Jaunumi

Pēc ziemas sezonas beigām vasaras sākumā rakstījām izvērtējumu par visu trīs Latvijas pārstāvju dalību Pasaules junioru čempionātā Valdifiemmi. Tagad, kad iestājies rudens un tuvojas ziemas sezona, veltīsim atskatu uz Olimpiskajām spēlēm Sočos un mūsu distanču slēpotāju veikumu tur. Februāra laikā nebija tāds mierīgs brīdis, lai pieķertos analizēšanai, kā arī Soču spēļu karstumā mūsu sportistiem bija pievērsta citu mediju uzmanība un tika rakstīts par viņu rezultātiem (un ne tikai viņu rezultāti tika pieminēti – aut.piez.). Tāpat kā junioru čempionātā arī Sočos bija trīs Latvijas pārstāvji distanču slēpošanā, turklāt tieši tādā pašā sadalījām – divi vīrieši un viena sieviete. Vispirms gribētos sākt ar to, kas uzrādīja viscienījamāko rezultātu no mūsējiem distanču slēpotājiem, un tas bija Arvis Liepiņš, tāpēc arī viņš būs pirmais “dienas kārtībā”. Kā izdevās tikt uz Sočiem un kā tur katram gāja, par to tad arī šajā un nākamajos rakstos.

Arvis Liepiņš

Ņemot vērā Latvijas Slēpošanas savienības izstrādātos atlases kritērijus, kuros bija būtisks nosacījums par dalību Pasaules čempionātā Valdifiemmi 2013.gadā, Arvis Liepiņš kā ranga līderis no izlases dalībniekiem pirms sezonas sākuma par startēšanu Sočos jutās diezgan pārliecināts, bet pavisam drošs viņš varēja būt decembra vidū, jo pārējo Latvijas izlases dalībnieku un Valdifiemmi startējušo sezonas sākuma rezultāti neliecināja, ka viņiem izdosies reitingā noķert Arvi. Līdz ar to sezonas pirmajā pusē madonietim nebija pārāk jāiespringst uz startēšanu FIS sacensībās un punktu vākšanu, lai kvalificētos, un viņš varēja daudz maz pakārtot treniņu un sacensību grafiku startam Sočos. Janvāra vidū Polijā un februāra pirmajās brīvdienās Itālijā, kas bija vairs tikai nedēļu pirms Olimpiskajām spēlēm, Arvis izmēģināja spēkus divos Pasaules kausa posmos, sacenšoties ar pasaules vadošajiem, lai redzētu, kas treniņprocesā ir paveikts. Jāteic, ka sekmes nebija iepriecinošas, proti, pavāji rezultāti uzrādīti abos startos Polijā un distancē Itālijā, bet savukārt diezgan pieklājīgs sanāca sprints Toblahā (Itālija). Kaut arī pārliecību par Arvja sekmīgu startu Sočos nevarēja gūt, tomēr neliela ticība bija, ka viss sanāks labi. Šo ticību viesa sprints Itālijā un arī trenera Jēkaba Nākuma atzītais, ka nedaudz pāršauts pār strīpu ar ātruma treniņiem un slodzēm pirms pašiem pasaules kausa posmiem, bet ka Sočos vajadzētu būt visam kārtībā.


Foto: LOK/I.Znotiņš

Lielos vilcienos Sočos arī viss bija kārtībā. Pirmais starts 9.februārī “Simonās” bija grūtajā 30 km (15kmC+15kmF) skiatlonā. A. Liepiņš pārspēja divus, korejieti un principiālo sāncensi Vitautu Stroliu no Lietuvas, un, no uzvarētāja atpaliekot 11:45 un nopelnot 240 FIS punktus, ierindojas 65.vietā. Pēc finiša Arvja ne līdz galam pateiktais vai izskaidrotais komentārs par prieku, ka izdevies nobraukt līdz beigām, dažus no slēpošanas visai maz saprotošos žurnālistus pamudināja “uzcept” kārtējo slēpotājus izsmejošo rakstu ar motīvu – kas tad tur, mēs tak kādreiz ‘”pīpēdami” varējām noslēpot 30km (slēpotāji var noslēpot arī 100 un vairāk km, bet jautājums jau ir par to, kādā tempā un lai līderi nenoķer pa apli – aut.piez.). Starp citu, šajā sakarā tomēr ir jāatzīst, ka par labu mūsu slēpotāja nenoķeršanai par apli un nenoņemšanai no distances nāca tas, ka otrajā daļā slidsolī aplis bija 5km, nevis 3,75km kā klasikas daļā. Tātad, 5km aplis slidsoļa daļā faktiski „izglāba” no noņemšanas no distances. 11.februārī „Laimdotās” nevarētu teikt, ka būtu „lielā veiksme stāvējusi klāt”, bet tik un tā rezultāts Liepiņam sprintā ir diezgan pieklājīgs. Sprinta kvalifikācijas uzvarētājam mūsu pārstāvis zaudēja nepilnu 21 sekundi, nopelnīja 120 FIS punktus un no 86 dalībniekiem ieņēma 61.vietu. Tā kā uz sprintu netika likts galvenais uzsvars, tad rezultāts tiešām nav peļams.

Valentīndienā 15km klasiskajā stilā ar intervāla startu no 91 startējušā dalībnieka pārspēti 18 un ieņemta 73.vieta, no uzvarētāja atpaliekot 7:06 un iegūstot 147 FIS punktus. Šāds rezultāts ir labāks nekā 15km klasikā 2011.gada Pasaules čempionātā Oslo un 2013.gadā Valdifiemmi, kur 15km bija jāveic slidsolī. Noslēdzošajā startā pēdējā Olimpisko spēļu dienā 50km distancē brīvajā stilā ar masu startu 64 dalībnieku vidū tika ieņemta 59.vieta, uzvarētājam zaudējot 17:50 un nopelnot 233 FIS punktus. Sākums 50km jau bija labs, jo pusdistancē (25km) tikai 3:30 aiz līdera, bet zīmīgajā vietā ap 40km nāca “plīsiens”, un beigās atpalikšana gandrīz 18 minūtes. No vienas puses, tas ir par 9 minūtēm vairāk nekā 2006.gadā Turīnā no uzvarētāja atpalika Oļegs Maļuhins (Oļegs speciāli gatavojās 50km distancei – aut.piez.), bet, no otras puses, savā otrajā startā 50km distancē šādā līmenī ar pašiem spēcīgākajiem Arvis nostartēja daudz labāk nekā pasaules čempionātā Oslo, kad pēc nūjas pazaudēšanas pirmā apļa vidū un noslēpošanas ar vienu nūju aptuveni pusotru kilometru, viņš vēlāk ap kādu 39km tika apdzīts par apli un noņemts no distances. Madonietis Sočos ir jāuzteic arī par to, ka pirmos 10km bija ne tikai galvenajā grupā, bet arī uzdrošinājās “parādīties” labāko divdesmitpieciniekā, izvēloties pretēji mūsējo allaž piekoptajai taktikai ar braukšanu grupas pašās beigās. Visticamāk par labu nākusi Oslo gūtā pieredze, ka šādā masu startā beigu daļā slēpojošie tiek bieži un pamatīgi “raustīti”, kā rezultātā var agri atkrist. Var jau daži teikt, ka varbūt ar turēšanos grupas pirmajā pusē ir sākts par ātru, taču, iespējams, ka, sākumā slēpojot beigu daļā, finišā Arvis būtu zaudējis vairāk par 20 minūtēm.

Neliela analīze par atsevišķām distancēm jau ir dota iepriekšējās divās rindkopās, bet kopumā vērtējot A.Liepiņa rezultātu Sočos, var teikt, ka madonietis ir nostartējis tīri pieklājīgi. Arvis neparādīja nekādus brīnumus un nesasniedza ļoti augstvērtīgus rezultātus, taču nenostartēja arī vāji. Viņš uzrādīja rezultātus aptuveni savu spēju robežās, varbūt varēja nedaudz labāk. Līdz ar to nav pamata viņam kaut ko pārmest, taču arī iemesls līksmībai īsti nav, it īpaši, ja salīdzina ar 90.-tajiem gadiem un pirmo mūsu olimpieti distanču slēpošanā pēc neatkarības atgūšanas Jāni Hermani. Ja izvērtē Arvja veikumu ar Jāņa izdarīto 1994.gadā Lillehammerē, tad tagad ir nedaudz labāk, taču, salīdzinot ar J.Hermaņa veikumu 1998.gadā Nagano, jāsecina, ka Sočos nekas labāks īsti nav bijis vai pat ir drusku sliktāk. Tātad, kopumā ņemot, var secināt, ka pēc divdesmit gadiem mūsu slēpotājiem rezultāti faktiski nav uzlabojušies un esam gandrīz turpat, kur iepriekš. Diemžēl. Rezultāti runā paši par sevi.
 
Hermanis Olimpiskajās spēlēs 1992.gadā Albervillā debitēja 21 gada vecumā, Juris Ģērmanis 1998.gadā Nagano bija 20 gadus vecs, bet Valts Eiduks 2006.gadā Turīnā startēja 19 gadu vecumā, tā kā Arvja 23 gadi Sočos, kā redzam, nav nekāds mazais vecums. Salīdzinot ar Liepiņu, pārējiem minētajiem toreiz pirms debijas Olimpiskajās spēlēs nebija ne tuvu tāda augstākā līmeņa sacensību bagāža. Piemēram, Jānim Hermanim līdz Albervillai faktiski nekur (līdz otrajām spēlēm pēc diviem gadiem Lillehammerā viņš bija piedalījies tikai divos Pasaules kausa posmos – aut.piez.), tāpat arī „nullīte” Jurim Ģērmanim līdz Nagano, bet Valts Eiduks līdz Turīnai bija piedalījies vienā pasaules čempionāta distancē un vienā pasaules kausa posmā. Arvim Liepiņam gan ir krietni savādāk, jo līdz debijai Olimpiskajās spēlēs pieredze gūta trijos pasaules čempionātos un pāri par divdesmit pasaules kausa posmos. Tas nav izšķirošais faktors, bet tomēr tam ir ļoti liela nozīme, un to pateiks jebkurš, kas ir startējis tādā līmenī (ir starpība, vai tu piedalies FIS sacensībās kaut vai Skandināvijā vai arī startē lielajās sacensībās tūkstošu skatītāju klātbūtnē kopā par pašiem labākajiem, kādi tolaik bija Bjerns Dēlī, Tomass Alsgords, Vladimirs Smirnovs, Vegards Ulvangs vai šobrīd ir Peters Nortugs, Dario Kolonja un Johans Olsons – aut.piez.).

Jāuzteic Arvja Liepiņa vispusība, jo viņš ir vienīgais no mūsējiem, kas Sočos piedalījās visos četros individuālajos startos, izlaižot, protams, komandu sprintu un stafeti. Un te atkal būs jāpiesauc vietalvietis, jo līdz šim vienās Olimpiskajās spēlēs četrās distancēs bija piedalījies vienīgi Jānis Hermanis 1994.gada Lillehammerā.

Protams, ir pozitīvi, ka Arvis ir apņēmības pilns nākamos gadus nopietni trenēties un labāk nostartēt 2018.gadā Korejā, bet neaizmirsīsim, ka šāda apņemšanās pēc Vankūveras bija arī Jānim Paipalam, kuru arī savos rakstos esmu uzslavējis par to. Vienīgi jācer, ka Arvim neizies tā kā Jānim un starts otrajās Olimpiskajās spēlēs madonietim būs veiksmīgāks. Lai nu kā, no „Lauras” (Soču slēpošanas komplekss – aut.piez.) ir palikušas pozitīvas atmiņas, un lai tas ļauj noticēt un dod iedvesmu gatavoties nākamajām Olimpiskajām spēlēm 2018.gadā.

Ivars Bācis