Jaunumi

Pēc pusgada šajā nedēļā leģendārajā Zviedrijas slēpošanas centrā Falunā sāksies pasaules čempionāts slēpošanā, kurā startēs arī vairāki Latvijas pārstāvji.  Kaut arī līdz šim svarīgajam notikumam ir palikuši seši mēneši, kas kādam varētu likties vēl ļoti tālu, tomēr pasaules čempionāts, ja tā var teikt, “nav aiz kalniem”, un daudzām svarīgām lietām būtu jābūt skaidrām jau tagad.

Maija sākumā tika publicēts raksts par to, ka jau tad jāsāk likt kārtīgi pamati jaunajai sezonai, un ar dažiem cilvēkiem, kas darbojas distanču slēpošanā tika runāts par to, kā tad būs ar pasaules čempionātu Falunā, ņemot vērā, ka līdz šim čempionātos mums nav gājis labi, un, otrkārt, ka izlase ir palikusi bez trenera. Maija beigās Siguldā, kad norisinājās Latvijas Slēpošanas savienības rīkotais sezonas noslēguma pasākums, aprunājos ar kalnu slēpošanā izlases treneri Dināru Doršu. Intereses pēc pajautāju viņam, kāda tad ir situācija kalnu slēpošanā saistībā ar gaidāmo pasaules čempionātu 2015.gada februārī ASV, uz ko Dinārs atbildēja, ka ir zināms (jau tad maijā vai pat vēl agrāk) gan tas, kuri Latvijas kalnu slēpotāji startēs pasaules čempionātā, gan arī kādās disciplīnās katrs no mūsējiem piedalīsies. Tagad tuvojas augusta beigas, bet distanču slēpošanā nav zināmi ne tie, kuri piedalīsies pasaules čempionātā, un vēl jo mazāk par distancēm, kurās startēs. Un varbūt pat tuvākajā laikā nemaz netaps zināms, kaut arī jau vasaras sākumā tam vajadzēja būt skaidram, lai sportisti varētu izvirzīt konkrētus mērķus un arī plānveidīgi un mērķtiecīgi gatavotos, lai svarīgākajās sacensībās tiktu sasniegts kāds progress.

Atzinīgus vārdus var veltīt tiem, kam bija ideja uz pasaules čempionātiem sūtīt pēc iespējas vairāk sportistu. Tiešām apsveicami, ka tas tika izdarīts 2011. gadā un pēc tam arī 2013.gadā. Slēpošanas uzturēšanai un attīstībai tas ir vajadzīgs, to visi, domājams, saprot. Taču, no otras puses, cik tad ilgi būs tikai kvantitāte, jo gribētos sagaidīt beidzot arī kvalitāti. It īpaši šādas domas nāca prātā Valdifiemmi, kur mūsējiem sanāca nostartēt tā “kā sanāca”. Attiecībā uz kvalitāti mēs saprotam, ka nevar prasīt iekļūšanu trīsdesmitniekā vai vēl augstāk, kas pagaidām diemžēl nav reāli, un tas arī netiek prasīts, tomēr sasniegt zināmu rezultātu gan vajadzētu. Un šo rezultātu prasīt ne no visiem uz čempionātu aizbraukušajiem, bet no dažiem. Piemēram, kādiem pieciem vai sešiem izlases līderiem (vai tagad precīzāk būtu teikt Latvijas vadošajiem slēpotājiem – aut.piez.) izvirzītu mērķi vai uzdevumu konkrētā distancē iekļūt piecdesmitniekā vai uzrādīt zem 100 vai 80 FIS punktiem. Atsevišķās FIS sacensībās daži mūsējie to ir sasnieguši, un Arvis Liepiņš to paveicis arī divos Pasaules kausa posmos Kūsamo pēdējās divās sezonās, bet pasaules čempionātos pārsvarā tiek iegūti ap 150 vai sliktāki FIS punkti (te es domāju pēdējos trīs čempionātus, neskaitot Intara Spalviņa lielisko veikumu 2007.gadā Saporo un arī Jura Ģērmaņa labo rezultātu 2001.gadā Lahti – aut.piez.).

Viens svarīgs aspekts ir tas, ka pašiem sportistiem “jādeg acīm”, jābūt vēlmei startēt un pārstāvēt mūsu valsti pasaules čempionātā. Un tas nekas, ka mūsējie ir beigu daļā. Ir jācenšas atbalstīt sportisti treniņu procesā, lai ir izaugsme, kas ir tik būtiska un nepieciešama, taču nedrīkst veidoties situācija un tas nav pieļaujami, ja potenciālais čempionāta dalībnieks sāk izvirzīt prasības, ka startēšu tikai tad, ja jūs man dosiet naudu vai to un šito nopirksiet. Daudzos sporta veidos notiek spraigas cīņas, lai tikai iegūtu tiesības piedalīties pašās svarīgākajās sacensībās, un sportisti uz to raujas. Grūti iedomāties, piem., ka nupat Cīrihē notikušajā Eiropas čempionātā vieglatlētikā kāds no mūsējiem varētu prasīt kaut ko par piedalīšanos čempionātā, jo viņi paši gribēja būt tur un parādīt savu labāko sniegumu.

Mīnuss šajā sakarā ir izlases palikšana bez trenera. Taču paši sportisti ar savu attieksmi veicināja šādu notikumu. Tagad atkal katrs ir pats par sevi, katram ir savs treneris, vai arī daži trenējas vieni paši. Nav tas kopsaucējs, kas tad arī šobrīd nosauktu čempionāta braucējus un pateiktu, kurās distancēs startēt, jo nav jau mums Nortugi, Kolonjas vai Helneri, t.i., tādas vispusības slēpotāji, ka dažas nedēļas pirms čempionāta var izlemt un nebūs starpības, vai startēt sprintā, 50km, skiatlonā vai 15km (starp citu, arī Nortugs, Kolonja, Helners un citi vadošie pasaules slēpotāji sezonas sākumā plāno un sadala prioritātes – aut.piez.). Maz ticams, ka kāds no slēpotājiem pats šobrīd ir kārtīgi apdomājis un mērķtiecīgi un neatlaidīgi gatavojas galvenajam startam – pasaules čempionātam.

Un pašā nobeigumā, runājot par čempionātu un distancēm, kā arī atceroties 2013.gadu Valdifiemmi, kur Latvija pirmo reizi startēja komandu sprintā, nāk prātā domas par stafeti, proti, kāpēc lai Falunā mūsējie pirmo reizi nedebitētu stafetē. Protams, būs tādi, kas teiks, priekš kam tas vajadzīgs un ka nav jēgas, bet noteikti būs arī atbalstītāji šādai idejai. Šobrīd situācija ir nedaudz sarežģījusies un ir grūtāk nokomplektēt sastāvu, bet vēl ir laiks, lai to izdarītu. Šajā rakstā vairāk nepieskāršos šai idejai, varbūt vairāk kādā atsevišķā rakstā.

Ivars Bācis


Pāvels Ribakovs Pasaules čempionātā Valdifiemmi.