Jaunumi

Pasaulē grandiozākā ziemas sporta organizācija ir Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS), kas vieno kalnu un distanču slēpošanu, tramplīnlēkšanu un snovbordu, kurā jau otro gadu visvasarīgāko apakškomisiju vada latvietis Mārtiņš Niklass no Jāņmuižas. Tas vien jau ir arguments intrigai. Turklāt šovasar Niklasa uzraudzībā Madonā notika Pasaules kausa izcīņas posms skrituļslēpošanā.

Viņam ir divas augstākās izglītības, divi maģistra grādi. Viens, vides zinātnē, palīdz pelnīt iztiku, jo Mārtiņš Niklass strādā par projektu vadītāju divos saistītos Valmieras uzņēmumos, kas apsaimnieko Ziemeļvidzemes atkritumus un, tos pārstrādājot, ražo elektrību — ZAAO un ZAAO Enerģija. Otrs, LSPA gūtais, tagad noder FIS sabiedrisko pienākumu veikšanā un paša aktīvajā dzīvesveidā.

VASALOPPET, GRENLANDE, ŠAMONĪ...

Jāņmuižā kādreiz par sporta skolotāju strādāja Alfrēds Tīrons, kas katru ziemu taisīja un uzturēja kārtībā distanču slēpošanas trases, no kurām viena špūre allaž gāja 20 metrus gar Niklasu mājām. "Ziemā pēc skolas man nebija citas aktivitātes, kā vien kāpt uz slēpēm," iepazīšanos ar savu īsto sporta veidu atceras Mārtiņš. Kaut gan Cēsu sporta skolā, par kuras direktoru uz pieciem gadiem vēlāk pats kļuva, daudz nopietnāk viņš trenējies vieglatlētikā un basketbolā. Pievērsies arī handbolam, kļūstot pat par Latvijas universiādes čempionu LSPA komandā.

Distanču slēpošanā Mārtiņš atgriezās, kad, paša vārdiem runājot, "sporta spēlēs biju sabendējis ceļgalus un potītes". Turklāt individuālie cikliskie sporta veidi ļauj darboties dabā ar paša izvēlētu intensitāti un sev pieņemamā laikā. "Es nekad sevi par sportistu neesmu uzskatījis," precizē Mārtiņš. "Man tā ir relaksācija un līdzeklis darbaspēju uzlabošanai." Jāpiebilst, ka arī savu spēju pārbaudei, jo Niklass trīs reizes noslēpojis leģendāro supermaratonu Vasaloppet (90 km), kopā ar Ivaru Sedlenieku kā pirmie latvieši veikuši 122,8 km Artic Circle Race Grenlandē aiz polārā loka un finišējis taku skrējēju Mekā — Šamonī, veicot 120 km TDS distanci apkārt Monblānam.

VĒRT KRELLES CITIEM

Kad tūkstošgades sākumā Niklass strādāja par Cēsu sporta skolas direktoru, sporta veidu skaits tajā palielinājās līdz 12. "Bērniem jādod maksimālas iespējas iesaistīties," viņš joprojām uzskata. Lai šādas iespējas būtu, pašam tās jārada. Niklass tolaik aktīvi iesaistījās gan Latvijas Slēpošanas federācijas, gan Volejbola federācijas darbībā. Kopā ar toreizējā Cēsu rajona sporta dzīves organizatoru un Priekuļu olimpiskā centra vadītāju Gunāru Dumbri gādāja, lai dažādas sacensības cita pēc citas vērtos kā krelles diedziņā, dažas radot arī paši. Piemēram, tautas sacensību seriālus Priekuļu Trail rudenī, Priekuļu Loppet ziemāun Rollertour vasarās.

Skrituļslēpošanu Niklass iepazina kā distančnieku treniņu līdzekli un, pavadot savas sporta skolas audzēkņus uz Pasaules kausa izcīņas posmiem, iepazinās ar FIS Skrituļslēpošanas apakškomisijas vadītāju, sākot interesēties, kā šādas sacīkstes varētu noorganizēt arī Latvijā. Iespēja radās negaidīti ātri — 2004. gadā, kad poļi atteicās rīkot plānoto PK posmu. Mēneša laikā šīs sacensības izdevās noorganizēt Cēsu pilsētas ielās un Priekuļu olimpiskajā centrā. "Es saredzēju iespēju, kas neprasa daudz ieguldījumu, bet ceļ distanču slēpošanas popularitāti," atceras Mārtiņš. "Mūsu klimatiskajos apstākļos distanču slēpotāji bez sniega trenējas astoņus deviņus mēnešus gadā. Ja vasarā nekas nenotiek, bērni pazūd, aiziet kaut vai uz florbolu... Bija ļoti laba sadarbība ar Priekuļu olimpiskā centra vadītāju Gunāru Dumbri. Labi sapratām, ka Cēsīs nevarēsim sarīkot, teiksim, Eiropas čempionātu basketbolā, bet Pasaules kausa izcīņa rollerslēpošanā, kas arī ceļ prestižu un interesi, gan mums ir pa spēkam." Cēsīs un Priekuļos šīs sacensības notika divas vasaras pēc kārtas.

Kārtējā FIS kongresā Latvijas Slēpošanas savienība pārstāvniecībai Distanču slēpošanas komisijas Skrituļslēpošanas apakškomisijā deleģēja Mārtiņu Niklasu. 2014. gada jūnijā Skandināvijas valstu pārstāvji, kas Mārtiņu bija iepazinuši arī kā vienu no Skandināvijas kausa izcīņas posmu organizētājiem Latvijā, viņu izvirzīja apakškomisijas priekšsēdētāja amatam. FIS Izpildkomiteja Niklasa kandidatūru akceptēja.

"Tā nav tā komisija, uz kuru visi rautos," nosmaida Mārtiņš. "Pīrāga tur nekāda. Pat uz konferencēm jābrauc par savu vai nacionālās federācijas naudu. Tas ir entuziasma darbs, drīzāk cīņa ar vējdzirnavām." Ar šiem vārdiem sākas Mārtiņa Niklasa intervija par skrituļslēpošanu visaugstākajā iespējamā šīs disciplīnas kontekstā.

— Jaunam komisijas vadītājam vajadzētu nākt klajā ar kādu jaunumu sava sporta veida attīstībā...

— Tieši Madonā pirmo reizi Pasaules kausa izcīņā visi startēja ar viena tipa skrituļslēpēm, kuras dalībnieki pirms starta izlozēja. Par šo jautājumu iepriekš tika diskutēts vairāku gadu garumā. Konfigurācijā sarežģītā Smeceres sila trase gan ar tā saucamajiem ātrajiem rolleriem, kuru poliuretāna riteņu cietība un ripošanas pretestība netiek limitēta, sākoties lietum, kļūtu bīstama. Tāpēc pašā reizē bija Ski Go piegādātie rolleri ar gumijas riteņiem, kas ripo lēnāk. Tomēr jāsaglabā līdzsvars. Sprinta sacensības Madonā risinājās pret kalnu un, lai būtu skatāmākas, ar ātrajiem rolleriem, kuriem ierobežots tikai maksimālais riteņu diametrs (100 mm) un attālums starp asīm (530 mm).

Šī ir pirmā sezona, kurā arī skrituļslēpošanas sacensībās var gūt FIS punktus, kas tiek vērtēti kopējā distanču slēpotāju listē. Attīstības valstu sportistiem, kam nav iespēju startēt pietiekami daudzās ziemas sacensībās, tas ir neliels burkāniņš, piemēram, ceļam uz kvalifikāciju pasaules čempionātā distanču slēpošanā.

— Cik FIS punktus ieguva uzvarētājs Madonā?

— Vīriešu konkurencē baltkrievs Sergejs Dolidovičs, kas ziemā pasaules čempionātos savulaik spējis ieslēpot arī labāko sešniekā, aptuveni 20. Kā zināms, jo punktu mazāk, jo sacensībās sīvāka konkurence un uzvara tajās vērtīgāka. Uzvarētāja guvums tiek aprēķināts ar īpašu formulu, vērtējot piecu labāko FIS punktus un konkurentu atpalicību no uzvarētāja. Vienīgā atšķirība, ja ziemā Pasaules kausa izcīņā ar uzvaru teorētiski var nopelnīt pat 0 punktus, tad skrituļslēpošanā noteikts limits — ne mazāk par 15. Šī samērojamība šķiet itin loģiska, piemēram, Arvis Liepiņš pieaugušo konkurencē un Indulis Bikše junioriem Madonā guva tikpat FIS punktus, cik vidēji sacensībās ziemā. Dāmām sastāvs Madonā bija vājāks.

— Kad sacensības skrituļslēpošanā, kas izsenis pazīstama kā distančnieku un biatlonistu treniņu metode vasarā, akceptēja FIS?

— Deviņdesmito gadu beigās to iniciēja nīderlandietis Džordžs Brouvers. 2000. gadā Roterdamā viņš sarīkoja World Rollerski Games, 2002. gadā Itālijā Červinjā notika jau pasaules čempionāts, kas turpmāk tāpat kā šīs sacensības ziemā risinās ik pēc diviem gadiem.

— Ar to Brouvers gribēja pierādīt, ka arī Nīderlandē iespējams nodarboties ar distanču slēpošanu, tikai citādā veidā?

— FIS ir tā dēvētā Low Lands jeb zemieņu valstu grupa. Tajā vienojas valstis, kurām nav kalnu vai trūkst sniega. Šajā grupā Brouvera ideja arī guva atbalstu. Kaut gan skrituļslēpošana un sacensības tajā jau kopš piecdesmitajiem gadiem ir ļoti populāra, piemēram, Itālijā, kas nav nekāda Low Land.

Skandināvijā ļoti mainījies fokuss uz rollerslēpošanu, kas agrāk izteikti tika uzskatīta tikai par treniņlīdzekli. Tagad Norvēģijas nacionālā skrituļslēpošanas četrposmu seriāla televīzijas reitingi ir lielāki nekā Eiropas kausa izcīņas spēlēm futbolā. Norvēģijas Slēpošanas federācija saviem reklāmas devējiem tagad var piedāvāt reklāmas izvietošanas iespējas ne tikai četrus mēnešus ziemā, bet arī vasarā. Un nauda grozās, radot interesi arī sportistiem īpaši gatavoties šīm sacensībām. Protams, distanču slēpotāji nevar būt ideālā formā gan ziemā, gan vasarā, kad rit sagatavošanās periods galvenajām sacensībām.

— Tāpēc arī Madonā nebija ne Nortuga, ne Sundbija, ne Bjergenas...

— Viņi startē tikai Norvēģijas kausa izcīņas kārtās, kas sajūgtas kopā ar izlases treneru plāniem un treniņnometnēm. Tās viņiem ir pārbaudes sacensības pēc kārtējā gatavošanās posma ziemai, kurās salikts kopā viss — treniņš, nauda, publicitāte, televīzija... 2011. gadā pasaules čempionāts notika Norvēģijā un tad tajā startēja gan Nortugs, gan Bjergena, gan citas norvēģu zvaigznes. Pieņemu, ka septembrī pasaules čempionātā Valā di Femmē, Itālijā, startēs arī itāļu distanču slēpošanas līderi. Vēlmi piedalīties izteicis arī Soču olimpiskais čempions no Krievijas — Ļegkovs.

— Tomēr vairāk izskatās, ka skrituļslēpošana veidojas kā atsevišķs sporta veids ar saviem līderiem...

— Pasaules kausa ieguvēji skrituļslēpošanā startē arī sacensībās ziemā, bet tad viņi nav Top 10 slēpotāji. Piemēram, patlaban PK kopvērtējumā pirmajā vietā izvirzījies zviedrs Robins Norums, kurš Madonā ar uzvaru 7,5 km prologa slēpojumā klasiskajā stilā apsteidza iepriekšējo līderi Ragnaru Andrēsenu no Norvēģijas. Ziemā mūsu labākie distančnieki var censties turēt viņiem līdzi. Dāmām pārliecinoša līdere ir Linna Sēmskara (Zviedrija), kura uzvarējusi pēdējās četrās PK disciplīnās pēc kārtas.

Bet ir arī citi piemēri. 2002. gadā par pasaules čempionu rollerslēpošanā kļuva Vinsents Vitoss, kurš pēc trim gadiem šādu pašu medaļu izcīnīja distanču slēpošanas duatlonā. Olimpiskais čempions Markus Helners, kurš nāk no Zviedrijas dienvidiem, vispirms kļuva par daudzkārtēju savas valsts čempionu skrituļslēpošanā, tieši šādās sacensībās viņš tika pamanīts un uzaicināts uz Zviedrijas distančnieku izlasi. Šogad zviedru izlasē ienācis Anderss Svanebo, kurš pirms trim gadiem ieguva Pasaules kausu rollerslēpošanā.

Tāpēc nevar apgalvot, ka tie ir divi atsevišķi ceļi. Arī pēc FIS klasifikācijas rollerslēpošana ir distanču slēpošanas apakšdisciplīna atšķirībā, piemēram, no grasskiinga vai telemark slēpošanas. Arī mana stratēģija ir meklēt saskarsmes punktus ar distanču slēpošanu, kur vien tas iespējams. Maksimāli tuvināt sacensību formātu, noteikumus, protams, ņemot vērā, ka ir dienvidu valstis, kurām rollerslēpošana interesēs daudz vairāk nekā slēpošana pa sniegu, kura tur nemaz nav. Bet tajā pašā laikā rollerslēpošana ir ļoti svarīga arī vairākām ļoti sniegotām valstīm — Zviedrijai, Krievijai, Itālijai, Norvēģijai, kur ļoti augstā līmenī attīstītas abu veidu slēpošanas, kur rollerslēpošana ir kā druva, kurā meklēt graudus distanču slēpošanai.

— Pie mums gan parasti visi sāk ziemā, kad mācoties nav jākrīt uz asfalta. Šķiet jebkuram, kas daudzmaz apguvis distanču slēpošanas tehniku, pārkāpt uz rollerslēpēm nav īpaši grūti.

— Turklāt inventāra izmaksas nav nomācošas. Salīdzinot ar ziemu, nav jāpērk neskaitāmi slēpju pāri dažādiem laikapstākļiem, nav jātērējas smēru iegādei. Nūjas, zābaki der tie paši. Tiesa, tiek ražoti arī īpaši zābaki rollerslēpošanai bez siltinājumiem, ar elpojošu apdari. Obligāta prasība — ķiveres un brilles, jo rolleri ir daudz īsāki par slēpēm un sacensībās sportisti distancē var atrasties krietni tuvāk cits citam, palielinot risku ar priekšējo nūjām savainot seju.

Starp citu, distanču slēpošanas lielvalstis — Norvēģija, Zviedrija, Krievija — vēl dažas savā A izlašu konkurences attīstībā aizgājušas tik tālu, ka radījušas nopietnu problēmu sev un citiem. Slēpju servisam tiek tērēts vairāk līdzekļu nekā pašu sportistu sagatavošanai... Bet piedodiet — distanču slēpošana tomēr nav autosports vai kāds cits tehniskais sporta veids! Vienalga — inventāra un apkalpojošā personāla izmaksas aug nenormāli. Servisa cilvēku daudzums trasē ir tik liels, ka tā tiek sabojāta vēl pirms sākušās sacensības. Piemēram, fiksēts, ka Pasaules kausa izcīņā sprintā pa mākslīgā sniega apli jau pirms sacensību sākuma tiek noslēpoti vidēji 1600 kilometri. Tos savāc slēpju testētāji, smēru firmu pārstāvji un arī paši atlēti iesildoties. Šādā putrā sportists vairs nemaz nejūtas kā galvenais aktieris.

Rollerslēpošanā nav tā, ka pēdējā mirklī testētājs tev pie kājām piemet īsto slēpju pāri, kas ļoti bieži arī izšķir uzvaras likteni. Visiem izejas pozīcijas ir daudz līdzvērtīgākas, un rezultāts atkarīgs no katra fiziskās un tehniskās varēšanas.

— Tāpat kā ziemā arī ar rolleriem slēpo gan klasiskajā stilā, gan slidsolī, protams, ar atšķirīgas konstrukcijas skrituļslēpēm. Vai sacensību disciplīnas arī ir līdzīgas?

— Tādas pašas. Ir gan intervāla starts un masu starts, gan iedzīšana un duatlons, gan stafetes un sprints, kurš lielākoties risinās īsā un taisnā distancē, kā tas notika arī Madonā — 200 m dragreiss slidsolī. Zinu, ka līdzīgas sacensības norvēģi rīko arī ziemā uz slēpēm. Pasaules kausa izcīņas posmos parasti tiek iekļautas trīs disciplīnas, ņemot vērā rīkotāju iespējas, kas tiek saskaņotas ar mūsu komisiju. Pasaules čempionātos pagaidām izcīna četrus medaļu komplektus — intervāla startā klasikā vai slidsolī (dāmām līdz 15 km, kungiem — 20 km), masu startā (10 km, 20 km), sprintā un stafetē vai komandu sprintā.

— Sacensības notiek FIS sertificētās trasēs ar noteiktu augstumu starpību un citiem parametriem?

— Nē. Lielākoties sacensības notiek uz šosejām vai pilsētu ielās, tās nobloķējot satiksmei. Pluss ir tas, ka šādi rollerslēpošana dodas pie skatītājiem. Sprints, kas notika Madonas centrā, pulcēja ļoti daudz vērotāju. Bet prologam un ne mazāk interesantajai iedzīšanai, kas risinājās skrituļslēpošanai ļoti piemērotajā Smeceres sila trasē, skatītāju bija krietni mazāk, jo šīs sacensības jau notika nepilnu kilometru aiz pilsētas robežas.

— Cik valstu skrituļslēpotājus vieno jūsu FIS apakškomisija?

— Komisijas locekļi vien, neskaitot mani, ir 18 plus divi goda locekļi. Komisijā ir pārstāvēta, piemēram, Nepāla, Alžīra, Pakistāna, Bolīvija, bet tajā nav Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas vai Krievijas. Valstis, kuras neapšaubāmi attīsta rollerslēpošanu, bet kuru pārstāvji darbojas citās FIS struktūrās. Mūsu lēmumi tāpat nonāk Distanču slēpošanas komisijā, kurā viņi mūsu situāciju kontrolē. Starp citu, FIS vairākums vairs nepieder Ziemeļeiropai un Centrāleiropai arī ne.

— Jo rolleri distanču slēpošanu ienes arī Āfrikā un Dienvidamerikā!

— Ir arī otrādi. Pie portugāļiem tagad brauc Brazīlijas treneris, kas viņus apmāca skrituļslēpošanā. Interese pieaug Ķīnā, Indonēzijā.

— Pagaidām rollerslēpošana FIS ir otrās šķiras sports. Bet... Sacensības notiek pilsētās televīzijai un skatītājiem pieejamās vietās, formātus var izveidot pietiekami interesantus, inventārs salīdzinoši lēts, klimats neiespaido, iespējams nodarboties no polārajiem apvidiem līdz ekvatoram... Milzīgs potenciāls

— Klimata pārmaiņas ir aksioma. Zviedri uzskata, ka pasaules čempionātu distanču slēpošanā nekad vairs neizdosies sarīkot Falunā. Jau pērn tur trasēs minerālmēslu bija vairāk nekā sniega. Turpmāk būs jāpārceļas tālāk uz ziemeļiem. Norvēģi pasaules čempionātam piedāvā Tronheimu, jo tur ir milzīgas zivju saldētavas, kuras varētu izmantot arī trašu sagatavošanai. Jau ir apgūta tehnoloģija, ar kuru sniegu var ražot arī tad, ja gaisa temperatūra ir plusos. Divas norvēģu bāzes ar tādu pat apgādātas. Plašā mērogā pārāk saprātīgi jau tas vairs nav.

Vēsturiski FIS apvienojusi cilvēkus, kas skatās tikai uz sniegu. Būtu laiks ieraudzīt, ka tā strauji paliek arvien mazāk, un izmantot katru alternatīvu, lai slēpošana neizzustu.

Mārtiņš NIKLASS
Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) Skrituļslēpošanas apakškomisijas priekšsēdētājs, ZAAO un ZAAO Enerģija projektu vadītājs
Dzimis: 1976. gada 22.oktobrī Cēsīs
Izglītība: Cēsu 1. vidusskola, Cēsu arodskola (mēbeļu galdnieks), Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (maģistra grāds sporta zinātnē), Latvijas Universitāte (maģistra grāds vides zinātnē)
Sportā: kopš skolas laikiem, trenējies vieglatlētikā, distanču slēpošanā, basketbolā, handbolā
Lielākie sasniegumi: trīs finiši Vasaloppet, 20. vieta 2009. gada Artic Circle Race Grenlandē, pieveikta TDS 120 km distance taku skrējienā apkārt Monblānam, piedalījies Eiropas čempionātā rogainingā, Latvijas čempionātu laureāts distanču slēpošanā, Latvijas universiādes čempions handbolā (LSPA komandā)
Darba gaitas: sporta un informātikas skolotājs Priekuļu vidusskolā, Dzērbenes vidusskolas direktors, Cēsu sporta skolas direktors, ZAAO un ZAAO Enerģija projektu vadītājs
Ģimenes stāvokli: precējies, divu meitu tēvs
Vaļasprieki: garās distances, TRX jeb vingrošana ar piekares sistēmām un literatūra

Autori: DAINIS CAUNE
Avots: SPORTO.LV