Jaunumi

Par notikumiem šobrīd galvenajā kalnu slēpošanas pasākumā pasaulē rakstu jums es, kalnu slēpošanas izlases treneris Dinārs Doršs, tādēļ uzreiz atzīstos, ka raksti nebūs tik objektīvi, kā ja tos būtu rakstījis kāds no mūsu profesionālajiem žurnālistiem, kurš droši vien vienā laidā kalnu slēpošanu salīdzinātu ar skeletonu, bobsleju vai bmx riteņbraukšanu. Atzīšos, ka rakstīšu subjektīvi, jo kalnu slēpošana ir mana dzīve, esmu tajā dziļi, tas man ir kas pavisam personīgs, un vienmēr iestāšos par tiem, kuriem šis sporta veids ko nozīmē kā savs sporta veids.



Latviju pasaules čempionātā, kurā nu jau norisinās ātruma disciplīnas, kurās startē arī mūsu Roberts Rode, kopumā pārstāvēs 14 sportisti. Supergigantā, Nobraucienā un Superkombinācijā Roberts Rode, milzu slalomā Lelde Gasūna, Agnese Āboltiņa, Liene Bondare, Katrīna Krūmiņa, Kristaps Zvejnieks, Miks Zvejnieks, Ģirts Zīle, Roberts Briška, slalomā Lelde Gasūna, Ieva Meldere, Anna Bondare, Kristaps Zvejnieks, Mārtiņš Onskulis, Kaspars Daugulis, Toms Sarkanis. Iespējams, ka vispirms šķiet, ka delegācija mums ir milzīga, tomēr, skaidrojot teikšu, ka Latvijas izlases mērķis ir bijis piedāvāt iespēju sevi pierādīt kalnu slēpošanas sporta veidā pēc iespējas vairāk sportistiem, ja vien viņi ir pietiekami motivēti to darīt. Pasaules čempionāts ir kulminācija šai sevis pierādīšanai, kas skaidri parāda esošo vietu starp pasaules varenajiem, liek izvērtēt savu varēšanu, gribasspēku kaut ko darīt nākotnē, liek apsolīt sev turpināt tāpat vai trenēties vēl vairāk. Sports vājos nepieņem, un šķiet, ka kalnu slēpošana it īpaši.



Šī nedēļa sportistiem ir bijusi īsta fiziskā un garīgā spēka pārbaude. Trešdien jau norisinājās Supergiganta disciplīna, un pēc divu dienu oficiālajiem treniņiem šodien (sestdien 09.02), esam finišējuši arī pašā smagākajā un prestižākajā disciplīnā nobraucienā, kas rezultātā Robertam Rodem ir devusi 42. vietu, kas ir viņa rekords pasaules čempionātos. Roberta starts Supergigantā jau iepriekš bija plānots kā gatavošanās nobraucienam, tādēļ nekādus spīdošos rādītājus tur arī negaidījām, uzdevums bija veikt kontrolētu braucienu, iepazīties ar trases segumu un kalna reljefu, lai nobrauciena disciplīnā tas jau būtu zināms. Par pašu nobrauciena trasi jāpastāsta komentārs no PČ galvenā tiesneša Guntera Hujaras, citēju: „Šī nobrauciena trase ir izdevusies kā īsta pasaules čempionāta trase. Zinu, ka daudzas komandas gaidīja to pašu „vieglo” pasaules kausa trasi, bet izveidojot papildus tramplīnus un nelīdzenumus, esam šo trasi padarījuši par īstu izaicinājumu sportistiem.” Un tā arī bija, pati trase nav pārāk drausmīga vai bailīga, bet tajā nepārtraukti ir kādi tehniski knifi, kas neļauj sportistam atvilkt elpu ne mirkli visu vairāk kā divu minūšu garumā. Bija arī kritieni, un daži no tiem nesmuki, šodien kritienus piedzīvoja arī vairāki mūsu cīņu biedri, piemēram, Baltkrievs un Bosnietis, traumas piedzīvoja arī austrieši un amerikāņi, kas nozīmē, ka trase nežēloja nevienu. Jau divu oficiālo treniņu braucienu laikā atbira vairāki sportisti, pirmajā treniņā uz startā izgāja ap astoņdesmit dalībnieku, bet sacensībās jau vairs tikai par divdesmit mazāk. Roberta brauciens nebija izcils, taču viņš nocīnījās godam, bet es kā treneris redzot šādas trases, vienmēr pirmkārt esmu priecīgs par to, ka mūsu sportisti ir tikuši lejā sveiki un veseli, bet sekundes un rezultātus skatos pēc tam. Par uzvarētājiem es nemaz nerakstu, jo rēķinos, ka interesenti par to jau visu zin – nobrauciena čempionā tituls Svindālam, bet supergiganta Ligetijam, kas īsti nebija pārsteigums saprotot cik tehniski sarežģīta bija supergiganta trase, kas Ligetijam deva pārsvaru pār „īstajiem” ātruma disciplīnu ekspertiem. Un tā reāli salīdzinot rezultātus un izvirzītos mērķus, man atkal pavisam personīgi prasās piemetināt, ka Roberta 42. vieta latviešiem, ir laikam labāks sasniegums nekā pagaidām labākā 4. vieta čempionāta saimnieku vīru izlasei no kuriem tiek gaidīti visi iespējamie brīnumi, bet šajā sporta veidā kaut ko paredzēt iepriekš nevar. Šķiet, ka visi pasaules jautājumi, kas risinās ap kalnu slēpošanu tiek salīdzināti ar Austriju vai austriešiem, esot šeit vēlreiz var pārliecināties, ka kalnu slēpošana Austrijā ir reliģija, starp citu, šodienas sacensības no finiša arēnas vien vēroja 28 000 skatītāju, bet tomēr arī pasaules labākajiem medaļas kaklā pirms finiša karināt vēl nevar. Lai vai kā veiksme parasti pieder stiprākajiem, un tos sacensību beigās parāda rezultātu tablo, un gan jau visi saņems pēc nopelniem, bet mums pagaidām no viņiem vēl jāmācas un jānosprauž savi mērķi, kas arī katram no šiem mūsu 14 sportistiem ir savi.



Rīt oficiālajā programmā ir Suprerkombinācijas nobrauciena treniņš, kas ir treniņbrauciens pa to pašu nobrauciena trasi, bet Robertam sacensību noteikumi ļauj šo treniņu izlaist, tāpēc trenēsimies slalomu jau ar domu par Superkombinācijas sacensībām pirmdien. Viss rit pagaidām labi, un ceru, ka tā tas arī būs, otrdien iebrauks arī mūsu tehnisko disciplīnu sportisti, un tad jau sāksies citi notikumi. Bet pagaidām atvados, ceru, ka varēšu kaut ko uzrakstīt atkal drīz.

Dinārs.