Jaunumi

Šodien līdz šīs sezonas galvenajam notikumam distanču slēpošanā – Pasaules čempionātam Lahti – paliek divi mēneši, pat nedaudz mazāk. Oktobra rakstā par svarīgākajām sacensībām šajā sezonā tika minēts, ka būs atsevišķs raksts saistībā ar pasaules čempionātu Somijā, kurā detalizētāk tiks aprakstīta situācija saistībā ar došanos uz 2016./2017.gada sezonas lielāko notikumu slēpošanā. Pēc intensīva pusotra mēneša perioda ar daudzajām kalnu un distanču slēpošanas sacensībām, kur piedalījās mūsu sportisti, un regulāro viņu startu atspoguļošanu presē, ir iestājies nedaudz mierīgāks periods. Tāpēc var pievērsties Lahti tēmai.

Kopš 2011.gada pēc Roberta Raimo iniciatīvas saistībā ar pasaules čempionātiem tika ieviesta jauna politika distanču slēpošanā, proti, sūtīt lielu komandu, jo par katru dalībnieku pienācās kontribūcijas. Ļoti labi un apsveicami, ka 2011., 2013. un 2015.gadā Slēpošanas federācija tā arī izdarīja. Tas bija viennozīmīgi pareizs lēmums, jo mērķis bija finansējuma nodrošināšana slēpošanas attīstībai. Tomēr šāds veids ietvēra arī dažus negatīvos aspektus, piem., pa šiem pēdējiem gadiem daži slēpotāji izlaidās, daži pierada, ka tiks aizvesti tāpat. Atsevišķos gadījumos veidojās ačgārns process, ka nevis kā lielākajā daļā sporta veidu, kur sportisti raujas par visu varu, lai kvalificētos pasaules čempionātam, bet LSF bija bez maz jāskrien pakaļ un jālūdzas slēpotājiem, lai pierunātu viņus braukt. Tagad ir mainījusies FIS koncepcija, ka par dalību vairs nedos kontribūcijas. Līdz ar to ir jāmaina arī mūsu līdzšinējais piegājiens, kas bija raksturīgs pēdējiem trim čempionātiem. Vairs nav nepieciešamības sūtīt lielu vai pēc iespējas lielāku komandu. Uz čempionātu ir jābrauc tikai atbilstošu līmeni sasniegušajiem slēpotājiem. Kvantitāti ir jānomaina ar kvalitāti jeb ekskursijas princips ir jāaizstāj ar sportisko principu.

Sportiskais princips nozīmē, ka uz šādām svarīgām sacensībām ir jābrauc tiem, kas ir uzrādījuši augstvērtīgus rezultātus, t.i., izpildījuši zināmus normatīvus, sasnieguši čempionātam atbilstošu līmeni. Pat tādi izskanējušie varianti, kas samazinās līdzšinējo skaitu, kā, piemēram, 4+4 vai 3+3 vai tamlīdzīgi šajā gadījumā nav atbilstoši un nav pieņemami. Vienalga, vai 3+1, 1+1 vai 4+4, tie nav kritēriji. Kritērijs ir noteikta normatīva uzstādīšana. Ir jānosaka līmenis, kādu ir jāsasniedz sportistam, lai tas cienīgi varētu pārstāvēt valsti pasaules čempionātā. Tāpat kā tas ir vieglatlētikā, kur ir ļoti augsti normatīvi, pat pārāk augsti. Līdz ar to nepietiek vien ar to, ka kāds ir pirmajā vai otrajā vietā kādā valstī. Ja neesi atbilstošā līmenī, tad, kaut vai esi kādas valsts līderis, uz pasaules čempionātu nav jābrauc. 

Līmenis, kādu būtu jāsasniedz, ir aptuveni 80 FIS punktu iegūšana Skandināvijas kausa posmos vai spēcīga sastāva FIS sacensībās vīriešiem. Sievietēm šāda latiņa varētu būt zemāka, ap 100 FIS punktiem. Tas būtu tāds minimums, jo pēdējo gadu pasaules čempionātos slēpotāji vīriešu konkurencē, kas pirms čempionāta tajā sezonā FIS sacensībās bija ieguvuši no 70-80 punktiem, vai sievietes ap 100 vai pat mazāk punktiem, ieņēma vietas pašās beigās. Līdz ar to arī tamlīdzīgiem kritērijiem ir jābūt, ja gribam cienīgi sevi parādīt, nevis pievienoties eksotiskajiem slēpotājiem.

Daži uzskata, lai mūsējie startē kvalifikācijā, un tad jau redzēs. Kas pārvarēs, lai turpina piedalīties parējās distancēs. Pēdējā reize, kad bija spēcīgs kvalifikācijas slēpojums pirms čempionāta, bija 2013.gadā Valdifiemmi (toreiz mūsējie palika tālu aiz svītras – aut.piez.). Šobrīd kvalifikācijas slēpojums ir palicis krietni vājāks. Izmaiņas sākās 2015.gadā Falunā, kad ieviesa jauno sistēmu, un tikt desmitniekā kvalifikācijas slēpojumā vājāko valstu pārstāvjiem palika daudzas reizes vieglāk. Ja sievietēm pārliecinoši uzvar 16 gadīga ķīniete (un ne jau slēpošanas lielvalstu Norvēģijas, Zviedrijas, Itālijas vai Krievijas tīne), turklāt ar gandrīz minūtes (!) pārsvaru 5km par tuvāko sāncensi, tad paši saprotat, kas par līmeni ir palicis kvalifikācijā. Tāpēc jau visas trīs mūsējās togad samērā viegli arī tika desmitniekā. Ja divi labākie mūsu puiši, kas iekļuva desmitniekā, izpildīja normatīvu, tad patiesībā neviena no mūsu sievietēm kvalifikācijas normu neizpildīja, jo pēc sākotnējā FIS uzstādījuma nedrīkstēja pārsniegt 180 FIS punktus. Taču daļa bija rēķinājušies Falunā uzturēties visu čempionātu laiku, tāpēc iespringa, lai visām desmit ļauj startēt pamatdistancēs. Un FIS bija pretimnākoša un atkāpās no uzliktā kritērija, ļaujot startēt visām desmitniekā iekļuvušajām.

Tāpēc, ja plāno piedalīties kvalifikācijā, arī tādā gadījumā ir jābūt skaidram, ko darīs tālāk. Ņemot vērā, kāds pavājš sastāvs ir palicis kvalifikācijas slēpojumā, nav šaubu, ka vairākiem mūsējiem izdotos to pārvarēt arī šoreiz. Bet kas tālāk? Piemēram, Falunā Anda Muižniece bija vienīgā no pieciem kvalifikācijā startējušajiem un uz pamatdistancēm tikušajiem Latvijas slēpotājiem, kas palika un turpināja startēt čempionātā. Lai arī kā Anda centās un darīja ko varēja (par to var uzslavēt), tomēr 10km un 30km viņa uzstādīja pamatīgus no uzvarētājas atpalikšanas antirekordus Latvijas slēpošanas vēsturē. Un tāpēc ir jautājums, vai mēs vēlreiz to gribam atkārtot, vai tomēr labāk ko tādu nepieļaut. 

Ja reiz ir mainījusies FIS koncepcija, tad arī mums ir jāmaina pieeja un jāliek sportiskais princips kā primārais, galvenais un faktiski arī vienīgais. Lielākoties valstīm pasaules čempionāts ir kas īpašs, nozīmīgs, un uz to tiek sūtīti tiešām augsta līmeņa sportisti vai sportisti tuvu šādam līmenim. Tad līdzjutēju un arī pašu slēpotāju acīs pasaules čempionāts ir prestižs. Pasaules čempionātam ir jābūt tādam, uz ko ir sarežģīti kvalificēties. Turklāt arī jārada jaunajiem slēpotājiem vēlme neatlaidīgi trenēties un progresēt, lai varētu uz turieni tikt. Ja nav sportiskais princips pamatā, tad slēpotājiem nerodas vēlme iet cauri grūtībām, jo varēs tikt samērā viegli. Šādu pieeju, cerams, vairs neveicinās un nepieļaus pie pašreizējās FIS koncepcijas. Ja aizbrauks pavisam maz, bet tiešām tie, kas būs parādījuši startēšanai čempionātā atbilstošus rezultātus, tas neietekmēs negatīvi, tieši otrādi, tam vajadzētu veicināt slēpošanas līmeņa attīstību Latvijā, liekot domāt, meklēt variantus un rīkoties situācijas uzlabošanai.

Ivars Bācis