Jaunumi

Indulis Bikše par atsevišķiem Latvijas distanču slēpotājiem: «Viņu dēvēšana par sporta tūristiem ir pamatota» 

Pirmais distanču slēpotājs no Latvijas, kurš piedalījies prestižajās Tour de Ski sacensībās, pirmais, kurš nopelnīja Pasaules kausa kopvērtējuma punktus. Tas ir Indulis Bikše. Lai arī viņš samērā agrā vecumā ticis pie virsotnēm, kādas iepriekš nav padevušās nevienam citam viņa tautietim, Indulis nav Latvijas izlases pārstāvis, jo Latvijas Slēpošanas savienības piedāvāto atbalsta līgumu viņš atteicās parakstīt neapmierinošu noteikumu dēļ. Gadu desmitiem ilgi dīkstāvē stāvējušajai Latvijas distanču slēpošanas sabiedrībai viņš ir kā ledlauzis, taču arī pēc nesenajiem panākumiem viņam jāturpina graut par mūsu slēpotājiem izveidojušies stereotipi gandrīz vienatnē.

Latvijai nav bijis distanču slēpošanā tādu zvaigžņu, kuru dēļ jauniešiem un bērniem būtu gribējies sekot viņu pēdās. Kā nonāci pie šī sporta veida izvēles? 

Tēvs arī bija slēpotājs. Junioru vecumā bija Latvijas čempions. Pēc armijas atsāka slēpošanu, bija ļoti tuvu dalībai olimpiskajās spēlēs, taču neizdevās slimības dēļ. Tā arī es sāku ar slēpošanu nodarboties. Sākumā gan vecāki mani sūtīja uz vieglatlētikas treniņiem vispusīgas fiziskās attīstīšanās dēļ. Agrā vecumā es nespecializējos, un pirmajos gados bērnu čempionātos man bija problēmas iebraukt labāko desmitniekā. Vidusskolā sāku vairāk trenēties, braukt uz nometnēm, un tad rezultāti strauji uzlabojās. 

No cik gadiem esi uz slēpēm?

No pavisam agras bērnības. Sākumā man īsti nepatika, jo slēpošana nepadevās. Skriešanā man klājās labāk. Vieglatlētikā startēju vidējās distancēs skriešanā. Šad tad arī tagad to daru un Latvijas čempionātā dažreiz pat uz medaļu pretendēju. Krosā man ir divas medaļas. Šoruden biju trešais. Kvalificējos Eiropas čempionātam, bet tas notika novembrī, un tobrīd man jau pilnā sparā ritēja slēpošanas sezona. Es slēpošanā sākumā nespecializējos uz tehniku kā konkurenti. Viņi agrāk sasniedza savu labāko rezultātu un tad apstājās. 

Cik gados parādījās pirmie panākumi uz slēpēm? 

Junioros jau biju Latvijas čempions. Kādu sešpadsmit gadu vecumā, kad sāku vairāk uzmanības pievērst slēpošanas tehnikai. 

Visu laiku tevi trenējis tikai tēvs. Vai nav domas tālākai attīstībai piesaistīt citu speciālistu, kas papildinās zināšanu bāzi? 

Jā, nu Latvijā tādu nav. Visas metodes ir novecojušas. Varbūt ir vērts domāt par kādu ārzemju treneri, taču tādu nevaram atļauties. Varbūt to var atrisināt, iestājoties ārzemju komandā. 

Nacionālo izlašu komandā vai skandināvu klubā? 

Vairāk ir runa par klubiem. 

Kam jānotiek, lai tur iekļūtu?

Redz, riteņbraukšanā, piemēram, visi pārstāv klubus, savukārt izlasi – tikai pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Slēpošanā augstākais līmenis ir Pasaules kausi, kuros pārstāv nāciju jeb izlases. Komandu nav. Nav līgas, kurā sacensties komandām. Pārsvarā visi trenējas izlašu komandās. 

Ir taču Skandināvijas kausi, kuros pārstāv klubus! 

Jā, bet viņiem ir milzīga konkurence. Tiem puišiem, kas netiek savu valstu izlasē, kaut kur jāsacenšas, jātrenējas. Norvēģu rezerves sastāvā būtu vesela masa slēpotāju, kuri Pasaules kausā varētu cīnīties par medaļām. Es neizvēlos startēt Skandināvijas kausa posmos, jo dalība tajos izmaksātu vismaz tikpat, cik Pasaules kausā, bet tas ir vērtīgāks. 

Vai tiešām finišēšana Pasaules kausa posmā ir vērtīgāka nekā cīnīšanās ar vairākiem līdzvērtīgiem konkurentiem Skandināvijas kausā? 

Konkurence ir ļoti līdzīga. Skandināvijas kausā top līmenis ir zemāks, bet ir lielāka masa ar spēcīgiem sportistiem. Skandināvijas kausā ir grūti izsisties. Pasaules kausā to ir vieglāk izdarīt. Skandināvi arī nesaprastu, kāpēc nestartēju Pasaules kausā, ja esmu labākais savā valstī. Viņi sapņo par dalību Pasaules kausā, vienkārši viņi tur netiek, jo konkurence ir pārāk nopietna. Kad bija sarunas ar vienu komandu, viņi nevarēja saprast manu vēlmi pārstāvēt viņus zemāka līmeņa mačos. 

Bija sarunas ar komandu? 

To vēl negribētu atklāt, jo līdz šim vēl nav sanācis. Varbūt šosezon vēl sanāks. Tad redzēs. 

Pieminēji izlasi. Mums tādas būtībā vairs nav. Kāpēc? 

Vienubrīd bija uztaisīta izlase. Varbūt tikai formāli. Jēkabs Nākums bija piesaistīts kā treneris. Bija ļoti maz kopīgu nometņu, un sportisti tik un tā trenējās katrs savā malā, daži pat citā valstī. Latvijā bija triju dienu nometnes. Sportisti bija pieraduši trenēties pēc sava plāna. Nebija lielas jēgas uz dažām dienām piesaistīt citu treneri. Atbalsts bija diezgan mazs, un tie sportisti vai nu beidza slēpot pavisam, vai pārgāja uz biatlonu. 

Tev arī piedāvāja? 

Jā, bet izvēlējos palikt distanču slēpošanā, kurā man ir progress. Negribas mētāties. Biatlonā ir cita specifika. 

Kādas ir galvenās nianses, kāpēc Nākuma piesaistīšana izlases treneru korpusam neattaisnojās? 

Drusku traucēja sportistu atšķirīgais līmenis. Es tobrīd gatavojos pasaules junioru čempionātam, centos neforsēt slodzi. Mans treneris man to neļāva. Citi mūsu komandā gatavojās olimpiskajām spēlēm, citi – pasaules čempionātam vai vēl kaut kam. Katram bija savas sacensības, katrs bija savā pasaules malā, un tādu bonusu no kopīgas izlases nemaz nebija. Sacensību laikā nebijām kopā. 

Kāpēc tā izlase pajuka? 

Nezinu nianses, kurš atteicās no sadarbības, bet pēc olimpiādes iestājās jaunā kārtība, ka finansē sportistus individuāli. Vienreiz pēc sezonas saskaitīja visus ieguldītos līdzekļus, un tad kļuva skaidrs, ka, sadalot naudu individuāli sportistiem, viņi varētu aizbraukt uz vairāk sacensībām, nekā saņemot naudu uz visiem kopā. 

Kāpēc tu neparakstīji Slēpošanas savienības piedāvāto līgumu? 

Tāpēc, ka tas ir... Līguma virsrakstā minēts, ka tas ir, lai sagatavotos pasaules čempionātam Lahti šogad, tomēr līgumā ir ierobežojumi, kas saglabājas vēl četrus gadus pēc Lahti. Mani biedēja tas garais termiņš. Un līgumā nav iekļauta summa, kādu var saņemt. Sanāk, ka jāparakstās par nezināmu atbalstu, bet ar prasībām pret tevi pašu. Vienreiz ar tādu līgumu iekritām. Toreiz gan tas bija uz vienu sezonu. Parakstījāmies par mazu summu. Viņi mutvārdos solīja palielināt finansējumu, skatoties, ko viņi saņems no starptautiskās federācijas (FIS). Solīts makā neiekrita – viņi neko nepalielināja. 

Lai gan no starptautiskās federācijas viņi paši kaut ko saņēma. 

Jā. Viņu piedāvātais finansējums nav tik liels, bet prasības – skarbas. Piemēram, ja pārej uz citu sporta veidu, viss jāatdod atpakaļ. Negribu parakstīt tādu līgumu, jo aizvien apsveru iespēju mainīt sporta veidu. Vairāk par vieglatlētiku. 

Kāpēc mūsu slēpošanas sabiedrība ar to samierinās? 

Visu laiku mēģinājām runāt ar viņiem par pārmaiņām līgumā, tomēr viņi nepiekāpās. Arī konkrētu summu negribēja ierakstīt līgumā. 

Kāda ir aptuvenā summa, ko mūsu savienība saņem no starptautiskās federācijas? 

Es konkrēti nezinu. 

Bet tie ir desmitiem tūkstošu? 

Jā, noteikti. Par vienu ciklu jeb diviem gadiem tā summa varētu būt ap simt tūkstošiem. Bet mūsu savienība neatklāj precīzas summas.

Ņemot vērā, ka pat mūsu labākajiem slēpotājiem nodrošināts nav gandrīz nekas, tā summa ir paliela.

Uz iepriekšējiem pasaules čempionātiem bija tā: jo vairāk dalībnieku valsts atved, jo vairāk FIS naudas saņem. Tur bija noteikti vairāk nekā desmit slēpotāju no mūsu valsts. 

Mums taču nemaz nav tik daudz slēpotāju! 

Tā bija. Es pat visu dalībnieku uzvārdus neatceros. Bija abpusējas intereses. Savienība bija ieinteresēta saņemt lielāku finansējumu no FIS, sportisti, kuri nebija pietiekami spēcīgi startam pasaules čempionātā, bija priecīgi, ka kāds viņiem apmaksā dalību tur. Kvalifikācijas sacensībām nebija nekādu kritēriju. Pamatsacensību kritērijus izpildījām tikai mēs divi: es un Arvis Liepiņš. Bet kvalifikācijā varēja startēt teju jebkurš. 

Tāpēc jau veidojas priekšstats, ka mūsu distanču slēpotāji ir sporta tūristi! 

Ar tiem čempionātiem tā arī bija. Mūsu savienība meklēja cilvēkus, kurus varētu tur aizvest. Teju cilvēkiem no malas piedāvāja startēt (smejas). Protams, kaut kur Latvijā viņi jau arī nostartēja, bet... Vienmēr atradīsies cilvēki, kuri piekritīs bez maksas aizbraukt uz pasaules čempionātu. 

Nebija tā, ka viņi mēnesi pirms čempionāta lēja sviedrus treniņos, lai uzlabotu rezultātu? 

Nē, nē, viņiem piesolīja brīvbiļeti, un tas arī viss. 

Cik slēpotāju mums ir ar sportiskām ambīcijām? 

Līdz Soču olimpiādei arī Arvis Liepiņš, bet tagad viņš metis mieru. Otrs labākais aiz manis Latvijā ir bijušais biatlonists Oskars Muižnieks, kurš vairāk nodarbojas ar riteņbraukšanu tagad. Izlases līgumu parakstījis Ingmārs Briedis. Latvijas čempionātā vietējo ieskaitē viņš trijniekā netiek. 

Toties viņš brauks pārstāvēt Latviju pasaules čempionātā?! 

Tagad ir pamainīta koncepcija. Koncentrēsies uz rezultātiem, nevis masveidību. Latvijas čempionātā kvalifikāciju bez manis izpildīja vēl arī Muižnieks un Raimo Vīgants, kā arī divas vai trīs dāmas. Nezinu, vai viņi brauks uz Lahti. Ne jau visi grib braukt uz čempionātu. Piemēram, Muižnieks slēpo slīdsolī. Šogad viņš var tajā noslēpot sprintu un 50 kilometru. Tā distance ne visus vilina (smaida). 

Tev Latvijā nav konkurentu, ar ko kopā trenēties. 

Tā diemžēl ir. Tādu apjomu, kādu veicu es, neviens cits nepildīs. Tuvākā iespēja ir pievienoties igauņu treniņiem. Dažreiz arī lietuviešiem. 

Finanses iegūstat paši? 

Jā. Zemnieku saimniecībā audzējam dārzeņus, augļus. Ir paziņas, kas palīdz un atbalsta, tomēr līdzekļu visu laiku trūkst. Citās valstīs mana līmeņa sportistiem ar to nav problēmu. Man jāmeklē finansējums, lai es vispār aizbrauktu uz mačiem. 

Kāda ir aptuvenā summa, lai pilnvērtīgi sagatavotos sezonai? 

Lai brauktu manā pašreizējā līmenī, apmēram divdesmit tūkstošu eiro. Neskaitot, ka braucam ar savu transportu un apmēram 25 tūkstošus tam iztērējam. Braucam ar savu mašīnu, jo mūsu slēpošanas savienība ar saviem busiem izvadājot afišas pa valsti (smaida). Ne es, ne treneris nekādu algu nesaņemam. Tajā summā nav iekļauts arī inventārs, kas jau iepirkts un ir. 

Kā tev ir ar inventāru? Esi top līmenī? 

Man ir diezgan maz slēpju, bet tās, kas ir, ir labas. Ar slīdēšanu problēmu nav. Man trūkst specifisku slēpju dažiem laikapstākļiem. Ir tādas dienas, kad no rīta pamosties un saproti, ka šādiem laikapstākļiem tev slēpju nemaz nav. Zini, ka neslīdēs. Ja pasaules čempionātā tā nebūs, domāju, tur varu uzrādīt arī labu rezultātu. 

Latvijā bez konkurētspējīgiem komandas biedriem palikušais distanču slēpotājs Indulis Bikše (att.) meklē iespējas trenēties ar igauņiem un lietuviešiem, kā arī mēģina vienoties ar slēpošanas klubu Skandināvijā. 

Indulis Bikše
Distanču slēpotājs
Dzimis: 1995. gada 15. septembrī Madonā
Panākumi: 40. vieta Pasaules kausa posmā (2017), četri PK kopvērtējuma punkti, Latvijas čempions (2016), 4. vieta FIS kategorijas sacensībās Somijā (2016), 17. vieta pasaules junioru čempionātā (2015) 

Avots: Diena (23.01.2017), Foto: Kristaps Kalns, Dienas Mediji