LSF Ziņojumi

LAI ARĪ LATVIJAS GODU OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS SOČOS DEVUŠIES AIZSTĀVĒT TEJU 60 SPORTISTU, TIKAI RETAJAM IR ARGUMENTI CĪŅĀ PAR VISAUGSTĀKAJĀM VIETĀM. TO, KAM OLIMPISKĀS SPĒLES IR SĀKUMS ĪSTAJĀM SACENSĪBĀM, IR KRIETNI MAZĀK NEKĀ TO, KAM CEĻAZĪMES IEGŪŠANA IR SPORTISKO IESPĒJU (LAI ARĪ VARBŪT NE AMBĪCIJU...) GRIESTI. PĒDĒJOS LATVIJĀ IEPATICIES DĒVĒT PAR TŪRISTIEM...


Jā, mēs esam tūristi!

Sportisti – olimpisko spēļu tūristi – nav populāra tēma pašu sportistu vidū. Lielākā daļa to uztver kā apvainojumu, un to var saprast. Tomēr ieguldīts daudz darba, laika un finanšu, lai vispār iegūtu olimpisko ceļazīmi, nemaz nerunājot par to, ka vēl smags darbiņš jāpaveic, lai šim četrgades svarīgākajam startam arī pienācīgi sagatavotos. Taču ir arī citi viedokļi – divu olimpisko spēļu dalībnieks slēpotājs Juris Ģērmanis nemaz nekautrējas atzīt: «Par olimpisko tūrismu – tā viennozīmīgi ir patiesība. Ko mēs [Latvijas slēpotāji] pasaulē varam izdarīt?! Ja jau mūs sāk apdzīt armēņi, jāgaida, kad to izdarīs maķedonieši...»


Juris Ģērmanis raidījumā Overtime TV

Ģērmanis, kurš šoreiz palika mata tiesu aiz svītras, Latvijai izcīnījis visu laiku augstāko vietu slēpošanā olimpisko spēļu vēsturē individuālajās distancēs – 49. vieta 67 dalībnieku konkurencē 15 kilometru klasikā 2002. gadā Soltleiksitijā. No uzvarētāja igauņa Andrusa Vērpalu viņš toreiz atpalika teju piecas minūtes... Lieki bilst, ka slēpošanā šāds deficīts ir ļoti daudz. Var teikt, vesela mūžība.

Redzot, kāda šogad Latvijā bijusi ziema, laikam jau daudz no Latvijas slēpotājiem pasaules elitē nemaz nevar gaidīt. Ja nav apstākļu un trūkst arī naudas un treneru... Kā gan konkurēt ar lielvalstīm kā Norvēģija, kam sniega tik daudz, ka to varētu vest uz tirgu! Nemaz nerunājot, ka tur ir ļoti dziļas slēpošanas tradīcijas, daudzi un turīgi sponsori un tā tālāk, un tā joprojām. Bet vai tāpēc visur citur pasaulē, kur apstākļi nav tik labi kā slēpošanas lielvalstīs, aizliegt ar šo sporta veidu nodarboties un aizliegt tiekties uz dalību olimpiskajās spēlēs? Protams, nē.

Neaizmirsīsim arī to, ka katrai lielai uzvarai ir vajadzīgs fons. Ja nebūs to, kas brauc otrajā, piektajā vai astotajā desmitā, nebūs arī vērtības tam rezultātam, ko sasniedz uzvarētājs. Un vēl taču ir tāda lieta kā olimpiskais princips, kas dažkārt gan piemirstas. Jo tāds ir šis laiks...


Pēc pieredzes. Kā visi...

Viens no Latvijas slēpotājiem Sočos būs 23 gadus vecais Arvis Liepiņš. Puisis nāk no Vidzemes, kur sniega parasti ir vairāk nekā citviet Latvijā, taču šoziem tas daudz nepalīdz. Tāpēc jāmēro ceļš uz ārzemēm. Piemēram, Igauniju. Viņš par Sočiem domājis visus četrus gadus – kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Vankūveras olimpisko spēļu ceļazīmi tomēr neiegūs. «Esmu startējis Pasaules kausa izcīņas posmos un čempionātos, bet olimpiskajās spēlēs – vēl nekad. Tā arī bija mana lielā motivācija,» saka Arvis. «Nedomāju, ka šīs man būs pēdējās spēles, tāpēc gribas iekrāt tik lielu sacensību pieredzi, jo tur viss tomēr ir citādāk. Ja būs iespējas attiecīgi gatavoties, uz nākamajām spēlēm jau var mēģināt sasniegt kādu labāku rezultātu. Tāds ir mans domu gājiens. Manas ambīcijas olimpisko spēļu sakarā noteikti nav tikai piedalīties, tāpēc jau pērn centos plus mīnus izpildīt kvalifikāciju, lai šosezon jau var domāt tikai par sagatavošanos spēlēm.»

Liepiņš cer, ka Soči kļūs par pamatu motivācijai strādāt tālāk. «Jā, nav mans rezultāts nekāds dižais, taču, tā kā es jūtu, ka vēl varu no sevis kaut ko dabūt ārā, es nepadodos.» Viņš cer, ka pēc četriem gadiem viņam būs pa spēkam ieslīdēt labāko trīsdesmitniekā, kas gan, zinot fonu, nudien ir augsts mērķis.

Pats grūtākais šajā četrgadē Arvim bijis tas, ka nav bijis viena konkrēta trenera un viss lielākoties bijis jādara un jāplāno pašam. «Var teikt, biju sportists un menedžeris vienā personā.» Dzīvi apgrūtinājis arī tas, ka nodrošinājums pirmajos cikla gados bijis jāmeklē pašam. Tikai pirms Sočiem valsts «pamodusies». «Sākumā vispār nevienu tas neinteresē, bet, kad olimpiāde tuvojas, pēkšņi visi izdomā, ka varbūt kaut ko vajag palīdzēt,» saka Arvis.


Ar 2000 latiem...

Pirms četriem gadiem Latvijas biatlons Vankūverā bija pārstāvēts ar dāmu kvartetu. No šīs četrotnes lielajā sportā palikusi tikai Žanna Juškāne. Lai arī par četriem gadiem vecāka un pieredzes bagātāka, Žanna apzinās, ka šīs vēl nebūs viņas spēles.

«Ceru, ka tādas būs nākamās,» viņa saka. «Šī bijusi grūta četrgade. Jebkurš sporta veids nav viegls, bet visa tā atmosfēra, kas Latvijā valda mūsu sporta veidā... Katru gadu mainās treneri un arī gatavošanās plāni. Tikai pēdējās divās sezonās plāns bija viens, bet ar to ir par maz. Labi vienīgi tas, ka vismaz redzu, ka šis plāns man der. Redzam, kā ir Rastorgujevam, kurš strādā pēc viena plāna – viss iet uz augšu, beidzot sasniedzis to, ko gribēja. Es, protams, nezinu, vai kādreiz sasniegšu tādu līmeni kā viņš, taču es uz to eju. Man tikai nepieciešami vēl vairāki gadi. Nevar jau zināt, kas [federācijā] notiks pēc vēlēšanām, bet, ja būs nepieciešamie apstākļi, nākamās varētu būt manas spēles.»

Šajā olimpiskajā sezonā Žanna no Latvijas Biatlona federācijas saņēmusi 1500 latu. Viņa ir vīlusies par tik pieticīgu nodrošinājumu. 5000 latu esot minimālā summa, kas būtu bijusi vajadzīga, lai sagatavotos. «Kā es varu sagatavoties par tādiem līdzekļiem, cerēt uz kaut ko augstāku?» viņa vaicā. «Tas ir diezgan skarbi. Es tiešām nemeloju, bet saku, kā ir. Paldies valstij, kas iedeva vēl 500 latu. Es, protams, varu ieņemt galvā, ka Sočos cīnīšos par medaļām, bet es esmu reāliste – braukšu ar domu sasniegt pēc iespējas augstāku rezultātu, nostartēt savā līmenī. Ja ieskriešu punktos, tas būtu diezgan liels sasniegums.» Lai to iespētu, kādā no distancēm jāfinišē labāko 40 skaitā. Pasaules kausa posmos un čempionātos viņai tas vēl nekad nav izdevies.

Žanna atklāj, ka viņas motivācija cīnīties par olimpisko ceļazīmi slēpjas gan šā sporta veida mīlestībā, gan ticībā, ka nākotnē viņa spēs sasniegt vairāk. «Mani ļoti atbalsta mans draugs un vecāki, un tas mani motivē,» 24 gadus vecā Žanna atklāj, ka draugs un vecāki arī ir viņas lielākie finansiālie balsti, lai vispār ar biatlonu nodarbotos. Ambīcijas? «Šīs dienas acīm raugoties, pēc četriem gadiem lieku augstus mērķus – cīnīties par top desmit. Ja būs lemts, kādreiz tur varbūt arī ieskriešu.»


Kad 200 maču aiz muguras...

Sočos uz slēpēm kāps arī Kristaps Zvejnieks. Tiesa, reljefs, pa kādu viņš brauks, būs pavisam cits nekā Liepiņam un Juškānei, jo Kristaps ir kalnu slēpotājs. Kāds vēl kalnu – daudzi no jums tagad droši vien pie sevis vaicā! Un pamatoti, ja blakus liekam mūsu Gaiziņu un Alpus, kur izaug ne viens vien pasaules elites meistars. Bet skaidrs, ka neba Gaiziņā Zvejnieks un citi Latvijas labākie kalnu slēpotāji pelnīja savas olimpiskās ceļazīmes. Lielie kalni Eiropā – tā ir arī mūsu kalniešu ikdiena.

«Ja paskatās uz rezultātiem un izaugsmi šajos četros gados, redzams, ka notikušas ļoti lielas pārmaiņas,» saka Kristaps, kurš 15. februārī svinēs savu 22. dzimšanas dienu. Šīs viņam būs otrās spēles, jo debiju piedzīvoja jau pirms četriem gadiem Kanādā. «Pa šiem gadiem sakrāta diezgan liela pieredze, bijis daudz labu rezultātu, kuru man pirms Vankūveras nebija. Toreiz nebiju startējis nevienā Pasaules kausa posmā un čempionātā, bet tagad man ir šāda pieredze.»

Konkurence kalnu slēpošanā ir liela – pasaules rangā figurē ap 15 000 sportistu. Raugoties uz Soču rangu, Zvejnieks grozās labāko simtniekā! Viņš atklāj, ka šajā četrgadē visgrūtāk gājis ar milzu slalomu. «Pirms diviem gadiem pat bija tāds posms, kad biju gatavs beigt tajā trenēties, jo man kaut kā nesanāca, nekas negāja – treniņi nepatika, jo negāja sacensībās. Kaut kā to posmu pārdzīvoju, un atkal viss sāka patikt un izdoties.»

Viena no Kristapa lielākajām motivācijām ir pierādīt, ka arī Latvijas kalnu slēpotāji kaut ko spēj par spīti tam, ka kalnu mūsu zemītē nav. «Mazliet gribu dzēst to uzskatu, ka esam mazā nācija. Es pēc Sočiem nekādā gadījumā netaisos beigt. Šīs spēles man ir ļoti svarīgs atspēriena punkts nākamajām. Līdzīgi kā katras sacensības, kurās var krāt pieredzi. Lai tad, kad kalnu slēpošanā sasniegšu pīķa vecumu – tas ir no 27 līdz 30 gadiem, mani rezultāti būtu tiešām augstvērtīgi. Var teikt, ka manas spēles būs nākamās un aiznākamās. Man kā jebkuram sportistam ir ambīcijas. Man sezonā ir 50 sacensību, četros gados kopā – 200, bet olimpiskās spēles – tikai vienas. Skaidrs, ka četrgades galvenajās sacensībās gribas parādīt visu, ko tu vari. Tam gatavojas visi!»


Roberto slidos, nevis dziedās...

Sočos Latviju pārstāvēs viens šorttrekists. Nē, tas nebūs titulētākais Latvijas sportists šajā sporta veidā Haralds Silovs, bet gan Roberto Puķītis. 19 gadus vecais ventspilnieks savulaik spēlēja hokeju, bet šorttreka slidas par savējām sauc pēdējos piecus gadus. Vēlmi tikt uz olimpiskajām spēlēm viņam raisīja šajā sporta veidā redzētais Vankūveras spēlēs.

«Ceļš uz Sočiem bijis diezgan grūts, jo citi šajā sporta veidā tomēr slido krietni ilgāk nekā es. Daudz deva tas, ka šo sezonu varēju trenēties kopā ar Nīderlandes izlasi. Tāpēc arī kvalificējos,» uzskata Roberto. «Kvalificēties nebija viegli, jo atlase notika divos Pasaules kausa izcīņas posmos divu nedēļu laikā. Tā kā uz spēlēm tiek tikai trīsdesmit labākie, vajag arī mazliet paveikties ar skrējieniem. Turklāt otrajā nedēļā biju nedaudz apslimis. Visā četrgadē grūtākais bija noturēt augsto līmeni, katru dienu trenēties, nepazaudēt motivāciju. Uz Sočiem braucu pēc pieredzes – saprast, kā tas ir – startēt olimpiskajās spēlēs, bet vēl pēc četriem gadiem Korejā jau varēs domāt par medaļu...»

Šīs sezonas galvenais starts Roberto nebūšot Sočos, bet gan pāris nedēļas vēlāk pasaules junioru čempionātā: «Es nebūšu sarūgtināts, ka Sočos necīnīšos par augstām vietām, taču es tik un tā braukšu cīnīties, cik spēšu.»

Nedomāt par nākotni...

20 gadus vecā Lelde Priedulēna ir vienīgā dāma spēcīgajā Latvijas skeletonistu saimē. Tik augstu latiņu kā brāļi Dukuri viņa, protams, necels. Jau tikšana uz Sočiem vien uzskatāma par panākumu. «Tāda arī pirms četriem gadiem bija doma – kādu no iesācējiem dabūt uz olimpiskajām spēlēm. Ik pa laikam kāds atbira. Taču to, ka tas tiešām ir reāli un – pa īstam, es sāku apzināties tikai pērn, aizbraucot uz olimpisko trasi. Vajadzēja tikai strādāt!»

Siguldiete norāda, ka visā šajā ciklā smagākais bijis tieši pēdējais gads. «Vairāk morāli, jo apzinies, cik tas ir tuvu. Tu tik ļoti tur gribi nokļūt, centies izdarīt visu pēc iespējas labāk, bet tad sanāk [no sērijas] – gribējās kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. Bieži ir tā, ka nav tās atbrīvotības sajūtas, lai noturētu līnijas, brauc kā sažmiegusies, un tad nekāds rezultāts arī nesanāk. Kaut kā morāli to vajag sagremot, ka viss ir jāņem vieglāk, jābrauc un jābauda!»

To, kāpēc Leldei vispār gribas uz olimpiskajām spēlēm, viņa raksturo šādi: «Man liekas, ka tas ir katra sportista sapnis, tā kalna virsotne, kur visi sportisti grib pabūt, tie ir viņu lielākie svētki, dāvana par četru gadu smago darbu. Es būtu ļoti vīlusies, ja netiktu pie ceļazīmes.»

Kas attiecas uz olimpiskajām ambīcijām, Lelde par tām runā krietni piezemētāki nekā citi. «Ja godīgi, es pašlaik nekādus tālejošus mērķus nelieku, vienkārši mēģinu koncentrēties darbam, kas pašlaik ir svarīgs, nesapņot par tālo nākotni, jo visādi var gadīties. Nākamā olimpiāde tomēr ir pēc četriem gadiem...»


Ledus ir slidens...

Latvijas olimpiskajā komandā teju katrs sestais būs kamaniņu braucējs. Divniekam Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš tās būs otrās olimpiskās spēles. Vankūverā viņi noslēdza labāko divpadsmitnieku, bet Sočos puiši tēmē uz labāko sešnieku, kas iepriekšējā četrgadē atbildīgākajās sacensībās ne reizi gan nav izdevies.

«Ja viss sakrīt, domāju, tas ir diezgan reāli,» saka 25 gadus vecais Pēteris. «Jebkurš turp brauc cīnīties, nevis tikai piedalīties. Neviens pat nepieļauj domu uz turieni braukt – nobrauksim, un tad jau redzēs, kā būs. Vienmēr ejam uz startu ar domu nobraukt pēc iespējas labāk, tikt augstāk, lai prieks pašiem un visiem pārējiem – atbalstītājiem, treneriem. Mūsu motivācija ir pierādīt pašiem sev un tiem, kas visus šos četrus gadus bijuši ar mums kopā, ka mēs neesam vienkārši tie, kas kaut kur aizbrauc kā tūristi, kā to daudzi dēvē. Tomēr ieguldīts liels, smags darbs.»

Pēteris klusībā cer, ka varbūt viņam ar komandas biedru izdosies izšaut līdzīgi kā brāļiem Šiciem, kuri pirms četriem gadiem daudziem par pārsteigumu finišēja ar olimpisko sudrabu kaklā. «Ceram uz to labāko,» viņš saka.

Aizvadītā četrgade gan nav bijusi tik gluda kā ledus trasē, jo bijušas gan traumas, gan kritieni. Tas viss atstājis savus nospiedumus arī psiholoģijā. Galvenais, tikt tam visam pāri.

Kamaniņu braucējas Ullas Zirnes latiņa, protams, nebūs pacelta tik augstu kā nupat pieminētajam divniekam. Viņa 18 gadu vecumā būs olimpisko spēļu debitante. «Kad sākās četrgades cikls, es jau nemaz nezināju, vai braukšu.

Vienkārši trenējos kā parasti,» viņa saka. Bet tad pienāca aizvadītā vasara, kas bijusi smagākā šajā četrgadē – bijuši jāpārvar ļoti grūti fiziskie treniņi, un tas viss kļuva reāli.

Zirne norāda, ka nekvalificēšanās gadījumā pasaules gals nebūtu pienācis, bet, protams, viņa ir ļoti priecīga, ka tas ir izdevies. «Kas ir mana motivācija? Olimpiskās spēles jau nav vienīgās sacensības, par ko jādomā. Tās notiek nepārtraukti, un visu laiku ir iespēja sevi pierādīt. Speciāla motivācija tieši spēlēm pat nav vajadzīga, jo gatavojies katrām sacensībām, centies izdarīt labāko.»

Ulla nešaubās, ka Sočos gūs daudz pozitīvu emociju – redzēs atklāšanas ceremoniju, daudz sporta zvaigžņu. Tas viss, protams, vilina. Trasē viņa cer aizvadīt četrus labus braucienus. Ja tā izdosies, rezultāti būšot labi. Viņa uzstādījusi mērķi finišēt labāko piecpadsmitniekā!

Par olimpiskajiem tūristiem...

Sports bieži vien ir neprognozējams, tāpēc arī – tik interesants, taču, ja visu loģiski saliek pa plauktiņiem, skaidrs, ka rakstā pieminētie varoņi Sočos nepretendēs uz augstām vietām. Viņi no sava sporta veida elites atpaliek pārāk daudz. Tāpēc droši vien arī šoreiz būs tādi skatītāji ar TV pulti rokās, kas, ieraugot kādu no viņiem olimpisko tabulu lejasgalā, spļaus pāri lūpai – eh, tie taču tie olimpiskie tūristi... Katram ir tiesības uz savu viedokli. Galu galā daļa no šiem sportistiem pilnībā trenēti un uzturēti par nodokļu maksātāju naudu. Bet ko par to saka viņi paši – par olimpisko tūrismu?

«Tāpat vien uz olimpiskajām spēlēm nevienu nesūta – katram tomēr ir jāizpilda savi kritēriji, lai tur tiktu, ir bijis ļoti jācīnās,» spriež kamaniņu braucēja Zirne. «Tiem, kuri necīnās par pirmajām vietām, kvalificēties pat ir grūtāk, tā ka tūristi tie nav noteikti!»

«Es tādus cilvēkus, kas tā saka, neņemu galvā,» atzīst biatloniste Žanna Juškāne. «Protams, ka tas ir sāpīgi, taču tie, kas nav sportā, nezina, kam esam gājuši cauri, viņiem to nesaprast. Es zinu, ka man ir progress, ka esmu palikusi stiprāka. Man nav 34, bet gan vēl 24 gadi. Turklāt citiem talants attīstās vēlāk. Es zinu, ka tad, ja iešu pa pareizo ceļu, man viss vēl ir priekšā!»

«Pareizi tas nav, jo sportisti tomēr iegulda darbu, katru dienu trenējas,» par tūrisma apzīmējumu spriež slēpotājs Arvis Liepiņš. «Es bezmaz vai neko citu nedaru, kā vien trenējos, tas man ir kā darbs. To uzskatīt par tūrismu nebūtu pareizi. Ja jau slēpotājus sauc par tūristiem, tad jāvaicā – kur tad ir tā robeža? Ja ieskrien labāko trīsdesmit skaitā, tad vairs neesi tūrists? Par šo jautājumu var diskutēt. Protams, mums apstākļi ir tādi, kādi ir, bet es domāju, kaut ko es vēl nākamajās vai aiznākamajās spēlēs parādīšu!»

«Esmu par to dzirdējis – tās ir muļķības!» spriež šorttrekists Roberto Puķītis. «Tā ceļazīme tomēr ir jāizcīna. Piemēram, šorttrekā top desmit ir visiem priekšā, bet nākamie četrdesmit sportisti ir vienā un tajā pašā līmenī, bet uz spēlēm tiek tikai trīsdesmit... Ja tu tiec, jau tas ir labi. Es pirms trijiem mēnešiem nemaz nedomāju, ka vispār tikšu. Nedomāju, ka esmu olimpiskais tūrists.»

«Ja godīgi, par šo jautājumu vairāk apdomājos 2012. gada Londonas olimpisko spēļu laikā, kad lasīju par mūsu šķēpmetēju piedzīvojumiem...» atceras skeletoniste Lelde Priedulēna. «Ja kāds tā saka par mani, es jau tur neko nevaru mainīt, taču domāju – tie četri gadi tomēr ir ļoti smags darbs. Ja tu tur esi, tad esi no tiem, kas to ir pelnījis. Es nezinu, vai kādu no tiem sportistiem var saukt par tūristu, jo ikviens ir gana grūti strādājis, cīnījies par to, lai tur būtu. Man kā sportistei ir skumji dzirdēt, ja kāds no malas to tā pasniedz. Jā, es apzinos, ka neesmu tā, kas cīnīsies par medaļām, taču tajā visā ir ieguldīts liels darbs. Olimpiskās spēles mums būs kā svētki, un tā arī uz tām jāskatās, tās jābauda.»

«Neviens tur nav tūrists,» kategorisks ir kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks. «Pazīstu lielāko daļu no mūsu ziemas sporta veidu pārstāvjiem, kas būs Sočos, un zinu, cik lielu darbu viņi ir ieguldījuši. Tas, ka latvieši nav labākie atsevišķos sporta veidos, nenozīmē, ka mēs nemēģinām par tādiem kļūt. Tas jau ir tas olimpiskais princips – parādīt pasaulei, ka mēs vispār piedalāmies un cenšamies, ka izdarām visu, ko varam. Vai es braucu vienkārši piedalīties? Tā nevar vērtēt, jo visi taču brauc uz rezultātu. Es saprotu, ka, visticamāk, šajā olimpiādē necīnīšos par trijnieku, taču sportistam ir jābūt filozofijai, ka viņa dzīves mērķis ir uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Ja mans mērķis būtu finišēt 50. vietā, tas man kā sportistam nebūtu loģiski. Mērķiem un ambīcijām ir jābūt augstākiem par savām iespējam, lai dzīves beigās vari apzināties, ka esi izdarījis maksimumu. Jā, Latvijā nav kalnu, apstākļi šeit nekad nav bijuši viegli, taču daudzi lielo nāciju pārstāvji vienmēr ir teikuši, ka latvieši ir ļoti centīga tauta un ka arī mēs esam labi kalnu slēpotāji. Protams, ka ir grūti sacensties ar sportistiem, kuri ir izauguši kalnos un trenējas uz vairākus kilometrus garām trasēm, taču man joprojām ir un visu mūžu ir bijusi ticība, ka tas nav nereāli [konkurēt]. Trenējoties kopā ar Pasaules kausa izcīņas braucējiem, esmu sapratis, ka tas vienkārši ir atkarīgs no tā, cik tu gribi un cik daudz darba tajā ieguldi. Un pašās beigās – nav tā, ka latvietis to nevar!».

Autors: Ilvars Koscinkevičs
Datums: 03.02.2014
Izdevums: Sporta Avīze
Rubrika: CITĀDA PIEREDZE
Raksts pārpulbicēts izmantojot Lursoft laikrakstu bibiliotēku