Jaunumi

Sveicināti! Sadarbība ar ASV izlasi turpinās, un jau laikus biju vienojies ar ASV komandas vadību Patriku Rimlu un Sašu Reariku, ka varētu pievienoties viņu komandai, gatavojoties Soldenas posmam arī šogad. Latvijas izlasei kopīgo sezonas aktivitāšu plāns vēl nav sācies, tā kā šis ir ideāls brīdis, kad papildināt pieredzi savā trenera sfērā un vēl jo vairāk arī tāpēc, ka citas kaut tuvu līdzīgas iespējas nemaz nepastāv. Bet no ASV komandas treneriem atbilde bija draudzīga un skanēja: „Brauc, Tevi mēs gaidīsim, palīdzīgas rokas mēs vienmēr novērtēsim”. Un sakarā ar to, ka par iepriekšējām rakstu sērijām esmu saņēmis pamatā pozitīvas atsauksmes, solos rakstīt par notiekošo arī šogad, un daru to ar mērķi, lai radītu cilvēkos interesi par kalnu slēpošanu kā sporta veidu.

Esmu te jau četras dienas, iebraucu otrdienas vakarā, lielākā daļa komandas šeit mitinās jau no 12. datuma ar nedaudz atšķirīgām iebraukšanas dienām atsevišķiem sportistiem, bet interesantais ir tas, ka visas zvaigznes ir ierindā. Teds Ligetijs, Bode Millers, Lindsija Vonna un jaunākā pasaules čempione šajā komandā, kas titulu izcīnīja pasaules čempionatā Šladmingā slaloma disciplīnā Mikaela Šifrina. Es pats vairāk esmu saistīts ar vīriešu komandu kuras sastāvā ir arī nedaudz mazāk dzirdētie Džitloffs, Bīzmejers, Kellijs, Nikersons un Kīfers, bet kā jau ierasts tieši pirms šī Soldenas posma abas komandas dzīvo vienviet un bieži arī treniņus aizvada par tām pašām trasēm.

Izmaiņas ir treneru korpusā, jo ilgus gadus viens no komandas vadošajiem treneriem bija Maiks Dejs, kurš savu amatu ir atstājis ģimenes apstākļu dēļ. Maikam ir ģimene, kas dzīvo ASV, bet šis darbs, kas visvairāk līdzinās tādai „čigānu dzīvei”, kad no vienas treniņu vai sacensību vietas jāpārceļas uz nākamo, ir liels pārbaudījums ģimenēm un arī manuprāt ir šī darba smagākā puse, jo ilgu laika periodu ir jābūt projām no mājām. Maiks šobrīd turpina strādāt par kalnu slēpošanas treneri, bet tuvāk ģimenei kādā no ASV universitātes komandām, kur tiek uzskatīts par spēcīgu papildinājumu, jo Maiks daudzus gadus ir skaitījies tieši Teda Ligetija treneris. Ir interesanti ievērot kā savstarpējās sarunās treneri stāsta par savām ģimenēm un bērniem, par to kuram dēls spēlē hokeju un kuram meita tenisu vai ko citu. Ir jūtams, ka tā atrautība nogurdina šos cilvēkus, bet tāda diemžēl ir tās medaļas otrā puse.  Katru vakaru treneri sazinās ar savām ģimenēm, esmu pat dzirdējis tādu komentāru, ka  „es nezinu, ko darītu, ja strādātu šo darbu piemēram divdesmit gadus atpakaļ, kad vēl nebija izgudrots skype?!?” Tādēļ laikam jāsaka, ka šobrīd par laimi palīdz tehnoloģijas.


Gatavojam treniņu kalnu

Taču lai vai kā galvenie šefi joprojām ir ierindā un izlase ar kuru šeit strādājam ir arī Olimpiskā izlase. Jau iepriekšējos gadus vieni no treneriem komandā bija Forests Kerijs un austriešu speciālists Bernds Brunners, kuri tagad ir it kā pavirzījušies pakāpi augstāk. Starp citu pie Bernda šodien (sestdien) ciemojas viņa ģimene.

Ronājot par Olimpisko izlasi neteikšu, ka šis Olimpisko spēļu tuvošanās fakts ir ko mainījis visā treniņu procesā, taču saprotams, ka Bodes Millera viens no galvenajiem atgriešanās iemesliem sportā ir tieši starts Olimpiskajās spēlēs Sočos. Starp citu Bodes iepriekšējo sasniegumu vēsture šobrīd ir apstājusies pusotru gadu atpakaļ, kad PK sacensībās tieši Sočos, kas bija Olimpisko spēļu testa sacensības, Bode savainoja celi. Tas notika nobraucienā un, pēc treneru teiktā, Sočos trase bija sagatavota pārāk ledaina priekš nobrauciena un ledus dažos pagriezienos ielūza, kas var izvērsties ļoti traumatiski. Šobrīd pēc ilgas rehabilitācijas Bode ir atkal ierindā, bet cik var noprast joprojām celis ir jāsaudzē – un šī diemžēl ir vēl viena šī sporta veida medaļas otrā puse. Pēc ASV treneru teiktā par to, ka braucot Bodem trase jau bija ielūzusi, radās pārdomas par to, ka mūsu sportisti tāpat startētu vēl vismaz trīsdesmit numurus aiz Bodes, kas nozīmē, ka trase tad ir vēl sliktākā stāvoklī, un starp citu Roberts Rode tieši tajās sacensībās toreiz arī startēja.


Gatavojam treniņu uz sacensību kalna

Tātad esmu šeit jau četras dienas, darījuši esam daudz un ātrāk patiesībā man nav izdevies neko uzrakstīt, jo dienas bijušas garas, un vakaros datora pogas spaidīt šķitis par smagu. Kā jau teicu, iebraucu otrdien vakarā, un trešdien no rīta treniņš bija paredzēts uz sacensību kalna, izbraucam parasti pulksten 7.15, lai uz 9.00 vai 9.30 uz kalna viss būtu salikts tā, lai sportisti var sākt savus braucienus pa trasi. Trase ir jāuzliek, jāizlīdzina, un arī jāiekrāso, lai labāk redzētu tās reljefu. Tas prasa darbu un laiku, bet ja tam traucē laika apstākļi, tas prasa vairāk darbu un vairāk laiku. Tieši tā tas arī bija trešdien, jo laiks bija slikts, redzamība vāja, un uz treniņu kalna sasnigusi lieku 25 centimetru bieza sniega kārta. Mūsu apstākļos visbiežāk treniņš būtu atcelts, vai veikti pāris braucieni pa brīvo un viss, kas patiesībā ir lieka līdzekļu izšķiešana, jo ja tā padomā par visu to, kas jāiegulda, lai tos cilvēkus tur aizvestu, izmitinātu utt., bet nekas nevar notikt… Arī tā var, protams, gadīties, un ir arī gadījies, jo kā jau sporta veidam, kas notiek ārā, milzīga nozīme ir laika apstākļiem, kas var strādāt sporta vieda labā, vai pret to. Piemērs bija ar šo komandu divus gadus atpakaļ, kad laiks bija slikts, uz kalna visu laiku sniga, un laika prognoze arī neko labu nesolīja vismaz trīs dienas, tajā situācijā mēs braucām uz citu treniņu vietu, slēpošanas halli Vācijā Vittenburgā. Bet šoreiz ir nedaudz savādāk, jo laika prognoze nākamajām dienām bija laba, un tieši par šo gribu pastāstīt, lai radītu sapratni, ka ļoti daudz ir atkarīgs no ieguldītā darba, lai ar šiem ārējiem apstākļiem, kas ir laika apstākļi, cīnītos. Pirms likām trasi, visi treneri, arī blakus esošie šveicieši, vācieši un austrieši tika nostādīti rindā, lai lieko sniegu no trases izstumtu. Tas gan īpašu rezultātu nedeva, jo sniegs bija par smagu, bet tomēr. Tad tika saliktas trases un notika līdzināšanas darbi ar slēpēm un lāpstām. Tas prasīja laiku uz sviedrus, bet rezultāts bija apbrīnojams un varēja notikt pilnvērtīgs treniņš.


Sagatavots treniņš uz sacensību kalna

Nākamā diena bija ceturtdiena, kuras darba kārtībā bija saorganizēt treniņu uz sacensību kalna un pēc tam doties uz treniņu, kalnu, kura nosaukums ir „ice box”, lai sagatavotu to ar ūdeni kvalitatīviem treniņiem turpmākās dienas. Sacensību kalns šodien tiek slēgts sagatavošanai sacensībām, tādēļ vēl nedēļu vajadzīga vieta kur trenēties kvalitatīvi. Tā kalna sagatavošana pats par sevi ir vesels notikums, kura rezultātu parasti grib izmantot visi, bet procesā piedalīties retais, taču visi saprot, ka lai kaut kādu līmeni sasniegtu, tas ir jādara obligāti. Visas sapulces par darbības shēmām ar kalna saimniekiem jau bija notikušas pirms tam, jo no viņiem bija vajadzīgi cilvēki, kas savilks laistīšanas caurules, un cilvēki ar retrakiem, kas trasi var nolīdzināt tā kā nepieciešams. Pārējie cilvēki vajadzīgi no komandu treneru vidus, kuriem tas īstenībā ir vajadzīgs. Darbs tika organizēts divās komandās, viena bija austriešu brigāde, kas laistīja vienu pusi kalna, bet otra mūsējā, kurā bija nepieciešams deleģēt trīs cilvēkus no ASV komandas un otrus trīs sakomplektēja krievi. Starp trijiem no ASV komandas pieteicos es, jo šī brauciena galvenais mērķis ir šīs lietas apgūt, lai varētu realizēt pie mums. Otri divi bija Mikaelas treneris Rollands un viens no vīriešu komandas treneriem Ians. No krievu puses krievu tautības bija tikai viens, Sergejs Komarovs, otrs bija krievijas izlases vecākais treneris slovēnis Urbans, un ja nemaldos trešais bija kanādietis. Uzdevums bija skaidrs jānolaista kalns, kas ir vesela procedūra ar savu sākumu, vidu un beigām. Kalna lielums garumā aptuveni 3 mūsu Siguldas pilsētas trases, platumā aptuveni tas pats. Procedūra nav sarežģīta, galvenais ir iemaņas ar pareizo ūdens daudzumu pareizajās vietās, un liela nozīme ir retrakistiem, kuriem jānolīdzina kalns pareizajā bridī. Pēc kāda laika mums pievienojās arī divi šveicieši, un kopā saskaitīju piecpadsmit cilvēkus, kas bija iesaistīti šajā procesā. Treneru darbs galīgi nav sarežģīts, drīzāk fizisks, jo jāstaipa smaga ūdens caurule pa visu kalnu, bet tas ko gribu izcelt ir fakts, ka sākām mēs plkst., 9.30 no rīta, un darbu beiguši bijām 19.00. vakarā. Un tas ir process, kuru nevar pārtraukt, jo ja ūdens saliets, bet kalns netiek nolīdzināts, tad tas sasalst ledū, un kalns kļūst pavisam nelietojams. Tā nu mēs cauru dienu darbojāmies, pa vidu citi treneri pieveda kaut ko uzkost un padzerties, un beigas visi šķirās jau kā tuvākie cīņu biedri. Pēc šī rakstītā mani pārņem zināmas bažas par to, ka man diez vai izdosies atrast cilvēkus, kas nāks palīgā gadījumā, ja piemēram mēģināsim šo veikt pie mums, bet mana pārliecība tāpat ir tāda, ka izdarīs mūsu sportam ko labu tikai tie cilvēki, kas to grib darīt, nevis ir jāpierunā.


Treniņš uz sacensību kalna

Kā atkāpi šajā sakarā gribu pastāstīt kādu interesantu sarunu ar Krievijas izlases vecāko treneri slovēni Urbanu, ar kuru sakām runāties staipot to ūdens cauruli pa kalnu. Visiem zināms cik liela nācija ir Krievija, visiem ir nojaušams ar kādiem resursiem šai nācijai jābūt apveltītai, taču visiem ir zināms arī tas, ka kalnu slēpošanā šī milzīgā lielvara kalnus negāž. Jā viņiem ir labi braucēji, dažkārt PK  ar top 30 ir paspīdējis Horošilovs, divus gadus atpakaļ Maitakovs uzvarēja Eiropas kausa kopvērtējumā milzu slalomā, bet galīgi nav tā, ka viņi ir plecu pie pleca ar Austriju, ASV, Franciju vai Norvēģiju. Tā arī ir mums līdz galam neizpētīta vēsture, jo astoņdesmito gadu sākumā Krievijai bija ļoti spēcīga komanda ar bijušajā padomju savienībā zināmiem uzvārdiem, kas spēja cīnīties pat ar tā laika superzvaigzni Stenmarku. Taču tad pēkšņi it kā viss ir apstājies, pa atsevišķam braucējam šur tur ir parādījies, kas ir vairāk bijis no sieviešu puses, bet labi sakārtotā sistēma ar 1984. gadu ir burtiski pazudusi, un viss strauji bija gājis uz leju. Prasīju tagadējam Krievijas izlases vecākajam trenerim Urbanam, cik viņš ilgi jau strādā ar krieviem, un saņēmu informāciju, ka jau ceturto gadu, bet trīs gadus pirms slovēņu speciālistu brigādes ar Krievijas komandu sāka strādāt Austrieši. Urbans stāstīja, ka kad Austrieši atnākuši krieviem nav bijis vispār nekā, neviena mieta, ne laika iekārtas, ne transporta, viss esot bijis jāiegādājas no jauna. Nav zināms, vai nekā tiešām nav bijis, vai visu nozaguši iepriekšējie, taču skaidrs ir fakts, ka treneri, kurus aicina strādāt ar PK komandām rēķinās ar kaut kādu materiālo bāzi, kas palikusi no iepriekšējiem. Krievu komanda ir interesants piemērs sekojošiem secinājumiem - četrus gadus ar viņiem strādā slovēņi, pirms tam trīs gadus bija strādājuši austrieši, tas nozīmē, ka jau septiņus gadus viņiem labākie speciālisti, treneri, treniņu plāni, un viss nepieciešamais. Šis acīmredzami pierāda, ka ar šādu laika posmu pat ja ir viss nepieciešamais, un pat ja ir neizsmeļami cilvēku resursi, nepietiek, lai spētu izrādīt stabilu konkurenci par vietām uz pjedestāla PK sacensībās kalnu slēpošanā. Urbans stāsta, ka visā lielajā Krievijā pat nav savas kvalitatīvas kalnu slēpošanas treniņu bāzes, treniņiem labākā esot Kirovska, kas atrodas tālu ziemeļos, tur arī notiek Krievijas čempionāti, bet pacēlāji esot novecojuši, vieta prasa investīcijas, bet tik ieinteresētas puses šajā sportā Krievijā vēl neesot. Tādēļ Krievijas izlase vairāk dzīvojot ārzemēs nekā Krievijā. Vēl viens piemērs ir tāds, ka vasaras treniņnometnes viņiem lētākas sanākot Horvātijā, nevis kādā no sporta bāzēm Maskavas tuvumā, kas nozīmē, ka arī viņiem ne visas lietas ir sakārtotas ideāli. Taču Urbans stāsta, ka daudzas lietas ir izdarītas, un ar nākamajām paaudzēm labiem braucējiem ir jāparādās arī no Krievijas, bet tas prasa laiku, iestrādnes un tradīcijas, un Krievijas piemērs rāda, ka ar septiņiem gadiem ir par maz. Ja mēs paskatāmies uz valstīm, kuras ir dominējošās pasaules kalnu slēpošanā, piemēram, Alpu reģiona valstis, Skandināvijas valstis, ASV un Kanāda, visām šīm valstīm ir vai nu spēcīgas kalnu slēpošanas tradīcijas, kas jau iesakņojušās vēsturē un tiek piekoptas jau no bērnu vecuma, vai kalnu slēpošanas sporta veids ir iekļauts pat skolu mācību programmā. Šis vēlreiz pierāda, ka šis nav sporta veids uz kuru var pāriet pēc 14 vai 16 gadu vecuma, piemēram, no vieglatlētikas un sasniegt augstus rezultātus, kā to tomēr var izdarīt virknē citu sporta veidu. Šis atzīmē, ka ārkārtīgi svarīgi ir tas, kas sporta veidā, un kādā kvalitātē notiek jau no bērnu vecuma. Atgriežoties pie Krievijas piemēra arī Urbans atzīst, ka klubu līmenī savas skaidras sistēmas Krievijā nav, visi kaut ko dara, bet ar nezināmu motivāciju un iznākumu. Tas kas Krievijas kalnu slēpošanā tiek organizēts klubu līmenī, joprojām ir ļoti plašs un nepārskatāms, un nekādas valstiska mēroga organizētas atlases, lai noskaidrotu talantīgākos potenciālos sportistus nenotiek, varbūt, ka dažas lietas pie mums izdarīt ir pat vienkāršāk.

Bet atgriežoties atpakaļ Soldenā, mūsu milzīgais ieguldītais darbs ir atmaksājies, sagatavotais sniegs ir devis ļoti labu rezultātu, kalns ir ciets un ledains, un pēdējās divas dienas treniņu apstākļi ir bijuši ļoti labi. Bode ir trenējies pēdējās divas dienas, un brīžiem paspīdējis ar pārsteidzoši ātru braukšanu savā stilā. Teds joprojām no amerikāņiem ir ātrākais, bet viņa dominante šogad nav tik nospiedoša, šodien Bode pat bija nedaudz priekšā. Tas ko vēl esmu redzējis blakus trasēs, ļoti pārliecinoši izskatās Hiršers, un tāpat arī Noiroiters, ar mums treniņā labi gāja arī Svindālam. Neesam redzējuši vēl Francūžus, Itāļus un pārējos, kas kopā nozīmē, ka 27. datumā gaidāma ļoti aizraujoša sacīkste. Pagaidām atmosfēra vēl ir mierīga, bet tuvāk sacensībām paredzams novērot saspringtāku atmosfēru. Man iet labi, un par turpmāko turpināšu rakstīt…

Ar cieņu
Latvijas izlase kalnu slēpošanā
Dinārs Drošs.