Jaunumi

"Es uzskatu, ka pareizāk ir augt lēnām un ar savu darbu nopelnīt vietu starp labākajiem. Man nesen palika 20, bet Pasaules kausa izcīņas apritē esošajiem ir 27, 28 gadi," Latvijas labākais kalnu slēpotājs mārupietis Kristaps Zvejnieks uzvaras pasaules līmeņa sacensībās nesola "rīt ap brokastu laiku".

Taču viņš neslēpj, ka ar mērķtiecīgu darbu cer tās reiz panākt. Aizvadītā ziemas sezona, kas Kristapam beidzās pirms nepilnas nedēļas, dod iemeslu optimismam.

"Esmu spēris lielu soli uz priekšu. Arī vecāki un treneri ir apmierināti. Pirms sezonas biju sarakstījis tādus kā provizoriskos mērķus, un tos visus arī esmu sasniedzis, dažus pat pārsniedzis. Tas, ko esmu izdarījis izcīnīto vietu un FIS punktu izteiksmē, ir labs pamats nākamajai sezonai un nākotnei vispār. Iekrāju pieredzi, nākotnē domājot par Pasaules kausa posmiem. Tas tomēr ir pavisam cits līmenis."

Sezonas virsotne droši vien bija otrā vieta un personiskais punktu rekords FIS sacensībās martā Norvēģijā?

Tās tiešām bija manas veiksmīgākās sacensības, kurās arī bija spēcīgākais dalībnieku sastāvs, kas ir svarīgi, rēķinot FIS punktus. Tur bija pieci Pasaules kausa līmeņa slēpotāji. Puisis, kurš vinnēja, šogad pasaules junioru čempionātā izcīnīja trīs medaļas.

Kāpēc pieminētie FIS punkti ir tik svarīgi?

Ja pavisam vienkārši – jo mazāk punktu, jo labāk. Tu it kā sāc ar 999 punktiem un tad mēģini tikt līdz nullei, ko saņem Pasaules kausa posmu uzvarētāji. Var rēķināt, ka dažāda līmeņa sacensībās startē 10 000 sportistu, es šobrīd pasaules rangā slalomā esmu 151.vietā. Starta numuri sacensībās tiek lozēti pēc pasaules ranga punktiem.

Mūsu sporta veidā ļoti daudz kas ir atkarīgs no trases stāvokļa – ja startē ar, piemēram, 50. numuru, pacīnīties par augstām vietām ir praktiski neiespējami. Ar šogad savāktajiem punktiem man nākamsezon būs izredzes uz labākām starta vietām.

Janvārī debitēji Pasaules kausa izcīņas posmā slalomā. Kāpēc ne agrāk?

Teorētiski es to būtu varējis darīt. Bet, pirmkārt, man būtu ļoti tāli starta numuri, un ar tādiem man būtu gandrīz neiespējami kvalificēties otrajam braucienam, kurā startē tikai 30 labākie. Šladmingā man bija 69. numurs, un, ņemot vērā trases stāvokli, es jau pirms starta pirmajiem būtībā biju zaudējis vismaz 2 – 3 sekundes.

Otrkārt, Pasaules kausa posmi ir nošķirti no citām sacensībām, un, braucot tikai uz vienām sacensībām, es zaudēju gan daudz laika, gan daudz naudas.

Šķiet, ka šosezon esi pievērsies tikai tehniskajiem veidiem – slalomam, milzu slalomam.

Pagaidām nē, varbūt kaut kad nākotnē. Es uzskatu, ka visas kalnu slēpošanas disciplīnas ir saistītas savā starpā, un ir jātrenē gan ātrums, gan tehnika. Neesam mēs ne austrieši, ne norvēģi – kalnu mums ir tik, cik ir. Bet, lai trenētos nobraucienā, vajag speciālas trases, kādas var sameklēt tikai ārzemēs, un tas savukārt prasa pamatīgas finanses.

Piemēram, Siguldas trasē var izveidot vienu kvalitatīvu nobrauciena pagriezienu, sacensībās tādu ir 40 – 50. Tehniskajās disciplīnās trenēties ir vieglāk. Tajā pašā Siguldā mēs varam izveidot normālu 25 sekunžu slaloma trasi, ārzemēs slaloma sacensības rit vismaz 40 sekundes – starpība tomēr nav tik liela.

Bet startēt nobraucienā – tās ir ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas. Pasaules junioru čempionātā bija 40 metru lidojums ar ātrumu 130 km stundā! Stāvot startā, ir patiešām bail, pat negribas braukt. Toties finišā ir tā, ka gribas vēl.

Ja tiek līdz finišam...

Nuja. Pagaidām man līdz finišam tikt vienmēr ir izdevies. Ja nesanāk, tad gan ir smagi.

Kur trenējies sezonas laikā?

Trenējos pie austriešu speciālista Petera Prodingera, bijušā Austrijas un Japānas olimpisko izlašu trenera. Mūsu sadarbība ilgst jau četrus gadus, ļoti labi saprotamies. Mūsu grupa trenējas uz ledāja Molltalerē 3000 metru augstumā, tur var slēpot arī vasarā. Latvijā – Siguldas Pilsētas trasē, Kordes trasē. Parēķināju, ka šosezon tikai treniņos vien esmu veicis 15 000 slaloma griezienus.

Tas ir daudz?

Tas ir diezgan daudz. Nogurums – vairāk pat morālais nekā fiziskais – tomēr sakrājas. Pirms pēdējām sezonas sacensībām jau gaidīju, kad tās ātrāk beigsies, neko vairs negribējās, tikai braukt mājās. Parēķināju, šogad mājās esmu bijis 15 dienas – piecas janvārī, septiņas februārī, trīs martā...

Ko sportista karjerai deva piedalīšanās Vankūveras ziemas olimpiskajās spēlēs?

Pēc Vankūveras es sapratu – kalnu slēpošana ir lieta, ar ko es gribu turpināt nopietni nodarboties. Vieniem piedalīšanās olimpiādē jau ir sasniegts mērķis, bet man tur gribas aizbraukt vēl un parādīt pieklājīgus rezultātus. Vienkārši gribas neapstāties un uzzināt, kur ir manu iespēju robeža. Lai kādreiz varētu paskatīties atpakaļ un apzināties, ka esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Gribas tikt pāri domai, ka Latvija un kalnu slēpošana ir kaut kas pilnīgi nesavienojams.

Domās esi nākamajā sezonā vai jau 2014. gada spēlēs Sočos?

Nākamā sezona būs ļoti grūta, ļoti daudz kur jābūt, turklāt sacensības būs pa visu pasauli. Pasaules junioru čempionāts Kanādā pārklājas ar Krievijas kausa izcīņas posmu Sočos, un tas visiem, kas plāno piedalīties olimpiskajās spēlēs, ir svarīgs starts – sacensības notiks olimpiskajās trasēs, būs ļoti spēcīgs dalībnieku sastāvs.

No otras puses, junioru čempionātā nākamgad varu startēt pēdējo reizi, un tā ir mana izdevība. Vēl jau ir arī pasaules čempionāts. Un galu galā jāpatrenējas taču arī! Gribas paspēt visur, bet visam nepietiek ne laika, ne naudas.

Ko dod iekļaušana Olimpiskās vienības programmā "Soči-2014"?

Tas nav saistīts ar finansēm, LOV palīdz ar medikamentiem, masāžām, fizioterapiju, sporta psihologa pakalpojumiem. Tikt Olimpiskās vienības A vai B sastāvā, lai saņemtu finansiālo palīdzību, kalnu slēpotājiem ir faktiski nereāli, jo atlases kritēriji visiem sporta veidiem ir vienādi. Bet parēķiniet, cik pasaulē ir skeletonistu vai bobslejistu un cik kalnu slēpotāju...

Vai jau zini, kurās disciplīnās varētu startēt Sočos?

Ja kvalifikācijas sistēma paliks tāda pati, kāda bija pirms Vankūveras, es šobrīd esmu kvalificējies visām disciplīnām, izņemot supergigantu. Neesmu pārliecināts, vai startēšu nobraucienā, jo trase nav viegla un bez pietiekamas pieredzes un treniņiem var sanākt slikti.

Plānoju maija sākumā braukt uz Austriju un patrenēties tieši nobraucienā, tur būs arī Austrijas izlases sportisti. Taču galvenais akcents tuvākajos gados tiks likts uz slalomu un milzu slalomu.

Vai esi apmierināts ar materiālo nodrošinājumu?

Kā lai saka... Piemēram, Bode Millers (slavens amerikāņu kalnu slēpotās – aut.) brauc ar "Head" slēpēm, viņam ir "Head" komandas tehniskais nodrošinājums. Pasaules kausa posma laikā, kamēr viņam taisa slēpes, viņš viesnīcā guļ. Viņš aiziet uz startu, viņam priekšā noliek gatavs slēpes, un viņš aizbrauc.

Es viesnīcā slēpes gatavoju sev pats. Pēdējos gados man ir izveidojusies laba sadarbība ar austriešu rūpnīcu "Fischer". Tās slēpes, ko man viņi piedāvā, nevar salīdzināt ar slēpēm, ko var dabūt Latvijā. Ja nepieciešams, viņu tehniskie darbinieki kaut ko pielabo, taču šī sadarbība, protams, ir pavisam citā līmenī nekā pasaules "topa" braucējiem. Arī slēpes man tāpat ir jāpērk par savu naudu.

Tiešām par savu vai ir kāds, kas tev finansiālā ziņā palīdz?

Mamma un tētis. Taču arī Slēpošanas savienībā ar katru gadu darbs manāmi uzlabojas, ir sadarbība ar veikalu "Fans". Taču visam vajag naudu, un to dabūt nav nemaz tik viegli. Par trenēšanos vasarā Austrālijā vai Jaunzēlandē, kā dara Pasaules kausa līmeņa braucēji, varu tikai pasapņot.

Cik liela nozīme šādā līmenī ir inventāram?

Viss tomēr ir atkarīgs no tevis paša, slēpes tikai palīdz ātrāk nonākt lejā. Ja es paņemtu Millera slēpes, es noteikti nobrauktu par divām sekundēm ātrāk. Ne tādā nozīmē, ka es sāktu slēpot labāk – vienkārši viņa slēpes slīdētu labāk. Tehniskajās disciplīnās šī starpība varbūt ir mazāk svarīga, bet ātruma disciplīnās tam ir ļoti liela nozīme. Domāju, ka inventāra kvalitāte nosaka kādus divdesmit procentus rezultāta.

Psiholoģiskais faktors?

Nepateikšu procentu izteiksmē, bet tam ir milzīga loma. Jo svarīgākas sacensības, jo lielāka spriedze – tāpēc jau pieredze ir svarīga. Īpaši svarīgi tas ir tehniskajās disciplīnās – pirms pirmā starta sajūtas ir pavisam citas nekā pirms otrā, kad sākas īstā cīņa par uzvaru. Jāprot pareizi noskaņoties. Līdz pagājušajam gadam vairāk domāju par to, lai tik tiktu līdz finišam, bet tagad cenšos tādas domas atmest un braukt uz riska robežas. Citādi nav vērts piedalīties sacensībās un rezultāta nebūs.

Vai esi izmēģinājis citu olimpisko sporta veidu – slēpošanas krosu?

Esmu pāris reižu nobraucis arī pa krosa trasē, Austrijā Itālijā. Interesanti, bet sacensībās negribu piedalīties. Ātrums tur ir pamatīgs, bet ar nobraucienu tomēr ne tuvu nevar salīdzināt. Man labāk patīk skrituļkross uz asfalta vasarā, ir pat daži panākumi Pasaules kausa posmos. Šovasar, starp citu, viens posms būs arī Latvijā Lorupē.

Kā sokas ar mācībām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?

Esmu otrajā kursā, mana specialitāte ir "kalnu slēpošanas vecākais treneris un sporta vadītājs – menedžeris". Godīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai ar to saistīšu savu nākotni. Taču mācoties iegūstu interesantu un vērtīgu informāciju – par biomehāniku, veselīgu uzturu u.c.

LSPA kā jau sporta augstskolā saprotoši izturas pret to, ka daudz esmu ārzemēs. Nekādu citu atlaižu gan nav, bet varu parādus kārtot vēlāk. Tagad man ir divi mēneši, lai "savilktu galus". Zinu, ka nebūs viegli, bet studijas gribu pabeigt.

Latvijas izlasē no Mārupes neesi vienīgais?

Šobrīd esam trīs – es, mans brālis Miks un Roberts Rode, kurš specializējas ātruma disciplīnās. Dzīvojam gandrīz kaimiņos. Mikam šī bija laba sezona, viņš ielika nopietnu pamatu nākotnei. Milzu slalomā viņam ir mazliet labāki rezultāti nekā man bija viņa vecumā. Gan mūsu, gan Roberta vecāki ir ieguldījuši daudz darba un līdzekļu, lai mēs varētu nodarboties ar slēpošanu.


Autors: Ivo Jirgens
Datums: 2012.gada 24.aprīlis
Izdevums: Rīgas Apriņķis

Raksts pārbublicēts no Rīgas Apriņķa interneta portāla www.aprinkis.lv


Foto no Kristapa personīgā arhīva.