Jaunumi

Jānis Paipals bija otrs no diviem vīriešiem, kas mūsu valsti pārstāvēja Olimpiskajās spēlēs Sočos distanču slēpošanā. Viņam vienīgajam no visiem trim mūsu slēpotājiem bija olimpisko spēļu pieredze, jo pirms četriem gadiem gulbenietis startēja Vankūverā. Bet, kā beigās izrādījās, tas nebūt neko nepalīdzēja sportisko rezultātu sasniegšanā.

Sākumā atcerēsimies atlasi un kvalificēšanos, kas bija gana interesanta un arī dramatiska. J.Paipalam bija krietni savādāka situācija nekā Arvim Liepiņam. Tā kā Jānis nebija piedalījies 2013. gada pasaules čempionātā Valdifiemmi, tad saskaņā ar atlases kritērijiem viņam, lai tiktu uz Sočiem, bija jāiegūst Latvijai viena papildu vieta, t.i., jāiekļūst Olimpiskajā sprinta listē Top300. Sākumā Jānis bija tālu no trīssimtnieka, bet tas tāpēc, ka iepriekš viņš maz bija startēja sprinta sacensībās. Tā kā olimpiskajā sezonā uzsvars tika likts uz sprintiem, tad tiem mērķtiecīgi Māra Čakara vadībā viņš arī gatavojās. Rezultāts līdz ar to auga, turklāt ļoti strauji – no vairāk nekā 160 punktiem sezonas sākumā uz 135 FIS punktiem jau pēc divām nedēļām novembra beigās, bet 2013. gada nogalē Jāņa piecu labāko rezultātu reitings FIS punktos sprintā bija ļoti tuvu simtam – vairs tikai septiņus punktus virs apaļā skaitļa. Taču, neskatoties uz krietni uzlaboto reitingu, tomēr, ar to bija daudz par maz, jo bija nepieciešami vismaz vēl divi ļoti labi starti ap 80 FIS punktiem. Un tas tika izdarīts, turklāt pēdējās trijās dienās pirms izšķirošā datuma, kad tika publicēta galīgā liste, pēc kuras tad notika atlase.

Vispirms jau janvāra vidū, dienu pirms Latvijas čempionāta Madonā, Somijas čempionātā sprinta kvalifikācijā iegūti 76 FIS punkti. Tas tiešām ir ļoti atzīstams rezultāts. Pēc tam Somijā apzināti tika izlaisti finālbraucieni, lai taupītu spēkus un dotos uz prāmi, lai jau nākamajā dienā varētu paspēt uz startu Madonā. Un te uzreiz ir jāteic, ka ļoti palīdzēja Latvijas čempionāts Madonā FIS statusā. Faktiski tas bija izšķirošais moments (var jau teikt, ka tam nebija liela nozīme un ka varēja atrast arī citus variantus, ja Madonā nebūtu FIS ranga sacensības, bet maz ticams, ka izdotos un kur citur būtu sanācis dabūt sprinta kvalifikācijā 81 FIS punktu – aut.piez.). Par labu nāca arī tik svarīgā igauņu piesaiste, kas bija ļoti nepieciešama un bez kuras nu nekādi nevarēja, jo tikai ar mūsējo dalību labus punktus nevarēja nopelnīt.

Bez veiksmes bieži vien nevar, un šajā sakarā ir jāpiemin viens ļoti veiksmīgs moments, proti, attiecībā uz pirmās dienas sprinta kvalifikācijā ieņemtajām vietām. Jānis Paipals uzrādīja ātrāko laiku, bet absolūti labākais ar punktiem no visiem dalībniekiem igaunis Marko Kilps (52 FIS punkti sprintā) kvalifikācijā apzināti brauca ar rezervi (Jānim zaudēja 5 (!) sekundes – aut.piez.) un bija piektais. Kā mēs zinām, tad FIS punktu piešķiršanā ņem vērā trīs labākos rezultātus no pirmajiem PIECIEM kvalifikācijā. Neticas, ka igaunis bija tik smalki aprēķinājis, jo to sprinta kvalifikācijā vienkārši nav iespējams izdarīt, ja vien pirmo piecu līmenis nav vismaz par divām galvastiesām augstāks. Cik tur trūka, ka igaunis kādu sekundi lēnāk nobrauktu vai Pāvels Ribakovs (sestais kvalifikācijā – aut.piez.) būtu vienu sekundi ātrāks, tad M. Kilpa 52 FIS punktu reitings netiktu ņemts vērā un kvalifikācijas uzvarētāja punkti pasliktinātos vismaz par kādiem 15, un tad jau tiešām varētu teikt “Uz redzēšanos Soči”. Tā kā ļoti paveicās, ka tā. Finālā igaunis jau vairs nebrauca ar rezervi, ieslēdza savu īsto ātrumu, un tad varēja redzēt īstos spēku samērus un kādā līmenī katrs ir. Līdz ar to beigās abas puses palika apmierinātas, ko Kilps arī pēc tam pusotru nedēļu vēlāk Pasaules junioru čempionātā Valdifiemmi neesot slēpis.

Treniņu un sacensību ziņā viss bija izdarīts, un atlika gaidīt Olimpisko FIS listi. Nevajadzēja nemaz ļoti rūpīgi analizēt situāciju, jo tāpat bija skaidrs, ka būs ļoti tuvu pie robežas. Tādēļ 20. janvāra pēcpusdiena, kad tapa zināms TOP300, tika gaidīta ar lielu nepacietību. Un par prieku Jānim un citiem viņš bija ticis. Kā jau tika minēts, tad ļoti līdzīgi punkti un vieta tuvu robežai bija sagaidāma, taču, ka būs tik tuvu, domāju, ka neviens nevarēja iedomāties. Jānis ar saviem 88,22 FIS punktiem topā bija nekur citur kā noslēdzošajā pozīcijā, kas dod tiesības tikt uz Olimpiskajām spēlēm – 300.vietā, turklāt 301.vietu apsteidzot par nieka 0,01 (!) punktu. Tas nav nekas, to pat nevar īsti izmērīt laika vienībās. Ja vienā sprinta sacensībā kvalifikācijā par zaudētu vienu sekundes simtdaļu dod 0,05 punktus, tad 0,01 punkts būtu piektā daļa no sekundes simtdaļas jeb divas sekundes tūkstošdaļas. Turklāt vērā tika ņemti piecu sacensību labākie rezultāti, tad tās divas tūkstošdaļas sekundes būtu jāizdala vēl uz pieci. Uz šī fona pat 1998. gadā Nagano cīņā par zeltu kamaniņu sportā starp divām vācietēm četru braucienu kopsummā starpība 0,002 sekundes vairs nešķiet tik ārkārtīgi maza atstarpe.

Kā varat redzēt, tad ļoti liela daļa no raksta aiziet attiecībā uz kvalificēšanos. Tā sanāk, jo par pašu startu Sočos jau gaužām maz var ko uzrakstīt... Jānis Paipals piedalījās divos startos, un vienā diemžēl izstājās. Sprintā no kvalifikācijas labākā viņš atpalika nepilnas 28 sekundes, bet Arvim Liepiņam zaudēja 7 (!) sekundes, 86 dalībnieku vidū ieņemot 71.vietu (160 FIS punkti) un aiz sevis atstājot pārstāvjus no Islandes, Ungārijas, Turcijas, Grieķijas, Brazīlijas, Čīles un tml. (aiz bija arī viens šveicietis, kurš šogad ieguva bronzas medaļu sprintā U23 čempionātā un divas reizes pasaules kausa posmos iekļuva pusfinālā, bet Sočos kvalifikācijā krita un finišēja simboliski – aut.piez.). 15km klasiskajā stilā Jānis izstājās un līdz ar to nesasniedza finišu, ko vismaz izpildīja viņa vārda brālis Hermanis 90.tajos.

Vairākos rakstos pirms Olimpiskajām spēlēm, kurā plaši izklāstīju situāciju ar atlasi, beigās pieminēju, ka ļoti cerams, ka mūsējie nebūs izšāvuši visu pulveri, cīnoties par tikšanu, un ka galveno akcentu liks uz startu Sočos. Bet diemžēl tā nenotika. Šajā gadījumā viss pulveris jau bija “izšauts” atlases procesā.


Foto: LOK/I.Znotiņš

Un nevarētu teikt, ka kaut kas nelāgs būtu atgadījies Sočos, vai pēkšņi viss aizgājis greizi. Patiesībā tas, kas notika Sočos, bija likumsakarīgs iznākums. Acīmredzot rezultāts Sočos nebija tik svarīgs, galvenais bija kvalificēties un tikt uz turieni. Ņemot vērā to, kā viss noritēja sezonas laikā, var izdarīt tādus secinājumus. Mērķis pierādīt, ka Jānis kvalificējās, piepildījās. Pierādīja, aizbrauca, bet kas no tā mainījās. Tas jau nebija nekāds pārsteigums vai nebijis sasniegums. Daudzi mūsējie, ieskaitot pašu J.Paipalu, to jau pirms tam bija izdarījuši. Lielākai daļai tāpat bija skaidrs, ka Jānim ir pa spēkam kvalificēties. Bet ne jau tikai dēļ kvalificēšanās tik daudzus gadus trenējas sportā un ziedo sevi. Vai tad dēļ tā nodarbojas ar sportu, lai tikai kvalificētos.

Protams, ka šajā sakarā rodas jautājums, vai vajadzēja tā rauties uz Sočiem? No vienas puses, nevienam citam nav tiesību liegt kādam braukt uz Olimpiskajām spēlēm, ja ir izpildīts kritērijs. Jānis to izpildīja, un godam nopelnīja tiesības pārstāvēt mūsu valsti. Turklāt katra sportista sapnis ir piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Tāpēc arī viņu savā ziņā var saprast, ka atkal mēģināja tikt, jo spēles vilina ikvienu. Pasākums jau grandiozs. Taču, ja nekad pirms tam nebūtu startēts, tad varētu saprast apņēmību kvalificēties par katru cenu, lai paliek atmiņā tāds īpašs fakts. Taču Vankūverā viņš jau atzīmējās Olimpiskajās spēlēs. Rauties un kvalificēties vēlreiz, zinot, ka neko nevarēs parādīt, un lai atzīmētos otro reizi, ka esmu tur bijis. Tas tomēr no sportiskā viedokļa īsti nav saprotams. Varbūt ka tāds ir motīvs, ka galvenais ir aizbraukt uz turieni, bet ja mūsējiem būs tikai tāds motīvs, tad labus rezultātus nesagaidīsim, par augstiem rezultātiem nemaz nerunājot. Atcerēsimies, ka pēc Vankūveras Jānis nebija apmierināts ar savu startu un teica, ka trenēšoties kārtīgi, lai tiktu uz Sočiem un tur mēģinātu nostartēt labāk. Viņš trenējās un tika, bet izpalika paša svarīgākā – labāka rezultāta sasniegšana. Kad Jānis caur adatas aci iekļuva Soču sastāvā, sportistiem, kas paši piedalījušies Olimpiskajā spēlēs, tas rādīja vēlmi uzslavēt par spēju to izdarīt, taču pēc nostartēšanas un tur parādītā šiem pašiem atbalstītājiem bija radusies vilšanās sajūta un pretēja reakcija.

Nav jau uzreiz jāvinnē, jāiegūst medaļa vai jāiekļūst desmitniekā, ko saprātīgi cilvēki arī neprasa., bet vismaz savu spēju robežās ir jāmēģina parādīt labāko sniegumu, un tad nevienam nav ne mazāko tiesību ko pārmest. Atcerēsimies, ka Olimpiskajās spēlēs pulcējas daudzu valstu labākie sportisti, lai piedalītos cīņā par uzvaru.

Beigās gribētu pieminēt kādu pozitīvu faktu, proti, pateicoties Jāņa iekļūšanai top300, Latvijai bija divas vietas vīriešiem. Tātad, ja neskaita atlases kritēriju, kas bija par labu pasaules čempionāta dalībniekiem, kas neatteicās pārstāvēt mūsu valsti, tad sanāk tā, ka Jānis faktiski ar kvalificēšanos “izplēsa” jeb nodrošināja Arvim vietu Sočos. Labāk šobrīd nemaz nedomāt, kas notiktos, ja netiktu iegūta otra vieta vīriešiem.

Un vēl, 2018. gadā Korejā Jānim Paipalam būs 34,5 gadi. Kaut arī tas ļoti daudz prasa, tomēr nav izslēdzams variants par tikšanu uz trešajām Olimpiskajām spēlēm, kur beidzot varētu parādīt savas īstās spējas (un potenciāls viņam ir – aut.piez.) un mēģināt sasniegt savu labāko rezultātu, godam noslēdzot savu karjeru.

Ivars Bācis