Jaunumi

Šodien ir piektdiena, sacensības tuvojas, un rīt jauno PK sezonu atklāj dāmas. Kalns jau paliek pārapdzīvots, un par vietu jācīnās pat stiprajām nācijām. Jau sen zināms fakts ir tas, ka Soldenā austrieši nevar pārdzīvot to, ka ASV komandai ir īpašs statuss, jo Soldenas slēpošanas centrs ir partneri reklāmas apmaiņas jomā tieši ar ASV izlasi, negribu salīdzināt divus dažādus lielumus, bet tas darbojas līdzīgi kā Latvijas izlasei Suomu Somijā. ASV komandai Soldenā nav gluži tā, ka var parējos dzīt prom, bet kamēr nebija atbraukušas citas PK komandas, noteikti visas darbības uz treniņu kalna bija jāsaskaņo ar ASV, kā nekā mēs šo kalnu gatavojām… Šeit Soldenā treniņu kalns PK komandu vajadzībām un standartiem ir tikai viens, un nav bezizmēra, un pirms katras treniņu dienas notiek komandu treneru sapulces ar kalna vadību, lai sadalītu kalnu visiem pretendentiem. Uz kalna vienlaicīgi iespējams uzlikt trīs trases, neviens negrib būt pa vidu starp abām, un amerikāņi un austrieši zina, ka labāka ir kreisā mala, nevis labā, jo labās malas griezieni uz labās kājas dažās vietās ir mīkstāki. Gribu pastāstīt, ka nozīme tiek piešķirta dažādiem sīkumiem, un vieta zem saules šeit ir jāizcīna. Šo esmu izjutis pēdējās dienas arī treniņu filmēšanas procesā, jo visu komandu treneri vietā no kuras vislabāk treniņu filmēt jūtas vissvarīgākie, un ne visi grib saprast, ka nav vienīgie uz kalna, līdz ar to arī es no savu kolēģu, citu valstu treneru, puses tieku uztverts ne vienmēr pozitīvi, jo aktīvi daru sava darba daļu, bet uz muguras man rakstīts kaut kas nesaprotams – Latvia. Apzinos, ka nedaudz glābj ASV komandas rācija, kuru speciāli uzgriežu nedaudz skaļāk, taču īpaši austriešiem tas neko nenozīmē, un arī man bijušas dažas asāku vārdu pārmaiņas ar viņiem cīnoties par vietu no kuras var kaut ko nofilmēt. Bet ASV komandā ir iegājies teiciens „acting like an Austrian asshole”, kas nozīmētu „uzvesties, kā austriešu pakaļai”, smieklīgi, ka šo teicienu dzirdēju no ASV trenera Bernda, kurš ir austrietis. Interesanti, ka tieši tajā brīdī, kad tā asā vārdu pārmaiņā notika, man blakus stāvēja krievijas izlases treneris slovēnis Urbans, viņš tā arī sacīja, ka ar austriešiem tā ir bieži, un ka īpaši viņiem, ļoti svarīgs ir uzraksts uz jakas, kas ātri var izmainīt viņus pašus.

Treneri

Šī vispār ir ļoti interesanta tēma par kuru man sanāca aprunāties ar ASV izlases vecāko treneri Sašu Reariku, jo aizvakar braucām uz kādu interesantu vietu par kuru pastāstīšu tālāk. Ar Sašu runājāmies par krieviem, par to, kāpēc viņi nav starp stiprākajiem, par to, ka agrāk trīs gadus ar viņiem strādāja austrieši, tagad jau četrus slovēņi, un par to, ka ar to galīgi nepietiek, lai izsistos līdz augšai. Par tēmu cik, un kas ir vajadzīgs, lai izsitos, Saša skaidroja, ka paņemot ASV statistiku, gandrīz visi līdz izlasei nonākušie sportisti nāk no vietām, kurās ir laba programma kalnu slēpošanā jau no agra bērnu vecuma, jeb viņi nāk no vietām, kurās jau sen ir spēcīgas tradīcijas šajā sporta veidā. Krieviem tātad šīs tradīcijas ir jāatjauno vai jārada no jauna, un tad jau pēc gadiem mēs noteikti par viņiem vēl dzirdēsim. Par tiem austriešiem, kas strādāja ar krieviem Saša stāsta, ka tas bijis galīgi garām, jo tiem austriešiem ir bijis vienalga, bet viņam zināmie krievi esot slinki un bez piespiešanas negribot nekā darīt. Salīdzinājums bija starp ASV un Krievijas treneru mentalitātēm, kur par krieviem pamatā ir priekšstats, ka ja tavs nosaukums ir vecākais treneris, tas nozīmē, ka tev vairs nekas nav jādara, tev tikai jāregulē citi, un citiem tevi jāciena tava nosaukuma dēļ. ASV, tomēr, esot savādāk, jo lai kļūtu par galveno, ir jādara priekš citiem, un kad tu esi galvenais, tad visa atbildība ir uz tevi, un prasīts no tevis tiek arī vēl vairāk. Jeb neviens nekļūst par kaut ko, tādēļ, ka kādreiz kaut kas ir bijis vai kaut ko mantojis, svarīgi ir tas, ko tas cilvēks priekš pārējiem var paveikt tagad. Ja lieku kopā savas domas, šeit piedzīvoto un citur redzēto, jāsaka, ka nevaru nepiekrist, ne par treneru lomu vispār, ne krievu treneru lomu kalnu slēpošanā. Taču vienu krievu cilvēku Saša no satiktajiem izcēla kā cilvēku ar dzirksteli acīs, tas ir bijušais PSRS izlases vecākais treneris Leonīds Tjagačevs, kas ir bijis arī FIS konsula biedrs, jeb darbojies FIS valdē. Tas esot cilvēks, kuram tiešām nav bijis vienalga, un kas varējis daudz darīt priekš citiem šajā sporta veidā. Zinu, ka daļa mūsu tagadējo treneru, vai bijušo sportistu šo cilvēku zina. Nav jau, protams, tā, ka krieviem nav savu cilvēku, šis viedoklis domāts  vairāk kā vispārināts.

Trenerim ir jābūt dzirkstelei, kas visu velk, ja tādas nav, nekas nesanāk. Tas nav darbs no deviņiem līdz pieciem  ar regulāru atvaļinājumu un brīvām sestdienām un svētdienām, drīzāk tieši otrādi, jo nepārtraukti galvā jāliek kopā vajadzības ar iespējām, jārada jaunas iespējas, kas šīs vajadzības spētu nosegt, un jāiegulda arī reāls muskuļu darbs. Arī Saša šo piezīmēja - viņš ir galvenais, bet viņš ir daļa komandas, tādēļ viņš arī treniņu procesā, krāso trasi, liek laika iekārtu, vai arī dara jebko, lai arī pārējie komandas treneri sajustu, ka viņš ir komandas daļa, kaut arī viņi nemaz neredz to darba apjomu, kas tiek veikts sanāksmēs, birojos ar papīriem, ar citiem iesaistītajiem partneriem utt. Tas kā es to redzu, trenerim ir jābūt par paraugu sportistiem, šis noteikti daudz svarīgāk ir tieši darbā ar bērniem, bet galvenajam trenerim par paraugu ne tikai sportistiem, bet arī pārējiem treneriem, un tas noteikti nav viegli. Sasaistot šo visu kopā, pa ceļam Saša man pastāstīja par vairākiem gadījumiem, kad viņam bijis jāatlaiž kāds treneris, kurš nav darbojies kā komandas sastāvdaļa, konkrēts piemērs bijis gadījums, kad kāda trenera personīgā motivācija bijusi strādāt, lai kļūtu par vecāko treneri, nevis darboties visas komandas labā, viņš darbojies tikai ar stiprākajiem sportistiem, bet piemirsis pārējos, kas, protams, komandā sācis radīt nesaskaņas, un bijis jāizbeidz. Šim galvenā trenera darbam ir daudzas šķautnes, un lai komandai viss izdotos, tām visām ir jābūt gludām, vai vismaz gandrīz gludām.

Un tagad par to, kur mēs ar Sašu braucām. Krievi bija aicinājuši Sašu, kā ASV izlases vadību apskatīt kādu revolucionāru kalnu slēpošanas simulatoru, kas atrodas kādā Krievijas izlašu Eiropas bāzē, Vācijā Rosenheimā, kas ir pusotras stundas braucienā no Soldenas. Saša piedāvāja braukt viņam līdzi, un es neatteicos. Pēc visa tā, ko viņš par to aparātu bija dzirdējis un stāstīja, man šķita, ka kaut kas ļoti līdzīgs mums jau pāris gadus atrodas Rīgā, un ko mēs saucam par Skimaster. Stāstīju Sašam par to, stāstīju, ka esam to izmantojuši un izmantojam, un jo mēs par to runājām, jo interesantāk kļuva redzēt, kas tiem krieviem atrodas Vācijā, un ko viņi tik ļoti grib atrādīt amerikāņiem. Kad nokļuvām galā, atradām kādu diezgan zolīdu noliktavu tipa ēku, kura izradās pieder kādam Krievijas uzņēmumam, kuram ir sadarbības līgumi ar vairākām sporta veidu federācijām no Krievijas, sportistu medicīniskās diagnostikas jomā. Tur bija tāda kā izveidota laboratorija, kuru vadīja Maskavas sporta medicīnas centra direktors un viņa dēls. Sākumā iepazināmies, es atklāju krievu valodas zināšanas un savu izcelsmi, un sākumā nesapratu, šķita, ka viņi mēģina saprast kāpēc es Sašam esmu atbraucis līdzi, bet vēlāk viss nolīdzinājās, un, protams, saikne ar bijušo Padomju Savienību atklājās, un man tika lūgts nodot sveicienus Jānim Ciagunam no Vladimira Priobroženskava, ja pareizi spēju uzrakstīt viņa uzvārdu. Vladimirs ar Jāni bijuši sava laika cīņu biedri kalnu slēpošanā. Starp citu šad un tad satiekot kādus no Krievijas puses nākušus trenerus, mūsu bijušais Padomju Savienības čempions tiek pieminēts, un tur Jāni Ciagunu viena paaudze, kas par mani vecāka, noteikti zina. Tas ir patīkami, jo varam uztvert to kā komplimentu visai mūsu kalnu slēpošanas saimei. Bet tas rezultāts ko braucām skatīties bija tieši tas pats trenažieris, simulators, jeb tieši tā paša ražotāja un principa, kas mums atrodas Rīgā. Viņiem bija tikai tāda nedaudz lielāka un jaudīgāka versija, bet galvenā atšķirība bija projektors ar būtiski lielāku ekrānu priekšā, kurā bija iespējams izbraukt Soču nobrauciena trasi, ko arī krievi amerikānim gribēja atrādīt kā izcilu variantu kā gatavoties Soču spēlēm. Tikšanās pamats bija biznesa intereses, un es atrados it kā pa visu biznesa sarunām starp krieviem un amerikāni. Šie cilvēki, kas aicināja Sašu, bija tiešām veikuši iespaidīgu darbu un simulējuši Soču nobrauciena trasi, kas bija redzama priekšā esošajā ekrānā, un bija sasaistījuši to ar jau esošo un mums pazīstamo trenažieri. Krievu pirmā interese bija šo pārdot, un otrā, sakarā ar to, ka šobrīd viņi ir izveidojuši tikai Soču trasi, izveidot arī visas pārējās, un sākot ar Vail Beaver Creek ASV, kur 2015. gadā notiks pasaules čempionāts. Saša brauca aiz ziņkāres par iespēju to izmantot treniņu vajadzībām priekš Sočiem, un Saša pēc izglītības ir zinātnieks sporta inženieris, kuram ļoti interesēja tehniskie risinājumi. Viņš šo novērtēja, kā ļoti interesantu, un vēlējās, lai ASV nobrauciena komandas treneris un kāds no sportistiem arī iebrauc pamēģināt pirms tiek pieņemti kādi lēmumi. Par ko viņi vienosies tālāk, to nezinu, katrā ziņā, ja neskaita to Soču trasi, ir izrādījies, ka mēs kādu laiku ar to jau nodarbojamies Latvijā.


Skimaster Vācijā

Un tagad vēl par Tedu Ligetiju, un kādu mietu karogu par kuru stāstīju jums kādā no saviem rakstiem šā gada februārī par Latvijas izlases gaitām pasaules čempionātā Šladmingā. Stāstīju jums jau toreiz par Teda trijām zelta medaļām, un par mietu karogu, kuru „nočiepu” no kombinācijas nobrauciena pirmajiem trases vārtiem,  pēc sacensībām, kurās Teds izcīnīja savu pirmo zelta medaļu Šladmingas pasaules čempionātā. Toreiz man nesanāca palūgt Tedam autogrāfu uz tā karoga, jo uzreiz pēc milzu slaloma sacensībām man bija jādodas prom ar dažiem no mūsu sportistiem Miku, Agnesi un Lieni uz Eiropas jaunatnes Olimpiādi Rumānijā. Tas karogs man līdzi ir arī tagad, un tagad uz tā ir trīskārtējā pasaules čempiona vienā pasaules čempionātā paraksts. Atgādināšu, ka uz Šladmingas pasaules čempionātu Tedam jau bija jāaizstāv savs pasaules čempiona tituls, kas tika izcīnīts divus gadus pirms tam Garmišpartenkirhenā, tātad pasaules čempiona tituli viņam ir jau četri. Vispār ar Tedu ir viegli, viņš ir atsaucīgs un nekad neatsaka nofotografēties vai kaut ko parakstīt, protams, ir jāsaprot, kad drīkst sportistu patraucēt un kad nevajadzētu. Un vēl kas, uzzināju, ka Teds ir kļuvis par ASV Olimpiskās komitejas nominēto gada sportistu ASV, kas ir kas līdzīgs kā mums Latvijā gada balva sportā. ASV Olimpiskās komitejas gada sportista nominēšanas vēsture sākas no 1974. gada, un Teds esot pirmais vīriešu kalnu slēpotājs, kas ieguvis šo balvu, pirms tam kalnu slēpošanā to ir ieguvusi Lindsija Vonna. Bodem tas noteikti uzdzen greizsirdību, un ar smaidu varu piebilst, ka jācer, ka viņam tas liks braukt ātrāk, un mums priekšā svētdien būs aizraujošas sacensības.

Teds ar PČ karogu

Pēdējās dienas ātrākais treniņos ir bijis Teds, pēc tam arī Bode un Džitloffs. Kaimiņu nometnēs šodien ļoti pārliecinoši izskatījās francūži ar Pinturaultu viņu starpā, austriešu armija vienmēr ir stipra, kuras galvenais spēks ir Hiršers, un starp citu ļoti patīkami pārsteidza slovāku brāļi Zampas. Atceroties pagājušā gada Soldenas posmu Adams Zampa ierindojās 9. vietā, bet tagad izskatās, ka būtiski pielicis ir arī jaunākais brālis. Braucot augšā ar pacēlāju kopā ar treneri Forestu, viņš izteicās apmēram tā: „Paskat, cik daudz te labu slēpotāju”, un to ir patiešām daudz, konkurence šajā sporta veidā ir milzīga un nežēlīga. Sasaistot visu kopā, augstāk rakstīto par to, ka vieta jāizcīna, to, ka ar septiņiem gadiem krieviem nav pieticis, šo par daudz labiem braucējiem, secinājums ir viens – kā konkurentus mūs ar uzrakstu Latvia uz muguras ar atplestām rokām te neviens negaida, tā vieta būs jāizcīna, un es galīgi nedomāju, ka tas nav iespējams. Ir jātic un jāstrādā!

Dinārs ar Džitlofu

Patīkamu nedēļas nogali, skatoties kalnu slēpošanu TV ekrānos, vēlot

Latvijas izlase kalnu slēpošanā
Dinārs Doršs.

Ieskats gatavošanās procesā no FIS