LSF Ziņojumi

Dopings sportam uzcītīgi ceļo līdzi jau kopš antīkajiem laikiem, vilinot sportistus paslepus sniegties pēc kāda preparāta vai metodes, kas īsā laikā viņiem palīdzēs kļūt ātrākiem un spēcīgākiem nekā konkurenti. Arī Latvijas sportisti laiku pa laikam nespēj atteikt dopinga velniņam, bet citreiz nav pietiekami uzmanīgi un, pašiem negribot, iekrīt tā izliktajās lamatās. Karu aizliegtajām vielām sporta pasaulē ir pieteikušas antidopinga organizācijas, kuras rūpējas par profesionālo sportistu godīgumu. Sarunā ar «Apollo.lv» Sporta medicīnas valsts aģentūras (SMVA) Antidopinga nodaļas vadītāja vietas izpildītājs Gatis Berķis iepazīstina ar dopinga kontroles procedūru, skaidro, kāpēc tiek ievāktas A un B proves un kādas ir aizliegto vielu lietošanas tendences Latvijā.


Gatis Berķis. Foto: R.Oliņš/Apollo

- Varbūt sākumā varat iepazīstināt ar dopinga kontroles procesu, kas ar sportu mazāk saistītiem cilvēkiem varētu nebūt līdz galam skaidrs?
- Katra gada decembrī vai janvārī Veselības ministrijas Antidopinga komiteja, kas Latvijā koordinē dopinga kontroles pasākumus, apstiprina jaunu dopinga kontroles plānu, kas ir konfidenciāls un pieejams tikai šīs komitejas pārstāvjiem un mums – Valsts Sporta medicīnas centra (VSMC) Antidopinga nodaļai. Plānā, ko mēs sastādām, balstoties uz iepriekšējo gadu rezultātiem, tiek sadalīts, cik kontroles tiks veiktas katrā sporta veidā. Sastādām plānu un piedāvājam to apstiprināt Antidopinga komitejai. Esam arī tie, kas veic dopinga kontroles – mūsu kompetencē ir izvēlēties, uz kurām sacensībām braucam un kurus sportistus pārbaudām. Ir atsevišķs darbinieks, kurš strādā ar plānošanu, sportistu rezultātu vērtēšanu un informācijas ievākšanu. Dopinga kontroles veicam gan ārpus sacensībām, gan sacensību laikā. Pirms aptuveni desmit gadiem lielāks uzsvars bija uz kontrolēm sacensību laikā, bet tagad vairāk pārbaužu mēdz veikt ārpus tām. Mēs gan to tik skrupulozi neskatāmies.

- Pēc kā vadāties sportistu izvēlē?
- Braucam gan pie tiem, kas startē starptautiski, gan tiem, kas ir Latvijā. Ja mūsu darbs būtu ļoti vienveidīgs, tad tas tāpat būtu ļoti viegli paredzams, tāpēc cenšamies variēt gan sacensības, gan pēc atrašanās vietām. Skatāmies kā esam darbojušies iepriekšējos gadus, kuros periodos esam braukuši, uz kurām sacensībām, pie kuriem sportistiem. To visu informāciju apkopojot, izlemjam, kā darīsim tālāk.

- Kas notiek, kad esat aizbraukuši pie sportista?
- Tad iedodam viņam dopinga kontroles anketu, kurā sportists norāda savus datus un ar parakstu apliecina, ka ir uzaicināts uz dopinga kontroli. Anketā ir aprakstīta visa dopinga kontroles procedūra, ar ko sportists var iepazīties. Tālāk noteikumi paredz, ka sportistam pēc iespējas ātrāk ir jāierodas dopinga kontroles telpā. Viņš drīkst iet atsildīties, pārģērbties, aiziet pēc personu apliecinoša dokumenta un sameklēt kādu cilvēku, kas parasti ir ārsts, kurš nāks līdzi uz dopinga kontroli.

- Kam nepieciešams līdzi nācējs?
- Pirmkārt, viņš ir kā liecinieks. Otrkārt, dopinga kontroles procedūra aizņem līdz pat četrām stundām, tāpēc līdzi nācējs ir arī laika kavēklis. Turklāt ārsts ļoti labi pazīst procesu, ir kompetents un zina, ko darīt, ja rodas kādas problēmas dopinga kontroles laikā.

- Vai vienmēr tiek ņemtas tikai urīna analīzes? Kā ar asins analīzēm?
- Jā, ņemam arī asins analīzes.

- Ar to urīna savākšanu var taču gadīties tā, ka sportistam nevajag uz tualeti. Kāpēc tad nevar vienmēr asins analīzes ņemt?
- Jā, grūtākais ir urīna savākšana, bet tajā ir daudz vieglāk atrast aizliegtās vielas un šīs analīzes ir vieglāk transportēt. Viss process ir daudz vienkāršāks nekā asinīm. Urīna analīzes varam uzglabāt ledusskapī pat trīs dienas, pagaidīt, kad tiks atvestas citu sportistu analīzes un tad visas kopā sūtīt uz laboratoriju. Savukārt asins analīzēm laboratorijā jānonāk 36 līdz 48 stundu laikā, kas būtībā nozīmē, ka uzreiz pēc savākšanas tās jāsūta prom. Tādā gadījumā vienā laikā jāveic dopinga kontroles, lai analīzes vienlaicīgi būtu iespējams sūtīt prom. Transportēšana asinīm notiek kastēs ar aukstuma elementiem, kuri sver pāris kilogramus. Pārvešanas laikā asinīm tiek mērīta temperatūra, lai laboratorija vēlāk pēc grafika varētu novērtēt, vai transportēšanas laikā asinīm nav bijusi paaugstināta temperatūra. Laiks, kurā asins analīzes jānogādā laboratorijā, šo procesu padara par ļoti dārgu. Aptuveni 10% kontroļu ņemam asins analīzes, taču gandrīz visas aizliegtās vielas ir nosakāmas urīnā.

- Ar ko vēl bez dopinga kontrolēm nodarbojas antidopinga nodaļa?
- Vienlīdzīga svarīguma pakāpe ir gan dopinga kontrolēm, gan izglītības pasākumiem. Lai sporta federācijas atzītu Latvijas sporta federāciju padomē (LSFP), tām ar mums ir jānoslēdz sadarbības līgums, kas paredz, ka tiks ievēroti antidopinga noteikumi, ka federācija savās sacensībās ļaus veikt dopinga kontroles un reizi gadā notiks izglītības pasākumi. Federācijas pienākums ir šos izglītības pasākumus noorganizēt, bet mūsu – braukt pie federācijām, lasīt lekcijas un informēt par dopingu. Tāpat lasām lekcijas LSPA, Murjāņu sporta ģimnāzijā un sporta skolās. Notiek lekcijas arī ģimenes ārstiem.

- Zinām, ka dopinga analīzēm ir A un B proves. Kā īsti ir - vai paraugi savākti vienā reizē un uzglabāti divos trauciņos?
- Dopinga kontroles procedūras laikā sportists iet uz tualeti ar vienu trauciņu. No vairākiem trauciņiem viņš pats izvēlas vienu, pārbauda, vai tas ir vakuumā un nav saplēsts. Tad sportists iet uz tualeti, nomazgā rokas, lai uz tām nebūtu kāds pulveris.

- Kāds to visu pieskata?
- Procedūru pieskata sava dzimuma dopinga kontrolieris. Ja rodas aizdomas, ka sportists pēc roku nomazgāšanas ir nekorekti rīkojies, trauciņu met ārā un sāk procedūru no jauna. Analīzēm nepieciešami vismaz 90 mililitri urīna. Tālāk sportists nāk atpakaļ un pats šķidrumu līdz konkrētai atzīmei salej sākumā B un pēc tam A pudelē. Ja būs 90 mililitri, tad abi trauciņi būs piepildīti līdz atzīmei. Kāpēc sākumā B? Jo, ja pirmajā traukā ir vairāk par 90 mililitriem, tad A provē tiek piepildīts viss, kas palicis pēc B piepildīšanas. Pirmo laboratorija pārbauda A paraugu un, ja atklājas kādas aizliegtas vielas, tad sportistam tiek jautāts, vai veikt B parauga analīzi. Ja viņš to vēlas, tad B parauga analīzi sportists apmaksā pats. Viņš brauc uz laboratoriju un skatās, kā notiek B parauga analīze. Svarīgi, ka šo B paraugu pārbauda tikai uz vielām, kas atklātas A provē, tāpēc tur vajag daudz mazāk šķidruma.

- Kas notiek, ja B prove ir negatīva?
- Tad sportists ir attaisnots, bet šādus gadījumus vispār nezinu. Šobrīd nevaru nosaukt nevienu tādu gadījumu pasaulē. Ja internetā pameklētu, tad kaut ko noteikti atrastu, bet tā no galvas es nevaru pateikt. Taču atsevišķām aizliegtajām vielām, piemēram, pseidoefederīnam, ir noteikta koncentrācija, ko nedrīkst pārsniegt. Līdz ar to var gadīties, ka A paraugā koncentrācija ir par daudz, bet B – ir jau nedaudz zem kritiskā līmeņa. Tāds gadījums var būt.

- Kāpēc tad šo B provi taisa?
- 2015. gada 1. janvārī stāsies spēkā jauns pasaules antidopinga kodekss., kura veidošanas procesā par B parauga likvidēšanu bija diskusijas. Tomēr jaunajos noteikumos B paraugs joprojām ir atstāts. Tas ir diskutabls jautājums, bet kā mazais cerību stariņš sportistam B prove ir atstāta spēkā.

- Pārskatot Antidopinga nodaļas atskaites, redzams, ka katru gadu vismaz viens latviešu sportists tiek pieķerts aizliegto vielu lietošanā. Kādas ir pēdējo gadu tendences Latvijā saistībā ar pozitīvajiem gadījumiem?
- Vēlos minēt, ka lielākais skaits ar dopinga kontrolēm Latvijā bija 2007., 2008. gads, kad veicām 400 līdz 500 kontroles gadā. Tad krīzes iespaidā tika samazināts līdzekļu skaits un pēdējos gados veicam 150 dopinga kontroles. Tas iespaido arī to, ka atklāto gadījumu skaits samazinājās līdz vienam diviem gadījumiem. Gan visa pasaule, gan arī mēs cenšamies ieviest tā saucamo «intelligent» programmu, kas nozīmē, ka tas, kuriem sportistiem tiks veiktas dopinga analīzes, ir rūpīgi pārdomāts. Lielbritānijas Antidopinga organizācijā ar statistikas pārskatiem strādā astoņi cilvēki, bet mums tādu iespēju nav - viens cilvēks iespēju robežās analizē rezultātus pirms sacensībām. Tomēr tāpat pēdējā gada laikā mums ir četras pozitīvas dopinga kontroles un tas ir tikai Latvijā veiktajās analīzēs. Šajā statistikā neņemam vērā Laura Daidera lietu pagājušā gada septembrī, arī abi hokeja gadījumi nav ietverti šajos ciparos.

- Kas sponsorē dopinga kontroles?
- Pēc Pasaules antidopinga aģentūras (WADA) noteikumiem dopinga kontroles obligāti ir jāveic par valsts budžeta līdzekļiem. Noteikumos nav minēts, cik daudz, bet process ir jādara. Tāpat nav obligāta prasība veikt asins analīzes. Bet tās būtu jāveic, jo pēdējos gados WADA viedoklis ir tāds, ka vissarežģītāk ir sportistu atrast, taču, kad tas izdarīts jāveic visas iespējamās analīzes.

- Minējāt, ka šobrīd veicat ap 150 pārbaudēm gadā. Kāds ir optimālais skaits dopinga kontrolēm?
- Domāju, ka Latvijas gadījumā 400 līdz 500 pārbaudes arī būtu ļoti optimāli. Protams, nav vajadzības pēc tūkstošiem kontroļu, kā tas ir Zviedrijā, Somijā un citās lielajās valstīs, bet ar 400 kontrolēm Latvijas sportisti justu, ka mēs braucam viņus pārbaudīt. Pēc vidējiem statistikas rādītājiem sanāk, ka uz vienu sporta veidu Latvijā tiek veiktas divas līdz četras dopinga kontroles. No vairāk nekā 80 sporta federācijām pārbaudām līdz 40 sporta viediem. Ir sporta veidi, kuriem dopinga kontroles tiek veiktas katru gadu, un ir tādi, kam ik pa diviem trīs gadiem. To izlemj Antidopinga komiteja, bet mēs to reāli veicam.

- Kas ir tālākā vieta, uz kurieni nācies braukt, lai veiktu kontroli?
- Dopinga kontroles mēs veicam Latvijas teritorijā.

- Tad ārzemēs sportisti var justies droši?
- Nē, jo mēs sadarbojamies ar citu valstu un privātajām organizācijām, kam lūdzam veikt dopinga kontroli mūsu sportistiem. Visnopietnākais darbs šajā ziņā bija pirms Soču Olimpiādes. Iepriekšējos gados tika nedaudz pietaupīti līdzekļi un atsevišķos gadījumos līdz pēdējam gaidījām, kad sportists pirms Olimpiādes ieradīsies Latvijā, lai veiktu dopinga kontroli. Dažiem sportistiem tā arī netika veiktas dopinga kontroles, jo viņi pamainīja plānus un pirms Olimpiādes Latvijā nemaz neieradās. Bet pirms Sočiem gan veicām analīzes pilnīgi visiem, par ko jāpasakās Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK) un Latvijas Olimpiskajai vienībai (LOV), kas to finansēja. Kontroles tika veiktas gan ASV, gan Krievijā un Eiropā. Pārbaudījām pilnīgi visus hokejistus, taču, kā zināms, tas šoreiz nepalīdzēja.

- Pievēršoties Soču starpgadījumiem, tā sanāca, ka abi pieķertie Latvijas sportisti, ko pieķēra pēc mača pret Kanādu, – Vitālijs Pavlovs un Ralfs Freibergs - ir hokejisti. Cik bieži dopinga lietošanas gadījumus atklāj komandu sporta veidā?
- Ja paskatās statistiku, tad, jā, redzams, ka pieķerto komandu sportistu ir salīdzinoši maz. Vispār komandu sporta veidos noteikumi paredz, ka pēc spēles beigām tiek veikta izloze, kuri divi sportisti izies dopinga kontroli. Tiešām komandu sacensībās ir daudz mazāk mērķtiecīgu dopinga pārbaužu. Līdz ar to vienu sportistu pārbauda daudz retāk nekā individuālajos sporta veidos, tāpēc viņi var nedaudz brīvāk justies.

- Ja jau ar izlozi Latvijas komandā trāpīja uz diviem gadījumiem, tad ar lielu varbūtību sanāk, ka komandā vēl kāds ir kaut ko lietojis?
- Es teiktu, ka Latvijas gadījumā tā it ļoti slikta sagadīšanās. Vai komandā ir vēl kādi sportisti, kam Olimpiādes laikā organismā bija aizliegtas vielas, man grūti pateikt, bet pirms citām spēlēm arī tika veiktas dopinga kontroles un tur analīzes bija negatīvas. Cik daudz izlases sportisti tika un cik netika pārbaudīti, es īsti nezinu, jo man nav tādas informācijas.

- Freibergam pirms Olimpiādes veiktās analīzes bija negatīvas, bet Olimpiādes laikā pozitīvas. Vai varat sīkāk pastāstīt par šo atgadījumu?
- Neko plašāk komentēt negribētu, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) un Starptautiskā hokeja federācija (IIHF) šajā lietā ir lūgusi ievērot konfidencialitāti. Pirms izlidošanas uz olimpiskajām spēlēm sportistam Latvijā tika veikta dopinga kontrole, kas bija negatīva, taču Olimpiādes laikā citā Krievijas laboratorijā dopinga analīzes jau bija pozitīvas. Lai arī visas laboratorijas pasaulē ir Starptautiskās Antidopinga aģentūras akreditētas, dažas no tām nevar noteikt konkrētas vielas. Piemēram, mēs vēlamies aizsūtīt uz Helsinkiem pārbaudīt asinīs konkrētu vielu, bet laboratorija norāda, ka šo vielu nevar noteikt, tāpēc analīzes pārsūtīs uz citu laboratoriju. Tas gan parasti notiek ar ļoti specifiskiem preparātiem.

- Izlases ārsts Jānis Kvēps norādīja, ka Krievijā izmantotas jaunas dopinga atklāšanas metodes. Vai ir zināms, kas šīs par metodēm? Vai tās ir eksperimentālas?
- Katras WADA akreditētas laboratorijas pienākums ir veikt zinātniski pētniecisko darbu, lai spētu pierādīt arvien jaunu vielu atrašanos sportistu organismos. Diemžēl sportisti mēdz riskēt un izmantot eksperimentālas vielas, līdz ar to arī pierādīšanas metodes ir eksperimentālas un nepārtraukti mainīgas.

- Cik bieži tādi tā sanāk, ka pirms sacensībām viss ir kārtībā, bet sacensību laikā viņš «iekrīt»?
- Vienmēr pastāv iespēja, ka sportists  aizliegtās vielas sportists lietojis pēc mūsu dopinga kontrolēm.

- Šķiet, ka ārsti gan teica, ka aizliegtajai vielai vajadzēja uzrādīties arī pirmajā reizē.
-  Mēs varam būt droši tikai par to, ka sportists ir bijis tīrs tikai dopinga kontroles veikšanas brīdī, jo mēs nevaram garantēt, ka sportists, izejot no dopinga kontroles telpas, nelietos aizliegtas vielas.

- Par vielu, ko atrada Freiberga organismā neko nezinām, bet Pavlova gadījumā ir zināms, ka aizliegtais preparāts ir metileksanamīns. Kāda parasti ir sportistu motivācija lietot šo vielu?
- Viela paātrina vielmaiņu, samazina ķermeņa svaru un uzlabo koncentrēšanās spējas. Nereti to pievieno uztura bagātinātājiem. Šajā gadījumā Pavlova kluba ārsts jau ir atzinis, ka nav pārbaudījis, ka viela bija norādīta uz uztura bagātinātāja etiķetes.

- Vai arī ārstam var piešķirt sodu?
- Jā, WADA kodekss paredz sankcijas ārstam, trenerim vai jebkuram cilvēkam, kurš sportistam ir devis vai uzglabājis aizliegtās vielas.

- Ir gadījumi, kad par vainīgo atzīst ārstu un sportistu attaisno?
- Domāju, ka sportistam varētu samazināt soda sankcijas.

- Bet tā, ka sportists būtu pilnīgi bez vainas...
- WADA kodeksa ievadā norādīts, ka sportists personīgi ir atbildīgs par to, kas atrodas viņa organismā. Ja par pilnīgu attaisnošanu pieņemam brīdinājumu, tad par metileksanamīna lietošanu var piešķirt arī to. Bet jebkurā gadījumā tas tiks uzskatīts par pirmo dopinga pārkāpumu. Par otro jau sekotu smagāki sodi.

- Tad turpinām par smagākiem gadījumiem pasaulē. Riteņbraucējs Lenss Ārmstrongs profesionālās karjeras laikā lietoja dopingu, bet to atklāja vairākus gadus pēc tam, kad viņš bija beidzis sportista gaitas.
- Ārmstronga lieta ir par laika posmu no 1999. līdz 2006. gadam. Līdz ar 2007. gadu stājās spēkā divas ļoti būtiskas izmaiņas WADA noteikumos. Pirmā lieta – sportistiem regulāri jānorāda sava atrašanās vieta konkrētā laika posmā. Pirms tam sportisti, kas bija profesionālajā apritē, varēja mēģināt aptuveni nojaust, kad pie viņiem var ierasties dopinga kontrole, un ērti saplānot dopinga vielu lietošanu. Sportists sagaidīja, kad pie viņa atbrauc kontrole, nodeva analīzes un aizliegtās vielas sāka lietot pēc tam, kad dopinga kontrole jau bija prom, jo tuvāko divu nedēļu laikā diez vai kāds vēl pie viņa brauks un risks «iekrist» ir minimāls. Ja arī kāds atbrauca neplānotā laikā, tad sportists varēja izlikties, ka nav mājās. Tagad sportistam jānorāda, kurā laikā, kurā vietā viņš atradīsies, tāpēc no dopinga kontroles ir daudz grūtāk izvairīties. Otra lieta ir sportistu bioloģiskās pases un asins profili, kas tiek veidoti kopš 2007. gada. Ja sportistam, kuram izveidots asins profils, organismā aizliegtas vielas nav atklātas, bet tajā ir novērotas izmaiņas un var pierādīt, ka šīs izmaiņas radušās, jo viņš lietojis aizliegtas vielas, par to var piemērot soda sankcijas. Šie ir tie divi komponenti, kas kopš 2007. gada ir sarežģījuši dzīvi sportistiem, kas vēlas manipulēt ar dopinga kontroli.

- Bet Ārmstronga vainu pierādīja vairākus gadus pēc dopinga lietošanas. Kā tas iespējams?
- Analīzes laboratorijā var tikt uzglabātas ilgāku laiku. Tad, kad WADA ir izstrādājusi jaunas analītiskas metodes   dopinga pierādīšanai, tad analīzes var pārbaudīt vēlreiz. Turklāt antidopinga noteikumu pārkāpumu var apstiprināt  arī neanalītiski pierādījumi – liecinieku ziņojumi, banku kontu izraksti, slimības vēstures, policijas un muitas rīcībā esoša operatīva informācija..

- Cik ilgi analīzes uzglabā?
- Analīžu uzglabāšanu pieprasa organizācija, kas veic dopinga kontroli. Piemēram, SOK un WADA olimpisko spēļu laikā veic dopinga kontroles un šīs analīzes laboratorijā saglabā astoņus gadus. Ja mēs Latvijā analīžu uzglabāšanu nepieprasām, tad tās neuzglabās, ja pieprasīsim - uzglabās.

- Esat pieprasījuši?
- Nē, vēl ne reizi.

- Dārgi?
- Tas, protams, prasa finansiālus līdzekļus. Analīžu skaits arvien pieaug, arī uzglabāšana laboratorijā kļūst dārgāka.

- Cik reāli mūsdienās noslēpt dopinga lietošanu?
- Sportistu jāapkalpo ļoti spēcīgam personālam, kas ir lietas kursā par visām jaunākajām dopinga atklāšanas metodēm, jaunākajām vielām, ko ražo farmācijas firmas tad iespējams uz kādu laiku varētu mēģināt noslēpt dopinga lietošanu, bet nav nekādas garantijas, ka vēlāk šie pārkāpumi nekļūs visiem zināmi.

- Varbūt sportisti sadarbojas ar kādu esošo vai bijušo dopinga kontrolieri?
- Jā, protams, negodprātīgu dopinga kontrolieru gadījumus arī nevar izslēgt. Piemēram, pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm pārbaudīja vairākus krievu vieglatlētus, kuriem DNS analīzes atšķīrās divos dažādos paraugos. Tas nozīmē, ka vismaz vienas no analīzēm nepiederēja sportistam. Protams, šie sportisti pirms Olimpiādes tika diskvalificēti.

- Bet tas taču bija muļķīgs pārkāpums, vai ne? Bija skaidrs, ka kāds pamanīs.
- Ne gluži. Standarta DNS analīzes laboratorija neveic.

- Šajā gadījumā sanāk, ka vainīgs bija tas, kurš «piesedz»?
- Protams, tam dopinga kontrolierim tika piemērotas sankcijas.


Foto: R.Oliņš/Apollo

Raksts pārpulbicēts no portāla www.apollo.lv (oriģināls: http://www.apollo.lv/zinas/gatis-berkis-ja-palielinatu-dopinga-kontrolu-skaitu-pieaugtu-ari-piekerto-skaits/644096)

Vairāk foto skatiet oriģinālā rakstā.