat starp garāžām, pavisam cita — kad tur sabrauc tūkstoši no visas pasaules un dreb, lai tikai tiktu uz starta!

Izdevums: Liesma. Autors: Guntis Vīksna
Rubrika: Vīru lietas
Datums: 12.04.2013
Raksts pārpublicēts izmantojot Lursoft laikrakstu bibiliotēku.

Foto: Tartumarathon.ee