LSF Ziņojumi

Salīdzinot Vankūveras un Soču olimpiādes dalībnieku sastāvus, vislielākās izmaiņas briest mūsu biatlona izlasē. Saruna ar Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidentu Jāni Bērziņu - par aizgājušajiem sportistiem, budžetu un ceļu uz Sočiem.

Pagriezīsim laika riteni atpakaļ un atsauksim atmiņā visu aizgājušo iemeslus!

Komandā bija Ilmārs Bricis, kurš mums palīdzēja Pasaules kausu (PK) Nāciju vērtējumā vēl pagājušajā sezonā - kādos divos posmos. Uz šo brīdi viņš nodefinējis, ka aktīvā sportista gaitas ir beidzis un ir treneris Lietuvas dāmu izlasei. Tad vēl bija Kristaps Lībietis, kurš pēc Vankūveras paziņoja, ka neredz motivāciju ne tikai finansiāli, bet varbūt pat vairāk - morāli. Vēl bija Kaspars Dumbris, kurš saprata, ka viņa veselības stāvoklis nav tik spīdošs, lai varētu gatavoties nākamajam ciklam.

Kas nāk viņu vietā?

Vīzijā ir [Rolands] Pužulis, [Artūrs] Koļesņikovs. Kaut kādā fonā cīņā par ceļazīmi uz olimpiādi varētu būt arī Toms Praulītis. Šogad mainījām stratēģiju un piesaistījām izlasei arī dažus jauniešus, kuri varētu uzrādīt labus rezultātus pasaules junioru un jauniešu čempionātā. Tie ir Daumants Lūse un Pēteris Petrovskis.

Viņi laikam uz startiem PK posmos nepretendē?!

Lūse, iespējams, piedalīsies IBU Eiropas kausu posmos, lai tādējādi kvalificētos PK posmiem. Viņš ir gan vecāks, gan pašreiz labāks par Petrovski.

Un kā ir ar dāmu izlasi?

Žanna Juškāne pašreiz gatavojas individuāli Zviedrijā. Es uzskatu, ka viņai tur ir ļoti labi treniņu apstākļi. Izlasē vēl ir arī Inga Paškovska, kura pagājušajā gadā debitēja pasaules čempionātā, un Baiba Bendika, kura tagad ir nometnē uz «pirmo sniegu».

No šīm olimpiskā pieredze ir tikai Juškānei, kurai Vankūverā no visa Latvijas dāmu četrinieka bija sliktākie rezultāti…

(Smejas.) Jā, tā tas bija.

Par no izlases aizgājušajām...

Madara Līduma bija, un es joprojām tā uzskatu, potenciāli fiziski spējīga uzrādīt labus rezultātus, bet tās šaušanas likstas, kādas viņu nemitīgi vajāja… Manuprāt, tās viņu «salauza». Kā viņa pati teica, viņai ir citas prioritātes dzīvē radušās.

Beidzot karjeru, viņa gan minēja citus argumentus. Tas, ko minējāt, ir pašreiz aktuālie?

Protams, finansiālais faktors ir nozīmīgs. Pirms dažiem gadiem Bricis bija sagatavojis tāmi uz sevi kā sportistu - 30 tūkstoši latu sezonā. Pēc būtības tur nebija nekā lieka. Šī tāme bija ļoti reāla un nepieciešama labu rezultātu uzrādīšanai. Bet es varu atcerēties «slavenā četrinieka» laikus, kad finanses uz cilvēku bija 15 tūkstošu. Un tad bija rezultāti! Madarai šī tāme bija vairāk vai mazāk līdzvērtīga, bet tādu summu mēs nevaram atrast uz vienu cilvēku.

Bez Līdumas Vankūverā bija vēl divas.

Gerdai Krūmiņai sākās ļoti aktuālas veselības problēmas ar elpceļiem, bronhiem. Viņa izslimoja plaušu karsoni slēptā formā. Esot slima, viņa startēja PK posmos Vācijā. Pēc tam viņai bija nopietni sarežģījumi ar veselību. Vasarā paņēma ieroci un pamēģināja trenēties, bet veselības problēmas joprojām jūtamas. Līga Glāzere finansiālā un citu faktoru dēļ lēma beigt aktīvās sportistes gaitas.

Vienubrīd uz Sočiem tēmēja arī Anete Brice.

Jā. Ja viņa būtu tik motivēta kā viņas tēvs Ilmārs Bricis, tad rezultāts neizpaliktu. Diemžēl viņai tā motivācija bija diezgan vāja. Turklāt viņai bija samērā lielas problēmas ar disciplīnu, ar iekšējās kārtības noteikumiem. Arī ar alkohola lietošanu. Šo pavasari viņa netika no izlases padzīta, bet viņai kā 18 gadu slieksnim pārkāpušai bija jāsagatavo tā saucamā eiropase uz ieroci. Lai to izdarītu, jānokārto eksāmens un jāiegūst atestāts, ko viņa neizdarīja. Ja viņas tēvs nebūtu viņu spiedis nodarboties ar biatlonu, domāju, ka viņa pat tik tālu nebūtu tikusi.

Vai viņa vienīgā pārkāpa disciplīnu no kungu un dāmu izlases?

(Smejas.) Vienīgā vai ne vienīgā, bet viņa savu pozīciju nostādīja ļoti kategoriski - es tā gribu, un es tā darīšu.

Skatoties dāmu rezultātus, gribētos apšaubīt arī izlasē palikušo meiteņu motivāciju.

(Ievelk dziļi elpu un nopūšas.) Mēs nevaram simtprocentīgi pateikt - tur tiek darīts viss, lai būtu rezultāts, bet tur - garām ejot, tiek kaut kas darīts, imitēts. Par Bendiku ir tā - es gribu, man vajag! Bet rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Daudz jau izšķir talants. Biatlonā - arī nejaušība.

Juškānes un Bendikas rezultāti pat nejaušības dēļ nemēdz būt labi.

Zināmā mērā piekrītu. Bet jāskatās arī no otras puses - dzimuma jautājuma. Mēs no federācijas negribam un neuzdrīkstamies pateikt, ka sieviešu biatlons mums absolūti nav vajadzīgs. Labākajām, kas mums ir un kuras nepretendē uz vietu PK trīsdesmitniekā, mēs dodam iespēju. Jā, tā varbūt ir 50. vai 60. vieta pasaules čempionātā. Es tā optimistiski par sievietēm runāju… Bet tajā pašā laikā tas ir vismaz kaut kāds paraugs mazajām meitenēm. Nav īsti korekti nogriezt skābekli sieviešu biatlonam.

Salīdzinot LBF budžetu pirms un pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm, cik liela ir atšķirība?

Pirms Vankūveras gadu no gada bija aptuveni pa 15 tūkstošiem latu uz katru sportistu vienai sezonai. Es nerunāju par sponsoriem, bet gan par valsts atbalstu. Tolaik budžeta lielāko daļu veidoja nauda no Latvijas Olimpiskās vienības. Kopējais budžets tobrīd bija kungiem ap 120 tūkstošiem, sievietēm - ap simt tūkstošiem latu.

Un tagad?

Uz šo brīdi par visiem kopā nav simt tūkstošu.

No kurienes šie līdzekļi?

Saukšu, kā bija pērn. No valsts finansējuma caur LOV ienāca 10 tūkstoši latu. LOV sastāva sportistam plus alga vēl kādi septiņi tūkstoši… Kādi 20 tūkstoši caur LOV programmām. Vēl 9600 latu gadā caur Sporta veidu federāciju atbalstu. Pārējie sešdesmit tūkstoši jāsavāc ar cepuri rokā.

Šīs sezonas budžets jau salasīts?

Vēl ne.

Cik ilgam laikam pietiek ar pašreiz savākto?

Īstenībā, tas jau ir izsmelts. (Smejas.) Faktiski budžeta vairs nav. Komanda aizsūtīta uz «pirmo sniegu» ar cerību, ka būs arī par ko atbraukt atpakaļ.

Kā vēl tagad izlasei nav, ja salīdzina ar agrāko laiku?

Sagatavošanās posmā pirms sezonas agrāk bija divas treniņnometnes pilnā sastāvā viduskalnē un augstkalnē. Šogad šāda iespēja bija tikai trim cilvēkiem vienā nometnē. Vēl viens ļoti būtisks zaudējums ir medicīniskā personāla nodrošinājums, kas bija no Turīnas līdz Vankūverai. Kāds varbūt domā, ka tā ir sportista iegriba, bet masiera, fizioterapeita, mediķa klātbūtne PK posmā ir būtiska. Atcerēsimies bēdīgo Krūmiņas pieredzi, kurai nebija klāt mediķa, kas konstatē plaušu karsoni slēptā formā.

Un treneru aiziešana?

Pēc Vankūveras spēlēm Vitālijam Urbanovičam bija ļoti labs piedāvājums Ukrainā, kurš tika atrunāts jau olimpisko spēļu laikā neatkarīgi no mūsu sportistu rezultātiem. Togad viņš arī sasniedza pensijas vecumu, un tas bija viņa lēmums - piekrist Ukrainas piedāvājumam, kur viņš saņem desmit reižu lielāku atalgojumu, nekā viņam var piedāvāt Latvijas valsts. Tas ir cilvēcīgi, un man nav tiesību viņam pārmest patriotisma trūkumu.

Un Māris Čakars?

Tur tas stāsts ir mazliet citādāks, bet to es nevēlētos publiskot, jo tā ir komandas iekšējā lieta.

Tagad izlasei ir divi treneri: Intars Berkulis un Ilgonis Pogulis. Kāpēc tieši viņi?

(Smejas.) Ja pavisam godīgi, tad īsti jau nekādas atlases vai konkursa uz šīm vietām nebija, jo sporta skolu treneri, pirmkārt, ir piesaistīti uz vietas ar savām mācību grupām, otrkārt, viņi vairāk vai mazāk strādā darba apvienošanas kārtībā skolās. Viņiem nav iespēju ceļot pa pasauli.

Kāpēc ne? Ja alga ir lielāka nekā pašreiz…

Jā, ja alga ir konstanta. Es jau nevaru cilvēkam pateikt - es tev samaksāšu līdz decembrim pa 300 latiem mēnesī, bet pēc tam - tad jau redzēs. Neviens normāls cilvēks taču uz šādiem noteikumiem neparakstīsies! Berkulis ir uzņēmējs, viņš sev finansējumu atrod citā veidā. Viņam šī lieta interesē, turklāt Andrejs (Rastorgujevs) ir viņa audzēknis. Pogulis ir vairāk vai mazāk tāds pats stāsts, jo viņš trenē Piksonu un piekrita darbam.

Iedomāsimies, ka Berkulis un Pogulis nepieteiktos palīdzēt biatlona izlasei!

Tad tiktu izsludināts konkurss. Varbūt kāds no slēpotājiem pieteiktos… Vakance nebūtu tukša.

Ja Andreja un Edgara nebūtu LOV B sastāvā, vai Berkulis un Pogulis būtu atalgoti treneri?

(Domā.) Nu kaut kādā formā noteikti. Sabiedriskā kārtā neviens nebūtu gatavs strādāt. Pašreiz LBF maksā algu Pogulim, jo viņš atšķirībā no Berkuļa nesaņem naudu no LOV.

Berkulim ir Rastorgujevs, Pogulim - Piksons. Cik ieinteresēti treneri ir palīdzēt citiem izlases dalībniekiem?

Viņi ir izlases treneri, un viņus interesē visu mūsu biatlonistu rezultāti. Protams, cilvēciskais faktors nevar tikt izslēgts. Protams, vislabāk būtu, ja treneris pret visiem būtu neitrāls.

Pārējie nesūdzas, ka treneri viņiem pievērš mazāk uzmanības?

Kaut kādās niansēs ir bijis, bet vienmēr esam to risinājuši cilvēcīgā ceļā. Domāju, ka šosezon tie negludumi, kas bija iepriekš, ir atrisināti. Taču šo jautājumu vērojam uzmanīgi.

Autors: Diena.lv (http://www.diena.lv), Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji