Jaunumi

Pasaules čempionātā distanču slēpošanā junioriem un U23 grupai (turpmāk pasaules junioru čempionāts), kas no 29.februāra līdz 7.martam norisinājās Obervīzentālē Vācijā, lieliski nostartējuši abi mūsu pārstāvji. Patrīcija Eiduka no Kokneses novada Vecbebriem, 15km brīvajā stilā ar masu startu ar izcīnīto 4.vietu junioru konkurencē (2000.-2003.g.) sasniedza visu laiku labāko Latvijas panākumu šajos čempionātos, tikai pusotrai sekundei pietrūkstot līdz pirmajai mūsu valsts medaļai. Tikmēr U23 grupā (1997.-1999.g.) madonietis Raimo Vīgants vislabāk nostartēja arī pēdējā dienā distancē ar kopēju startu (30km), kur izcīnīja 9.vietu, pirmo reizi kādam no mūsu vīriešiem pasaules junioru čempionātos iekļūstot desmitniekā.

Patrīcija Eiduka pirmo disciplīnu sprintu brīvajā stilā iesāka vareni, kvalifikācijā no 88 dalībniecēm uzrādot trešo ātrāko laiku un līderei piekāpjoties tikai vienu sekundi. Diemžēl turpinājumā veiksme nebija 20 gadus vecās Latvijas slēpotājas sabiedrotā, jo nācās izstāties jau ceturtdaļfinālā. Esot galvenās favorītes statusā noslēdzošajā piektajā ceturtdaļfināla braucienā, Eiduka finišēja trešā un otro vietu ieguvušajai mājiniecei zaudēja nieka 0,04 sekundes. Pirmo pusi slēpotāja no Vecbebriem aizvadīja lieliski, turoties otrajā pozīcijā aiz šveicietes, taču apļa vidū pirms lielā kāpuma garām pagāja arī poliete Marciša un vāciete Lohmane. Garajā kāpumā Patrīcija mēģināja kāpināt tempu, taču nevarēja tikt garām konkurentēm, jo bija “iespiesta” aiz viņām. Kāpuma beigās vēl sanāca aizķerties aiz šveicietes, taču tas daudz nepatraucēja un Eiduka atradās trešajā pozīcijā netālu no vācietes un polietes. Nelielā nobraucienā no tilta pirms finiša taisnes abas augumā lielākās un smagākās konkurentes nedaudz aizslīdēja tālāk no mūsu slēpotājas, taču finiša taisnes sākumā P.Eiduka jau bija Lohmanei tieši aiz muguras. Finiša taisnē Patrīcija bija nedaudz ātrāka par vācieti, un bija nepieciešams fotofinišs, lai noskaidrotu, kura no slēpotājām ierindojas 2. vietā. Lai gan sižeta translācijā izskatījās, ka Patrīcija varētu būt kvalificējusies tālākai cīņai, beigās rezultātos parādījās, ka Lohmanei ir 4 sekunžu simtdaļu pārsvars.

Lai arī pēc FIS punktu reitinga Patrīcija bija otrā labākā, tomēr ne tik daudz tas, bet gan tieši kvalifikācijā uzrādītais trešais laiks parādīja, ka Patrīcija bija spējīga iekļūt finālā un pacīnīties par trijnieku, par pusfinālu nemaz nerunājot. Taču šoreiz pietrūka veiksmes un arī pieredzes. Līdz ar to 13.vieta nav tas, par ko varētu priecāties, taču nekādā gadījumā tas nav slikts rezultāts, jo neviens cits no mūsējiem izņemot pašu Patrīciju, tik augstu nekad nav tikuši.

Otrais starts klasikā nebija P.Eidukas stiprā puse, un jau iepriekš bija zināms, ka augstu vietu tur nevarētu sagaidīt, ja nu vienīgi izdodas kādu pārsteigumu sarūpēt. Pirmā puse 5km distancē sanāca laba, uzrādot 15. un 16.rezutātu, taču turpinājumā spēki gāja mazumā, arī slēpes neslīdēja tik labi kā konkurentēm, un beigās nācās ierindoties 27.vietā, kas ir ļoti līdzīgi kā viņas brālis Valts 2004.gadā, kad 30km distancē viņš ieņēma 26.vietu, apsteidzot vēlāko Olimpisko un pasaules čempionu Markusu Helneru no Zviedrijas.

Kā jau ievadrakstā pirms čempionāta tika minēts, tad pēc šī gada pasaules kausa posmos uzrādītajiem rezultātiem distancē no Patrīcijas Eidukas pasaules junioru čempionātā ļoti augstu vietu varēja arī sagaidīt 15km brīvajā stilā ar masu startu. Un Kokneses novada pārstāve to arī apliecināja, lieliski aizvadot čempionāta pēdējo individuālo startu.

Jau pirms starta bija skaidrs, ka galvenā favorīte būs Norvēģijas pieaugušo čempionātā aiz Terēzes Juhaugas un Ingvildas Estbergas trešo vietu ieguvusī Helēna Marija Fossesholma, kura februārī pasaules kausa posmā izcīnīja 5.vietu.  Šādi panākumi jau vien liecināja, ka neviena cita nevarēs līdzvērtīgi konkurēt ar 2001.gadā dzimušo norvēģieti. Tāpat kā pasaules kausa posmos Juhauga tā arī Fossesholma no konkurentēm aizslēpoja diezgan agri, to izdarot jau pēc pirmā kilometra. Līdz ar to turpinājumā notika cīņa par atlikušajām divām godalgām, šajā cīņā iesaistoties arī mūsu slēpotājai. Patrīcija taktiski visu veica pareizi, turoties galvenās grupas priekšgalā, bet pašā priekšplānā izejot ļoti reti. Ja pēc 5km galvenajā grupā atradās 31 slēpotāja, tad pēc divām trešdaļām distances jeb 10km tā bija sarukusi līdz 18 slēpotājām. Īsi pirms 13km atzīmes Eiduka kopā ar polieti Izabellu Marcišu un šveicieti Siri Vigeru sāka pamazām attālināties no pārējām konkurentēm, un pēdējā kilometrā bija skaidrs, ka par sudrabu un bronzas medaļu cīnīsies tikai trīs – poliete, latviete un šveiciete, un ka vienai būs jāsamierinās ar palikšanu bez medaļas.

Mūsu vadošā slēpotāja pēdējā kilometrā izvēlējās ļoti pareizu pozīciju, turoties aiz polietes, bet esot priekšā šveicietei. Nobraucienā no tiltiņa kādus 150m līdz finišam Marciša tāpat kā sprintā aizslīdēja prom, nostiprinoties otrajā vietā, bet finiša taisnes sākumā Patrīcija ar Vigeru bija plecs pie pleca blakus. Taču līdzvērtīgs finiša sprints par trešo vietu nesanāca, jo distancē 20 gadus vecā Eiduka bija iztērējusi pārāk daudz spēka, kas tieši pietrūka pašos pēdējos distances metros, lai nopelnītu bronzu. No vienas puses, kad medaļa ir tik tuvu – pusotras sekundes attālumā, un finiša taisnē tevi pārspēj vien 16 gadus veca slēpotāja (janvārī Jaunatnes Olimpiskajās spēlēs (2002.-2004.g.) Vigera izcīnīja divus zeltus un vienu sudrabu – aut.piez.), var veidoties sarūgtinājums, taču, no otra puses, par medaļas neiegūšanu nav itin nemaz jāskumst, jo ar šo Eiduka šajā sezonā ir sasniegusi kārtējo lielisko panākumu Latvijas distanču slēpošanas vēsturē – pirmā reize, kad kāds no mūsējiem tiek apbalvojamajā sešiniekā junioru pasaules čempionātā.

Un šī ir tā reize, kad nevar teikt, ka kaut kas pietrūka vai ka kaut vajadzēja savādāk darīt, jo tika izdarīts viss maksimālais, un, ja vēlreiz varētu braukt šo pašu distanci, tad Patrīcija neko savādāk nedarītu, ko atzīst gan pati, gan viņas treneris un tēvs Ingus Eiduks. Šajā situācijā ir jāatzīst, kam arī Ingus un Patrīcija piekrīt, ka poliete un šveiciete šoreiz bija drusciņ spēcīgākas.
Tas viss nevarētu sanākt, ja nebūtu palīdzējuši atbalstītāji, tāpēc pateicība pienākas Latvijas Olimpiskajai vienībai, SIA “Merks”, Kokneses novada pašvaldībai, Solidaritātes fondam, “Skandi motors”, “Virši-A”, “Ievas siers”, “MySport” u.c. Kaut arī medaļu, kas bija tik tuvu, nesanāca šoreiz izcīnīt, to Patrīcija Eiduka mēģinās izdarīt nākamajos trīs gados U23 grupā.

Kopš septembra Norvēģijā trenējošajam Raimo Vīgantam, kuram šis ir pirmais gads U23 grupā un kuram bija grūtāks uzdevums, pasaules čempionāts neiesākās diez ko labi. Sprinta kvalifikācijā no 71 dalībnieka tika uzrādīts 50.rezultāts, labākajam zaudējot 14 sekundes, bet no trīsdesmitnieka jeb ceturtdaļfināla šķirot 4,5 sekundēm, kas priekš šoreiz salīdzinoši īsā sprinta gabala bija daudz. Turklāt pierādījums, ka trīsdesmitnieku varēja ļoti reāli sasniegt, bija 20 gadus vecais igaunis Martins Himma, kurš kvalifikācijā līderim zaudēja uz pusi mazāk nekā Raimo un ar 20.rezultātu pārliecinoši kvalificējās izslēgšanas braucieniem jeb ceturtdaļfinālam, izcīnot vēlāk 14.vietu. Himma, kurš pagājušā gada nogalē uzvarēja Igaunijas čempionātā 10km brīvajā stilā, šajā sezonā pasaules kausa posmos sprintā startēja ļoti pieticīgi, decembra vidū Planicā ierindojoties divas pozīcijas aiz Vīganta 66.vietā un tieši to pašu vietu atkārtojot mēnesi vēlāk Obersdorfā, šie abi sprinti bija klasikā. Arī pirms diviem gadiem pasaules junioru čempionātā sprintā slidsolī Himma bija 11 vietas un 3,5 sekundes aiz Vīganta.

Otrajā startā 15km klasiskajā stilā izdevās igaunim revanšēties, pašās beigās apsteidzot ziemeļu kaimiņu par trim sekundēm un ieņemot 42.vietu.  Ja vēl nebūtu piedzīvots kritiens, tad sanāktu vieta četrdesmitnieka beigās. Tas jau bija labāk nekā sprintā, tomēr tik un tā šie divi starti neradīja gandarījuma sajūtu. Un vienu brīdi šķita, ka Raimo līdzīgi kā iepriekšējos divus gadus junioru konkurencē neparādīs savu reālo varējumu un paliks ar samērā viduvējām vietām, jo no pusgadu Norvēģijā dzīvojošā madonieša tika gaidīts vairāk. Un te pēdējā startā izdevās sasniegt teicamu rezultātu, kas ir vislabākais vīriešu konkurencē šajos čempionātos, parādot, ka šis pusgads Norvēģijā tomēr ir nesis augļus, un tajā pašā laikā arī pārtraucot savu līdzšinējo pieticīgo sniegumu junioru čempionātos.

Gandarījumu dod arī tas, ka Raimo spēja rast tik svarīgo pārliecību, kas palīdzēja parādīt savas patiesās spējas. Un kā nu ne, ja jau pusgadu jaunākais un iepriekš pārspētais igaunis Himma sprintā varēja iekļūt piecpadsmitniekā, tad kāpēc to nevarētu izdarīt Raimo. Norvēģis Haralds Amundsens ar 23. un 30.vietu pasaules kausa posmos distancē un krievs Sergejs Ardaševs ar vienu reizi trīsdesmitniekā pasaules kausa posmā sprintā bija divi galvenie favorīti un pārāki par citiem U23 grupas pārstāvjiem. Vēl var pieminēt šī gada janvārī 10. un 11.vietu pasaules kausa posmos izcīnījušo francūzi Hugo Lapalū un pagājušā gada martā 13.vietu 50km distancē Holmenkollenā ieguvušo norvēģi Tomasu Buheru-Johansenu, kuriem var pieskaitīt dažus medaļniekus (piemēram, 2017.gada divkārtējais čempions krievs Vladislavs Večkanovs, 2019.gada vicečempions norvēģis Hovards Mosebī – aut.piez.) pasaules čempionātā junioru konkurencē, bet pārējie, kas cīnās par iekļūšanu divdesmitniekā vai pat desmitniekā, ir nenoliedzami labi slēpotāji, bet nav neko ievērības cienīgu sasnieguši. Ar tiem var cīnīties un var arī pārspēt.

Tas, ka 30km distancē Madonas BJSS pārstāvis sasniegs savu labāko rezultātu ne tikai šajā, bet visos junioru čempionātos, bija redzams jau pēc pirmajiem 5km, bet pēc 10km atzīmes varēja saprast, ka pirmo reizi būs trīsdesmitnieks kā minimums. Tobrīd bija izveidojusies sešu slēpotāju līderu grupa, tad vēl daži pa vidu pa vienam vai diviem un trim, bet Raimo, izmantojot labās spējas braukt masu startā, turējās priekšgalā palielākai grupai no 14. līdz 25.vietai. Pēc pusdistances jeb 15km kļuva skaidrs, ka tiks uzlabots Induļa Bikšes līdzšinējais mūsu valsts labākais sasniegums U23 grupā (24.vieta) un vieta vismaz divdesmitniekā tiks nopelnīta, jo šīs grupas noslēdzošajā divdesmitajā vietā slēpojošo krievu Večkanovu un 21.vietā esošo viņa komandas biedru Gorbunovu šķīra kādi 30 metri, bet tālāk pārējie atpalika jau kādus metrus divsimt. Var jau teikt, ka varbūt pāragri tā apgalvot un ka viss kaut kas var notikt, jo tomēr 30km distance un Vīgantam tikko palika 21 gads, taču šogad viņš trīs reizes Norvēģijā bija sacenties 30km distancē, Skandināvijas kausā pat iegūstot zem 100 FIS punktiem, tā kā nebija pamats raizēm, ka varētu nākt “plīsiens”, turklāt madonietis labi izjūt braukšanu grupā, ko iepriekš ir pierādījis.

Ap 20km Raimo grupa bija ne tikai noķērusi, bet arī atstājusi aiz sevis dažus sākotnēji aiz līderu sešinieka slēpojošos un vēlāk piekusušos konkurentus, un deviņu cilvēku sastāvā tobrīd cīnījās par 9.līdz 17.pozīciju. Nākamajos sešos kilometros nekas sevišķi nemainījās, ja nu vienīgi pavīdēja doma, ka daži vienatnē mokošie un no sestās līdz astotajai vietai atrodošie norvēģis Hope, francūzis Lapalū un itālis Koradaci sagurs vēl vairāk, un viņus varēs noķert, kā arī vēl vairāk nostiprinājās cerība par R.Vīganta iekļūšanu desmitniekā, izmantojot savas iepriekš apliecinātās finišētāja spējas. Lai arī kilometru līdz finišam Raimo no desmitnieka atpalika 3 līdz 4,5 sekundes, tomēr pēdējos pāris simts metros izdevās apsteigt pārgurušos Kordaci un Lapalū un iekļūt desmitniekā ar 9.vietu. Ja Patrīcijas iekļūšana desmitniekā bija likumsakarīga un gaidāma, tad no Raimo tas nāca nedaudz negaidīti. Bija cerības uz trīsdesmitnieku, bet ne gluži desmitnieku. Taču, ja papēta rezultātus dalībniekiem pie desmitnieka 30km masu startā, tad Raimo iegūtā 9.vieta nav nekāds lielais pārsteigums. Desmitnieku noslēgušais itālis Kordaci šajā sezonā Alpu kausos, kas aiz pasaules kausa un Skandināvijas kausa ir trešais sastāva ziņā un kur pamatā startē itāļi, francūži, šveicieši un pa kādam austrietim, vācietim un vēl dažu citu valstu pārstāvjiem, vidēji ierindojies ap trīsdesmitajām vietām, 11.vietu ieguvušais armēnis Mikaels Mikaiļjans Olimpiskajā spēlēs, pasaules čempionātos un pasaules kausa posmos ierindojies no septiņdesmitajām līdz deviņdesmitajām vietām, 12.vietā finišējušais kanādietis Bušērs pasaules kausa posmos distancē ir bijis sešdesmitnieka beigās, bet pirms diviem gadiem pasaules čempionātā U23 grupā ieņēma vietas piektajā desmitā.

Tā ir pirmā reize, kad kāds no mūsu slēpotājiem vīriešu konkurencē junioru čempionātos iekļūst desmitniekā, jo līdz šim labākais rezultāts piederēja Bikšem, kurš 2015.gadā Kazahstānā junioriem ieguva 17.vietu. Tikmēr sievietēm Eidukai desmitniekā izdevies iekļūt divos čempionātos. Līdz ar to arī Raimo Vīgants ir veicis vēl vienu ierakstu Latvijas slēpošanas vēsturē un par panākumu pasakās Madonas novada pašvaldībai, Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes Fondam, Latvijas Sporta federāciju padomei, Latvijas Slēpošanas federācijai, Fischer, OneWay, Swenor, WoodenWallDesign, AMbyggservice AS, ģimenei un draugiem. Šis bija tika pirmais madonieša iznāciens U23 grupā, tā kā 2021. un 2022.gadā ir iespējas sasniegt vēl ko vairāk.

Autors: Ivars Bācis