Jaunumi

2023.gada sezonai noslēdzoties man, Kristīnei Cerai, bija iespēja piedalīties pirmajā FIS ( Starptautiskā slēpošanas un snovborda federācija ) rīkotajā parasporta attīstības programmas treneru nometnē  Francijā Tignēs aprīļa beigās. Semināram bija iespēja pieteikt 1 sievieti un 1 vīrieti no katras valsts. Arī Latvija pieteica 2 personas, bet semināram apstiprināja tikai mani. Kvotu skaits bija ierobežots un bija pieteikušies daudz interesenti. Esot jau nometnē sapratām, ka no katras valsts tika izvēlēta tikai 1 persona. Kopā mēs bijām 17 dalībnieki no kuriem 6 bija sievietes un 11 vīrieši. Nometne notika no 17.-21. aprīlim starptautiskajā APEX2100 kalnu slēpošanas akadēmijā Francijā, kura mūs ļoti silti uzņēma un mums bija iespēja iepazīt arī šo akadēmiju un sajusties kā īstiem studentiem, kur kalnus redzi pa logu un treniņu trases ir viena soļa attālumā. 

Nometnes programma bija ļoti piepildīta. No agra rīta ar pirmajiem atvērtajiem pacēlājiem jau devāmies uz treniņu trasēm slēpot, pa vidu neliela pusdienu pauze un slēpošanas sesija beidzās var teikt ar pacēlāju slēgšanos ap plkst.17:00. Pēctam neliela 1h dušu un pārģērbšanās pauze un diena turpinājās ar lekcijām akadēmijas telpās un beidzās ap plkst. 21:00 vakarā. 

Nometnes pasniedzēji bija Verners Margreiters ar kuru mēs jau bijām pazīstami piedaloties Latvijā rīkotajos treneru kursos un otrs pasniedzējs Michaels Knaus. Abi treneri ir ļoti pieredzes bagāti, kas strādājuši ar Austrijas Pasaules kausa komandām un ieguldījušies ar dažādam programmām kalnu slēpošanas attīstībās arī citās valstīs un nu dod savas bagatās pieredzes pienesumu arī Parasporta attīstībā. Verners vairāk runāja par pašu pamatu un tehniku kalnu slēpošanā, bet  Michaels par parasportu, kur arī pats piedalās sacensībās. 

Pirmajā dienā, kamēr visi no dažādām valstīm sabrauc uz nometni, mums notika lekcijas tikai akadēmijā. Lekcijas bija par piedalīšanos kalnu slēpošanas sacensībās parasportā, par vēsturi, par disciplīnām, par klasifikācijām, par noteikumiem un kāda ir starpība trenēt cilvēku ar īpašajām vajadzībām, kā arī bija atvērtās diskusijas. 

Otrajā dienā mēs jau devāmies slēpot. Sākumā iepazinām slēpošanas vietu pārvietojoties no kalna uz kalnu un paralēli izpildot dažādus vingrinājumus gan pa vienam, gan pa pāriem atbilstoši kalna nogāzei, stāvumam un segumam atceroties kalnu slēpošanas pamatlietas, kas ir visa pamatā. Pēcpusdienas sesijā mums bija ļoti interesanta praktiskā daļa. Grupa tika sadalīta 3 daļās un katrai bija savi uzdevumi. 1. grupai bija iespēja izmēģināt pašiem braukt ar monoslēpi / sēdslēpi, kā arī bija jādrošina un jāvada braucējs līdz tas var uzsākt braukt pats. 2.grupai bija jāiejūtas to parasportistu vietā, kuriem nav 1 kāja un lai tas būtu efektīvāk, lika novilkt vienu zābaku un bija viss garais kalns jāslēpo ar pliku kāju vienā zeķē :D . Ja zeķi gribi sausu, tā ir pamatīga slodze uz otru kāju, bet tikkai tā Tu izjūti patiesās sajūtas. 3. grupai bija jāiejūtas neredzīgo cilvēku sajūtās. Sadalījāmies pa pāriem un 1 uzlika melnus apsējus zem brillēm, lai tiešām neko neredz, bet otram bija jāiejūtas gida lomā un jāvada šis cilvēks lejā pa kalnu. Šīs sesijas bija ļoti interesantas un visiem ļoti vērtīgas. Bija iespēja iejusties mūsu parasporta audzēkņu lomās, kas ir ļoti svarīgi, jo tikkai esot tajā pusē patiešām var saprast kādas ir patiesās sajūtas, kā mainās svaru un spēka sadalījumi. Kā Tu jūties, kad neko neredzi? Kā mainās vestibulārā aparāta uztvere un tava slēpošana, kad Tu neko neredzi. Daudzi saprata pat to cik grūti ir būt gidam un daži pat to nespēja izdarīt. Nespēja novadīt neredzīgu cilvēku, lai viņš droši tiktu līdz lejai. Šeit gan es sapratu arī no savas pieredzes, ka tiem Treneriem, kas ir daudz strādajuši par instruktoriem un mācījuši bieži arī mazus bērnus slēpojot atmuguriski, šis vingrinājums nesagādāja tik lielas problēmas. Un viena no svarīgākajām lietām ir uzticēšanās partnerim.  Pa grupiņām mēs mainījāmies un es paspēju pamēgināt visas grupas, arī drošināt monoslēpi, kas kalnos ir pavisam cita slodze, it sevišķi, ja Tev krēslā ir ļoti aktīvs sportists, kā arī iesēsties pati tajā, kas bija vērtīga pieredze. Šīs sesijas visiem ļoti patika. Katram bija kāda jauna pieredze un savi secinājumi. Vakarā Vernera un Michaela lekcija par īpašo kinētiku kalnu slēpošanā. 

Trešajā dienā dienas pirmajā daļā mēs pieskārāmies pamata stājai un pamata tehnikai un izpildījām dažus vingrinājumus ar kļūdu labojumiem utt., bet pēcpusdienā pieskarāmies GS tehnikai uzliekot arī GS trasi un veicot dažādus vingrinājumus tajā. Vakarā Michaela lekcija par parasporta grupu klasifikācijām un plānotajām izmaiņām un diskusijas par problēmām šajā jomā. Vernera lekcija par sacensību tehniku un treneris kā paraugs. 

Ceturtajā dienā gan rīta, gan pēcpusdienas sesijā mēs apskatījām SL tehniku. Paši likām trases, paši arī slēpojām pa trasēm saņemot arī komentārus no pasniedzējiem par mūsu pašu slēpošanu. Bija jāiejūtas arī gidu lomā. Tika atgādinātas arī pašas galvenās pamatlietas, kam jāpievērš uzmanība kalnu slēpošanas tehnikā. Slēpošanas dienas bija garas un ļoti intensīvas, bet neskatoties uz lielo nogurumu, bet emocionālo enerģiju sasmēlušies, mēs daži slēpošanu noslēdzām dodoties nobraucienā pa mogulu + pūderi, jo bija sācis snigt sniegs ar lielām sniega pārslām. Vakarā lekcijas turpinājums par sacensību tehniku. 

Piektajā dienā noslēdzošās diskusijas, jautājumi un atgriezeniskā saite par semināru. Lai arī šis bija parasporta seminārs , ļoti daudzas lietas bija arī par slēpošanu būtībā, kuras bija vērtīgi atcerēties, atjaunot un nostiprināt zināšanas. Mēs bijām dažāda grupa ar dažādu pieredzi parasportā. No cilvēkiem, kas tikai tagad sāk savu ceļu šajā jomā līdz cilvēkiem, kas jau ar saviem audzēkņiem piedalās olimpiādēs un izcīna medaļas. Ja kaut kādi jautājumi palika neatbildēti, uz tiem atbildi varēja saņemt no pieredzējušākajiem kolēģiem. Mūsu pasniedzēji bija ar labu humora izjūtu, kas šo nometni padarīja uz ļoti pozitīvas nots un viņu vārdiem - mēs bijām lieliska komanda. Ļoti saliedēta, atsaucīga un atklāta. Devām arī padomus nākamo semināru rīkošanā, jo kā pasniedzēji paši minēja, šis bija pirmais FIS rīkotais parasporta seminārs un visiem tas bija liels izaicinājums.  Kā mēs visi nospriedām, ka vissvarīgākais ir komunikācija, pieredze un pieredzes apmaiņa starp mums visiem.

Rakstu sagatavoja
Kristīne Cera no sporta kluba “APEX"