Jaunumi

Otrdien mūsējie aizvadīja treniņu dienu, izmēģinot čempionāta trasi. Iespaidi bija dažādi, citi izteicās, ka nav tik traka trase, savukārt, dažiem atkal pretējs viedoklis, izsakoties, ka gājis grūti. Laima Klauža neuztraucas par kāpumiem, jo tie viņai raizes nesagādā, jo grūtāka trase, jo labāk priekš viņas. Viņai šis ir pirmais čempionāts slēpošanā, bet Zviedrija jau ir iepazīta iepriekš, startējot pasaules čempionātā ziemas orientēšanās uz slēpēm. Tāpat viņas kolēģis Raivo Kivlenieks, kurš nupat nostartēja Norvēģijā pasaules čempionātā ziemas orientēšanās. Viegli treniņā neklājās jaunākajai dalībniecei Vinetai Pētersonei, kura atzina, ka trase esot grūta. Pēc rudenī piedzīvotās traumas viņa vēl nav pilnībā atguvusies un nav sasniegusi savu labāko formu. Tomēr klimats mūsu komandā ir labs un pozitīvs, slēpotāji pie pusdienām pēc sākotnējas klusēšanas un nopietnības neaizmirst arī par jautrībām.

Komandas slēpju smērētāju brigāde ar Andri Gailīti, Gati Svētiņu un Rolandu Rudzīti ceļas visagrāk un ir sacensību vietā paši pirmie. Darbs ir grūts, jo slēpju pāri ir daudz, un arī vairākas smēru kombinācijas ir jānotestē. Komunikācija notiek operatīvi, sazinoties ar rācijām, tādējādi ātri nododot informāciju par konkrētās smēru kombinācijas efektu. Gatis ar Rolandu testē trasē, bet Andris smēru kabīnē visu cītīgi pieraksta. Mūsējie ir labi pastrādājuši un ar humoru neskopojas. Testējot vienas no sasmērētajām slēpēm, mūsējie konstatējuši, ka mūsu slēpes „iet” daudz ātrāk nekā krievam Maksimam Viļegžaņinam (divkārtējam pasaules vicečempionam un olimpiskās bronzas medaļas ieguvējam 50km – aut.piez.), tiesa, ar vienu būtisku nosacījumu, proti, krievu slēpotājs esot braucis augšā, bet mūsējie lejā.

Vakarā pirms pārstāvju sanāksmes, kad Falunā jau satumsis, otro dienu pēc kārtas izmēģinu trasi, kas tikai dažās vietās ir izgaismota, mēģinot saprast, kurā vietā labāk būt sacensību laikā, lai atbalstītu mūsējos ar saucieniem un pateiktu arī laikus. Kad vienu brīdi rodas sajūta, ka neviens cits neslēpo, vienā no lēzenajiem nobraucieniem pirms stadiona pamanu, ka blakus trases daļā norvēģu treniņtērpā pretī slēpo viens no dalībniekiem. Ietinies lakatā, bet siluets šķiet pazīstams. Ieklausoties viņa saziņā ar trases malā stāvošo treneri, saklausu „tronderšk” jeb Norvēģijas vidienes dialektu, kas par 99% liek domāt, ka tas ir Peters Nortugs. Un kad viņš sāka kāpumā spurtot, atmiņā uzreiz ataust 2007.gada pasaules čempionāta stafetes pēdējais posms stadionā, un tad par 100% kļūst skaidrs, ka tas ir viņš. Paliku uz vietas un pavēroju neilgo treniņprocesu, kā Nortugs uzsprinto nelielā kāpumā, ko filmē treneris, tad abi apskatās, izanalizē un Peters vēlreiz dodas sprintot augšā. Pāris reizes to izdarījuši, viņi dodas uz finiša taisni, kur Peteram nākas pilnā ātrumā izmēģināt pēdējo 200m finiša sprintu.

Pašā vakarā norisinājās pirmā oficiālā pārstāvju sanāksme, kurā tika sniegta informācija un nosaukti pieteiktie dalībnieki kvalifikācijas slēpojumam 5km sievietēm un 10km vīriešiem brīvajā stilā ar intervāla startu. Sanāksmes sākumā, kad tiek nosauktas klātesošās valstis, lai pārbaudītu šo valstu delegācijas pārstāvju klātbūtni, klausoties valstu nosaukumos un paveroties apkārt uz galvassegā tērptiem vīriem, šķita, vai neesam ko sajaukuši un vai tik neesam iemaldījušies kādā BRICS (neskaitot Krieviju) dalībvalstu vai Āzijas naftas biznesa asociācijas sanāksmē. Patiesībā viss ir pareizi, jo slēpošanas lielvalstis un laba līmeņa valstu (kā piemēram, igauņu vai ukraiņu) komandu pārstāvji otrdienas sanāksmē nepiedalījās, jo viņu slēpotāji „izlaiž” kvalifikācijas slēpojumu, kurā piedalās pārējās valstis, kuru čempionāta dalībniekiem, vismaz dažiem, nav neviena starta zem 90 FIS punktiem. Klāt bija arī dienvidu kaimiņi lietuvieši, kā arī pēdējos gados progresējošie austrālieši, armēņi u.c.

Par starta listēm un mūsējo iespējām nākošajā šodienas rakstā.

Pulkstenim sitot viens naktī,

Ivars Bācis no Falunas