Jaunumi

Jūnijā beigās un jūlijā tika rakstīts par trim mūsējiem labākajiem distanču slēpotājiem – Raimo Vīgantu, Patrīciju Eiduku un Induli Bikši – un viņu veikumu pagājušajā sezonā ziemā. Šo trīs slēpotāju kontā bija rezultāti, ko varēja izcelt un kas bija sasniegti, pateicoties ģimenes vai arī vietējās pašvaldības atbalstam. Tagad ar dažu mēnešu pārtraukumu, kurā daži mūsu slēpotāji aktīvi braukājuši pa pasaules kausa posmiem rollerslēpošanā, pienākusi kārta iepriekš solītajai noslēdzošajai 4.daļai, kas šoreiz nebūs veltīta kādam atsevišķi, bet gan par dažiem slēpotājiem būs aprakstīts vienkopus. Lai arī bez iepriekš uzskaitītajiem trim vadošajiem mūsu slēpotājiem citiem pagājušajā sezonā nebija vērā ņemamu rezultātu, tas nenozīmē, ka visi citi būtu spēruši soli uz leju vai priekš sava līmeņa nostartējuši slikti. Protams, bija arī pa kādam kritumam, ne tika labiem rezultātiem, bet tomēr cerību stariņš nepazuda.

Šī būs tā retā reize, kad rakstā būs vairāk par sievietēm, nevis vīriešiem, jo stiprajā dzimumā mums pēdējās sezonās dalībnieku skaits no galvgalī esošajiem gājis mazumā, viskrasāk tieši pagājušajā sezonā. Bez R.Vīganta un I.Bikšes no pārējiem var pieminēt Oskaru Muižnieku un Arvi Liepiņu. Oskars bija labākais no mūsējiem janvāra sākumā Lietuvas čempionātā Madonas trasē brīvā stila distancē, iegūstot 93 FIS punktus, bet Priekuļos Latvijas čempionātā viņam neizdevās atkārtot pagājušā gada sasniegumu, ieņemot šoreiz vien 10.vietu (105 FIS punkti, pērn 73 FIS punkti), kaut arī no mūsējiem viņš bija otrs labākais. Ja Oskars, turpinot patrenēties pēc darba brīvajā laikā, centās noturēties tajā pašā līmenī, nedaudz krītot līmenim salīdzinot ar pagājušo gadu, tad Arvim Liepiņam gan bija pamatīgs kritums. Ja vēl atsevišķos startos viņam sanāca daudz maz pieklājīgs rezultāts, piemēram, Lietuvas čempionātā Madonā 15km slidsolī un Latvijas čempionātā 10km klasikā, tad pārējās reizēs bija neveiksmīgs starts, it īpaši, Latvijas čempionātā un FIS sacensībās sprintā februārī Madonā, kad sanāca nopelnīt 302 FIS punktus. Grūti pat atcerēties, kad Arvim pēdējo reizi bija punkti virs 300 punktiem “ne-masu” starta distancē (pašā karjeras sākumā 18 dzimšanas dienas priekšvakarā, kad piedalījās FIS sacensībās Norvēģijā ar vairākiem pasaules klases sprinteriem – aut.piez.). Taču šādai lejupslīdei ir izskaidrojums, proti, pēc “šaudīšanās” starp biatlonu un slēpošanu, kā arī  mēģināšanu pāriet uz otru sporta veidu, un vēl pērn atzīstamā rezultāta uzrādīšanas pasaules čempionātā Falunā slēpošanā, madonietis pagājušajā sezonā trenējies krietni mazāk. Un pavasarī šķita, ka Arvis metīs mieru sportista karjerai, taču šovasar “Smeceres sila” trasē viņš iegriezās un arī dalība Latvijas čempionāta rollerslēpošanas sprintā Siguldā rāda, ka Liepiņš nav pilnībā metis “plinti krūmos” (plinti varbūt arī ir metis krūmos, bet šajā gadījumā domāts, ka nav teicis ardievas sportam – aut.piez.) un ka mēs vēl varēsim par viņu dzirdēt.

Sievietēm sacensību apritē pēc bērna piedzimšanas atgriezās Inga Dauškāne, kuru uz pārējo mūsu elites grupas slēpotāju fona var dēvēt jau par veterāni. Un šī atgriešanās viņai bija gana veiksmīga, jo Ingai četros startos sanāca nopelnīt zem 140 FIS punktiem. Trīs reizes viņa to izdarīja Latvijas un Lietuvas nacionālajos čempionātos FIS statusā, kur parasti var labus punktus dabūt, taču vienu reizi sezonas beigās tas izdevās Skandināvijas kausa posmā, kas ir objektīvāks rādītājs un priekš nesenās atgriešanās ir ļoti labs rezultāts. Gandrīz tādu pašu sniegumu, tikai nedaudz labāku, SBK „Cēsis” pārstāvošā slēpotāja rādīja sezonā pirms Soču Olimpiskajā spēlēm, kad tika aizvadītas vairākas treniņnometnes kalnos un kas viņai ir bijusi līdz šim labākā sezona. Līdz ar to Inga būs galvenā favorīte uz, iespējams, vienīgo vietu sievietēm Latvijas komandā uz pasaules čempionātu nākamgad, jo tagad jau ir mainījusies sistēma.

Anda Muižniece pagājušā sezonā nopietnāk pievērsās biatlonam, izmēģinot, kas sanāks šajā ziemas sporta veidā uz slēpēm. Šobrīd var teikt, ka sākums nesanāca labs, jo iegūtās vietas bija pašās beigās. Taču tas ir tikai normāli, jo ir jau tikai pats sākums, un pāreja uz biatlonu nemaz nav viegla, ko redzējām arī Liepiņa gadījumā, kurš slēpošanas ziņā bija nesalīdzināmi augstāk vīriešu konkurencē nekā Anda starp sievietēm. Taču slēpošanai ardievas netika teiktas, jo viņas un apkārt esošo plānos ir mēģināt izmantot iespējas aizbraukt uz lielām sacensībām distanču slēpošanā. Pozitīvs pērnās sezonas moments bija tas, ka Skandināvijas kausā Andai izdevās iegūt zem 180 FIS punktiem, kas priekš mūsu sieviešu līmeņa ir labs rezultāts tāda mēroga sacensībās. Taču tas tik un tā par dažiem desmitiem punktu atpaliek no Andas uzrādītā labākā rezultāta pirms trim gadiem Skandināvijas kausa posmos, kad viņa vēl bija Jāņa Dubera aizgādībā, pateicoties kuram viņa ir slēpošanā.

Vēl no pieaugušo sieviešu trio mums paliek Inga Paškovska. Viņa savukārt no biatlona pievērsās vairāk slēpošanai. Sezonas laikā dažādu iemeslu dēļ Ingai neizdevās sacensībās parādīt to sniegumu, ko viņa varētu. Lielākoties gadījumu viņa piekāpās abām iepriekšminētajām konkurentēm, turklāt diezgan daudz. Taču pēc kopumā nesekmīgās sezonas pašas beigas tomēr sanāca labas, proti, Skandināvijas kausa posmā sprintā iegūtie 156 FIS punkti, kas ir viņas otrs labākais rezultāts, taču viennozīmīgi vērtīgākais. Pēdējo sezonu junioru grupā startējošajai Kitijai Auziņai, nesanākot trenēties pienācīgi, ziemas sezona izvērtās pavisam švaka, taču šovasar madoniete iepriecināja ar lielisku startu un iegūtajām divām trešajām vietām Pasaules kausa posmā rollerslēpošanā savās mājās. Tas ir skaidrojams ar Kitijas attieksmes un prioritāšu maiņu. Izklaides tika noliktas otrā plānā, treniņi pirmajā, un līdz ar to arī rezultāts neizpalika. Gribētos cerēt, ka arī turpinājumā būs tāpat.

Ivars Bācis