LSF Ziņojumi

Profesionālais sports vai izglītība. Izvēle, kas praktiski neizbēgami jāveic lielai daļai sportistu, turklāt -arvien agrākā vecumā. Apvienot abus kļūst arvien sarežģītāk un dažkārt - neiespējami, un, jo ātrāk tiek atklāts sportista talants, jo ātrāk šī izvēle jāveic. Tajā pašā laikā sportista karjera ir īsa, un pēc tās beigām jānonāk neizbēgamu pārmaiņu priekšā. Vecumā, kad apgūt visu jauno ir grūtāk. Sporta avīze pēta, kādi faktori ietekmē izvēli šajā jautājumā. 

Agrā izšķiršanās 

Spilgtākais talants Latvijas sportā pēdējos gados (un, iespējams, ne tikai) ir basketbolists Kristaps Porziņģis. Pēc pamatskolas absolvēšanas viņš saņēma piedāvājumu pārcelties uz Spāniju, kur solīja vēl nenoslīpēto Liepājas dzintaru nopulēt līdz NBA standarta mirdzumam. «Kad Kristaps mācījās devītajā klasē, Rīgā notika spēles, kurās viņu klātienē vēroja cilvēks no Spānijas, kurš tad arī piedāvāja Kristapam pārcelties uz turieni. Man vēl tagad acu priekšā situācija, kad mēs ar Kristapa mammu Ingrīdu stāvējām skolā kāpņu galā un runājām par pārcelšanos. Mamma teica: «Es nezinu. Redz, tāds piedāvājums braukt uz Spāniju. Puisim 14 gadu vecumā...» Viņa šaubījās, arī pats Kristaps nebija drošs. Bija arī doma, ka varbūt viņam jāpaliek mācīties vidusskolā. Bet brālis Jānis solīja pieskatīt viņu un atbalstīt Spānijā,» atceras Kristapa klases audzinātāja pamatskolā Mudīte Puisīte. Tobrīd dilemma drīzāk bijusi par vecumu, kādā jādodas prom uz ārzemēm, nevis par izglītību. Kā pretarguments tam, vai doties uz Spāniju, bija doma, ka varbūt Kristapam vēl mazliet jāpaaugas, jānobriest. Tomēr, apsverot visus par un pret, Porziņģu ģimene nolēma dot zaļo gaismu piedāvājumam no Spānijas. Vidējo izglītību Kristaps ieguva tālmācībās. Tas ir, mācījās patstāvīgi, saņemot mācību materiālus attālināti un nepieciešamības gadījumā vēršoties pie mācību konsultantiem. 

Noteikumos par valsts vispārējo vidējo izglītību minēts, ka vakara (maiņu), neklātienes un tālmācības izglītības programmās atļauts neiekļaut mācību priekšmetus otrā un trešā svešvaloda (atkarībā no izvēlētās programmas), kā arī sports. Tātad jau tas vien atvieglo tālmācību programmu un mazina izglītojamo slodzi. Visu pārējo mācību priekšmetu sakarā tālmācību programmām ir tieši tādas pašas prasības, kādas ir klātienes jeb pilna laika mācībām. Vismaz uz papīra. Varētu jautāt, vai tālmācības iegūta izglītība ir tikpat kvalitatīva, kā mācoties klātienē? Varētu jautāt, vai tālmācības izglītojamiem netiek dotas kādas atlaides? Viennozīmīgu atbildi gan diez vai iespējams iegūt, jo katrs gadījums jāpēta atsevišķi. Piemēram, sezonas lielāko daļu Sanktpēterburgā pavadošā jaunā daiļslidotāja Diāna Ņikitina tālmācības ir kopš 7. klases, un praktiski vienīgais priekšmets, kurā sekmes nav tik augstas, kā vēlētos, ir... mūzika. Pati Diāna par to gan smejas, gan saķer galvu vienlaikus. Kā gan citādi, ja ar mūziku ir cieši saistīta viņas profesionālā darbība, un tieši šajā jomā viņa daiļslidošanas sakarā jūtas gana spēcīga. Matemātikā, vēsturē un citos priekšmetos viņa, patstāvīgi mācoties, redziet, var nopelnīt deviņniekus, bet ne mūzikā, kur skolotāja liek atbildēt uz tādiem jautājumiem kā - «par ko domāja Bahs, komponējot šo skaņdarbu?». Katrs gadījums ir atsevišķi vērtējams, un izglītības kvalitāte no skolēna atbildības un konkrēto pedagogu prasībām atkarīga lielākā mērā nekā no mācību formas: klātienē vai neklātienē. Pat ja mēs uz brīdi pieņemtu, ka sportistiem skolās tiek dotas jebkādas atlaides mācību ziņā, kāda gan tam nozīme? Stājoties augstākās izglītības iestādēs, galvenais atlases kritērijs lielākoties nav vis atzīmes liecībā, bet gan rezultāti centralizētajos eksāmenos, un tie taču ir vienādi visiem skolēniem. Cits jautājums ir par sportistiem, kuri iegūst vidējo izglītību, bet nenokārto eksāmenus. Šādu izvēli izdarīja, piemēram, motokrosa braucējs Pauls Jonass un futbolists Valērijs Šabala, kurš eksāmenu laikā palīdzēja Latvijas izlasei. Ja kādreiz vajadzēs stāties augstskolā, tad arī kārtos nepieciešamos eksāmenus.Tāds ir plāns. «Tā sanāca, ka eksāmenu laikā viņš nevarēja atbraukt. Tas ir, varēja jau gan, bet tad tas nebūtu nopietni. Bija sezonas sākums, un mēs domājām par veselību, jo straujas klimata maiņas var traucēt,» pagājušā pavasara notikumus atceras Paula tēvs Kaspars Jonass, uzsverot, ka viņa dēls regulāri pēc Latvijas apmeklējumiem apslima. Arī Pauls vidējo izglītību ieguva tālmācības. Visgrūtākais bija 2014. gads, kad Pauls mācījās 10. klasē. Oficiāli - klātienē, bet mācību gada lielāko daļu Paulam sanāca būt ārpus Latvijas. Tad arī ģimenē sapratuši, ka jāpāriet uz tālmācībām, jo tik saspringtā režīmā turpināt nav bijis jēgas. «Es jau ilgāku laiku biju domājis par to, ka var dzīvot arī citādi. Ka var iziet arī ārpus standarta rāmjiem un darīt ne tā, kā mūsu sabiedrībā ir ieprogrammēts - ka izglītība ir vissvarīgākā. Viņš ir ieguvis tādu dzīves pieredzi, tādu dzīves skolu! Kā viņš prot komunicēt ar cilvēkiem! Izglītību vēl pagūs iegūt. Lai vispirms izdara savu darbiņu. Kad beigs sportot, varēs turpināt mācīties,» domu gājienu atklāj Kaspars Jonass. 

Cits patstāvības līmenis 

Visu sporta veidu treneriem ir jāseko līdzi savu apmācāmo sekmēm arī skolās. Sevišķi lielu lomu treneri un vecāki tam pievērš agrākajās klasēs, bet, tuvojoties vidusskolai, talanta pazīmes mēdz ietekmēt prasības pēc labām sekmēm skolā. Ja talants ir acīm redzams un neapstrīdams, jaunie sportisti mācību sakarā biežāk droši vien dzirdēs «paklau, saņemies, lai varētu sportot», nevis «ja neuzlabosi mācības, sportot nevarēsi». Tomēr visbiežāk bērni, kuri jau no agra vecuma apvieno sportošanu ar mācībām, izceļas ar lielāku patstāvību un paškontroli. Latvijas šorttreka izlases konsultants brits Stjuarts Horspūls norāda, ka nesenā tikšanās reizē pusaudžu sportistu vecāki trenerim atzinušies -viņi vairs nepazīst savas atvases. Viena gada laikā treniņos viņi pārvērtušies līdz nepazīšanai. Viņi kļuvuši mērķtiecīgāki, disciplinētāki, viņos vairs nevalda haoss. «Esmu patiešām lepns, to dzirdēt. Tas nozīmē, ka mēs strādājam pareizi. Godīgi sakot, man vissvarīgākais ir palīdzēt audzēkņiem kļūt par labiem cilvēkiem un spēcīgām personībām. Septiņus mēnešus strādājot ar Latvijas sportistiem, viņi iemācījušies novērtēt citu darbu. Ja kādreiz viņi, piemēram, viesnīcā varēja nepamanīt apkalpojošo personālu, tagad viņi vienmēr sveicinās - vai tas būtu konkurents, vai istabene. Kad biju Vankūveras olimpiskajās spēlēs ar Lielbritānijas izlasi, tur satiku savu kādreizējo audzēkni, kurš ieguva labu izglītību, izveidoja veiksmīgu karjeru. Ir ļoti patīkami sastapt šādus cilvēkus dažādos pasaules nostūros,» ne bez lepnuma saka Horspūls, kura uzvedībā un imidžā, neskatoties uz solīdo vecumu, aizvien manāma angļu skolu uniformu ietekme, atstājot klasiska džentlmeņa iespaidu. «Skolotāj, es dažus mēnešus nebūšu Latvijā, bet, pirms aizbraucu, vēlos ar jums pakonsultēties par to, ko man mācīties, kādus uzdevumus pildīt,» pirms desmit gadiem pie manis vērsās tobrīd 5. klasē ejošais kalnu slēpotājs Miks Zvejnieks. «Paga, paga. Kāpēc tu nebūsi skolā tik ilgu laiku?» biju pārsteigts. Viņš paskaidroja, ka dosies uz kalnu slēpošanas kūrortu ārzemēs. «Ko? Par ko gan viņa vecāki domā?!» kā tagad atceros, tobrīd pie sevis nodomāju, uztverot viņa došanos uz ārzemēm kā atpūtas ceļojumu ģimenei. Miks paskaidroja, ka dodas ne gluži atpūsties, bet trenēties. Tobrīd viss, ko zināju par kalnu slēpošanu Latvijā, bija Ivars Ciaguns un grozīšanās ap trīsdesmitajām vietām olimpiskajās spēlēs. Pa kabineta logu bija redzams pie skolas esošais mākslīgā seguma futbola laukums - ekstra, par kādu 2007. gadā Latvijā vairums puiku varēja tikai sapņot. Skolā, kurā viņš mācījās, bija, iespējams, uz to brīdi labākā infrastruktūra futbola treniņiem, populārs Latvijā bija basketbols un hokejs, bet manu acu priekšā stāvēja piektklasnieks, kurš lūdza padomu mācībām ārzemēs, lai trenētos kalnu slēpošanā.Tobrīd man bija grūti to aptvert. Es uz to visu raudzījos no praktiskā vai - kalnu slēpošanas kontekstā Latvijā - no absolūti nepraktiskā viedokļa. 

Tikai tagad, redzot un saprotot, kādu ceļu mērojuši Latvijas kalnu slēpotāji, Zvejnieku ģimenes pārstāvjus ieskaitot, varu noņemt cepuri viņu priekšā un uzmīt kāju pa virsu. Vaicāju Mikam, kas vainas treniņiem uz Gaiziņa. Viņš man paskaidroja, ka Latvijā treniņiem atbilstošu kalnu nav. «Tieši tā!» es iesaucos, bet, redzot, ka mans izbrīns viņu nekādi neietekmē, devu viņam mācību norādījumus. Kad viņš pameta klasi, biju skeptiski noskaņots par to, vai piektklasnieks spēs patstāvīgi apgūt mācību vielu.Taču kļūdījos. Mika klasē netrūka problēmu veidojošu skolēnu, un viņš bija atturīgi draudzīgās attiecībās arī ar tādiem, taču nekad Miks netraucēja man stundu norisei. Kad viņa klasesbiedri centās pārbaudīt pirms mazāk nekā gada vidusskolu absolvējuša skolotāja pacietību, Miks valdīja smieklus. Jāatzīst, viņa klasesbiedru jociņi reizēm nudien bija asprātīgi, un arī es pats ne vienmēr spēju atturēties no emociju vaļsirdīgas izrādīšanas.Tagad atceroties Mika uzvedību stundās, bija acīm redzams, ka viņš apzinājās, cik svarīgi viņa paša interesēs ir nesaiet ragos ar skolotājiem. Viņa māte Jana Zvejniece, kura pati bija skolotāja tajā pašā mācību iestādē, norāda, ka jāmāk veidot labu kontaktu ar skolotājiem, lai saņemtu konsultācijas un pozitīvu attieksmi. Un viņiem tas patiešām izdevās ļoti labi. «Apvienot mācības ar sportošanu nudien bija ļoti grūti. Ar skolu bija vienošanās par individuāliem mācību plāniem. Viņiem vienmēr bijušas labas sekmes, un arī tāpēc skolotājiem nebija iebildumu pret individuālu apmācību,» norāda sportistu mamma. Kristaps ar izcilību pabeidza augstskolu un tagad studē maģistrantūrā, Miks turpina studijas, lai iegūtu bakalaura grādu, Dāvis mācās 12. klasē. 

Pedagoģijas studiju laikā viena no visbiežāk piesauktajām tēzēm bija «skolotājam jāmāca bērniem mācīties, nevis tikai jāmāca pašiem». Ticiet vai ne, bet šī tēze bija populāra lielā mērā tāpēc, ka tieši Latvijā ar tās īstenošanu praksē bija problēmas. Ne brāļu Zvejnieku kontekstā. Viņu regulārās treniņnometnes ārzemēs un nepieciešamība apgūt mācību vielu patstāvīgi sekmēja šo prasmju izkopšanu. Viņi patiešām iemācījās mācīties pašu spēkiem, un tajā viņu un ģimenes nopelns droši vien ir lielāks nekā pedagogu. «Es neesmu pārliecināta, ka skolas programma patiešām iemāca bērniem pašiem mācīties. Protams, pašiem saprast jauno vielu ir grūtāk, bet domāju, ka ieguvums tālākai dzīvei tas varbūt pat ir lielāks,» norāda sportistu māte. Jāņem vērā, ka sportošanas dēļ nekādas atlaides mācību sakarā viņiem netika piemērotas. Vienīgā pretimnākšana no skolotāju puses pret viņiem bija atļauja kārtot ieskaites laikā, kad viņi ir skolā. Tāpat kā daudziem citiem Latvijas sportistiem, kuri apvieno mācības ar sportošanu. Piemēram, daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs, kurš šajā mācību gadā skolā bijis vien septiņas dienas, kuru laikā tad nu arī vajadzēja nokārtot visas pirmā semestra ieskaites visos mācību priekšmetos. Noprotams, ka neiztika arī bez ieskaišu kārtošanas mācību stundu laikā. Ja tāda ir Denisa piesauktā skolotāju pretimnākšana, to diez vai var vērtēt kā blatu sportistiem.

Ģimenes ietekme 

«Kristaps jau pamatskolas klasēs ik pa laikam mācību laikā devās uz dažādām sacensībām, taču es nevarētu teikt, ka tas kaut kādā veidā ietekmētu viņa sekmes,» norāda Porziņģa klases audzinātāja Puisīte. «Protams, ka nav iespējams vienlaikus simtprocentīgi būt gan sportā, gan mācībās. Tad ir jābūt pārcilvēkam, jo diennaktī stundu ir tikai tik, cik ir. Bet Kristaps mācījās. Es nevarētu teikt, ka viņam būtu sliktas atzīmes sportošanas dēļ.» Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas palīdz vai nepalīdz sportistiem bērnībā savienot sportu ar mācībām, ir ģimenes atbalsts un tur pastāvošā vērtību sistēma. Tā paša Vasiļjeva sakarā citi Latvijas daiļslidošanā iesaistīti cilvēki vien rausta plecus, kāpēc viņa vecāki tik uzstājīgi un nepiekāpīgi liek Denisam mācīties prestižā skolā ar augstām prasībām. Var jau būt, ka tālmācības Denisam būtu mazāks spiediens nekā Daugavpils krievu licejā. Tomēr, ja ņem vērā arī paša Denisa neslēpto zinātkāri un vēlmi iegūt arī augstāko izglītību, sportošanas apvienošana ar mācībām vairs nav tikai zināšanu jautājums. Tas ir jautājums par prasmi pielāgoties, sakoncentrēties, organizēt pašam savu darbu un dienaskārtību. Šāda slodze zināmā mērā arī pārbauda cilvēka iespēju limitu, ko pats Deniss diezgan bieži piesauc bez taujāšanas. Prasme pārbaudīt savu iespēju robežu un izaicināt sevi šādos gadījumos droši vien ir svarīgāka par iegūtajām zināšanām, kuras pēc pieciem vai desmit gadiem droši vien tāpat izslīdēs no galvas. Ja pats sportists apzināti tiecas pēc tā, izvēle kļūst acīm redzama un likumsakarīga. 

«Es domāju, ka tas vairāk tomēr ir Kristapa ģimenes nopelns. Viņam ieaudzināja, ka pasaulē nav tikai viena lieta. Viņš interesējas par visu ko, netikai basketbolu. Domāju, arī tagad tas ir jūtams - viņš ir pietiekami interesants medijiem, jo ir erudīts, ar plašu redzesloku netikai basketbola laukumā. Paskatoties intervijas ar Kristapu, tikai priecājos par viņu. Manuprāt, viņš ir interesants pārējiem arī personības dēļ,» Puisīte lepojas ar audzēkni. «Kristapa personībā svarīgu lomu nospēlēja vecākie brāļi. Viņam visu laiku bija sevi jāpierāda! Ar jociņiem, ar nešanu cauri. Viņš iemācījās... Negribētos teikt, ka izdzīvot, bet drīzāk - pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Viņš prata visu līdzsvarot: veltīja laiku gan sportam, gan mācībām. Pamatskolā viņš taču bija vēl tikai bērns. Un ir fantastiski, ka iemācās dzīvē visu sabalansēt tik agrā vecumā. Viņš nepārspīlēja ar prasībām pret sevi. Ja nevarēja mācībās nopelnīt deviņniekus un desmitniekus, neiespringa par to un izdarīja uz septiņi astoņi. Nav jau pasaules gals! Kristaps dzīvi spēlē. Tādā labā nozīmē. Ir kaut kādi noteikumi, kurus viņš ievēro un izbauda to,» savu priekšstatu par Porziņģa motivāciju mācībās atklāj Puisīte. Kristapam pamatskolā esot patikusi ģeogrāfija, vēsture, arī matemātika bija normālā līmenī, lai gan sporta dēļ dažkārt nācās kavēt mācību dienas. Visos mācību priekšmetos Porziņģis esot turējis līdzi. Līdzīga situācija bija Jonasu ģimenē. Paulam patikusi ģeogrāfija, un pat tagad viņš pirms došanās uz citu valsti regulāri izpēta informāciju par to. Ne tāpēc, ka nebūtu, ko darīt, vai baidītos no kultūršoka, bet viņam interesējot, kurp viņš dodas. «Motokrosu nav reāli apvienot ar mācībām. Ja būtu speciālas skolas, kādas citos sporta veidos ir ASV, tad varbūt varētu mēģināt, bet motokrosā šādu iespēju nav. Var jau mācīties arī tāpat, bet tad cietīs sportiskie rezultāti. Ja vēl viņš dzīvotu tepat Latvijā, savās mājās, būtu citādāk. Bet, ja viņš dzīvo viens pats ārzemēs, kur uz viņa pleciem ir visa sadzīve un vēl arī sportista pienākumi, tad to nav reāli izdarīt,» uzskata Kaspars Jonass. 

Finansiālā (ne)atkarība 

Vēl viens faktors, kas droši vien ietekmē izvēli par sporta apvienošanu ar mācībām, ir finansiālais aspekts jeb tas, cik daudz sporta veidā iespējams nopelnīt un cik pārticis sportists būs pēc karjeras beigām. Porziņģis par iztikas līdzekļiem pēc karjeras beigām, šķiet, var nesatraukties jau šobrīd. 

Ja nenotiks kas negaidīts, viņa nākamajam līgumam NBA vajadzētu būt desmitiem miljonu ASV dolāru vērtībā. Tas, protams, vēl neko negarantēju pasaulē nav tādas naudas summas, ko nebūtu iespējams notriekt - tam ir pārāk daudz un regulāru apliecinājumu. Sports Illustrated pirms dažiem gadiem apkopotie dati liecina, ka 60% NBA spēlētāju bankrotē piecu gadu laikā pēc karjeras beigām... Arī Latvijas futbola izlases galvenais treneris Marians Pahars intervijās vairākkārt norādījis, ka tā ir milzīga problēma pasaules sportā un par ko tiek klusēts - daudziem labi atalgotiem futbolistiem pēc karjeras beigām ir finansiālas problēmas. Tās gan lielākoties saistītas ar nesaprātīgiem tēriņiem un pieradumu pie noteikta dzīvesveida. Ne jau aiz labas dzīves skandalozo FC Jūrmala pirms dažiem gadiem trenēja kādreizējā Anglijas premjerlīgas zvaigzne krievu pussargs Andrejs Kančeļskis. Un līdzīgu piemēru sportā netrūkst. 

Taču, abstrahējoties no varbūtībām un skatoties kopumā, labi atalgotu sporta veidu pārstāvjiem droši vien ir mazāk bažu par laiku pēc karjeras beigām nekā, piemēram, gadiem ilgi tikai stipendijas saņemošiem un nodokļus nemaksājošiem Latvijas bobslejistiem. Mūsu vienīgais pilnvērtīgais NHL hokejists Zemgus Girgensons pirms līguma parakstīšanas ar Sabres vairākkārt uzsvēra, ka grib pabeigt mācības un nesteigties ar iekļaušanos pasaules spēcīgākajā līgā, bet vispirms iegūt augstāko izglītību. Tomēr līguma piedāvājuma saņemšanas brīdī Sabres tika uzskatītā par vienu no pēdējo desmitgažu vājākajām komandām NHL, un tādā Zemgus varēja iekļauties jau pirmajā sezonā, tāpēc mācību plāni tika atlikti uz vēlāku laiku. Vai un cik tas ir nozīmīgi? Diskutabli jautājumi. Tas, ka Girgensonam nav augstākās izglītības, bet, piemēram, basketbolistam Kasparam Kambalam tāda ir, vēl nenozīmē, ka pēdējam dzīve pēc karjeras beigām būs (jau ir?) krietni saldāka. Ņemot vērā, ka Paula Jonasa tēvs Latvijā nodarbojas ar uzņēmējdarbību, tīri teorētiski Jonass jaunākais uzreiz pēc karjeras beigām varētu nesatraukties par iespējamām grūtībām atrast atalgotu darbu. Ģimenes finansiālais stāvoklis varētu amortizēt pārejas posmu, kamēr Pauls pārslēgtos uz dzīvi jaunā režīmā. Vai izvēli nekārtot vidusskolas eksāmenus ietekmēja arī šis faktors? Kaspars to noliedz. «Uzņēmējdarbība Latvijā ir... Ja godīgi, pašlaik neredzu pat gaismu tuneļa galā uzņēmējiem Latvijā.Tas ir ļoti sarežģīts pasākums, un tā nav nekāda medusmaize. Esmu priecīgs, ka Pauls tagad iegūst plašāku redzesloku, saprot, kā dzīvo citur pasaulē. Tas man dod cerības, ka viņš varēs atgriezties Latvijā ar citādāku domāšanu, ar enerģiskāku pieeju. Man personīgi pa šiem divdesmit gadiem uzņēmējdarbībā baterijas ir mazliet nosēdušās. Latvijā uzņēmējiem notiek cīņa ar vējdzirnavām. Es redzu, kā pensionāri dzīvo citās valstīs. Pats sev tādu nākotni neredzu. Neceru, ka manas vecumdienas būs tikpat labas. Redzu tikai iespējas izdzīvot, nevis dzīvot pilnu krūti,» drūmi novelk Kaspars. Solo motokrosā kaut kādu naudu var nopelnīt tikai patiešām elites braucēji, un Pauls ir vistuvāk no visiem latviešiem, lai kādreiz par tādu kļūtu. Pat tad, ja viss noritēs pēc plāna un tas izdosies, ar smilšu trasēs nopelnītajiem līdzekļiem pietiks vien salīdzinoši neilgam laikam, un agri vai vēlu Paulam nāksies sākt pelnīt naudu pašam arī ārpus trases. 

Treneris vai... politiķis 

Viena no sportistu visbiežāk iestaigātajām takām pēc karjeras beigām ir treneru darbs, kas var būt pievilcīga opcija arī Paulam. Neviens cits no Latvijas motokrosa braucējiem nav bijis tik cienījamu speciālistu rokās kā viņš, neviens cits nav cīnījies par tik augstām vietām pasaules čempionātā, neviens cits nav ieguvis tikpat labu reputāciju. Skaidrs, ka gribētāju trenēties pie viņa Latvijā, visticamāk, netrūktu. Sevišķi jau tik specifiskos sporta veidos, kur specializētu zināšanu par panākumiem nepieciešamo treniņprocesu valstī nevienam citam praktiski nav. Līdzīgi kā mūsu kalnu slēpotājiem un daiļslidotājiem, kuri pārraksta mūsu valsts vēsturi šajos sporta veidos. Kā norāda Latvijas labākā kalnu slēpotāja Lelde Gasūna, mūsu jaunā sportistu paaudze kalnu slēpošanā, tēlaini izsakoties, atklājusi Ameriku, salīdzinot ar priekšgājējiem. Viņi tika tur, kur neviens cits iepriekš nav bijis, un iegūtās zināšanas pavērs jaunus apvāršņus nākamajai kalnu slēpotāju paaudzei. 

Ja mūsu sportisti pēc karjeras beigām grib studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), viņiem ir priekšrocības fiziskās sagatavotības iestājeksāmenā. Olimpisko un paralimpisko spēļu dalībnieki saņem desmit punktu, pasaules un Eiropas čempionātos gan pieaugušajiem, gan junioriem no 1. līdz 12. vietai ieguvuši sportisti saņem pa deviņiem vai astoņiem punktiem papildus. Bija arī laiki, kad sportisti ar panākumiem (piemēram, Latvijas čempioni) tika uzņemti ārpus konkursa kārtības. 

Pat tad, ja tā nebūtu, viņiem, iespējams, būtu zināmas priekšrocības potenciālo audzēkņu atrašanā. Ir taču starpība, vai pirkt motokrosa motociklu pie nezināmiem onkuļiem veikalā vai, piemēram, konsultēties ar vairākkārtēju pasaules čempionu motokrosā ar blakusvāģiem Kristeru Serģi, kurš var dot padomus par niansēm un izmantot tiešos kontaktus ārzemēs. Būs taču atšķirība, vai trenēties pie akadēmiski labi izglītota trenera bez sportiskiem panākumiem biatlonā vai, piemēram, augstāko līmeni izpētījušā Andreja Rastorgujeva. Trenēties pie daiļslidošanas trenera ar divdesmit gadu pieredzi darbā ar bērniem vai, piemēram, tikko karjeru beigušā Denisa Vasiļjeva, kurš pats bijis pasaules līmeņa speciālistu uzraudzībā un guvis panākumus uz lielās skatuves. Lielākajai daļai - būs. Turklāt tas aktuāli ne tikai tiem, kas pēc karjeras beigām paliek sporta tuvumā, bet arī tiem, kas izvēlas izmēģināt spēkus citā nozarē. Nejau par gaišu galvu un spēcīgām politiķa prasmēm dažādu partiju pārstāvji pirms dažiem gadiem lenca Latvijas hokeja leģendu Sandi Ozoliņu, bet gan viņa vārda un apkārtējo cieņas dēļ. Vai tad Latvijā maz īstenu un nesavtīgu valsts patriotu? Nē, taču! Bet par prezidentu interneta komentāru vidū savulaik virzīts tikai Artūrs Irbe. Jā, sportistiem sabiedrībā mēdz būt zināms blats, ja par katru cenu gribas izmantot tieši šādu vārdu.Tāpat kā tautā mīlētiem mūziķiem un citiem mākslas nozaru pārstāvjiem. Jā, tas viņiem var palīdzēt atrast vietu pēc karjeras beigām, taču izglītība aizvien ir svarīgs priekšnosacījums, un ne velti daudzi sportisti izvēlas ziedot savu brīvo laiku, lai nošautu divus zaķus vienlaikus. Kaut arī viegli tas noteikti nav. Un daļa galu galā nenošauj nevienu.

Avotrs: Sporta Avīze (Marts, 2017), Autors: Iļja Poļakovs