Jaunumi

Sveicināti, Jau otro gadu ir izdevies sadarboties ar ASV vīriešu tehnisko disciplīnu izlasi un pievienoties viņu treneru pulkam gatavošanās posma laikā pirmajam pasaules kausa (PK) posmam Soldenā (Austrija), kas norisināsies jau nedēļas beigās. Ņemot vērā pagājušā gada veiksmīgo pieredzi, rakstīšu ik pa vairākām dienām, sagaidot, kad būs kas aktuāls, tomēr arī ļaujot tiem lasītājiem, kam interesē, padzīvot līdzi 2012./2013. gada sezonas pirmajam, galvenajam notikumam kalnu slēpošanas pasaulē. Rakstīšu 1. personā, jo tā nu sanāk, ka tieši no šī redzes punkta notiekošais ir aprakstāms visprecīzāk, kā arī jau iepriekš atvainojos par gramatiskām neprecizitātēm, ja tādas gadās ieraudzīt, jo, protams, rakstīšana nav mana profesionālā puse.

Ideja radās no pagājušā gada veiksmīgās pieredzes, kad izdevās pilnveidot savas profesionālās zinības kopā ar ASV izlasi pateicoties Olimpiskās Solidaritātes programmai treneru izglītībā. Šogad pieteicos pats brīvprātīgā kārtā, izmantojot jau iepriekš uzkrātos un nostiprinātos kontaktus ar ASV izlasi un Latvijas Slēpošanas Savienības (LSS) svētību. Manas personīgās motivācijas pamats šim ceļojumam ir atziņas strādājot LSS ne tikai darbā ar Latvijas izlasi, bet ar visiem pasākumiem kalnu slēpošanā kopumā, raugoties uz to no malas kā tas gadu no gada ir veidojies. Mūsu kalnu izmērs un sniega sega ziemā pat ļauj mums attīstīties līdz zināmam līmenim pietiekami labi, un klubu treneru darba rezultāti jauniešu sportistu sniegumos, un pieaugošā LSS rīkoto sacensību kvalitāte kalnu slēpošanā to pierāda. Tradīcijas mums ir izsenas un, ja salīdzinām sevi ar Igauniju vai Lietuvu, jāsaka, ka līmenis ko spējam sasniegt ir pat pārsteidzoši labs, bet lai augtu vēl, jāsmeļas kas vairāk. Ja skaitām automašīnā nobrauktās stundas, tad Latvija atrodas apmēram tieši pa vidu starp galvenajiem kalnu slēpošanas reģioniem Eiropā, Alpiem un Skandināviju – tātad esam pietiekami izolētā attālumā no abām pusēm. Latvija, kā arī visas mūsu kaimiņu valstis, izņemot Krieviju, ir reģions, kas atrodas ārpus „atpazīstamās” kalnu slēpošanas pasaules, kas nozīmē, ja pārāk ilgi paliekam mājās, mēs sākam izdomāt jaunus savus likumus, pieņemt kaut ko kaut kur dzirdētu, pārāk daudz iedvesmoties no televizorā redzētā utt., kas ilgtermiņā noteikti neļautu mums pietuvoties stiprākajiem. Tādēļ viss, kas mums atliek, ir braukt pie labākajiem, mācīties no viņiem un vest šo iegūto pieredzi mājās, lai palīdzētu mūsu pašu censoņiem Latvijā kļūt labākiem mūsu sporta veidā, izmantojot tās iespējas, kas mums ir. Šī arī ir galvenā motivācija manai dalībai šajā „projektā”, jo ticu, ka spēsim pierādīt savējiem, ka nav jābūt piedzimušiem Alpos, lai spētu sasniegt labus rezultātus kalnu slēpošanā.

Tuvāk notiekošajam Soldenā...

Ierados pirms divām dienām. Protams, biju jau iepriekš sazinājies ar ASV izlases vecāko treneri Maiku Deju un izlases vadību, un viņi bija rēķinājušies ar manu ierašanos. Iepriekš bija paredzēts, ka man būs jāierodas jau nedēļu iepriekš, jo izlase šeit atrodas jau nedēļu, bet sakarā ar to, ka līdz posmam, kas risināsies svētdien izlasei treneru šeit ir pietiekoši, bet pēc sacensībām vēl nedēļu šeit paliks trenēties Teds Ligetijs, bet jau tikai ar vecāko treneri M.Deju, man vaicāja vai nevēlos palikt nedēļu pēc sacensībām, kad arī mana palīdzība noderētu vairāk – protams piekritu šim variantam. Palīdzība ir visa veida tehniskie darbi, kas jāveic, lai sportistiem nodrošinātu kvalitatīvu treniņu procesu (braukt, nest, rakstīt, rakt, filmēt, turēt, vaktēt, rēķināt, citiem vārdiem – tas var būt jebkas, kā tas ir jebkuram trenerim), bet pa to laiku izmantoju savas privilēģijas iesaistīties sarunās par kalnu slēpošanas tehniku. Starp citu, dzīvoju vienā istabā ar diviem treneriem Forestu Keriju un Deinu Spenseru, un uz šo istabu sportisti nāk skatīties treniņā safilmēto video, un tikko, kamēr es te rakstu, bija ienācis Teds Ligetijs, viņš video parasti skatās bez treneriem un viņa materiālu rāda kā paraugu citiem sportistiem, tomēr, vienalga, kļūdas tiek meklētas. Tad nu aprunājāmies arī par atšķirībām starp līdzšinējām milzu slaloma slēpēm ar 27m rādiusu un jaunajām ar 35m rādiusu. Šī faktiski arī ir galvenā aktualitāte kalnu slēpošanas pasaulē šobrīd, kurai pareizā veidā būs jāpievēršas arī mums.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, šogad PK posmā Soldenā no ASV startēs tikai 4 sportisti (Teds Ligetijs, Tims Džitlofs, Robijs Kellijs un Verners Nikersons. Pagājušajā gadā bija 7. Uz šiem 4 sportistiem ir vismaz 10 treneri, visus neesmu paspējis saskaitīt, jo daži ir jauni, tādēļ izskatās, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu vismaz šonedēļ roku kur man pielikt būs mazāk. Iemesls dalībnieku skaita kritumam esot traumas. Zināmākais fakts ir Bodes Millera nepiedalīšanās šajā posmā, kas ir ceļgala operācijas iemesls. Bode šobrīd trenējas, bet pēc sava individuāla plāna, jo treniņu process viņam mijās ar rehabilitāciju. Tad vēl gūžas operāciju ir piedzīvojis Tomijs Fords, bet citi sportisti neesot pietiekamā līmenī, lai startētu PK posmā, kaut kvotas vietas ASV izlasei pietiek. Šim es gribētu pievērst uzmanību, jo patiesībā nav jau tā, ka ASV nepietiktu labu braucēju, to tajā pusē okeānam ir pat ļoti daudz, vienkārši pareizi ir jānovērtē PK līmenis, apzinoties to kādas kvalitātes šis līmenis prasa no sportistiem, jo PK paredzēts tikai priekš vislabākajiem pasaulē, kas ir nepilns 100 cilvēku disciplīnā. Tādēļ, ja kāds no mūsu sportistiem startē Eiropas kausā vai FIS sacensībās, tas nebūt nenozīmē, ka tas nav labs sportists. Šie sacensību cikli ir pakāpieni, kuriem finālā jāaizved līdz PK. Salīdzinājumam pasaulē ir ap 14 000 Starptautiskās Slēpošanas Federācijas (FIS) licencēti sportisti kalnu slēpošanā, kas nozīmē 17 gadu veci un vecāki, un gadā pa visu pasauli tiek organizētas ap 3500 sacensības kalnu slēpošanā, kas ir FIS sacensības (Latvijā tādas kalnu slēpošanā nenotiek). Tas sacensību skaits sanāk tik liels, jo sezona faktiski risinās visu gadu, kad tā beidzas ziemeļu puslodē, tā sākas dienvidu puslodē (Argentīnā, Čīlē, Jaunzēlandē, Austrālijā). Ir daudz dažādu līmeņu, kur katrā ir iespējas kaut ko sasniegt, tā kā iespēju ir daudz, un vienīgais galīgais mērķis nav tikai PK izcīņa. PK – tas sākumā drīzāk ir sapnis, ko sasniegt vēlas katrs sportists, līdzīgi kā basketbolā NBA vai hokejā NHL, bet ne visiem ir lemts to sasniegt. Un tas taču tas nenozīmē, ka Rīgas Dinamo hokejisti ir slikti spēlētāji. Līdzīgi ir arī mūsu sporta veidā, kur daudzi nemaz nav dzirdējuši, ka īsi pirms nu jau gandrīz sadziedētās traumas Lelde Gasūna bija FIS Citizen čempionāta kopvērtējuma līdere, vai arī retajam sanāk saprast Kristapa Zvejnieka pacelšanos pasaules rangā par pāris simts vietām uz vietu pirmajā simt piecdesmitniekā. Visi mūsu sportisti grib pārsteigt Ivicu Kosteliču, Lindsiju Vonnu vai Marselu Hiršeru, bet ja tas neizdodas, tad tam nevajadzētu nozīmēt, ka nav jēgas vairs ar to nodarboties. Šobrīd ar cerībām atbalstām Kristapa Zvejnieka labo sniegumu, ceram, ka viņam šogad izdosies iegūt kaut mazliet vairāk pārliecības pie tā, kas jau ir tajos PK posmos, kuros viņš startēs, jo tik tuvu īstenībai no Latvijas vēl nav bijis neviens. Kristaps pierāda, ka tas ir iespējams, un ceram, ka nākotnē būs vēl kāds mūsējais. Kristaps Soldenā nestartēs, jo milzu slaloms pagaidām nav viņa trumpis, Kristaps plāno startēt 1. slaloma disciplīnas PK posmā Levi.

Šo apstiprina arī ASV izlases domāšanas veids par to, kad sportists ir gatavs startam PK, jo uz kopējā fona nemaz tik daudz šādu sportistu pasaulē nav.

Bet pagaidām līdz nākamajai reizei, kad rakstīšu jau vairāk par notiekošo šeit uz vietas. Rīt no rīta plkst. 7.10 izbraucam uz slaloma treniņu.

Ar cieņu
Dinārs Doršs

Foto: ASV sportisti treniņā.

Ted Ligety


Lindsay Vonn


Robby Kelley


Tim Jitloff


Werner Nickerson