Jaunumi

Vakar Falunā pasaules čempionātā slēpošanā sieviešu stafetē pārliecinošu uzvaru svinēja Norvēģijas slēpotājas, triumfējot stafetēs trešo čempionātu pēc kārtas un revanšējoties uzreiz par diviem gadījumiem – par fiasko slēpju neslīdēšanas dēļ 10km distancē otrdien un par neveiksmi un palikšanu bez medaļām Sočos tā paša iemesla dēļ. Finiša sprintā par otro vietu Stīna Nilsone neatstāja cerības somietei Kristai Parmakoski, nodrošinot zviedrietēm sudrabu trešo čempionātu pēc kārtas, bet pašai jau trešais sudrabs šajā čempionātā, savukārt somietes pēc viena čempionāta pārtraukuma atkal ir trijniekā ar bronzas medaļām. Šodien 4x10km stafete vīriešiem, kur medaļas var iegūt tās pašas valstis, kas sievietēm, vienīgi vēl jāpieskaita spēcīgā Krievijas izlase. Šīs četras valstis tad arī būs galvenās favorītes, ar norvēģiem un zviedriem tomēr nedaudz izteiktākā statusā.

Pirmajā posmā favorītkomandas sāka izvirzīties vadībā, bet nekādi lielie notikumi vēl nebija. Etapa beigās izcēlās Aika jeb Aino Kaisa Sārinena, parādot, ka pulveris somu “veterānei” vēl sauss un lielā pieredze stafetēs lieti noder. Sārinenai stafetēs ir divi zelti 2007. un 2009.gadā, un vienīgajā reizē pēdējos piecos čempionātos, kad somietes palika bez medaļām, Sārinena nebija sastāvā (2013.gadā Valdifiemmi – aut.piez.). Aino Kaisai līdzi spēja turēt tikai šobrīd trešā labākā pasaules slēpotāja norvēģiete Heidi Venga. Priekš sevis labi nobrauca un neko traku nezaudēja zviedriete Sofija Blekura (+12 s), kurai 31 gada vecumā tā bija debija Zviedrijas stafetes komandā. Ņemot vērā, ka nākošajā posmā brauc, turklāt kopā, klasikas meistares Terēze Juhauga un Kertu Niskanena, uzdevums Šarlotei Kallai nebija viegls, bet izpildāms. Kalla pēdējās sezonās ir apliecinājusi, ka māk labi braukt arī klasikā, tāpēc zviedru treneri, baidoties, ka otrajā posmā norvēģiete Juhauga varētu izšķirt zelta likteni, bija veikuši izmaiņas un tieši Kallu, šobrīd labāko pasaules slidsoļa meistari, ielikuši otrajā posmā, kas vēl joprojām neizšķīra uzvarētāju likteni, bet medaļnieču gan, jo viena no reālajām pretendentēm uz trijnieku Vācijas komanda bija “izslēgta” no cīņas, jo pirmajā posmā vāciešu cerības uz medaļu “noraka” 19 gadus jaunā divkārtējā pasaules junioru čempione un EJOF uzvarētāja Viktorija Karla.

Šarlote abām līderēm tuvojās, bet prātīgi un pakāpeniski, pēc pirmā apļa jeb 2,5km atpaliekot no norvēģietes 5, bet somietes 2 sekundes. Otrā apļa sākumā Juhauga kāpināja tempu un sāka palielināt pārsvaru, taču etapa beigās norvēģiete nedaudz “piembremzēja” un Kalla spēja pienākt klāt, pateicoties arī labākai slīdamībai. Beidzoties klasiskajai daļai un otrajam posmam Norvēģija bija vadībā, bet tikai pusotru sekundi priekšā Zviedrijai. Kalla bija izdarījusi lielisku darbiņu, bet viņa tik ļoti pietrūka un bija vajadzīga nākamajos slidsoļa etapos. Trešais posms izrādījās izšķirošais cīņā par zeltu, par ko savā ziņā parūpējās norvēģiete Astrīda Jakobsena, taču šoreiz tas nebija tik daudz viņas pašas nopelns, cik konkurentes Marijas Ridkvistas neveiksmīgs kritiens posma pirmajos pāris simts metros. Somiete Rita Lisa Roponena, kas kopā ar Sārinenu 2007. un 2009.gadā kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena, uzreiz Ridkvistu nenoķēra, panākot zviedrieti otrā apļa pirmajā pusē. Abas kopā strādājot pēdējos 2km, Jakobsenai nespēja tuvoties, un nodeva stafeti 18 sekundes aiz norvēģietēm. Tobrīd jau bija pilnīgi skaidrs, ka uzvara atkal tiks norvēģietēm (ja nu vienīgi kaut kas ārkārtējs notiek ar pašu Bjergenu – aut.piez.). Var jau minēt, kas būtu, ja Kalla brauktu trešajā posmā, un otrajā būtu, piemēram, pieredzējusī Ida Ingemaršdotira, bet lielos vilcienos nekas būtiski visticamāk nemainītos. Ingemaršdotira nespētu turēt līdzi Juhaugas un Niskanenas tempam no 12 sekundēm deficītu būtu vismaz dubultojusi. Kalla noteikti pievilktu klāt, bet aptuveni 30 sekunžu deficītu vai vairāk viņa nespētu likvidēt un noķert Jakobsenu, un, nododot stafeti kaut vai kādas 5 sekundes aiz norvēģietēm, Stīna Nilsone nespētu neko likt pretī un nevarētu noķert lieliski slēpojumu aizvadījušo Maritu Bjergenu.

Pēdējā posmā Bjergena pārsvaru palielināja un, ja ne vien svinēšana finiša taisnē, tad starpība varētu būt ļoti tuvu vienai minūtei. Līdz ar to norvēģietes svinēja uzvaru trešo čempionātu pēc kārtas. Pirmo reizi komandā nebija Kristīnes Steiras, kura gatavojas 30km. Nilsone ar Kristu Parmakoski nekur baigi nerāvās, noskaņojoties uz cīņu par sudrabu. Lielāko daļu priekšā bija somiete, bet, kad pēdējā kāpuma beigās pirms nobrauciena uz stadionu, Parmakoski apnika būt visu laiku priekšā, viņa, cenšoties palaist garām zviedrieti, piebremzēja un tādējādi pieļāva kļūdu, jo Nilsone to izmantoja, aizšaujoties garām un ieņemot labāku pozīciju. Parmakoski, kaut arī atlikušajos 500m līdz finišam bija tuvumā Nilsonei, tomēr neapdraudēju Zviedrijas otro vietu.  Amerikānietes, kas neiekļāva stafetes komandā 10km sldisolī sensāciju sarūpējušo Ketlinu Gregu, otro čempionātu pēc kārtas finišē ļoti augstajā ceturtajā vietā. Piektajā vietā, finišējot trīs sekundes vēlāk, bija polietes, kurām otrajā etapā pārāk nerāvās Kovaļčika, jo saņēma stafeti vairāk nekā 40 sekundes aiz līderēm un negribēja pavisam izlikties pirms sestdienas 30km.

Mūsu kaimiņienes igaunietes arī bija izlikušas stafetes komandu, taču iespējamas, kaut kas nebija ar slēpju slīdamību, jo jau pirmajā posmā Trīne Ojaste pēc 1,5km zaudēja 50 (!) sekundes, bet posma beigās atpalikšana sniedzās jau āri trim minūtēm. Bija skaidrs, ka pēc Lauras Albas otrā etapa igaunietes noņems par apdzīšanu par apli. Un tā arī bija, ka Lauras etaps bija pēdējais mūsu ziemeļu kaimiņienēm.

Dāmu stafete ir noslēgusies, trim ziemeļu nācijām izcīnot medaļas, un šodien labāko komandu noskaidros vīri, kuriem arī ziemeļu nācijas – Zviedrija, Norvēģija un Somija – pretendēs uz medaļām, un, protams, arī krievi. Mājiniekiem bez izmaiņām, jo zviedri atstājuši to pašu pārbaudīto četrinieku no Valdifiemmi – Daniels Rikardsons, Juhans Ulsons, Markuss Helners un Kalle Halvarsons. Un tā faktiski arī vajadzēja būt, jo neviens cits reāli nevar iespraukties šajā četriniekā. Savukārt norvēģi gan ir veikuši lielais izmaiņas, stafetes komandā iekļaujot trīs “jauniņos” – Niklasu Dīrhaugu, Didriku Tensetu un Anderšu Glērsenu. Vienīgais “vecais” ir noslēdzošā posma veicējs Peters Nortugs. Šosezon labus rezultātus neparādīja un tāpēc komandā nav Eldars Rennings, kā arī “sievasmātes sapņu znots” (tāds viņam veltīts liels plakāts stāvēja trases malā pasaules čempionātā Oslo 2011.gadā – aut.piez.) Tords Asle Jerdālens, kurš allaž ir mācējis labāko formu uzdzīt uz svarīgākajām sacensībām. Tāpat joprojām nav atguvies no pārtrenēšanās pēdējo divu sezonu labākais pasaules slēpotājs Martins Jonsruds Sunbī. Labs un optimāls sastāvs ir somiem ar olimpiskajiem čempioniem komandu sprintā Jauhojervi un Niskanenu klasikas posmos un pasaules čempionu Heikinenu un Nusiainenu slidsolī. Krieviem vairs nav Černousova un pēdējās sezonās noslēdzošajā posmā liktā Ustjugova, toties ir “pamatvērtības” Viļegžaņins un Ļegkovs, kuriem talkā nāks Sočos pārbaudītais “nemirstīgais” Besmertnihs un šasijā sezonā ļoti labus rezultātus rādošais Belovs, kurš bija labākais no krieviem Falunā arī 15km slidsolī. 

2010.gadā Vankūverā zviedri izmantoja lielisku taktiku un, pateicoties Juhana Ulsona rāvienam otrajā posmā, uzvaras pamati jau bija ielikti pirms pēdējiem posmiem. Olimpiskajās spēlēs Sočos zviedriem palīgā nāca paši norvēģi, kuriem neslīdēja slēpes, bet kopš Vankūveras tā arī neviens īsti taktiski nav mēģinājis darīt kaut ko un likt pretī Nortuga neuzveicamajam finišam pēdējā posmā (bet varbūt nav īsti neko atraduši, ko likt pretī – aut.piez.). Bija viens mēģinājums pirmajā posmā 2011.gadā Oslo, kad no pamatgrupas ar 20 sekunžu pārsvaru atrāvās Rikardsons un Viļegžaņins, bet otrajā posmā, pateicoties Renninga pūlēm, norvēģi atkal bija atpakaļ pie “tortes dalīšanas”. Varbūt šoreiz savās mājās zviedri būs ko “iestudējuši” un pārsteigs pārējos. Tikpat labi var gaidīt pārsteigumu no somiem, un arī Viļegžaņina, kurš allaž ir izcēlies ar gudru taktiku. 2011.gadā Oslo krievus trešajā posmā “noraka” Ļegkovs, kuram pagaidām tik labi neiet, bet kurš var izdarīt noderīgu darbiņu. Vairākas iepriekš labi startējušās valstis kā Vācija, Itālija, Čehija, Šveice, Kanāda šobrīd nav tajos labākajos sastāvos, it īpaši Vācija, kurai vairs nav titulēto Taihmana un Angerera, kā arī labi stafetēs braukušo Gēringa un Filbriha. Taču par trijnieku noteikti cīnīsies viena komanda, ko vēl neesmu pieminējis, un tie ir franči. Lai arī parasti viņš izceļas slidsolī, ko apliecināja ar sudrabu 15km Falunā, tomēr stafetēs kaut kā Maņifikā tiek likts klasiskajā daļā. Pirmo posmu veiks pieredzējušais un prasmīgais Gaijārs, bet trešajā etapā slēpos 11.vietu ieguvušais un līderis distances sākumā 15km Duvijārs, bet “melnais zirdziņš” paliek bronzas medaļu U23 čempionātā ieguvušais Bakšeiders.

Starp citu, pēdējo divu olimpisko spēļu stafetes uzvarētāji zviedri pasaules čempionātos stafetēs nav uzvarējuši kopš leģendārā Gundes Svāna laikiem 1989.gada.

Pagājušās vasaras rakstā par gatavošanos Falunai beigās pieminēju iespēju Latvijai uzlikt pirmo reizi stafetes komandu. Tas diemžēl ies secen un jāgaida ir 2017.gads Lahti. Un vīriešiem mums nebija nereāli to izdarīt. Bija četri kandidāti – pamatdistancē startējušie Liepiņš un Bikše, kuri varētu veikt klasisko daļu, un kvalifikāciju pārvarējušie Slotiņš un Paipals. Ļoti iespējams, ka mūsējos noņemtu, bet nu un, tomēr Latvijas izlases piedalīšanās stafetē būtu īpašs moments. Sieviešu konkurencē mums par to domāt pāragri, jo pagaidām nav neviena, kura būtu tādā līmenī, lai startētu pasaules čempionātā kādā no distancē, līdz ar to arī ne stafetē. Un ka tā, to skaidri parādīja kvalifikācijas slēpojums, kur, uzvarot 16 gadus jaunajai ķīnietei, neviena no mūsējām nevarēja izpildīt FIS sākotnēji noteikto pragmatisko limitu 180 FIS punktus. Anda cenšas, mērķtiecīgi iet uz priekšu un gan jau viņai izdosies. Viņa sestdien krās pieredzi un startēs arī 30km. Atliek gaidīt papildspēkus pēc dažiem gadiem.