Jaunumi

Sakarā ar to, ka ir pagājuši jau 20 gadi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību un mūsu sportisti starptautiskajā arēnā atkal pārstāv Latviju, Latvijas Slēpošanas savienība vēlas atskatīties uz to, kā tad mūsējiem ir gājis pēc 1991.gada. Pagājušajā nedēļā publicējām rakstu par Latvijas pārstāvju dalību Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos distanču slēpošanā, bet šajā rakstā būs runa par kalnu slēpotājiem.

Sakumā neliela vēsturiska atkāpe. Ja 1924.gadā pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs Šamonī (Francija) startēja distanču slēpotājs Roberts Plūme, tad kalnu slēpotājiem līdzīgs ieraksts Latvijas pirmās neatkarības laikā parādījās 1936.gadā, jo Latvija pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs kalnu slēpošanā bija pārstāvēta Garmišpartenkirhenē (Vācija), kur, starp citu, kalnu slēpošana tikai pirmo reizi bija iekļauta Ziemas Olimpisko spēļu programmā. Turklāt debijas reizē mūsējie startēja ar trim kalnu slēpotājiem – Mirdzu Martinsoni, Herbertu Bērtulsonu un Askoldu Hermanovski. Vienīgi žēl, ka ne vienam no viņiem neizdevās tikt pie izcīnītas vietas, jo visi trīs, startējot kombinācijā, veiksmīgi tika galā ar garo nobrauciena trasi, bet piedzīvoja diskvalifikāciju slaloma daļā. Vēlāk okupācijas gados vairāki latvieši kalnu slēpošanā bija diezgan augstā līmenī, izcīnot vietu PSRS izlasē vai esot tuvu tai. Atšķirībā no distanču slēpošanas, kur PSRS bija lielvalsts, kas katros čempionātos izcīnīja vairākas medaļas, tad kalnu slēpošanā PSRS ne tuvu tik labi negāja un par vadošo valsti, nerunājot nemaz par lielvalsti, to nevarēja dēvēt. Taču tas nenozīmēja, ka PSRS kalnu slēpošanā bija vāja. Noteikti nē, jo bija atsevišķi gadījumi, kad tās pārstāvji pamanījās iekļūt labāko desmitniekā. No tiem mūsējiem, kas tajā laikā bija spiesti pārstāvēt svešu valsts veidojumu, visaugstvērtīgākos rezultātus starptautiskajā arēnā uzrādīja Ulla Lodziņa, kura 1989.gadā ASV bīstamajā nobrauciena disciplīnā izcīnīja atzīstamo 14.vietu (gadu pirms tam Pasaules junioru čempionātā viņa izcīnīja bronzu nobraucienā – aut. piez.). Pateicoties dabas dotumiem, viņai parocīgākas bija tieši ātrumdisciplīnas – nobrauciens un supergigants. Diemžēl šajās bīstamajās ātrumdisciplīnās neiztikt bez traumām, un tieši tās bija pie vainas, kādēļ Ullai tā arī nesanāca ne reizi nostartēt Olimpiskajās spēlēs. Vēl noteikti jāatzīmē pirmais latvietis, kas piedalījies pasaules čempionātā – Jānis Ciaguns. Viņš startēja 1974.gadā slavenajā Šveices ziemas kūrortā Sanktmoricā, kur augstāko rezultātu – 42.vietu, sasniedza nobraucienā, nevis iecienītākajā disciplīnā slalomā, kur diemžēl tika pazaudēta slēpe.

Ulla Lodziņa 1989. gada PČ Vail Beaver Creek. Photo (C) 1989 the SportsFile/ Lee Wardle & Scott Markowitz.

Pēc neatkarības atgūšanas ar piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos tomēr negāja tik raiti, jo kamēr Jānis Hermanis ar Inetu Kravali cīnījās Albervillas un Lillehameras trasēs, tikmēr mūsu kalnu slēpotāji šajās minētajās pirmajās divās Olimpiskajās spēlēs pēc 1991.gada nebija manāmi dalībnieku sarakstos. Pirmās augstākā līmeņa sacensības, kurās deviņdesmitajos gados tika pārstāvēta Latvija, bija 1997.gada Pasaules čempionāts Sestrierē (Itālija), un pirmais no mūsējiem, kas piedalījās, bija zināmās kalnu slēpotāju dzimtas pārstāvis Jānis Korde. Diemžēl Alpu kūrortā, kur vēlāk 2006.gadā Turīnas Olimpisko spēļu laikā notika kalnu slēpošanas sacensības, debija nebija tik veiksmīga, kā bija cerēts, jo abās disciplīnās – gan slalomā, gan milzu slalomā, kurās Jānis startēja, otrajā braucienā tika saņemta diskvalifikācija un līdz ar to nācās palikt bez rezultāta, kaut gan pēc pirmā brauciena mūsu sportists atradās diezgan pieklājīgās pozīcijās – milzu slalomā 109 dalībnieku vidū Jānis pēc pirmā brauciena bija 55.vietā, bet slalomā 100 dalībnieku konkurencē labāko piecdesmitniekā. „Vienreizēji iespaidi, startējot kopā ar pasaules labākajiem braucējiem. Baigi labais čempionāts. Stāvot uz starta līnijas, bija pārdzīvojums. Uz čempionātu ļoti gribēju tikt, jo tas ir liels gods pārstāvēt valsti Pasaules čempionātā, neskatoties uz to, ka nevari cīnīties par augstām vietām,” atceras Jānis Korde (šo derētu iegaumēt, kā arī pamācīties no Jāņa, kādai ir jābūt īsta sportista attieksmei, pašreizējiem izlases kandidātiem, arī distanču slēpošanā, no kuriem daži to uztver drīzāk kā apgrūtinājumu, uzskatot, ka viņi to dara nevis priekš sevis, bet priekš kāda cita – aut. piez.). Viņš piebilst, ka tomēr ir „škrobe”, ka nevienā disciplīnā tā arī nav sanācis tikt pie rezultāta jeb iegūtās vietas. „Zināju, ka baigi spīdoši nebūs, bet nezināju, kā tieši būs. Ņemot vērā treniņapstākļus līdz čempionātam, galvenais mērķis bija piedalīties un nostartēt savu spēju robežās,” stāsta Jānis, norādot, ka tajos laikos bija pavisam savādāka situācija un ar mūsdienām to nevar salīdzināt. „Trenējos faktiski tikai Siguldā, jo iespējas trenēties ārzemēs bija ļoti minimālas. Nebiju pieradis braukt pa grūtajām pasaules mēroga trasēm. Pieredze bija minimāla (pirms pasaules čempionāta viņš bija startējis pāris FIS mačos, kurus faktiski var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem – aut. piez.),” atzīst Jānis, norādot arī uz lielajām atšķirībām, jo tagad daļa no vadošajiem mūsu slēpotājiem sezonā pavada trīs līdz četrus mēnešus treniņos ārzemēs, turklāt arī labu ārzemju treneru uzraudzībā.  Jānis Korde norāda, ka laika apstākļi bijuši ļoti labi, taču trases bija baigi grūtas. „Milzu slalomā bija „izdangātas”  baigās bedres, savukārt slaloma trase bija ļoti stāva un ledaina,” uz apstākļiem trasē norāda Jānis. Milzu slalomā otrajā braucienā viņš ticis diskvalificēts par kombinezona neatbilstību prasībām, savukārt slalomā, kā izrādījās vēlāk, nav izbraucis vienus vārtus, taču līdz finišam ir nobraucis. „Līderiem pirmajos braucienos zaudēju diezgan daudz – milzu slalomā ap 25 sekundēm, bet slalomā ap 13 sekundēm,” par pirmajos braucienos uzrādīto laiku stāsta Jānis. Viņš uzsver, ka palīdzējusi brāļa Kaspara klātbūtne, kurš bija tuvu, lai piedalītos Olimpiskajās spēlēs Albervillā, bet diemžēl sadzīvisku apstākļu dēļ to neizdevās realizēt. Abi divi kopā ar šoferīti busā mēroja ap 2700km garo ceļu līdz sacensību vietai. Slēpes, kā nu mācējuši, taisījuši paši. „Kaut ko jau sapratām, bet, protams, nianses nezinājām,” skaidro Jānis. Tajā laikā vispār nekāda atbalsta nav bijis, tagad, kaut arī minimāls, tomēr tas ir. Lielākais vezums tāpat „gulstas uz vecāku pleciem” (taču arī vairākos citos sporta veidos ir tādi pati situācija – aut. piez.).

Pēc tam tuvākajos gados sekoja, ja tā var teikt, Ivara Ciaguna „ēra” vīriešu konkurencē, kas turpinājās līdz pat 2006.gada Turīnas Olimpiskajām spēlēm. Viņam pirmajos gados ko līdzīgu dāmu konkurencē rādīja Ilze Ābola, un tas noteikti varēja turpināties arī ilgāk, bet diemžēl iegūtā trauma (un arī finanšu trūkums) pāragri pārvilka svītru viņas karjerai. Abi – gan Ivars, gan Ilze – bija pirmie, kas pārstāvēja mūsu valsti Olimpiskajās spēlēs (1998.gadā Nagano) pēc neatkarības atgūšanas. Nagano abi startēja tikai vienā disciplīnā – milzu slalomā. Ivars 62 dalībnieku vidū izcīnīja 34.vietu, bet Ilze 53 dalībnieču konkurencē bija vēl par trim pozīcijām augstāk – 31.vietā, kas joprojām ir augstākais mūsu dāmu sasniegums Olimpiskajās spēlēs. Abi startēja nākamajos divos pasaules čempionātos – 1999.gadā ASV Veilā/Bīverkrīkā un 2001.gadā Sanantonā Austrijā, kur tika izcīnītas Latvijas augstākās vietas pasaules čempionātos un kuras nav pārspētas vēl līdz šai dienai. Ivars to paveica 1999.gadā ASV, slalomā 83 dalībnieku konkurencē iekļūstot trīsdesmitniekā un izcīnot 27.vietu (+15,05 sekundes no uzvarētāja divu braucienu summā). Tieši tādu pašu vietu 2001.gadā Austrijā milzu slalomā izcīnīja Ilze Ābola un arī 83 dalībnieču vidū (+15,5 sekundes). Diemžēl uz Soltleiksitiju Ilze Ābola neaizbrauca, jo 2001.gada nogalē FIS nometnes laikā tika gūta trauma, kas liedza startēt 2002.gada Olimpiskajās spēlēs. Neskatoties uz negaidīto karjeras beigšanu diezgan agrā vecumā, kas priekš Latvijas kalnu slēpotājiem patiesībā nemaz tik agrs vecums nav (Ābola beidza startēt 23,5 gadu vecumā – aut. piez.), Ilze startus atceras ar pozitīvām atmiņām. „Par piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs sāku domāt pēc Lillehammeras spēlēm. Sanāca aizvadīt vairākus treniņus Norvēģijā, kur tolaik dzīvoja, mācījās un trenējās Ivars Ciaguns. Olimpiskajās spēlēs (Nagano) debitēju 19 gadu vecumā. Par to, ka ar mani kopā startē pasaules vadošās kalnu slēpotājas, nedomāju. Koncentrējos uz savu startu,” atceras Ilze. Līdz Nagano viņa bija piedalījusies trijos pasaules junioru čempionātos, padsmit FIS mačos un trīs nedēļas pirms Olimpiskajām spēlēm arī pirmajā Pasaules kausa posmā, taču to visu nevar salīdzināt ar Olimpiskajām spēlēm, visvairāk ar to domājot trases sarežģītību. „Tādā sarežģītā, grūtā un stāvā trasē, kāda bija Nagano, ne tuvu nebiju līdz tam braukusi. Tādēļ startēšana bija ļoti grūts uzdevums. Tā bija jauna pieredze. Tas ir tā, kā skrējējs, trenējoties sprinta distances, Olimpiskajās spēlēs startētu pusotra kilometra distancē,” retorisku salīdzinājumu sniedz Ilze Ābola. „Pirms Olimpiskajām spēlēm bija grūti pateikt, kā sanāks nostartēt, bet uzskatu, ka iegūtā 31.vieta ir ļoti labs sasniegums,” vērtē Ilze, un viņai var pilnībā piekrist. Pēc nostartēšanas Nagano Ilzei bija vēl lielāka apņēmība un viņa trenējās vēl cītīgāk, lai uzlabotu rezultātus, un tas vainagojās ar uzviju 2001.gada pasaules čempionātā Sanantonā Austrijā, kaut arī 1999.gadā ASV rezultāti bija labi, iekļūstot abās disciplīnās labāko četrdesmitniekā. „Mērķis bija labi nobraukt un arī sasniegt finišu abos braucienos, tāpēc pārāk neriskēju. Psiholoģiskā noturība bija mana stiprā puse. Savā karjerā vidēji no desmit sacensībām tikai vienās nācās izstāties,” savu stabilitāti akcentē Ilze. Sportiste arī uzsver trenera Jāņa Ciaguna nopelnus viņas izaugsmē un arī palīdzību lielākajās sacensībās. Palīdzīgu roku sniedzis arī Jāņa dēls Ivars. Ilze norāda, ka tajos laikos bijušas grūtības ar inventāru, un lielākajās sacensībās sākumā bijis līdzi tikai viens slēpju pāris katrai disciplīnai, tāpēc sanācis tā, ka milzu slaloma treniņā braukts ar slaloma slēpēm un otrādi. „Biju sarūgtināta, ka dēļ traumas sanāks izlaist Soltleiksitijas spēles, jo tajā laikā biju vislabākajā formā (2001.gadā viņa ieguva gan 34, gan 39 FIS punktus un arī rangā bija tuvu divsimtniekam – aut. piez.). Pēc pusgada jau biju gatava atsākt treniņus, taču, lai turpinātu startēt augstā līmenī, nebija naudas,” par galveno iemeslu karjeras beigšanai Ilze min nepieciešamo finanšu līdzekļu trūkumu. Viņa uzslavē mūsu jauno kalnu slēpotāju veikumu, un no sirds novēl viņiem nākotnē uzlabot rezultātus, par ko tikai priecāsies.

Tā kā Ilze Ābola bija satraumējusies, tad uz tālo ASV 2002.gadā no kalnu slēpotājiem Ivars Ciaguns devās viens pats. Un kaut arī sākums Soltleiksitijā Ciagunam nebija veiksmīgs, jo pirmajā disciplīnā milzu slalomā viņš pirmajā braucienā nefinišēja, tad noslēgums gan bija teicams, jo pirmo reizi arī Olimpiskajās spēlēs bija izdevies iekļūt labāko trīsdesmitniekā – slalomā 76 dalībnieku vidū izcīnīta 25.vieta, kas vēl līdz šai dienai ir labākais mūsu sportistu sasniegums Olimpiskajās spēlēs sporta veidā uz slēpēm, bet bez šautenes uz pleciem. 2003.gadā Pasaules čempionātā slavenajā Sanktmoricā (Šveice) jau startē vairāk dalībnieku – 120, un Ivara vietas šoreiz ir zemākas kā ierasts, bet tik un tā labāko piecdesmitniekā – 48. un 46.vieta, turklāt laika ziņā uzvarētājam zaudēts mazāk kā ierasts – 10 sekundes divu braucienu summā slalomā. „Līdz Nagano biju jau iekrājis zināmu pieredzi, kā arī uzrādījis atzīstamus rezultātus (divās FIS sacensībās iegūti mazāk pat par 40 FIS punktiem – aut. piez.), bet tik un tā satraukums bija, jo Olimpiskās spēles nevar nemaz salīdzināt ar junioru čempionātiem, kuros līdz tam biju startējis, jo par tiem ir salīdzinoši maza interese,” stāsta Ivars Ciaguns, kurš Nagano startēja mēnesi pirms savas 21 dzimšanas dienas, bet bija jau paspējis iekrāt krietnu pieredzi, dzīvojot Norvēģijā no 1994.gada un startējot līdz tam daudzās FIS sacensībās, kā arī divos Pasaules čempionātos junioriem. Pirmajās Olimpiskajās spēlēs iegūto pieredzi viņš izmantojis nākamajos lielajos startos. „Soltleiksitijā milzu slalomā nefinišēju, tādēļ slalomā atpakaļceļa vairs nebija, jo negribējās palikt bez rezultāta Olimpiskajās spēlēs. Slalomu braucu piesardzīgi,” skaidro Ivars, piebilstot, ka ar izcīnot vietu ir apmierināts, taču tik un tā tas neesot bijis maksimums, ko tobrīd varējis sasniegt (tikai vienu vietu viņam priekšā finišēja Bode Millers, kurš kļūdījās otrajā braucienā – aut. piez.). Ivars Ciaguns spēja atbildīgākajās sacensībās nodemonstrēt stabilitāti, Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos slaloma disciplīnā ne reizi neizstājoties. „Biju stabils braucējs, pārāk neriskēju, jo tā iegūtā pussekunde varbūt dotu par kādām divām vai trim pozīcijām augstāku vietu, bet toties pastāvētu krietni lielāks risks izstāties un palikt bez rezultāta.” Ivars uzsver arī tēva lielo nozīmi. „Par labu nāca tēva klātbūtne lielākajās sacensībās. Kā bijušajam augsta līmeņa sportistam, viņam bija ļoti liela pieredze, un tādēļ viņš varēja palīdzēt visādā ziņā.” Attiecībā uz inventāru Ivars norāda, ka slēpes gatavojuši paši, un citu valstu slēpju smērētāju pakalpojumus nav izmantojuši, jo tie esot bijuši dārgi. Kopš 1999.gada lielākajās sacensībās ir bijuši līdzi divu slēpju pāri katrai disciplīnai. Kā mīnusi tiek minēta dārdzība, ar ko nākas saskarties arī mūsdienās, taču tajos laikos bija krietni mazāka inventāra izvēle nekā šobrīd. Pēc labajiem rezultātiem 1999. un 2001.gada pasaules čempionātos un 2002.gadā Olimpiskajās spēlēs sekoja neliels kritums. Taču Ivars nevaino tajā blakusapstākļus, bet godprātīgi atzīst, ka pats pie tā vainīgs. „Vislabākajā formā biju 2001. un 2002.gadā, bet vēlāk tā pamazām sāka kristies, un uz pasaules čempionātu 2003.gadā nebiju labākajā formā. Divtūkstošo gadu sākumā arī konkurence palika spēcīgāka, parādījās vairāk braucēju un arī mazākās nācijas progresēja,” uz iemesliem par rezultātu kritumu norāda Ivars.

Ivars Ciaguns slaloma trasē 2002. gada Olimpiskajās spēlēs Salt Lake City.

2005.gadā pasaules čempionātā Bormio Itālijā Ivaram Ciagunam pievienojas vēl četri mūsējie – Dainis Krauja, Roberts Rode, Niks Gulbergs un vienīgā dāma Kristīne Poška. Vīru konkurencē dalībnieku skaits jau sniedzās otrā simta vidū. Diemžēl nevienam no mūsu debitantiem vīru konkurencē neizdodas sasniegt finišu ne milzu slalomā, ne slalomā, un pie izcīnītas vietas tiek tikai Ivars – 41.vieta milzu slalomā un 39.vieta slalomā. Savukārt dāmu konkurencē Kristīne Poška debitē ar ļoti augstu rezultātu – 31.vietu slalomā. Un, kaut arī abos braucienos finišu sasniedza 31 dalībniece un Kristīne uzvarētājai zaudēja 36 sekundes, tik un tā viņas cīņasspars un iegūtā vieta ir apsveicami.

2006.gadā uz Olimpiskajām spēlēm Turīnā dodas divi Latvijas pārstāvji, bet šoreiz bez dāmu pārstāvniecības. Kopā ar Ivaru Ciagunu šāda mēroga sacensībās debitē arī Norvēģijā vairākus gadus pavadījušais Doršu ģimenes jaunākais brālis Renārs. Viņš ir pirmais, kurš Olimpiskajās spēlēs startēja ātrumdisciplīnā. Nobraucienā 55 dalībnieku vidū Renārs ieņēma 46.vietu (+9,74 sekundes), bet kombinācijā diemžēl nesasniedza finišu. Renārs stāsta, ka trases augšdaļā līdzīgi braucis ar vadošajiem, trases vidusdaļā zaudējis tikai pāris sekundes, bet lejasdaļā nācās strauji mazināt ātrumu, jo kājas šajā grūtajā trasē un disciplīnā bija piedzītas un vairs ar tik lielu ātrumu nevarēja tikt galā.. Kā izrādījās, tad Renāra Dorša 46.vieta nobraucienā bija labākā mūsu kalnu slēpotāju vieta Turīnā, jo nedēļu vēlāk ātrumdisciplīnā (supergigantā) Olimpiskajā spēlēs debitēja arī Ivars Ciaguns, kurš šoreiz ierastajās slaloma disciplīnās nestartēja, jo sezonas laikā dēļ dažādām traumām nebija varējis izpildīt kvalifikācijas prasības. Ivaram 52.vieta 63 dalībnieku konkurencē. Gan Renāram, gan Ivaram starts Olimpiskajās spēlēs Turīnā bija pēdējās starptautiskās sacensības karjerā.

Ivars Ciaguns pēc finiša supergiganta trasē 2006. gada Olimpiskajās spēlēs Turīnā.

2007.gadā uz Ori Zviedrijā mūsu komanda devās jau rekordlielā dalībnieku skaitā – četri vīri un četras dāmas (Dainis Krauja, Roberts Rode, Einārs Lansmanis, Kaspars Daugulis, Kristīne Poška, Liene Fimbauere, Iveta Benhena, Evija Benhena). Lielāks nekā līdz tam bija arī delegācijas sastāvs, kurā ietilpa Dinārs Doršs, Staņislavs Sokoļenko, Vairis Brīze un Guntis Čivčs. Mūsējie šoreiz startēja ierastajās slaloma disciplīnās. Vīriešiem bija ieviests jauninājums, proti, abās slaloma disciplīnās, lai iekļūtu pamatsacensībās, bija jāpārvar kvalifikācija. Diemžēl nevienam no mūsējiem neizdevās iekļūt labāko 25 vidū, kas pārvarēja kvalifikāciju un pievienojās tiem piecdesmit, kuri pamatsacensībās jau bija iekļauti automātiski. Milzu slalomā labākais no mūsējiem bija Einārs Lansmanis, bet slalomā Dainis Krauja. Abi palika 12 vietas aiz kvalifikācijas, tātad 37.vietā, kas, pieplusojot pamatsacensībām 50 automātiski kvalificējušos, kopējā vērtējumā deva 87.vietu nepilnu 150 dalībnieku vidū. Dāmām dalībnieču skaits nepārsniedza simtu, un viņas sāka uzreiz no pamatsacensībām (arī vēl šobrīd dāmām nav ieviesta kvalifikācija – aut. piez.). Milzu slalomā vienīgā no mūsējām, kura 90 dalībnieču konkurencē tika pie ieskaitīta rezultāta, bija Evija Benhena, ierindojoties 54.vietā, savukārt slalomā, kaut arī nesasniedzot tik labu vietu kā pirms diviem gadiem Bormio, vislabāk no latvietēm nostartēja Kristīne Poška, ierindojoties 46.vietā 80 dalībnieču konkurencē.

2009.gadā Valdizērā (Francija) mūsējo sastāvs bija par vienu dalībnieku mazāks, tātad pasaules čempionātā Francijā startēja septiņi kalnu slēpotāji no Latvijas. No vīriem sastāvā bija palikuši Rode ar Lansmani, kuriem pievienojās Svens Markss, bet dāmām no Ores četrinieka māsas Benhenas bija aizstājušas Anna Bondare un Ketija Kleinšmite. Diemžēl arī šoreiz nevienam no mūsējiem neizdevās pārvarēt kvalifikāciju. No mūsējiem vīru konkurencē, kur piedalījās ap 150 dalībniekiem, vislabāk nostartēja Einārs Lansmanis, kvalifikācijā iegūstot 38.vietu milzu slalomā un 40.vietu slalomā, kas atbilstu attiecīgi 88. un 90.vietai kopējā vērtējumā, taču dēļ īpatnējās sistēmas beigu protokolos Eināram ir attiecīgi 66. un 38.vieta.* Dāmām šoreiz visaugstākās vietas Lienei Fimbauerei – 48.vieta milzu slalomā un 42.vieta slalomā pāri par 90 dalībnieču konkurencē.

Olimpiskajās spēlēs 2010.gadā tālajā Kanādā Latviju pārstāvēja trīs kalnu slēpotāji. Pēc Ilzes Ābolas debijas Nagano nākamās divas Olimpiskās spēlēs iztika bez mūsu dāmu piedalīšanās, bet Vankūverā uz starta izgāja atkal viena mūsu daiļā dzimuma pārstāve, un tā bija ne tikai Ilzes Ābolas novadniece, bet arī radiniece Liene Fimbauere. Vīru konkurencē startēja divos pasaules čempionātos rūdījumu guvušais Roberts Rode, kurš jau savlaicīgi bija kvalificējies, taču sīvajā cīņā, kāda bija vērojama pirmo reizi, par otro ceļazīmi vīru starpā Kristaps Zvejnieks izrādījās nedaudz veiksmīgāks nekā Einārs Lansmanis. Sezonas laikā abās ātrumdisciplīnās un milzu slalomā pārāks bija Lansmanis, bet tā kā pasaules reitingā labāko piecsimtniekā nevienā no disciplīnām neiekļuva neviens viņiem, tad saskaņā ar atlases kritērijiem, pateicoties labākajiem FIS punktiem, kuri bija iegūta savā specialitātē – slaloma, kā arī milzu slaloma disciplīnā, uz Vankūveru tika Zvejnieks. Un Kristaps attaisnoja cerības, uzrādot no mūsējiem vislabāko rezultātu – 37.vieta slalomā 101 dalībnieka konkurencē (+11,97 sekundes). Savukārt Rode gāja Renāra Dorša pēdās, startējot nobraucienā, kur 64 dalībnieku ierindojās 58.vietā (+9,05 sekundes), bet sueprkombinācijā, līdzīgi kā Renārs, nesasniedza finišu. Liene Fimbauere abās slaloma disciplīnās nostartēja līdzīgi – pāri par astoņdesmit dalībnieču konkurencē milzu slalomā 51.vieta (+19,82 sekundes), bet slalomā 49.vieta (+19,22 sekundes).

Pērn (2011.gadā) Garmišpartenkirhenē (Vācija) tika atkārots Latvijas pārstāvju rekords, kas uzstādīts 2007.gadā Orē – 8 sportisti, tikai Vācijā nedaudz savādākās proporcijās – 5 vīri (Robert Briška, Kristaps Blūms, Roberts Rode, Kristaps Zvejnieks, Kaspars Daugulis) un 3 dāmas (Lelde Gasūna, Liene Fimbauere, Evija Benhena). Līdzi sportistiem bija tie paši četri, kas Orē, tikai klāt nāca filmētājs Arnis Tenteris, kurš pats savulaik bija labs kalnu slēpotājs. Roberts Rode pirmo reizi pasaules čempionātā startēja nobraucienā, bet diemžēl finišu sasniegt neizdevās. Abās slaloma disciplīnās nevienam no mūsējiem neizdevās pārvarēt kvalifikāciju, taču tā kā saskaņā ar noteikumiem katrai valstij ir vienas vietas kvota, tad pamatsacensībās tomēr startēja labākais no mūsējiem tehniskajās disciplīnās – Kristaps Zvejnieks. Milzu slalomā viņš pirmajā braucienā uzrādīja 61.laiku, un dažas sekundes simtdaļas pietrūka, lai kvalificētos otrajām braucienam, kur startēja 60 labākie. Taču otrajā braucienā septiņi sportisti nesasniedza finišu, un tas nozīmēja, ka saskaņā ar šiem „interesantajiem” noteikumiem Kristaps pakāpās 7 vietas augšup un ierindojās 54.vietā. Slalomā gāja vēl labāk, ka pat sanāca par divām pozīcijām uzlabot Vankūverā sasniegto un izcīnīt 36.vietu (+14,4 sekundes) 178 dalībnieku vidū. Dienu iepriekš tieši to pašu – 36.vietu – 109 dāmu konkurencē sasniedza Lelde Gasūna, kurai, neskatoties uz salīdzinoši ilgo pieredzi, tās bija tikai pirmās lielāka mēroga sacensības.

Atskatoties vēsturē, var redzēt, ka Latvijas pārstāvju augstākās vietas Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos, kas pieder Ivaram Ciagunam un Ilzei Ābolai, ir iegūtas pirms desmit vai vairāk gadiem, taču tas nenozīmē, ka šobrīd būtu slikta situācija – nebūt nē. Ņemot vērā pēdējās sezonās uzrādītos rezultātus un tendenci ar virzīšanos augšup, it īpaši attiecībā uz Kristapu Zvejnieku un Leldi Gasūnu, ir pamatotas cerības tuvākajā nākotnē sagaidīt šo pirms vairākiem gadiem sasniegto vietu atkārtojumu un pat uzlabojumu. To saprot arī mūsu kādreizējie olimpieši – Ivars Ciaguns un Ilze Ābola, kuri ir patriotiski noskaņoti un it nemaz nebaidās no tā, ka viņi varētu nebūt labāko vietu uzrādītāji nākotnē, un būs tikai priecīgi, ja kādam no mūsējiem izdotos šīs viņu iegūtās vietas uzlabot. Ņemot vērā potenciālu, mērķtiecību, darbaspējas un arī iespējas vairākus mēnešus pavadīt treniņos ārzemēs mūsu labākajiem kalnu slēpotājiem, tas ir iespējams. Atliek novēlēt, lai pietiktu gribasspēka un finanses, un tad arī veiksme un rezultāti neizpaliks.