Jaunumi

Pirms mēneša Lihtenšteinā noslēdzās Eiropas Jaunatnes Olimpiskais festivāls (EJOF) ziemas sporta veidos, kurā piedalījās arī mūsu pārstāvji. Diemžēl attiecībā uz distanču slēpošanu un biatlonu šis festivāls neatnesa pozitīvas emocijas. Tieši pretēji, bija skumīgi vērot mūsu pārstāvju vārdus rezultātu protokolu pašās beigās. Distanču slēpotājiem, par kuriem tad pamatā būs šis raksts, rezultāti, kā jau to varēja gaidīt, kopumā bija ļoti vāji. Lai gan arī par biatlonistiem un dažiem kalnu slēpotājiem varētu teikt to pašu. Vienīgais izņēmums no slēpotājiem, kam kaut cik pieklājīgi izdevās nostartēt, bija Ralfs Eiduks. Pārējie mūsējie visos trijos startos faktiski bija top5 no beigām. Pirmie divi EJOF 2005. un 2007.gadā mums bija ļoti slikti, bet šoreiz ir tāpat vai pat vēl sliktāk.

Ievaddaļa izklausās gana drūma, taču notikušo īsā kopsavilkumā savādāk atspoguļot nav iespējams, jo tāda diemžēl ir realitāte. Nebūt nevēlos “nogānīt” slēpotājus, jo iepriekšējās sezonas esmu centies pēc iespējas pozitīvāk atspoguļot viņu rezultātus, un rakstā minētais nav jāuztver personīgi, jo ir domāts par vispārēju principu un attieksmi. Raksta mērķis ir likt padomāt, paanalizēt, izdarīt secinājumus, kā pareizāk darīt, lai nākamreiz rīkotos savādāk un izvairītos no šāda gaužām bēdīga scenārija piepildīšanās, kāds bija šoreiz EJOF. Šo nepatīkamo situāciju rada un bēdīgo ainu skaidri atspoguļo rezultāti. Visspilgtāk tas parādās meitenēm 5km brīvajā stilā, kur mūsējām neizdevās apsteigt nevienu citas valsts pārstāvi, paliekot pēdējās trīs vietās.

Vai tas bija kaut kas negaidīts? Protams, ka nē. Nebija tā, ka mūsējie pretendētu, piemēram uz četrdesmitnieku vai piecdesmitnieku, bet čempionātā kaut kas pēkšņi aizietu greizi un paliktu pēdējās vietās. Zinot mūsējo pretendentu līmeni, to visu jau varēja paredzēt iepriekš un vairāki to arī paredzēja. Tāpēc nav īsti saprotama tādu slēpotāju sūtīšana uz EJOF, kuri ir tālu no tā, lai valsti pārstāvētu šāda līmeņa sacensībās. Ļoti labi un pareizi tika izdarīts, piemēram, iepriekšējā reizē 2013.gadā, kad aizbrauca viena meitene un trīs puiši (Kitija Auziņa, Indulis Bikše, Jānis Šņoriņš un Dins Gutāns). Viņi 2013.gadā priekš tā, ko varēja, tiešām labi nostartēja, it īpaši Indulis un Kitija.

Un saistībā ar EJOF Lihtenšteinā negribētos pārmest pašiem sportistiem, jo viņi jau savā ziņā nav vainīgi. Ko viņi varēja, to viņi arī izdarīja. Paši slēpotāji tak nespieda nevienu viņus vest uz turieni. Bet, ja piedāvā, kurš tad atteiktos no tādas iespējas, turklāt vēl aizbraukt uz skaisto kalnu valsti un saņemt jaunu izlases formu. Un ne jau Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) pati izdomāja sastāvu “3 un 3”, viņiem ir sniegta informācija, ka jāved 3 un 3. Un te rodas jautājums, vai tā bija pareizi darīt un vai obligāti bija jāved trīs no katra dzimuma? Ko mēs no tā varētu iegūt un ko mēs zaudētu, ja aizbrauktu, piemēram, tikai viens pārstāvis vai neviens neaizbrauktu? Neko nezaudētu. Papildvietu uz pasaules Jaunatnes Olimpisko festivālu mēs nenopelnītu, vismaz ar ierindošanos pēdējās trīs vietās noteikti nē. Tagad par Latviju runā un runās ar smaidiņu, kā par grieķiem un tmldz. eksotiskām valstīm, kas paliek pēdējās vietās. Vai mums tas ir vajadzīgs? Kopumā ņemot, mēs necīnāmies par augstām vietām, esam tomēr beigu daļā, taču tik traki arī nav, kā sanāca radīt iespaidu ar rezultātiem šajā EJOF.

It īpaši valstīs, kur kaut vai nedaudz domā par prestižu, šādos gadījumos izstrādā atlases kritērijus. Un arī mums tos vajadzēja un vajadzētu izstrādāt arī nākotnē. Un, ja tādi būtu, kaut vai nelieli kritēriji, piemēram, 200 FIS punkti, tad vienīgais, kas tos izpildītu, būtu Ralfs Eiduks. Viņš, kā jau arī minēts, bija vienīgais atbilstošais kandidāts šajā vecumā 1997./1998.g. un faktiskais vienīgais, ko varēja sūtīt uz EJOF. Arī Ralfs neparādīja nekādus spīdošus rezultātus, bet vismaz daudz maz pieklājīgi nostartēja. Un tādā gadījumā viss būtu bijis kārtībā un nerastos sašutumi un negācijas. Tāpēc, ja reiz līmenis ir ļoti zems, tad tā arī godīgi jāpasaka, ka šajā vecumā mums šobrīd nav atbilstošu kandidātu un šoreiz neņemam vairākus slēpotājus, bet vedam, piemēram, tikai vienu vai 1+1. Lietuvieši, kas bija daudz augstākā līmenī par mums, aizbrauca, piemēram, ar “divi un divi” sastāvu. Igauņi uz pasaules junioru čempionātu nesūta pat nevienu meiteni, kaut arī viņiem ir vairākas, kas var pamatīgi apsteigt mūsējās.

Vienīgais attiecībā uz sportistiem, kas izsauc neizpratni, ir viņu attieksme. Nevajadzētu pieiet tāda mēroga sacensībām, ka “mēģināšu tikt līdz finišam”. Te, pirmkārt, jau nav 30km distance, bet gan sprints, 5km un 7,5km, un, otrkārt, ar mērķi tikt līdz finišam uz starta var iziet tie tautas slēpojumu dalībnieki, kas tikai pāris reizes gadā uzkāpj uz slēpēm, bet ne slēpotāji, kas brauc pārstāvēt valsti tādās sacensībās kā EJOF, Pasaules Jaunatnes Ziemas Olimpiskais festivāls (PJZOF) vai pasaules junioru čempionāts (PJČ). Savai vienaudzei 7,5km zaudēt vairāk nekā deviņas minūtes ir ārkārtīgi milzīga atstarpe, lai neteiktu vairāk, tāpēc savādi, ka mūsu pārstāves to vērtē kā diezgan labu startu un ir apmierinātas ar to. Tad rodas jautājums, cik daudz ir jāzaudē, lai, viņuprāt, būtu viduvējs vai vājš starts? Vai 20min, vai pusstunda vidējā distancē (5 līdz 10km) jauniešiem? Protams, nav jauniešiem jānoniecina sevi un jāiedzen pesimismā, bet vismaz kaut nelielai paškritikai arī jāpiemīt. Just gandarījumu un priecāties par šādiem rezultātiem ir savādi. Ja ir šāda attieksme, tad arī rezultāti ir un paliks tādi paši kā līdz šim. Un vēl, EJOF un tamlīdzīgas sacensības nav priekš tā, lai priecātos, ka esmu ārzemēs un ka nav jāiet uz skolu.

Pēdējos piecos gadus esmu centies pozitīvi atspoguļot mūsu slēpotāju rezultātus. Paradīt no pozitīvās puses, atrast iemelsu uzslavēt, ka nav jau nemaz tik slikti, kā lielākā daļa cilvēku uzskata. Ar rakstiem šo gadu garumā esmu mēģinājis paradīt sabiedrībai, ka slēpotāji nav “tūristi”, kā arī, lai sabiedrībā mazinās to indivīdu skaits, kas tā domā. Taču šādi starti un rezultāti EJOF šos visus centienus nojauc un atkal spēcīgi uzkurina cilvēkus uz slēpotāju dēvēšanu par “ekskursantiem”. Ne tikai ikdienas publikai vai sporta līdzjutējiem, bet arī par sportu atbildīgiem cilvēkiem dažādās organizācijās no šādas te situācijas rodas jautājumi, vai gadījumā jauniešu slēpotājiem un biatlonistiem tāda mēroga sacensības kā EJOF nesāk pārvērsties par laba “tusiņa” un skaistu izlases formu dabūšanas pasākumu? Un, piemēram, LOKā par šādu scenāriju cilvēki nebūt nav gandarīti.

Viena no pretendentēm, kas slēpošanas sacensībās nebija startējusi, un grūti pateikt, vai nākotnē startēs, arī piedalījās atlasē un tika uz EJOF. Visticamāk viņa saprata, ka nevarēs iekļūt starp tām trim uz EJOF braucošajām biatlonistēm, tāpēc izlēma nostartēt pie slēpotājām. Neviens jau nevar aizliegt sacensties. Un tas, ka viņa novinnēja tā saucamās atlases sacensības, tas vēl jo vairāk parāda, ka šobrīd šajā vecumā mums slēpošanā ir pilnīgs iztrūkums.

Saprotams, ka nav vienādi apstākļi ar ziemeļu kaimiņiem un citām slēpošanas valstīm. Daudziem ir sarežģīti, viņi cenšas kā var. Tas ir apsveicami. Ir labi, ka pie mums kāds slēpo, nenoliedzami. Un to vajag turpināt, vienalga ar kādu varējumu. Taču, ja šis varējums nav starptautiskam līmenim atbilstošs, tad pagaidām pietiek ar vietējām sacensībām vai parastām ārvalstu sacensībām, bet noteikti ne EJOF, PJZOF vai PJČ vai tmldz., jo šāda līmeņa sacensības nav klases vai skolas ekskursijas brauciens. Tas, ka jaunieši, vienalga kādā līmenī, var aizbraukt, tas nemotivē ne viņus pašus, ne jaunāko paaudzi smagi trenēties un progresēt, jo tiek parādīts, ka var tāpat tikt. Un sanāk savā ziņā pretrunīgi, mēs it kā mēģinām stimulēt jauniešus ar sūtīšanu uz šādām sacensībām, bet pārsvarā ir sanācis tā, ka jaunieši aizbrauc, izbauda piedzīvojumu, saņem jaunas formas un ar to viņu sportošana beidzas.....

Starp citu, arī pieaugušo čempionātam vajadzētu piemērot tādas pašas prasības, kas jau pakāpeniski kļūst stingrākas.

Arī EJOF biatlonā uzrādītie rezultāti ir ļoti vāji. Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks nebūt nav apmierināts ar tiem, veltot kritiskus vārdus mūsu pārstāvjiem un sakot, ka pavasarī ar treneriem būs nopietnas sarunas un rezultātu izvērtēšana.

Ivars Bācis