Jaunumi

Soču ziemas olimpiskās spēles sāksies jau pēc divām nedēļām, un Sestdiena turpina iepazīstināt ar sportistiem, kas olimpiādē pārstāvēs Latviju. Šoreiz tiekamies ar mūsu kalnu slēpošanas līderi Kristapu Zvejnieku.

Daba nav lutinājusi Latviju ar augstiem kalniem, bet, nedēļas nogalē aizbraucot uz jebkuru no vietējām kalnu slēpošanas trasēm, var redzēt, ka šis sporta veids pie mums ir ļoti iecienīts. Tomēr profesionāliem sportistiem ar vietējo kalnu apgūšanu ir krietni par maz, tādēļ nākas meklēt laimi pasaulē. Tā kā kalni paši nenāk pie mūsu slēpošanas «muhamediem», tad viņiem neatliek nekas cits kā doties pie kalniem. Un dažkārt tas izdodas ar diezgan labiem panākumiem. Viens no šādiem entuziastiem ir Kristaps Zvejnieks, kurš kalnu slēpošanā sasniedzis labākos rezultātus neatkarīgās Latvijas vēsturē (padomju laikā 80.gadu beigās teicamus panākumus PSRS izlases sastāvā guva valmieriete Ulla Lodziņa, kas vienā no Pasaules kausa posmiem izcīnīja pat ceturto vietu).

Soču olimpisko spēļu laikā februāra vidū Kristaps svinēs 22.dzimšanas dienu, bet mārupietim šīs būs jau otrās olimpiskās spēles. Pirms četriem gadiem debijas reizē Vistleras trasē viņš izcīnīja 37.vietu slalomā un 62.vietu milzu slalomā. Zvejnieks jau toreiz bija tuvu visu laiku labākajam Latvijas kalnu slēpotāja rezultātam olimpiskajās spēlēs — 2002.gadā Soltleiksitijā Ivars Ciaguns slalomā ieguva 26.vietu. Neilgi pēc Vankūveras spēlēm Kristaps laboja latviešu rekordu FIS punktos, un jau tad kļuva nepārprotami skaidrs, ka Latvijas kalnu slēpošanā sākusies jauna nodaļa un tā varētu būt krāsaināka, nekā to varētu domāt, ja ņem vērā ģeogrāfiskos apstākļus mūsu zemē.

Kopš debijas olimpiādē apritējuši jau četri gadi, un Kristaps turpinājis progresēt. Pasaules rangā slalomā viņš ielauzies 100 labāko braucēju vidū, bet olimpiādē var cerēt uz krietni augstāku vietu, jo reitingā viņam priekšā ir daudz sportistu no kalnu slēpošanas lielvalstīm (Austrijas, Šveices, Francijas u.c.), kam olimpiādē būs ierobežots dalībnieku skaits. Četru gadu laikā Kristaps ir iekrājis lielāku pieredzi pasaules čempionātos, Pasaules kausa un Eiropas kausa posmos, bet galvenais — ieguvis pārliecību, ka nekas nav neiespējams.



Slēpotāju dzimta

Kristapa aizraušanās ar kalnu slēpošanu ir likumsakarīga, jo viņš audzis ģimenē, kurā šis sporta veids ir lielā cieņā. 1991.gadā, gadu pirms Kristapa dzimšanas, viņa māte Jana Zvejniece kļuva par Latvijas absolūto čempioni visās kalnu slēpošanas disciplīnās. Tādēļ nav brīnums, ka Kristaps uz slēpēm nolikts jau trīs gadu vecumā. Sākumā viņu māte vienkārši ņēma līdzi uz treniņiem pie Jāņa Kordes. Puika sēdēja ragavās un vēroja, bet ar laiku sāka slēpot arī pats. «Sākumā, kā jau visiem maziem bērniem, vislabāk patika laisties lejā no kalna pa taisno. Likās, ka tā ir lielāks ātrums. Tagad man vislabāk patīk tieši līkumi. Pašus pirmsākumus, protams, neatceros, bet no četru piecu gadu vecuma — atceros gan, kā visu laiku laidos no kalna Siguldā pie bobsleja trases.»

Sākumā Kristaps nemaz nebija starp labākajiem vienaudžiem Latvijā, pat atradās tuvāk rezultātu saraksta beigu daļai, bet ar laiku viņa rezultāti uzlabojās. «Pirmkārt, sākumā par konkrētiem rezultātiem nemaz nedomāju. Braucu sacensībās, lai gūtu kaifu. Otrkārt, bērnībā biju mazliet, nu, neteiksim tizls, bet... ne tik veikls. Piemēram, kad man bija desmit gadu, mans trīs gadus jaunākais brālis Miks skrēja ātrāk un lēca augstāk nekā es. Tā kā biju vecākais brālis, nolēmu to mainīt. Pēc tam gribēju pārspēt arī draugus, ar kuriem kopā trenējos,» pirmo lūzuma brīdi sportisko rezultātu uzlabošanā atceras Zvejnieks.

Otrais notika jau pēc Vankūveras olimpiādes, kad treniņos un sacensībās ar Pasaules kausa kopvērtējuma pirmā trīsdesmitnieka sportistiem Kristaps sapratis, ka viņi nemaz nav tik neaizsniedzami. «Kad debitēju olimpiskajās spēlēs, man jau atrašanās vien līdzās pasaules labākajiem mulsināja — nesapratu, kur esmu nokļuvis un ko tur daru,» atceras Zvejnieks. Tagad viņš regulāri mērojas spēkiem ar elites braucējiem Eiropas kausa posmos. Piemēram, gada sākumā Kristaps sacensībās Francijā ieņēma 20.vietu, aiz sevis atstājot pasaules ranga 25.vietas īpašnieku šveicieti Markusu Fogelu un citus elites kalnu slēpotājus.

Vienā no treniņnometnēm Austrijā viņš slēpojis kopā ar pasaulslaveno vijolnieci Vanesu Meju, kas bija apņēmusies kvalificēties Soču olimpiskajām spēlēm kalnu slēpošanā. Šonedēļ kļuva zināms, ka 35 gadus vecā Meja patiešām startēs Sočos. Singapūrā dzimusī Lielbritānijas pilsone pārstāvēs sava tēva dzimteni Taizemi. «Cik zinu, viņa nemitīgi maina trenerus. Aprunājos ar kādu slovēni, un viņš teica, ka Mejas toreizējais treneris esot ļoti laimīgs, ka noturējies amatā jau nedēļu. Ap viņu bija daudz cilvēku. Nezinu, vai miesassargi vai treneri. Bet slēpo viņa labi, es pat teiktu, ļoti labi,» Kristaps augstu vērtē no piecu gadu vecuma kalnu slēpošanu iecienījušās vijolnieces talantu.

Sapņo lielas lietas

Runājot par savām ambīcijām Soču olimpiādē, Zvejnieks saka, ka nemēdz niekoties ar pieticīgiem mērķiem. Jau pusaudža gados Kristaps nonācis pie atziņas, ka jāsapņo lielas lietas. «Labāk sapņoju kļūt par olimpisko čempionu, un, pat ja nesasniegšu mērķi, vēlāk vismaz varēšu atzīt, ka izdarīju visu iespējamo, nekā sapņot par iekļūšanu labāko piecdesmitniekā un vēlāk sevi par to slavēt,» saka Zvejnieks. Viņš gan lieliski saprot, ka olimpiskā čempiona tituls ir ļoti grūti sasniedzams mērķis, vēl jo vairāk jau šogad, bet tāpēc nekļūst pieticīgāks. Kristaps uzsver, ka kalnu slēpošanas elitē kungiem vidējais vecums ir ap 27 gadiem, bet viņam pašlaik vēl ir tikai 21. «Mans īstais laiks būs nākamajās vai aiznākamajās, varbūt pat aizaiznākamajās olimpiskajās spēlēs, bet jau šogad mans mērķis ir uzlabot savu Vankūveras rezultātu gan slalomā, gan milzu slalomā.»

Jautāts, vai nekad nav bijusi doma mest kalnu slēpošanu pie malas, Kristaps pēc ilgas apdomāšanās tomēr atbild ar pārliecinošu «nē». Ir bijis tā, ka epizodiski gribējies atteikties no milzu slaloma disciplīnas, jo tā viņam vienubrīd likusies kā neatminama mīkla, bet arī šis vājuma brīdis ir pagātnē. «Pirms diviem vai trim gadiem ar milzu slalomu man klājās ļoti grūti. Treniņos it kā viss sanāca, bet sacensībās — nekā. Bija gan kļūdas, gan švaki rezultāti, riebās trenēties, bet tagad visas disciplīnas ir izlīdzinājušās.»

Tiesa, kalnu slēpošana nav vienīgais sporta veids, ar ko Kristaps nodarbojies. Savulaik viņš trenējies tenisā, vairākkārt piedalījies šorttreka nometnēs, vasarās uztur fizisko kondīciju ar skrituļslidām. Tās visas bijušas kā blakus nodarbes atsevišķos laika posmos, bet nekad nav apdraudējušas Zvejnieka mīlestību pret kalniem un slēpēm. Runājot par slēpēm, Kristaps saka, ka inventāra ziņā nevar sūdzēties. Kalnu slēpošanas pasaulē ir sava hierarhija, kad un kurš saņem sponsoru piedāvājumus. Īsumā ir ļoti vienkārši — jo labāki sportista rezultāti, jo labākas slēpes viņam piedāvās rūpnīca. Kristapam vēl nav rakstiska līguma ar slēpju piegādātāju, bet viņam ir mutiska vienošanās ar Fischer par labāko slaloma slēpju izmantošanu sacensībās. Tāpēc slalomā Kristaps nevar sūdzēties par inventāru, kura kvalitāte neatpaliek no elites sportistiem. Milzu slalomā gan ir neliela atšķirība, tāpat supergigantā viņa slēpes esot labākas par veikalā nopērkamajām, bet ne tik labas kā šīs disciplīnas labākajiem speciālistiem. Lai tiktu pie vislabākajām slēpēm, Kristapam jākāpj vēl augstāk rangā.

Mammas padomi

Laika gaitā Kristaps izskolojies pie daudziem treneriem, bet viens no padomdevējiem allaž bijusi mamma Jana, kura ir viņa trenere arī pašlaik. Kristaps atzīst, ka māte ir liels atbalsts ikdienā un labs padomdevējs. «Viņa visu laiku ir bijusi ar mani, redzējusi karjeras izaugsmi, un viņa labāk nekā jebkurš zina, kas man nepieciešams. Citi treneri mēģina pirms startiem atgādināt tehniskās nianses, bet viņa zina, ka viss, kas man tobrīd nepieciešams, ir atbalsts, uzmundrinājums.» Treniņprocesā gan ne vienmēr mammas padomi tiek ņemti vērā, jo pret treneri tomēr ir lielāks respekts nekā pret ģimenes locekli, taču konflikti tāpēc nekad nav veidojušies. Un vispār — Zvejnieku ģimene kalnu slēpošanu mājās nenes. Cik nu tas ir iespējams, jo visas četras Zvejnieku ģimenes atvases Kristaps, Miks, Dāvis un Jurģis trenējas kalnu slēpošanā.

Uz treniņnometnēm un sacensībām Kristaps pārsvarā nebrauc viens. Viņam blakus ir pieredzējušais austriešu treneris Peters Prodingers, kurš savulaik strādājis gan ar Austrijas, gan Japānas izlasēm. Bieži vien Kristapam līdzās ir arī mamma, brālis Miks vai draudzene Anna. Tā, ka kalnos esi pilnīgi viens, bijis tikai reizi, kad mēnesi vientulībā Kristaps izmantoja mācībām. Jau no skolas laikiem viņš lielu daļu mācību vielas apguvis, būdams ārzemēs. Mārupes vidusskolas skolotāji bijuši ļoti pretimnākoši, savukārt paši jaunie sportisti allaž attaisnojuši viņiem izrādīto uzticību. «Mēs ģimenē vienmēr sapratām, ka sports ir sports, bet izglītība ir ļoti svarīga,» saka Kristaps. Un ne jau tāpēc, ka ar kalnu slēpošanu vien nevarētu nopelnīt pietiekami daudz naudas dzīvošanai. Eiropas kausa posmos jau esot itin pieklājīgas naudas prēmijas. Tomēr izglītība tik un tā palikusi kā viena no viņa dzīves prioritātēm. Pēc vidusskolas absolvēšanas Kristaps uzsāka studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un tagad ir 4.kursa students.

Slēpes gatavo pats

Brīvo laiku starp sacensībām Kristaps izmanto slēpju sagatavošanai, kas prasa pusotru stundu, grāmatu lasīšanai vai filmu seansiem. Latvijas izlase pēdējos gados spērusi vairākus soļus uz priekšu palīgpersonāla ziņā, taču par slēpju sagatavošanu bieži vien jāatbild pašam. Tā nebūtu problēma, bet, kamēr pārējie var koncentrēties tikai sacensībām un sniegumam trasē, Kristapam jādomā par simt un vienu blakuslietu: kad iepirksies veikalā, kad pagatavos maltīti, kad reģistrēs savu dalību un kad sagatavos slēpes.

Arī treniņos palīgu trūkums ir jūtams. Vadošajās izlasēs ir pa vairākiem treneriem trasē, cilvēki, kas atbild par nobraucienu video ierakstiem, fizioterapeiti, amerikāņiem pat ir savs pavārs. Kristaps gan nesūdzas par to, ka viņam nav šādu apstākļu, taču neslēpj, ka viņa dzīvi tas viss atvieglotu. Grūti spriest, vai tāpēc uzlabotos arī rezultāti. Vismaz treniņos tie pagaidām nemaz nav tik slikti. Kristaps nupat bija trenējies kopā ar ASV, Čehijas, Kanādas un Lielbritānijas izlasēm, un, slēpojot vienādos apstākļos, starp visiem uzrādījis trešo labāko rezultātu. Lielvalstu sportisti gan ir vairāk pieredzējuši un stabilāki savos rezultātos, tāpēc sacensībās viņiem ir zināmas priekšrocības. Turklāt sacensībās dalībnieku starta kārtība tiek noteikta pēc vietas rangā. Vispirms slēpo labākie, bet rangā zemāk esošie — pēc tam. Kristapam jāsamierinās ar vēlajiem starta numuriem, kad trase jau ievērojami izdangāta. Tādā ir faktiski nereāli uzrādīt labāku rezultātu nekā pirmās grupas braucējiem.

Tiesa, Kristaps atzīst, ka ne jau tikai tas traucējis viņam šosezon kāpt rangā augstāk. «Vienubrīd biju zaudējis sajūtu, ka jābrauc uz visiem simts procentiem. Braucu uzmanīgāk, it kā pietaupoties, lai tikai finišētu un iegūtu kaut kādus punktus. Bet, lai labotu personīgo rekordu, vairāk jāiet uz risku,» stāsta Zvejnieks. Pasaules kausa posmos viņš iet uz visu banku, ar domu — vai nu pēc iespējas augstāka vieta, vai nekas. Eiropas kausa posmos gan piedomā par to, lai finišētu un iegūtu vismaz kaut kādus FIS punktus. Arī Soču olimpiskajās spēlēs Kristaps vēlas atrast pareizo balansu starp risku un drošību, lai finišētu pēc iespējas augstākā pozīcijā.

***

Kristaps Zvejnieks

Īsā versija

Dzimis 1992.gada 15.februārī Rīgā

Augums: 185 cm, svars 89 kg

Izglītība: Mārupes vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Kalnu slēpošanā: kopš 1995.gada

Līdztekus kalnu slēpošanai trenējies arī tenisā, šorttrekā un skrituļslalomā

Treneri: Peters Prodingers (Austrija), Jana Zvejniece

Nozīmīgākie panākumi: 37.vieta Vankūveras olimpiskajās spēlēs slalomā (2010), četras uzvaras FIS sacensībās slalomā, viena uzvara FIS sacensībās milzu slalomā, 8.vieta ziemas universiādē slalomā (2013), 8.vieta kombinācijā pasaules čempionātā junioriem (2013), 17.vieta Eiropas kausa posmā (2013), 36.vieta slalomā pasaules čempionātā (2011)

***

Augstāk par visiem

Sporta veids: kalnu slēpošana

Pirmsākums:

1861.gadā Kiandrā (Austrālija)

Ekipējums: cietas plastmasas zābaki, ādas vai sintētikas cimdi, aizsargbrilles pasargā acis no vēja, sniega, palielināta spiediena lielā augstumā un apžilbšanas no sniega, galvu cieši apņemoša ķivere. Nobrauciena un supergiganta nūjas ir saliektas, lai uzlabotu aerodinamiku. Nobrauciena slēpes ir par 30% garākas nekā slaloma, jo tas uzlabo slēpošanas vadāmību lielākos ātrumos

Olimpiskajās spēlēs: kopš 1936.gada

Latvijas komanda: Kristaps Zvejnieks (slaloms, milzu slaloms), Roberts Rode (nobrauciens, supergigants, milzu slaloms, slaloms un, iespējams, arī kombinācija), Mārtiņš Onskulis (slaloms, milzu slaloms), Lelde Gasūna (slaloms, milzu slaloms), Agnese Āboltiņa (supergigants, milzu slaloms, slaloms)

Sacensību kalendārs:

9.II nobrauciens kungiem,

10.II kombinācija dāmām,

12.II nobrauciens dāmām,

14.II kombinācija kungiem,

15.II supergigants dāmām,

16.II supergigants kungiem,

18.II milzu slaloms dāmām,

19.II milzu slaloms kungiem,

21.II slaloms dāmām,

22.II slaloms kungiem

Olimpiskie sasniegumi

Pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs, kurās bija iekļauta kalnu slēpošana, 1936.gadā Garmišā-Partenkirhenē Latviju pārstāvēja trīs kalnu slēpotāji, taču ne Mirdza Martinsone-Bērziņa-Turķe, ne Herberts Bērtulsons, ne Askolds Hermanovskis pie rezultāta netika - visi tika diskvalificēti. Nākamo reizi olimpisko spēļu kalnu slēpošanā Latvija bija pārstāvēta 1998.gadā Nagano: Ivars Ciaguns ieguva 34.vietu milzu slalomā, bet Ilze Ābola - 31.vietu. Latvijas kalnu slēpošanas labākais panākums olimpiskajās spēlēs ir Ciaguna 26.vieta slalomā Turīnā.

Autors: Iļja Poļakovs
Datums: 24.01.2014
Izdevums: Diena
Rubrika: SestDiena
Raksts pārpublicēts izmantojot Lursoft laikrakstu bibliotēku.