Jaunumi

No 6. līdz 14. augustam Oslo un Sjusjøen, Norvēģijā norisinājās viena no lielākajām treniņnometnēm Pasaulē distanču slēpošanas junioriem, kuri dzimuši no 1996. līdz 1998. gadam. Norvēģijas Slēpošanas asociācija sadarbībā ar tās galveno sponsoru Statoil uzņēma 135 jaunos sportistus no 15 valstīm, kuru skaitā bija arī Latviju pārstāvošie sportisti. Vēl lielāku nozīmi šai nometnei piešķīra Norvēģijas Nacionālās izlases dalībnieki Astrid Uhrenholdt Jacobsen un Sondre Fossli Turvoll, kuri vadīja vairākas nodarbības un, tāpat kā Norvēģijas Nacionālās izlases treneri Trond Nystad un Tor Arne Hetland, dalījās ar savām zināšanām par distanču slēpošanas sportu.

Latviju šajā nometnē pārstāvēja divi jaunie sportisti – Kitija Auziņa un Ralfs Eiduks. Lai gan tādas spēcīgas valstis slēpošanā kā Zviedrija, Somija, Francija, Itālija, Austrija, Čehija un Slovēnija, nemaz nerunājot par mājinieci Norvēģiju, bija atvedušas iespaidīgu jauno talantu klāstu, mūsējie parādīja sevi no labākās puses. Neviens no dalībniekiem neslēpa, ka treniņu programma nav viegla. Vistālāk bija ceļojuši ASV un Kanādas pārstāvji, kuri jau sākotnēji pirms vairākiem gadiem bija sākuši sadarbību ar Norvēģijas Slēpošanas asociāciju. Sākumā bija pārsteigums par Korejas sportista dalību šajā nometnē, tomēr ātri noskaidrojās, ka Magnus Bøe ir dzimis un audzis tepat Norvēģijā un gatavojas pārstāvēt Dienvidkoreju nākamajās Olimpiskajās spēlēs. Vēl pie dalībniekiem jāpiemin mūsu kaimiņzemes Lietuva, Baltkrievija un Igaunija (bija atveduši tikai meiteņu sastāvu).

No vienas puses šī nometne nebija nekāda ekskursija, jo treniņu un nodarbību grafiks bija saplānots ļoti blīvs un intensīvs. No otras puses Norvēģijas daba iespējams kaut kādā mērā atviegloja slodzi, jo redzēt to kopainu, ko nav iespējams ietvert bildē, ir ļoti patīkami un iedvesmojoši.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem pirmais treniņš (klasiskais solis) bija vecajā Oslo lidostā Fornebu pussalu daļā, ko, protams, ieskauj jūras ūdeņi. Pēc tās slēgšanas 1998. gadā teritoriju sāka pārveidot par dzīvojamo un biroju rajona ar parkiem, strūklakām, utml. Šobrīd tieši tur atrodas Statoil galvenais birojs, pie kura arī visi sāka pirmo treniņu. Tas viss protams publicitātes dēļ, jo ne reljefs, ne arī segums (ļoti netīrs, daudzo remontdarbu dēļ) neliecināja par labu izvēlei. Papildus tika veikta praktiska instruktāža rollerslēpošanā arī Statoil darbiniekiem.

Kopbilde pie Statoil galvenā biroja

Kā medusmaize visiem slēpotājiem bija pēcpusdienas treniņš (slidsolis ar sprinta elementiem) Oslo slēpošanas un biatlona centrā Holmenkollen, kas ir tehniski sarežģītāka un fiziski smagāka nekā asfaltētie apļi Madonā vai Priekuļos. Lielai daļai saviļņojumu izraisīja Ole Einar Bjørndalen treniņš turpat blakus. Daži skrēja bildēties, tomēr Ole visiem atteica.

Sprinta starts Holmenkollen stadionā

Jau kā klasika bija kontroltreniņš – puišiem 6km, meitenēm 5km skrējiens Holmenkollen kalnā. Rekordi šajā distancē pieder Therese Johaug un Eldar Røening. Nekādus brīnumus no mūsu sportistiem nevarēja gaidīt, jo kur gan mums ir iespēja trenēties kaut 10 minūšu skriešanai kalnā... Tomēr ne Kitija, ne Ralfs pēdējie nepalika – noskrēja līdzīgi kā Lietuvas sportisti.

Pārbraucot no Oslo uz Sjusjøen, sportisti pa ceļam tika izsēdināti un pēdējos 45 km mēroja klasiskajā solī pa kalnaino Lillehammer apvidu. Pa ceļam sastapām ne vienu vien vietējo un droši vien arī ārzemju rollerslēpotāju. Šķiet, ka šeit tas ir tikpat ikdienišķi kā izvest suni pastaigā.

Ceļš uz Sjusjøen

Vēl viens kontroltreniņš Sjusjøen bija sprinti slidsolī ar vienādiem rolleriem, kurus nodrošināja Swenor. 1,6 km garajā distancē bija 2 kāpumi un ātrākie no puišiem to veica ap 0:03:10, bet meitenēm virs 0:03:40. Sākumā bija intervāla prologs, pēc kura bija grupu braucieni, kas atšķīrās ar to, ka grupas sadalījās ik pa 6 ātrākajiem. Tālāk no katra brauciena ātrākajam bija iespēja pakāpties vienu grupu augstāk, bet lēnākais nokrita vienu grupu zemāk. Tā pēc 4 riņķiem (meitenēm 3) sekoja epiloga brauciens, lai apskatītu kāda ir ātruma izturība un atjaunošanās pēc slodzes. Ja kvalifikācijā neizdevās visai labi nostartēt, tad „finālu” braucienos gan Ralfs, gan Kitija spēja pakāpties par pāris grupām augstāk.

Garākais kāpums sprinta distancē

Atslodzes/spēka treniņa laikā sporta hallē Lillehammer sprinteri Astrid Uhrenholdt Jacobsen un Sondre Fossli Turvoll parādīja dažus specifiskus vingrinājumiem uz trenažieru sistēmas „Red Cord” (diezgan analoga TRX). Galvenais mērķis bija nostiprināt ķermeņa vidusdaļu un augšdaļu, kas mūsdienās ir galvenais, lai varētu spēcīgi un ātri stumties.

Sondre izpildot vingrinājumus ar Red Cord

Nedaudz izaicinošs šķita garais treniņš ar intensitāti „it kā” 1. – 2. zonā – 3 līdz 5 stundas pa kalnainu, mežainu un purvainu reljefu. Droši varu teikt, ka 1/3 daļa bija purvs no potītēm līdz ceļiem, citkārt, ja nepaveicās, pat vairāk. Kā jau sarkastiski pieminēju par intensitātes zonu, tad temps nebija diez ko lēns, līdz ar to izveidojās ļoti gara sportistu ķēde, kuru pat nespēja kopā savākt 2 kontrol/barošanas punkti. Tieši pēc 5 stundām lielākajai daļai bija pieveikti +/- 40 km.

5h treniņš kalnainā šķēršļu apvidū

Nākamajā dienā pēc garā treniņa nesekoja nekas īpaši vieglāks – 7 km imitācija Hafjell kalnu slēpošanas centra nogāzē. Uzdevums pēc iesildīšanās bija 3 līdz 5 reizes pa 10 minūtēm izpildīt tehniski pareizus lēcienus ar nūjām diezgan ātrā tempā (3. – 4. zona), atpūšoties 2 min turpinot soļot augšup.

Imitācija Hafjell kalnā. Priekšplānā 2003. gada Pasaules Čempions 50 km F čehs Martin Koukal

Iespējams, ka viedokļi par to vai tas ir grūti vai nav grūti atšķiras, tomēr jāsaka paldies organizatoriem par interesantajiem treniņiem gan smagajiem, gan tiem spēka, tehnikas, dinamikas, koordinācijas un atjautības, kas netika pieminēti.

Ralfs, Kitija un Jānis

Zemāk neliela intervija ar Norvēģijas sprinta izlases sportistu Sondri (Pasaules Kausa 2015 Top 6 sprinteris).

Sondre atbildot uz jautājumiem

Jautājums: Sondre, pastāsti vispārēji par savu spēka treniņu programmu, kā tā veidojas.

Atbilde: Kopumā pēdējā laikā Norvēģijas komandā lielākais uzsvars tiek likts uz ķermeņa vidusdaļu. Man spēka treniņš ir 2 reizes nedēļā. Viens no tiem ir tikai ar ķermeņa svaru, trenējot vidusdaļu un augšdaļu. Otrajā 50% ir vērsti uz vidusdaļu, pārējie 50% ir vērsti uz dažādām grupām, bet ar maksimālo svaru. Cenšos neaizmirst, ka vingrojums jāizpilda tehniski pareizi, lai uzkāpjot uz slēpēm/rolleriem neveidotos nepareizas kustības vai arī negūtu traumas.

J: Vai šīs 2 reizes nedēļā ar spēka treniņu Tu uzturi viscaur sezonai, vai tomēr pamaini, kad nāk sacensību sezona vai kā savādāk?

A: Jā, treniņ sezona no maijā līdz pat pirmajām sacensībām ir diezgan līdzīga. Ziemas sezonā man ir aptuveni 1 treniņš vai 1h nedēļā ar mērķi uzturēt muskuļus tonusā, nevis pielikt klāt.

J: Ko tieši Tu sacensību sezonas spēka treniņa laikā?

A: Galvenokārt trenēju vidusdaļu ar Red Cord, TRX vai savādāk. Taču, ne katrā, bet tomēr ir treniņi, kad tiek izmantoti arī lielāki svari.

J: Tā kā mūsdienās stumšanās ir tik plaši ienākusi distanču slēpošanā, varbūt vari izteikt savu viedokli par dažādiem stumšanās tehnikas risinājumiem gan kāpumā, gan līdzenumā?

A: Mēs domājam, ka, slēpojot kāpumā, ir ļoti svarīgi turēt rokas ļoti tuvu ķermenim ar mazu leņķi elkonī, lai varētu dzīt sevi uz priekšu ar ķermeņa svaru. Tā teikt, gāzties virsū nūjām, mazāk kustinot rokas un vairāk strādājot ar ķermeņa vidusdaļu un augšdaļu. Līdzenumā jāpalielina leņķis elkonī, lai varētu veikt plašāku kustību un retāk būtu jāatstumjas.

J: Kā atšķiras treniņu intensitāte sagatavošanās sezonas sākumā un laikā pirms sacensībām?

A: Ja pieņem, ka jaunā sezona sākas maijā, tad, jā, sākumā, protams ir apjoma darbs ar zemāku intensitāti un, tuvojoties sacensību sezonai, es intensitāti palielinu. Piemēram, kad mums ir kāda treniņnometne, tad pašā sākumā ir sprinti vai savādāki intervāli, kur var „izlikt visu” un tā viscaur sagatavošanās sezonai.

J: Pēdējais jautājums, Sondre. Kā ir izmainījies Tavs treniņu apjoms, kad biji juniors un tagad, kad esi jau pieaugušo izlasē?

A: Kā juniors nebiju tas čalis, kurš trenētos visvairāk vai pat teiktu pietiekami, tāpēc tagad cenšos piespiest sevi to nedaudz mainīt. Par skaitļiem runājot, junioru vecumā tās bija ap 60 – 65 h mēnesī, bet tagad trenējos aptuveni 70 – 80 h, reizēm pat 85 h mēnesī. Bet mēneša griezumā var būt liela atšķirība, jo pēc dažām nometnēm esmu vairāk noguris, līdz ar to pielāgoju arī treniņu apjomu pēc tam.

J: Paldies, Sondre! Lai veicas!

Rakstu sagatavoja Jānis Puida