Jaunumi

Marčelonga ir balāde žilbinoši balto Dolomītu Alpu virsotņu un strautos šalcošo Fasas un Fiemmes ieleju skaistumam, itāļu (dienvidtiroliešu, ladīņu!) aizrautībai, enerģijai un temperamentam, kā arī paša izturībai un citām spējām veikt 70 km slēpojumu klasiskajā stilā pa iedvesmojošu, bet ļoti sarežģītu maršrutu.

Atšķirībā no zviedru Vasaloppet starta plašumiem Marcialonga distance Moenā sākas tikai pa astoņām špūrēm, kas jau pēc puskilometra pāriet divās, jo daudzviet trase pa uzbērto sniegu diez ko nepārsniedz pat triju metru platumu. No tās izlidojot, plika zeme var sniegt maigāko apskāvienu. Ir daudz vīrišķīgākas opcijas: asfalts, bruģis, dēļu žogs, mājas stūris, tuneļa siena, egles, klintis, galu galā pat upē iekrist nemaz nav grūti! (Domās saku paldies Baibai J. par izdevīgi noslēgto dzīvības apdrošināšanas līgumu.) Bet... bez tā visa nebūtu ko atcerēties.

Kā Plasido Domingo “Toskā”

Vasaloppet 90 kilometri tevi izved gar septiņām ne pārāk diži apdzīvotām vietām. Pārējā distancē, izņemot dažas sniega motociklistu piknika vietas, tevi, nemanot vēro zaķi, vilki, lapsas, ziemeļbrieži un varbūt pat kāds pirmajā marta svētdienā modies lācis, kas, protams, arī ir patīkami uzmundrinoši.

Savukārt Marcialonga jau pusgadsimtu notiek janvāra pēdējā svētdienā, faktiski ziemas vidū, bet krāčainās Avisio krastos, gar kuru augšup un pēc tam lejup ved trase, dzīvības un siltuma ir nesalīdzināmi vairāk. Ik pa brīdim tu jūties kā Plasido Domingo jaunībā pēc izcili nodziedātas Karavadosi ārijas "Toskā", jo visapkārt skan "Bravo!" un "Bravisimo!", stāvovācijās dimdoši aplausi, svilpieni, kā arī govju zvani, bungas, pīkstuļi, tarkšķi un citi operai ne sevišķi piemēroti skaņu rīki, kas tavu ātrumu no 9,8 km/h acumirklī paaugstina līdz 9,9 km/h, pie reizes liekot izslaucīt puņķus no ūsām.

Mana klusā cerība ir šos 70 km noslēpot ar vidējo ātrumu 10 km/h, jo neviena riba kā pērn pirms Vasaloppet nav lauzta, un Marcialonga nesākas ar pudeles kaklu, pa kuru 90 km pakaļgala slēpotājiem Sēlenā 3 km jāmīcās uz augšu gandrīz stundu.

Laternas stabu apkampjot

Marčelongā starta procedūra (sākas pl. 8.00) ir plūstoši ilga - vairāk nekā stundu mazās grupās sadalītie 7500 slēpotāji (tāds ir šī maratona dalībnieku limits) dodas distancē (katra starta brīdis tiek fiksēts individuāli ar numurā iestrādātā čipa palīdzību). Toties bez lielas grūstīšanās un nikniem acu skatiem visi drīz divās rindiņās rātni slēpo augšup gar Moenas nomali cilvēcīgā kalniņā, kuram seko patīkams plato, bet tad distance met loku pa labi un tu pēkšņi esi atpakaļ pilsētā uz šauras ieliņas! Garām vienai mājai, otrai, trešajai, priekšā masīva celtne ar nopietnu metāla žogu un... stāvošu slēpotāju muguras! Tā nav Melnās piektdienas pircēju rinda pie lielveikala durvīm, tā ir reģionālas policijas ēka, bet arī pasu kontrole te nenotiek.

Tagad iedomāsimies Vecrīgas visšaurākās ieliņas, kas piebērtas ar sniegu, un izvietotas Gaiziņkalnā. Pa tādām jāslēpo ne tikai Moenā vien. Turklāt nobraucienu pagriezienos pirmie slēpotāju tūkstoši (es esmu Nr. 4970.) trasi jau nogludinājuši līdz ledum, gar malām sastumjot sniega vaļņus. Vienīgā iespēja ir turēties arkliņā un cerēt uz priekšējo veiksmi, jo nav ne jausmas, kas notiek metrus 30 zemāk aiz mājas stūra. Lejāk, kāds ducīgs brīvprātīgais (varbūt no tās pašas policijas mājas), ar rokām vicinoties, cenšas ziņot, kad aiz stūra kritušie ceļu atbrīvojuši nākamajiem pretendentiem. Ļaujos savam liktenim un sāku slīdēt lejup četru slēpotāju virtenē. Pirmais, gandrīz jau pazudis aiz stūra, pēkšņi visu apskatei atstāj savu slēpju slīdvirsmas, nākamā ir dāma, kas nekavējoties ieslēdz dibena tekstilbremzes, viņai virsū neglābjami gāžas bārdains jauneklis... Par laimi mans ātrums vēl nav pārāk liels, un es paspēju apkampt ielas apgaismes stabu, tādējādi nobremzējot savu kustību.

Nožēlojams ātrums un klanīšanās

Beidzot ticis no Meonas ārā normālā sniega laukā, paskatos savā Suunto pulkstenī. Pirmie četri kilometri veikti... nepilnā stundā. Tātad sākums tikpat lēns kā Vasaloppet! Tālāk ceļš galvenokārt ved kalnup, ik pa brīdim veidojot rindas nelielos, pastāvos kāpumos. Toties ir laiks pajūsmot par rīta saulē vizošo sniegu kalnu grēdās virs Kampitello un Kanacejas, kur sākas leģendārā Sella Rondas kalnu slēpošanas paradīze. Tajā mans draugs Juris Veidemanis sava mūža 70. ziemu atzīmēja, ar GS slēpēm veicot 70 km maršrutu.

Kanacejas tuvumā jau pietiek dabīgā sniega un dažā pļavā pat ievilktas 6 - 8 klasikas špūres. Tomēr, kad Kanacejas ielās pēc 18,8 km sasniegts slēpojuma augstākais punkts (1400 m vjl.) pagājušas jau 2 stundas un 22 minūtes, vidējais ātrums nožēlojams - 7,89 km/h. Tā turpinot, var arī nepaspēt uz lielo salūtu, kas 18.30 krāšņos Kavalēzes debesis par godu pēdējam finišētājam. Pret nākamo vārdiem protokolā tiks ierakstīts - NF. Bet pēc pagrieziena par 180 grādiem Kanacejā trase gar Avisio kreiso krastu, ģenerāli vērtējot, līdz pat 67. kilometram ved uz leju. Tomēr, lai klasiskais stils nekļūtu par vienu vienīgu klanīšanos, stumjoties ar nūjām, arī šajā trases daļā iekļauti daži nopietni kāpumi.

Klaudija, bļa… un Shit

Pirmais atkal pārsteidz. Ne tik daudz ar savu stāvumu vai garumu. Ir noslēpoti kilometri trīsdesmit, bet priekšā atkal stāv rinda kā astoņdesmito gadu beigās pie Ķīpsalas šnabja bodes. Starp eglēm augšup ved tik šaura stiga, ka pa to skujiņā var pārvietoties tikai vienā rindā, kurā kustības ātrumu nosaka lēnākais slēpotājs. Pēc tam pa tādu pašu šaurību jātiek lejā turklāt ar līkumu, aiz kura nākotne nav saskatāma.

Jau labu laiku esmu apņemies kritiskās situācijās krieviskā "Bļa..." vietā lietot rietumnieciski skaisto "Shit!" Esmu iekārtojies aiz acīmredzami prasmīgas slēpotājas un laižos lejup tūlīt aiz viņas. Kreisajā pusē stāva, piesnigusi nogāzes siena, labajā aiz egļu stumbriem zemāk sāk vīdēt māju jumti. Tieši līkumā uz vaļņa iekārtojies skatītāju pulciņš. Kāds iebrēcas: "Bravo, Klaudia!" Mana uzticamā nobrauciena biedrene laikam patiešām ir Klaudija, jo pieļauj liktenīgu kļūdu, pametot skatu uz sava fana pusi... Nākamajā mirklī viņa jau lido ar galvu uz priekšu, aiz sevis izmetot slēpes katru uz savu pusi un pilnībā aizšķērsojot trasi. No manām plaušām pār cenzūras slieksni izsprāgst neapturami nekaunīgs "Bļa...!" visā krāšņumā un... Mirkli vēlāk es saku paldies Jānim Ciagunam, kura vadībā savulaik gadu desmitiem dresētas kalnu slēpošanas iemaņas. Zemapziņa visu izdara pareizi ar milimetra precizitāti vienīgajā iespējamā veidā, bet apziņa joprojām nesaprot, kā tas notika. Iznesoties jau pa stabili iebrauktu špūri lejas klajumā, šī nobrauciena sekas vērtē kāds ducis sarkanā tērptu medicīnas darbinieku, aiz kuriem rēgojas trīs ātrās palīdzības auto.

Kustība un jezga

Bet kritieni notiek ne tikai nobraucienos. Priekšā spodrs kā 4. maija galdauts mirdz varenais Pocas slaloma kalns, uz kura nedēļas sākumā beidzies FIS rangā ieceltais, starptautiskais Latvijas čempionāts kalnu slēpošanā. Beidzot esam ārā no vēsās ēnas puses, priekšā šķiet viena vienīga saules ielejas serenāde uz mirdzoša sniega. Vēl tikai mazs uzkalniņš, kura galā tādi kā laidara vārti. Tieši tajos kāds neveiklāks vīrs, kāpjot skujiņā, uz ledus izslīd un noveļas uz vēdera. Šļūcot lejup, sev virsū tiek uzgāzti divi nākamie. Visiem reizē piecelties nav iespējams, pašiem slēpes atkabināt ir tikpat viegli kā tikt vaļā no roku dzelžiem. Par laimi pēc mirkļa atsaucīgie līdzjutēji aptver situācijas bezcerīgumu un metas palīgā. Bet pie laidara vārtiem jau atkal izveidojusies rinda!

Kad atsākas kustība, atsākas arī jezga. Tu jau biji iekārtojies vienādā ātrumā slēpojošu censoņu rindā. Nu tā atkal sajaukta. Pēc Marcialonga noteikumiem aizmugurējais slēpotājs nedrīkst prasīt ceļu priekšējam. Ja esi ātrāks, tiec garām, kā spēj. Turklāt pat vēl pēc ceturtdaļdistances ik pa brīdim no aizmugures izšaujas pa kādam īsteni sportiskam džekam, kas, izmisīgi stumjoties, triecas garām. Tie ir spēcīgi, trenēti puiši (arī daža laba dāma), kas iepriekš nav startējuši nevienā World Loppet maratonā, un tāpēc viņiem ielozēti lielie numuri čaiņiku galā. Starp citu, dažos maratonos lielās starta grupas slēpotājiem, kuri nav FIS vai World Loppet Master rangos, apzīmē ar Just for Fun.

Jaunākiem par 18 gadiem aizliegts!

Tās mantas tiešām netrūkst. Lai arī ģīmis savilkts piepūles grimasē, lūpu kaktiņos bieži iestiepjas smaids. Slaidi vicināmies augšup pa šauru stigu gluži kā gar Gūtmaņa alu Siguldā. Tikai pa labi zemāk nav Gauja, bet kārtējais ciematiņš. Kāpums izlīdzinās, māju jumti nāk arvien tuvāk. Pēkšņi aiz viena no tiem paveras pārsteigums. Divi milzīgi atklātie pirts baseini pilni ar sievietēm, kas ūdenī lēkā, māj ar rokām, kaut ko sauc... Kā zināms, Austrijā pirtī visi iet pliki, un šī ir Dienvidtirole. Tāds dopinga lādiņš! Iespējams, baseinos bija arī vīrieši, bet uz tiem es neskatījos. Tagad skaidrs, kāpēc Marčelongā ļauj startēt tikai no 18 gadu vecuma.

Savukārt viena no nākamo olimpisko spēļu citadelēm - Predaco tūlīt atgādina par tikumību. Ar sniegu nobērta puse no centrālās ielas, kas šoreiz ir taisna kā lineāls un ved tieši uz baznīcas durvīm, pie kurām finišē tie, kas izvēlējušies Marcialonga Light 45 km distanci. Tu slēpo cieši garām restorāniem, veikaliem, bāriem, un sirdī stiprinās cerība, ka savu septiņdesmitnieku tiešām pieveiksi. Nākamie 25 kilometri faktiski ved tikai uz leju. Vidējais ātrums jau bez sevišķas piepūles tuvojas 12 km/h, un tu sāc atgūt ievadā zaudēto.

Kur jāiedzen nagla

Kreisajā, ēnas pusē garām paslīd Lago di Tesero biatlona centrs, kura šautuvi kā spodri balts oreols apvij cieši noretrakotas sacīkšu un treniņu trases, pa labi ielejas dienvidu pusē tālumā augstu virs rūsganām bezsniega pļavām un kokiem jau rēgojas finiša pilsētas Kavalēzes baznīcas tornis. Tagad tikai jāgatavojas pēdējiem trim kilometriem, kas, iespējams, būs visgrūtākie, jo tajos jāpieveic 150 augstuma metri. Vismaz divreiz augstāk nekā Siguldā no Gaujas līdz pilsētai.

Bet vispirms šīm šausmām jāpaslēpo garām, pēc kilometriem trim jāpagriežas atpakaļ un, ja nenožaujies pēdējā 90 grādu pagriezienā uz tuneli vai no gājēju tilta neievelies upē, esi atpakaļ Kaskatā. Vietā, kurā es pieļāvu vienīgo rupjo kļūdu. Svētais Gatis - mans guru un pazīstamais distančnieks, vairāku Vasaloppet un Marcialonga dalībnieks Gatis Svētiņš no MySport stingri piekodināja tur pirms pēdējā kāpuma piestāt pie servisa galda, lai meistari ar īpašu klīsteri slēpju pēdās iedzen naglu, kas novērš atpakaļslīdēšanu. Visas distances garumā ir seši dalībniekiem bezmaksas slēpju pārsmērēšanas punkti, kā arī vienpadsmit dzirdināšanas un ēdināšanas galdi.

Bet... Pie smērētājiem jau stāvēja neliela rinda, turklāt šķita, ka Gata gatavotās slēpes arī pēc 67 kilometriem vēl nesitīs atpakaļ. Ievilku elpu un metos augšup pakaļ dūšīgam vīram, kas rīkojās tāpat. Norvēģijas krāsas uz viņa tērpa drošināja, ka tādam jau nu vajadzētu zināt, kā pareizi jāslēpo.

Kāpēc jāklausa Skolotājam

Kaut kur gaisā aizšūpojas gondola, kas ved uz pretējās nogāzes kalnu slēpošanas trasi, kurā pēc leģendārā kāpuma finišē Tour de Ski dalībnieki un kurā pirms četrām nedēļām Patrīcija Eiduka sasniedza piekto vietu. Būdams ļaudonietis, arī es patiesībā esmu dzimis Koknesē! Šis fakts gan maniem 72,5 gadus lietotajiem muskuļiem ir pilnīgi vienaldzīgs arguments. Kājas skujiņā stampā uz taku serpentīna sabērto sniegu, kurā slēpju priekšgali grimst un ķeras kā šķidri vārītā auzu pārslu putrā. Slēpes slīd atpakaļ, rokas netur, sirds dauzās deniņos, mute kampj skābekli kā krastā izmesta zivs alkst pēc ūdens, sviedri miglo acis.

Pēc kilometra atskatījies, pamanu, ka aizmugurē nevienu neredz. Šķiet, ka zaudējis būšu tikai laiku, bet ne vietu, un stampāju tālāk līdzi norvēģim. Bet vēl pēc brīža nāk tie, kas klausa savam Skolotājam. Slēpju pēdās viņiem ielikts šādam slapjam, jūkošam, šķīstošam sniegam pareizais klīsteris, un viņi melnā rindā iet taisni augšā kalnā diviem skujiņkāpšanas piekritējiem garām kā stāvošiem. Bet apstāties nedrīkst, sapnis ir tuvu, tieši tagad izšķiras būt vai nebūt 70 kilometriem 7 stundās. Šķiet, norvēģis kļūst lēnāks, bet skujiņā, uz rokām turoties, aizskriet viņam garām prasītu ārkārtīgu piepūli. Turklāt esam jau tikuši līdz Kavalēzes šaurajām ieliņām, kurās slēpju gali gandrīz vai duras māju sienās. Negribas arī izskatīties kā ģībstošam vārgulim pēdējos simts metros, pirms kuriem beidzas šī nāvējošā kāpšana.

Finišētāja krekls ar 6.56:13

Beidzot... Jau redzami reklāmu plakāti. Beidzot, beidzot... Stāvuma galā pagrieziens pa kreisi, un trase nogāžas kā plaukts līdzenā pilsētas laukumā. Pat divas finiša špūres vēl saglabājušās. Noslauku puņķus un gatavojos finišā skaisti tikt garām norvēģim. Viņš, pagāns tāds, ieņem labo špūri, kuras malā aiz žoga pūlī vajadzētu būt manai mīļajai ar telefona fotoaci. Lecu no sliedes ārā un sāku finiša stumšanās spurtu, bet konkurents nekavējoties iesprauž nūju man starp kājām un vēl nobrēc pareizo: "Shit!" Situāciju labot jau par vēlu. Slēpes viegli, it kā iepriekšējos kilometros nekas nebūtu bijis un noticis, pārslīd sarkanajai finiša līnijai. Galu galā distanču slēpošanā zaudēt norvēģim, kas izrādās vismaz 20 gadus jaunāks, nav kauns.

Mērķis sasniegts - uz mana finišētāja krekla tiek uzdrukāts rezultāts - 6.56:13. Šajā slēpojumā esmu izcīnījis 4040. vietu (118. vietu 70+ vecuma grupā). Uzvarētājam Rināram Skangam Matisenam (Norvēģija) zaudēju četras stundas un 20 minūtes, savukārt pēdējais finišētājs Kavalēzes centrālo laukumu sasniedz trīs stundas pēc manis. Labāko desmitniekā iekļūst pieci norvēģi, trīs zviedri un viens vācietis. No latviešiem visaugstāk tiek divkārtējais olimpietis Juris Ģērmanis (863. v.), kam kā debitantam nākas startēt no mūsu - čaiņiku gala ar 4104. numuru, 894. Gatis Svētiņš, kas upurē labāku starta pozīciju, lai asistētu Jurim. Vēl no 11 tautiešiem pirmajā tūkstotī ieslēpo Daumants Putnis, Artis Ločmelis un Arvis Robalds.

Paldies visiem, kas iedrošināja, atbalstīja un apsveica!

Grazie, Italia!

Autors: Dainis Caune