LSF Ziņojumi

Visvairāk medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs tiek izcīnītas ar slēpēm. Tiesa, biatlons nav Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) pavalstnieks, toties FIS valdījumā ir snovbords, kurā Sočos sadalīs desmit medaļu komplektus, divpadsmit atvēlēti distanču slēpošanai, desmit — kalnu slēpošanai, deviņi — frīsstailam, četri — tramplīnlēkšanai un trīs — ziemeļu divcīņai. Kopā 48 čempiona tituli! Pēc 1936. gada spēļu laikiem Garmišpartenkirhenē Latvijas olimpiskajā komandā slēpotāji tradicionāli ir mazskaitlīga vienība, kura pēc vislielākā krituma 1994. gadā Lillehammerē (divi dalībnieki) svārstās 5 — 7 olimpiešu robežās. Arī Sočos šī proporcija diezin vai mainīsies.

„Pilnīgi noteikti būsim pārstāvēti kalnu un distanču slēpošanā,” ir pārliecināts Latvijas Slēpošanas savienības (LSS) prezidents Vairis Brīze. „Trešajās spēlēs pēc kārtas ceram uz līdzdalību snovborda sacensībās. Bet ne vairs snovbordkrosā, jo Toms Vasins cīņu par kvalifikāciju pārtraucis, bet gan jaunākajā olimpiskajā disciplīnā sloupstailā.”

Šajā disciplīnā pērn Eiropas kausa izcīņā Artūrs Cukunde un Toms Petrusevičs pa reizei iekļuva labāko desmitniekā. Šīssezonas pirmajā posmā Tomam 22. vieta, Artūram — 36. vieta. Lai iegūtu tiesības cīnīties olimpiskajās spēlēs, visgrūtāk izpildāmais kritērijs — Pasaules kausa izcīņā vismaz vienā posmā jāiekļūst labāko trīsdesmitniekā. Tieši uz šīs robežas pirms Vankūveras apstājās Vasins. Šāda ranga sacensībās sloupstailā abiem debija vēl priekšā. Visos FIS sporta veidos olimpiskajai kvalifikācijai svītra tiek pavilkta aptuveni mēnesi pirms spēlēm — janvāra pirmajā pusē.

Konkurenti un strīdnieki
Distanču slēpošanā B kvalifikācijas norma jeb nacionālā kvota mums ir pilnīgi droša — vienai dāmai un vienam kungam jābūt zem 300 FIS punktiem, tad viņi var startēt 10 km klasiskā stila slēpojumā sievietēm un 15 km vīriešiem. Ar A normatīvu var startēt visās distancēs, 50 km, kas Sočos būs jāveic brīvajā stilā, ieskaitot.

„A kritēriju — ne vairāk par 100 FIS punktiem — vīriešiem šobrīd jau izpildījis Arvis Liepiņš, Jānis Paipals un Roberts Slotiņš, viņiem ir arī sekotāji,” norāda LSS ģenerālsekretārs Agris Raugulis. „Bet, ja kāds izpildījis A normatīvu, B kvota tiek anulēta. Lai ar A normatīvu olimpiskajās spēlēs varētu startēt vairāk nekā viens atlēts, pārējiem vēl jāiekļūst arī pasaules reitinga pirmajā trīssimtniekā. Šajā ciklā nevienam tas nav reāli, tad jāslēpo aptuveni 55 FIS punktu līmenī. Līderis Liepiņš ar Pasaules kausa izcīņā Kūsamo 10 km slidsoļa slēpojumā sasniegtajiem 75,99 rekordpunktiem nebūs tuvāk par sesto simtu. Sprintā, kas Sočos risināsies brīvajā stilā, ir cits reitings un citi noteikumi, bet neviens tajā īpaši nav specializējies. Turīnas olimpietis Andrejevs tagad cīnās garākās distancēs.”

Tātad maksimums — trīs distanču slēpotāji. Kopš augusta Latvijas distanču slēpotāju izlases galvenais treneris ir Jēkabs Nākums, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs spējis iekļūt labāko sešniekā biatlonā. „Visi pašpietiekami, neviens nav izlutināts,” jauno komandu vērtē treneris. „Galvenais, ko esmu paspējis izdarīt — likt padomāt par tehnisko izpildījumu. Ne tikai slēpošanas, bet arī jebkura treniņvingrinājuma. Katrai izpildei ir savs mērķis, tas jāapzinās, nevis tikai jāatdarina kaut kāda kustība. Ar to pašu fizisko sagatavotību var sasniegt labākus rezultātus, darbojieties pareizāk, ergonomiskāk. Iespēju vēl nav bijis pārāk daudz. Bezsniega periodā pa divām īsām treniņnometnēm mēnesī.”

Liepiņš, Paipals... Uz ko vēl varam cerēt? „Izlase ir jauna, krietna tās daļa  startēs arī pasaules junioru  un U-23 čempionātos, kuros ir lielākas izredzes izpausties,” norāda Nākums. Kas varētu mūs pārstāvēt Sočos? „Uz šo godu pretendēs Liepiņš, Slotiņš, Ribakovs, Paipals,” nevilcinoties kungu četrinieku nosauc treneris. „Viņi kodīsies sekundi sekundē. No dāmām par olimpietēm visticamāk kļūs Dauškāne vai Muižniece. Bet situācija var arī mainīties.”

Pasaules čempionātā distanču slēpošanā, kas no 20. februāra līdz 3. martam risināsies Itālijas Val di Fiemme,  startēs 10 — 12 Latvijas atlēti. „Gandrīz tikpat, cik startēja iepriekšējā Oslo,” skaidro LSS Agris Raugulis. „Tie paši, kas ir izlasē — Arvis Liepiņš, Roberts Slotiņš, Pāvels Ribakovs, Juris Damškalns, Inga Dauškāne, Anda Muižniece, Oļegs Andrejevs, Reinis Korsunovs...”   Un Vankūveras olimpietis Jānis Paipals, Soltleiksitijas Juris Ģērmanis? „Viņi atteikušies sadarboties ar Slēpošanas savienību un startē individuāli,” norāda LSS prezidents Vairis Brīze. „Tas nozīmē, ka, ja viņi lūdz, mēs šos sportistus sacensībām piesakām. Bet viņu treniņu plānus un sacensību kalendāru — nezinām. Ja viņi būs pienācīgi sagatavojušies un izteiks vēlmi startēt pasaules čempionātā, mēs nekādus šķēršļus neliksim.”

Par slēpotājiem darbā nepieņem
„Distanču slēpotāju izlase mums nekad nav bijusi profesionāļu komanda, un tāda nav arī pašlaik. Profesionāļi ir personas, kas, nodarbojoties ar savu sporta veidu, sev pelna iztiku. Galvenokārt tas notiek tikai sporta spēlēs,” vairākkārt uzsver LSS prezidents. „Un arī Slēpošanas savienība ir tikai biedrība, nevis valsts institūcija vai Izglītības un zinātnes ministrijas kantoris. Mūsu organizācijā lēmumus pieņem biedru kopsapulce, kura veido LSS stratēģiju. Distanču slēpotājiem radusies ilūzija, ka sportisti šeit tiek pieņemti algotā darbā. Par darba attiecībām mēs varam runāt tikai ar dažiem treneriem.

Mēs esam amatieri un Slēpošanas savienība vienīgi var palīdzēt tiem, kas grib un atrod laiku nodarboties ar mūsu sporta veidiem. Tie, kas jau sasnieguši starptautiski atzītu meistarību, var cerēt uz LOV stipendiju, kā arī palīdzību treniņu darba un medicīniskajā nodrošinājumā. No mūsējiem C sastāvā ir kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks, Soču programmas sastāvā Lelde Gasūna un Roberts Rode, kā arī distančnieki Arvis Liepiņš un Jānis Paipals. Tā jau ir cita situācija, kurā valsts kopā ar LOK vismaz daļēji realizē savu politiku.

Latvijas distanču slēpošanas izlasē ir iekļauti šobrīd valstī labākie sportisti, kuriem Slēpošanas savienība savu iespēju robežās palīdz nodrošināt kaut cik sistemātisku treniņu darbu, vienlaikus nedaudz pieskatot medicīnu un radot iespēju sponsoriem tiešā veidā palīdzēt šai izlasei.”

Bez ekskluzīviem klubiņiem
Kur strīdi, tur nauda. Vai otrādi. LSS budžetu veido arī valsts finansējums. „Tā ir niecīga summa, ko saņemam caur Latvijas Sporta federāciju padomi un kas ir paredzēta noteiktam mērķim — LSS darbības nodrošināšanai, turklāt ar to nepietiek,” precizē Brīze. „Nozīmīgs ir FIS finansiālais atbalsts, kuram pateicoties tad arī varam organizēt izlašu treniņprocesu un sacensības. Mūsu ienākumu struktūra jau divus olimpiskos ciklus nav mainījusies. Mainījusies ir attieksme. Iepriekš uzmanība tika akcentēta vienam diviem sportistiem, pēc izplatītā mīta — maza valsts vairāk nevar atļauties! Jau septiņus gadus mūsu politika ir citādāka. Ņemot vērā, ka gan kalnu un distanču slēpošana, gan snovbords Latvijā ir masveidīgi sporta veidi, mums svarīgi bija radīt sacensību sistēmu, kas ir interesanta visiem. Radīt bāzi atlases iespējām. Šķiet, ka tas ir izdevies.

Ir izveidots sportistu rangs, un mēs cenšamies palīdzēt tiem, kas ir tā priekšgalā — iespējami plašākam lokam. Lai neveidotos ekskluzīvais klubiņš, kas atrauts no tautas. Negribam kāpt uz jau zināmiem grābekļiem. Snovbordkross bija orientēts uz vienas personības izaugsmi. Personība pārstāja startēt un sporta veids nobremzējās. Gribam uzturēt ļoti lielu interesentu grupu, kas piedalās, attīstīt savus sporta veidus tautā un tad atlasīt labākos atlētus, kuriem, pirmkārt, pašiem ir vēlme gūt augstākus sasniegumus, otrkārt, kuri paši to var izdarīt. Tiem mēs varam palīdzēt. Nevis pieņemt viņus darbā par kalnu vai distanču slēpotājiem, bet — palīdzēt pilnveidoties. Un šī mūsu nosacītā Latvijas izlase ir diezgan plaša.

Mūsu kalnu slēpotāju treneris Dinārs Doršs šīs sezonas sākumā jau otro reizi stažējās ASV izlases treneru komandā, kas gatavoja savējos startam Pasaules kausa izcīņas posmā. Mēs redzam tikai Lindsiju Vonu un Bodi Milleru, bet komandā ir arī citi sportisti, kuri pat maksā naudu, lai trenētos kopā ar līderiem. Turklāt visi viņi Eiropā dzīvo tieši tādos pašos vienkāršos apartamentos kā Latvijas izlase. Nebūt ne Soldenas kūrorta centrālajā hotelī, bet nomaļā viesnīcā, kurā svaru zāle iekārtota garāžā un superstāri kopā ar pārējiem vienā virtuvē gatavo brokastis visiem.

Lielo naudu slēpošanā labākajā gadījumā pelna pasaules pirmais trīsdesmitnieks. Turklāt to saņem nevis no federācijas vai kādas valsts budžeta, bet pēc reklāmas līgumiem. Mūsu sabiedrībā daži joprojām domā — ja jūs mums samaksāsiet milzīgu naudu, tad mēs varbūt sasniegsim labus rezultātus. Pirmkārt, mūsu valstī nav politiska pasūtījuma attīstīt kalnu un distanču slēpošanu, snovbordu vai tramplīnlēkšanu. Vienalga Latvijā atdzimusi tramplīnlēkšana un prieks par tajā sasniegtajiem rezultātiem, kas jau ļāvuši tikt arī pie daža starptautiska panākuma. Tas sasniegts ļoti īsā laikā ar ļoti ierobežotām iespējām, neskatoties uz to, ka mēs esam olimpiskie amatieri.”

Masveidīgāk un nopietnāk
Vankūverā pēckara spēlēs pirmo reizi startēja trīs Latvijas kalnu slēpotāji — Liene Fimbauere, kā arī Kristaps Zvejnieks un Roberts Rode, kas nobraucienā bija kvalificējies ar A normatīvu. Tātad nevien ticis pie cienījamiem FIS punktiem, bet arī savā disciplīnā iekļuvis pasaules ranga pirmajā piecsimtniekā. Turīnā tādu pat līmeni bija sasniedzis Renārs Doršs (nobraucienā) un Ivars Ciaguns (supergigantā).

Soču spēlēm kvalifikācijas nosacījumi ir līdzīgi. „Mums patlaban A normatīvs ir Kristapam Zvejniekam — slalomā viņš jau ielauzies pirmajā simt piecdesmitniekā un Robertam Rodem nobraucienā. Lelde Gasūna pērnās sezonas sākumā guva ceļgala traumu, bet skaidrs, ka arī viņa ir stabila A normatīva slalomiste,” ziņo Latvijas izlases galvenais treneris Dinārs Doršs. „Nākamā Latvijas rangā ir pirmo Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu dalībniece Agnese Āboltiņa, kura tagad mācās slēpošanas ģimnāzijā Norvēģijā un trenējas Lillehammeres olimpisko spēļu trasēs, kur Kristaps pērn izcīnīja otro vietu, šīs valsts nacionālajā čempionātā cīnoties ar visiem spēcīgākajiem norvēģiem, Svindālu ieskaitot. Kristaps itin sekmīgi startējis arī nobraucienā un iespējams, ka viņš varētu veiksmīgi cīnīties superkombinācijā — slaloms plus nobrauciens. Ja A normatīvs izpildīts vienā disciplīnā, sportists var startēt arī pārējās, kurās viņš atbilst B normatīva prasībām. Tehniskajās disciplīnās — slalomā un milzu slalomā šī robeža svārstās ap 120 FIS punktiem, ātrumdisciplīnās — supergigantā un nobraucienā — tā padarīta stingrāka — 80 FIS punkti.

Mums jāpierāda, ka Latvijā ne tikai iespējams ar kalnu slēpošanu nodarboties, bet šajā sporta veidā var arī kaut ko sasniegt. Kristaps to dara. Tieši pateicoties viņa rezultātiem, šosezon FIS sacensībās Latvijai jau ir sešas starta vietas un sportistu izaugsmes iespējas kļuvušas lielākas.” Norāda galvenais treneris. Pagaidām Soču komandas vīzijā viņš redz trīs Latvijas olimpiešus, kas kvalificējušies ar A normatīvu, — abus puišus un Leldi Gasūnu tehniskajās disciplīnās.

„Bet situācija var kļūt vēl interesantāka un sarežģītāka,” tūlīt piebilst galvenais treneris. „Ātrumdisciplīnās A normatīvu var izpildīt arī Agnese Āboltiņa, arī puišu izlasē citi konkurenti kļūst arvien stiprāki — Miks Zvejnieks, kas pērn jau sevi izteiksmīgi apliecināja pirmajās Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs, Mārtiņš Onskulis, Kaspars Daugulis...  Tomēr spēlēs vēl vienu vietu varam dabūt klāt tikai tad, ja līderis — Kristaps Zvejnieks jau sasniedzis nākamo līmeni — iekļuvis pasaules ranga simtniekā. Tas ir augsts mērķis.”

Pasaules čempionātā no 5. līdz 17. februārim Austrijas Šladmingā atbilstoši LSS politikai Latviju pārstāvēs četrpadsmit sportisti. Bez jau minētajiem vēl Ģirts Zīle, Roberts Briška, Toms Sarkanis, Liene un Anna Bondares, Katrīna Krūmiņa un Ieva Meldere. Šajā forumā katrā disciplīnā var startēt četri mūsu slēpotāji, ja vien sasniegta attiecīgā FIS punktu robeža, kas, neskaitot nobraucienu, ir zemāka nekā B normatīvs olimpiskajās spēlēs. Izņemot Rodi un Dauguli, visi izlases dalībnieki vēl ir juniori un var startēt pasaules U-21 čempionātā, kas gan šogad notiks tālu — Kanādā, un tāpēc tajā, iespējams, piedalīsies tikai Kristaps Zvejnieks. „Pieredzes trūkums ir mūsu lielākā problēma,” norāda Doršs. „Bet, jo tu ilgāk brauc, jo tam vajag vairāk naudas. Kalnu slēpošana nav tas lētākais sevis apliecināšanas veids. Paldies mūsu izlases lielākajiem sponsoriem — veikalu tīkliem  Fans, Burusports, SkiBox, kas palīdz ar inventāru. Par mūsu sponsoru kļuvis arī Somijas kalnu slēpošanas centrs Somutunturos, kas ir laba treniņu un sacensību bāze.”

Apdomīgs konservatīvisms
Šāgada Pasaules kausa izcīņas Levi posmā Kristaps Zvejnieks līderim slaloma trasē zaudēja tikai 3,1 sekundi. Ļoti atzīstams rezultāts, lai arī tikai 60. vieta, jo blīvums ārprātīgs. „Pamatā gan viņa sacensību programmā būs Eiropas kausa izcīņas posmi, tāpat arī Rodem,” uzsver Doršs. „Līdzdalību Pasaules kausa izcīņā plānojam vēl janvārī pirms pasaules čempionāta. Šādā konkurencē jāadaptējas pakāpeniski.” Jāpiebilst, ka Kristaps Zvejnieks vienu Pasaules kausu jau izcīnījis — aizvadītajā vasarā šādu panākumu viņš guva skrituļslalomā, krietni uzlādējot savas motivācijas baterijas ziemai.

„Latvijas izlase ir FIS līmeņa komanda, kas nav sliktāka par citām,” rezumē galvenais treneris. „Spēcīgākajiem ir savas individuālās programmas, jaunākajiem — savas. Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē latviešu līderi būs Miks Zvejnieks un Agnese Āboltiņa. Viņi un vēl Liene Bondare startēs arī pieaugušo pasaules čempionātā. Būtībā Latvijas izlasē ir ģimnāzisti un studenti, vienīgi Rode augstskolu jau absolvējis.”

 „Attiecībā uz Latvijas čempionātiem esam konservatīvi,” norāda Brīze. „Negribam katru gadu mainīt formātu. Kalnu slēpošanā — Latvijas kausu izcīņa un jaunatnes čempionāts notiek Latvijā, valsts čempionāts, kas vienlaicīgi ir arī Baltijas kausa izcīņa — Somijā, Somutunturos.

Distanču slēpošanā Latvijas čempionāts tikpat tradicionāli notiek trijos posmos, no kuriem pirmais ir FIS kalendārā iekļautais Priekuļu posms 12. — 13. janvārī  — 10 km kungiem un 5 km dāmām gan klasikā, gan slidsolī. Jau otro reizi Skandināvijas kausa izcīņas posms notiks Smeceres sila bāzē Madonā, kur programma šoziem būs mums labvēlīgāka — 10 km (kungiem) un 5 km (dāmām) klasiskajā stilā, kā arī attiecīgi 20 un 10 km ar kopējo startu brīvajā stilā.”

Ziema turpinās, un tajā ir daudzi ceļi. „Mēs esam olimpiskie amatieri,” sarunu noslēdz LSS prezidents. „Bet arī šis statuss dod iespējas.”

Autors: Dainis Caune, Raksts pārpublicēts no žurnāla "Sports" interneta portāla www.sporto.lv, Oriģināli lasāms http://www.sporto.lv/raksts/olimpisko_amatieru_iespejas