Jaunumi

Kādu laiku atpakaļ acīs iekrita norvēģu sporta zinātnieka Tomasa Losnegarda publikācija. Necentīšos pārstāstīt visu, bet īsumā uzsvēršu manuprāt interesantākās atziņas.

VO_{2 max}

Ir vispārzināms, ka izcili skābekļa maksimālā patēriņa rādītāji (VO_{2 max}) ir viens no priekšnosacījumiem augstu rezultātu sasniegšanai izturības sporta veidos, tai skaitā distanču slēpošanā. Apsekojot reprezentatīvu elites slēpotāju grupu un salīdzinot to VO_{2 max}  rādītājus ar uzrādītiem “FIS punktiem” autors novēroja korelāciju starp VO_{2 max} rādītājiem un sportistu uzrādītiem FIS punktiem (distanču listē). It kā nekā jauna tajā nav. Faktiski tas vēlreiz apliecina vispārzināmu faktu, ka augstu rezultātu uzrādīšana izturības sporta veidos ir jāatlasa sportisti ar augstu funkcionālu potenciālu. Slēpotājiem, kas specializējas sprinta disciplīnas ir vērojama augstāki VO_{2 max} absolūtie rādītāji (ml O₂/min), savukārt garo distanču speciālistiem VO_{2 max} relatīvie rādītāji (ml O₂/kg/min).

Taču ne visi, kam ir “lielas plaušas” un “zirga sirds” iegūst Pasaules čempionātu un Olimpisko spēļu medaļas. Ar izciliem VO_{2 max} rādītājiem vien nepietiek. Izcilus slēpotājus no labiem atšķir spēja savu fizioloģisko potenciālu realizēt pēc iespējas efektīvāk, kā arī spēja slodzē akumulēt lielāku O₂ deficītu.

Muskuļu ergonomija

Pieaugot treniņu apjomam un intensitātei ilggadējo elites slēpotāju VO_{2 max} rādītāji sasniedz ģenētiski noteikto potenciālu un tālāk nepalielinās. Kas tad ir par pamatu sacensību rezultātu izaugsmei? Daudzu gadu garumā, akumulējot tūkstošiem treniņu stundas, elites slēpotāju organisma sistēmas kļūst efektīvākas noteikto kustību izpildē. Uzlabojas kustību izpildes tehnika – pie relatīvi vienāda slēpošanas ātruma, elites slēpotājiem noteiktas slēpošanas kustības tiek veiktas iesaistot relatīvi mazāk muskuļu šķiedru un patērējot mazāk enerģiju. Slēpošanas kustībām nepieciešamo roku un plecu muskuļu nervu inervācija un energoapgāde kļūst ar vien ekonomiskāka. Piemēram, pie intensīvas stumšanās ar nūjām bezsolī (double poling) plecu joslas un roku muskuļu spēja uzņemt glikozi ir limitēta, salīdzinot ar kāju un muguras lejasdaļas muskuļiem, tāpēc var novērot, ka pieredzējuši garo distanču slēpotāji bezsolī stumjas efektīvāk iesaistot visu ķermeni, rokas turot salīdzinoši tuvu pie ķermeņa.

O₂ deficīta akumulācija un O₂ patēriņa “izmaksas”

Vēl viens būtisks faktors elites slēpotāju rezultātu izaugsmē ir spēja daudzgadu treniņu procesa rezultātā akumulēt lielāku skābekļa (O₂) deficītu sacensību slodzes realizācijā. Tas, ka mums ir jaudīga sacīkšu mašīna vēl nav garants, ka mēs sasniegsim finišu pirmie. Ir vajadzīgs prasmīgs pilots. Distanču slēpošanā izcili VO_{2 max} rādītāji ir priekšnosacījums, lai noturētos līderu “vagonā”, bet, lai uzvarētu jāvar salikt kopā VO_{2 max} ar pašu ekonomiskāko tehniku un viszemākajām O₂ “izmaksām”* dotajā distancē, lai atliktu visvairāk enerģijas finiša spurtam. Un ja visi šie priekšnosacījumi sakrīt, tad beigās uzvar tas, kurš visu distanci ir nesis mugursomā lieku smagumu – “raķešu degvielu”. Respektīvi, runa ir par ātrajām muskuļu šķiedrām, kas visu distanci mums ir kā lieka bagāža ( dotajā gadījumā runa ir par distancēm, kas garākas par 15km). Slēpotājam, kuram ir izdevies tās atvest “neieskābušas” līdzi līdz pēdējam kāpumam pirms stadiona ir vislielākās izredzes šķērsot līniju pirmajam.

Slēpotāju fizioloģisko darbaspēju testēšana

Autors uzsver, ka, lai objektīvi novērtētu elites sportistu energoapgādes sistēmu adaptāciju dažādos treniņa periodos, ir būtiski veikt elites sportistu fizioloģisko darba spēju testēšanu vismaz 4 x gadā. Treneri un nereti arī paši sportisti izvairās no darba spēju testiem īsi pirms sacensību perioda, kā arī sacensību sezonas laikā. Tomēr vienīgi darba spēju fizioloģisko testu rezultāti sacensību periodā var uzrādīt vai treniņu plāns ir bijis efektīvs un sportistu darba spējās ir vai nav sasniegušas savu potenciālo maksimumu. Darba spēju testi, kas veikti sacensību periodā uzrādīja visciešāko korelāciju ar sportistu sacensību rezultātu izaugsmi un stabilitāti (skat. FIS punkti). Lai neradītu pārāk lielu stresu sportistu organismam, kā arī, lai testu būtu iespējams atkārtot dažādos apstākļos, kā standarta fizisko darba spēju testu (garo) distanču slēpotājiem autors rekomendē 1000m (~250 sek.) skriešanas testu uz slīdceliņa.

Skaidrs, ka uz A4 lapas nav iespējams izlikt visus priekšnosacījumus, kas ir par pamatu izcilam sportiskam sniegumam. No pašmāju autoriem, manuprāt, ierindas slēpotājam ir vērts pārlasīt Viestura Krauksta atziņas par slēpotāju sporta fizioloģiju un treniņu metodiku. 

*  “O₂ izmaksas” – elpošanas (diafragmas un krūšu kurvja) muskuļu relatīvais enerģijas patēriņš, lai nodrošinātu skābekļa apgādi organismam noteiktas slodzes izpildei.

Mārtiņš Niklass