Jaunumi

Atvadas no profesionālā sporta ir maziņa nāvīte. Bet karjera citā jomā - atdzimšana. Šobrīd divkārtējais olimpietis, distanču slēpotājs JURIS ĢERMĀNIS ir rīkotājdirektors firmā, kas nodarbojas ar betona konstrukciju ražošanu. Juris ir ceļā uz pašpietiekamību.

- Tu nojaut, kāpēc mēs tevi uzrunājām? - Nē, nav ne jausmas. - Pirmkārt, ir ziema un tu esi slēpotājs, bet galvenokārt tāpēc, ka pagājušajā gadā intervējām Kasparu Stupeli, kurš par tevi teica - Juris Ģermānis ir normāls vecis. Pats vari paskatīties uz sevi no malas un pateikt, kāds tu esi?

-  Es esmu maksimālists, vai nu daru, vai nedaru, svinu vai nesvinu, trenējos vai netrenējos vispār. Un vēl - runāts, darīts. Nav opciju. Ja mēs tiekamies sešos no rīta, lai brauktu uz Igauniju, tad ir bijuši gadījumi, kad atstājam džeku, kurš kavē. Mani neinteresē, ja viņš pēc tam zvana un saka - es aizgulējos. Viss, ko es varu pateikt, - apsveicu!

- Starp citu, tu ieradies piecpadsmit minūtes par agru.

-  Mēs bijām runājuši četros. Man bija sapulce, nezināju, vai paspēšu, tāpēc pārliku tikšanos par četrdesmit piecām minūtēm. Es labāk pasēžu, gaidot tevi, nekā kavēju un lieku gaidīt.

Man nav saprotami cilvēki, kuri ir pielaidīgi pret sevi, kuri no rīta pārliek modinātāju par piecām minūtēm, tad vēl un vēl par piecām. Tā mēs varam pārlikt visu dzīvi. Varbūt tā vajag. Varbūt problēma ir manā uztverē?

-  Pats sev dod atlaides?

-  Melošu, ja teikšu, ka neesmu to darījis. Man jāpadomā. Ja tu kaut ko neizdari, es runāju par jebkuru sfēru, tu taču uzmet sevi.

-  Ko tas nozīmē - būt sportistam?

- To var saukt par diagnozi uz visu dzīvi, tā ir atkarība. Ja gadiem ilgi esi pildījis konkrētu darba apjomu, mocījis sevi, savu motoru, esi pie tā pieradis. Kā teica Stupelis -ja treniņā neesi bijis trīs dienas, pats sev liecies tizls un pretīgs.

- Tavs pirmais slēpošanas treneris esot teicis - treniņš nenotiks tikai tādā gadījumā, ja no debesīm akmeņi kritīs.

- Jā, tie ir viņa vārdi. Sen Austrijā treniņnometnē treniņu atcēlām - vienīgo reizi karjerā, jo zeme ar debesīm griezās kopā, no kalniem tiešām ripoja akmeņi.

-  Kā tev šķiet, kas dzīvē nosaka to, par ko mēs kļūstam?

-  Es esmu materiālists, tāpēc liktenim vai sakritībām neticu. Protams, ļoti liela nozīme ir ari ģenētikai un audzināšanai. Noteicoša ir ari vide. Pat ja es dzīvošu Krāslavā daudzstāvu māju rajonā, būšu citādāks, nekā tad, ja dzīvošu Ventspilī.

Dienu pēc Jaunāgada ar vienu no saviem labākajiem čomiem, staigājot pa Somijas pilsētu Vokati, sastapām cilvēkus ar suņiem. Ko Latvijā nozīmē cilvēks ar suni? Tu ļoti ātri novērtēsi, vai suns ir pie saites, vai tam ir uzpurnis. Bet tur, Somijā, tam nav nozīmes, jo visi suņi ir mierīgi, to var pat sajust. Tad mēs uzsākām sarunu par vidi, kurā aug cilvēks. Un secinājām - kas notiktu ar kucēnu no Somijas, kuru atvestu uz Latviju. Divas iespējas - vai nu suns neizdzīvotu, vai paliktu par tādu kā visi.

-  Es pārklausījos, vai ari tu sevi tik tiešām nosauci par materiālistu?

-  Ne tādā izpratnē, kā tu domā, ne naudiskā vai mantiskā ziņā. Neesmu tendēts uz emocijām, bet gan uz materiālo pasauli. Ja notiek avārija, es nevainoju likteni, es to izskaidroju ar fiziku - brauca par ātru, ceļš slidens, aizmiga.

Bet, runājot par naudu, ir tā - ja tu tērē, kustība ir.

- Tu tam tici?

- Tas ir pierādījies.

- Tātad, ja intensīvi tērēsi, tev nāks atpakaļ?

- Teikt - intensīvi - nav pareizi. Ne vienmēr mans finansiālais stāvoklis ir bijis tāds kā pašlaik. Kādreiz likās, ka nedrīkst izdot neko no tā, kas man pieder. Taču tādā gadījumā nerodas plūsma. Tomēr, ja tu visu palaid nedaudz vaļīgāk, lietas sāk notikt. Protams, vienmēr ir, kur augt, katra labsajūtu nosaka tas, cik prasīgs esi pret sevi un vidi sev apkārt.

-  Mana sieva pa visu māju ir izbārstījusi monētas. Visi plaukti ar tām ir nosēti.

- Sievietēm ir citāds piegājiens. Tas attiecas arī uz zivju zvīņām. Ja tas palīdz, super! Bet nejau cipari kontā, mašīna vai žakete nosaka to, kāds tu esi. Ja esi čillā ar sevi, super, vari dzīvot tālāk.

Piemērs no dzīves. Pirms desmit gadiem pēc Jāņu svinībām braucām mājās. Skatos, ceļa malā sēž vīrs un tirgo pirts slotiņas. Apstājāmies. Es izkāpu no mašīnas un jautāju - saimniek, cik maksā visas slotiņas? Viņš atteica, ka visas maksās 10 latus. Es uzmetu latu vai divus pa virsu un varu galvot, ka tobrīd pasaulē laimīgāka cilvēka nebija. Vīrs man teica - es zināju, ka tā būs, ka tā diena pienāks, es šeit sēžu jau divas dienas, un divas dienas man niez roka.

- Sarunas sākumā teici, ka esi maksimālists. Tevi nebiedē, ka nespēsi piebremzēt?

-  Es varētu iemest pa bremzēm. Esmu to jau izdarījis un samazinājis savu slodzi par 70 procentiem, ja ir runa par sportu. Pirms tam biju pārkrauts ar sportu, jo plānoju kvalificēties Sočiem, bet režīms, kurā dzīvoju, nebija loģisks. Tikai darbs, treniņi un miegs. Nekādas sociālās dzīves.

-  Klausoties, cik grūti ir būt slēpotājam, saki - kas tajā visā ir tik īpašs? Kāpēc tu to dari?

-  Man tā ir iespēja būt mežā vienam. Vakar vakarā atbraucu no darba, laukā putināja. Uzliku lampu uz galvas un pusotru stundu viens pats noslēpoju Carnikavas Zibeņu trasē. Domāju, nedomāju. Es nezinu. Es vienkārši biju.

-  Man šķiet interesanti tas, ka tu nezini - domāji vai nedomāji.

-  Pasaules profi saka - ja tu mača laikā intensīvi domā par to, kas neattiecas uz sportu un konkrēto brīdi, tu nekad nebūsi pirmais, jo domājot cilvēks aizdomājas un temps krītas. Mača laikā tavai galvai ir jābūt tukšai. Ja nemaldos, šo ideju kādā intervijā formulēja Jeļena Prokopčuka. Tas attiecas uz visiem gargabalniekiem. Sprinteris pat neiedomāsies, ka viņam kaut kas jādomā, Useins Bolts savu darbu izdara mehāniski.

-  Mēs daudz runājam par darbu, bet saki, kā sportists sevi restarts?

-  Pēc Nagano Labākie igauņu sportisti atlaida ar lieliem traukiem, lielām glāzēm. Krievu komandai bija cilvēks (tas nebija oficiāls amats), kura uzdevums bija atbrīvot (novest Līdz kondīcijai ar alkoholiskajiem dzērieniem un nolikt gulēt) sportistu, kurš savu darbu ir izdarījis. Vislabāk muskuļi atpūšas tad, kad esi izslēdzies.

-  Mārtiņš Aleksandrovičs neslēpj, sakot, ka moto frīstaila pasaulē daudzi piloti pēc šoviem lieto alkoholu un smēķē marihuānu.

-  Ir vēl viens sports - tramplīnlēkšana, kurā katrs lēciens iedzen nenormālu stresu. Vienu brīdi pat bija neoficiāls ierobežojums, cik drīkst lēkt, jo tev var izsist korķus.

- Sarunas par alkoholu man liek domāt par mākslu. Vai esi ko dzirdējis par gleznotāju Juri Ģermāni? Kādas ir tavas attiecības ar mākslu?

-  Mūzika, māksla pagaidām nav mana sfēra. Ari zīmēšana un gleznošana nav domāta man. Bet kas katram ir māksla? Viens no rīta iziet no mājas un skatās uz pļavu miglā, viņam tā ir māksla. Man patīk koncerti, teātra izrādes, bet nepatīk burzma. Pūlis man atņem enerģiju un uzskrūvē. Arī šeit es sēžu nepareizi. Es labprātāk sēdētu tur (norāda ar pirkstu uz galda galu, no kura var pārredzēt visu zālē notiekošo, tostarp ieejas durvis).

-  Mēs varam apmainīties.

- Viss kārtībā, tas neko vairs nemainīs. Bet galda galdā es labprātāk sēdētu tāpēc, lai kontrolētu situāciju.

- Atgriezīsimies vēl pie sporta. Mani interesē, kā tas ir piedalīties olimpiskajās spēlēs, zinot, ka necīnies par pjedestālu, bet gan par iekļūšanu labāko piecdesmitniekā?

-  Braucot uz Soltleiksitijas spēlēm, mans mērķis bija uzlabot līdz šim labāko Latvijas slēpotāju sasniegto vietu olimpiādē. Un tas izdevās. Finišēju četrdesmit devītais no astoņdesmit trijiem. Domāju, ka tuvākajā nākotnē nevienam latvietim neizdosies pārspēt manu rezultātu. Ja izdosies, super -apsveicu! Es tagad fantazēju, bet, ja mēs distanču slēpošanā ieliktu Rastorgujevu, viņš būtu tas, kurš varētu cīnīties.

- Starp citu, kā tu raksturotu Rastorgujevu?

-  Mērķtiecīgs, ar loti specifisku pieeju visam un loti lielu uzmanības pievēršanu detaļām. Ja viņš izdomās, ka, piemēram, lai iekļūtu trīsdesmitniekā, viņam jāstaigā baltā, nevis zilā kreklā, tad viņš to darīs. Ja viņš atradīs pamatojumu tam, ka, valkājot kompresijas zeķes, uzlabojas rezultāts, tas tiks darīts. Kā viņš saka - viss ir sīkumos.

-  Rastorgujevs ir teicis, ka viņam ir jānonāk tunelī. Ar to viņš domā pilnīgu lietu kārtību galvā. Tu esi savu galvu sakārtojis?

-  Kārtojās. Nevarētu teikt, ka neesmu. Process notiek.

-  Bet tu esi tur, kur gribētu būt?

- Tajā virzienā. Praktiski jā. Tūlīt... (Paskatās uz ieejas durvīm.)

- Juri, tu tiešām negribi samainīties vietām?

-  Nē, nē. Tas neuzlabos manas atbildes uz jautājumiem. (Smejas.)

- Iepriekš teici, ka slēpošana tev patīk tāpēc, ka vari būt viens. Tev ir daudz čomu?

-  Nē. torni ir, bet to nav daudz. Sports manu dzīvi ir diktējis no laika gala. Slēpošana ir individuāls sports. Tu trenējies viens pats. Viens esi mežā.

-  Un kā tu jūties vienatnē?

-  Paldies, komfortabli. Esmu bijis viens arī loti ilglaicīgi. 2001. gadā biju treniņnometnē Somijā. Dzīvoju armijas kazarmās, kurās bija skapis, gulta, galds un krēsls. Man 12 dienas nebija ne radio, ne televizora, ne telefona. Bija bēdīgi. Tādos apstākļos var sākt ar sevi strīdēties.

Esot nometnē, visu darīju bez steigas. Bez steigas gāju pusdienās, vakarā - uz sporta zāli, kurā vietējiem skolēniem notika treniņi. Zāles stūrī noliku paklāju un bezsakarā vingroju pusotru stundu, lai tikai nebūtu jāsēž klusumā.

- Runājot līdzībās, varētu teikt, ka ienākšana sportā ir piedzimšana, karjeras zenīts - dzīve, bet karjeras beigas - nomiršana. Un tad viss

ir jāsāk no jauna. Jāsāk pelnīt naudu strādājot.

- Soltleiksitija bija mans augstākais punkts. Pēc atgriešanās mājās sapratu, ka ar darbiem ir diezgan bēdīgi, bet sportā uz to brīdi esmu izdarījis visu, ko spēju.

Pirms pāris gadiem no mačiem vedu biatlonistu Raivi Zīmeli, kurš man teica - tu pareizi izdarīji, ka pēc olimpiādes beidzi sportot. Jo jebkurā gadījumā vienā brīdī sportam ir jāliek punkts un jāsāk strādāt.

- Šobrīd tu esi rīkotājdirektors uzņēmumā, kas nodarbojas ar betona konstrukciju ražošanu. Kā tas ir - no profesionāla slēpotāja par rīkotājdirektoru?

- Te esmu, pateicoties sportam. Sports ieliek dzīvē pamatu, tālāk jau viss ir paša rokās. Zini, vadīt kolektīvu, kurā pats esi audzis, brīžiem nav tik vienkārši. Mēs visi bijām vienlīdzīgi, kopā strādājām, bet tagad man ir jāieņem cita pozīcija, jākļūst par priekšnieku, mani lēmumi ietekmē ne tikai mani, bet ari visu komandu.

- Tev ir grūti būt stingram?

-  Nē, ja tas nepieciešams kopējai lietai, attīstībai - tā nav problēma.

-  Kāds, tavuprāt, ir labs vadītājs?

-  Par vadītāja kvalitāti var spriest pēc viņa komandas - tu esi tik labs, cik laba ir tava komanda. Ja komandā visos līmeņos viss ir sakārtots, tad teorētiski vadītāja dzīvei vajadzētu būt vieglai, viņš to vien varētu darīt, kā sēdēt savā kabinetā un filozofēt par nākotni. Bet dzīvē tā nenotiek.

Telpā ienāk fotogrāfs un ierauga slēpes, kuras Juris ir paņēmis līdzi uz foto sesiju: - Šīs ir īstās. Vēsture.

- Šīs ir labas. Stiprinājumi ir no astoņdesmitajiem.

Fotogrāfs: - Atceros, ka bija tādas slēpes Pisi visu.

-  Bija tāda lieta. Tās ražoja igauņu rūpnīca. Iedomājies, senči savam bērnam nopērk slēpes ar tādu nosaukumu - skolas laikā tas bija smieklīgi!

Fotogrāfs: - Varbūt vajadzētu uzrīkot retro mačus?

- Vispār gan agrāko laiku tehnoloģijas, gan paši veči, slēpotāji, ir apbrīnojama lieta. Iedomājieties trīsdesmitos gadus, Latvijas čempionāts slēpošanā piecdesmit kilometros. Uz starta stāv pāris desmiti vīru, kuru ekipējumā ir koka slēpes ar ādas siksnām. Sliežu, protams, nav. Ir tikai trase, kas atzīmēta ar karodziņiem vai zariņiem. Un džeki cērt. Pirmais atrāvās, lai gan visiem taisīja sliedi. Turpretī tagad var atļauties atbraukt uz trasi un pateikt - man nepatīk trase, tā ir pārāk grumbuļaina.

- Interesanti. Bet es tā padomāju un sapratu, ka varbūt nemaz nekas nav jādara, nekur nav jātiecas.

- Ja esi mierā ar sevi, tev nekas nav jādara, bet man vēl līdz tam ir jānonāk. 

Avots: KLUBS/LETA