Jaunumi

Pagājušās nedēļas otrdienas (03.09.2013.) Sporta Avīzes drukātajā žurnālā ir nopublicēts raksts par snovbordu Latvijā ar nosaukumu "Snovbordisti nāk ar troksni...". Pirms raksta tapšanas no SA saņēmām jautājumus: "Sveiki! Gatavoju rakstu "Sporta Avīzes" drukātajai versijai par situāciju ap snovborda frīstailu, kas ir nākuši klajā ar neapmierinātību un pārmetumiem daudziem, tostarp LSS. Ar LSS prezidentu vienojāmies, ka jautājumus atsūtīšu elektroniski, tie ir apskatāmi pielikumā. Būtu ļoti labi, ja līdz piektdienai LSS rastu iespēju uz jautājumiem atbildēt ar saviem skaidrojumiem." uz kuriem arī atbildējām. Pilnai informācijai nopublicējam SA uzdotos jautājumus un LSS atbildes un pēc tam arī pašu rakstu.

Jautājumi no SA un LSS atbildes.

1) Līgums ar IZM un LSFP, kas nosaka, ka no valsts budžeta tiek dotēta Federācijā nodarbināto sporta speciālistu darba samaksa, summa 23 266 LVL. Snovborda frīstailisti uzskata, ka šeit ir „apzināti aizmirsti”, jo līguma priekšmetā ir minēta vien kalnu un distanču slēpošana. Kā LSS skaidrotu vispirms jau viņiem šo situāciju, ja reiz dialogā ir pārrāvumi? (Ir manā rīcībā IZM komentārs par šo visu, situāciju saprotu, pārlieku gara atbilde nav nepieciešama.)

Līgums ar IZM un LSFP par speciālistu darba samaksu, summā 23266 Ls ir treneru algas, kuras LSS pārņēma no IZM 2010.gada sākumā sakarā ar IZM Valsts aģentūras: „Specializētā kalnu slēpošanas skola” likvidāciju.
LSS ir attiecīgs līgums ar IZM, kur cita starpā teikts:
”lai nodrošinātu Ministru kabineta 2009.gada 30.novembra rīkojuma Nr.813 „Par Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā esošo sporta politikas īstenošanā iesaistīto valsts aģentūru reorganizāciju” 7. un 8.punktā noteikto.
1.1. Līgums nosaka kārtību, kādā Puses sadarbojas, lai likvidētās valsts aģentūras „Kalnu slēpošanas sporta centrs” (turpmāk – Aģentūra) audzēkņiem nodrošinātu iespēju turpināt treniņus kalnu slēpošanā.
1.2. Līguma saistību izpildei Federācijai no valsts budžeta programmas „Sports” apakšprogrammas 09.09.00 „Sporta federācijas un sporta pasākumi” tiek piešķirti valsts budžeta līdzekļi 25 479 LVL (divdesmit pieci tūkstoši četri simti septiņdesmit deviņi lati).
Piezīme: Federācijai piešķiramais valsts budžeta līdzekļu apmērs ir noteikts, ņemot vērā Aģentūrā noteikto pedagoģisko likmju skaitu kalnu slēpošanā uz 2009.gada 30.novembri – 6,71 likmes (sešas komats septiņdesmit viena).”
Protams pēdējā, 2013.gada 11.februāra noslēgtajā līgumā punkts 1.1. no IZM puses ir izmainīts uz šādu:
„1.1.    Līgums nosaka kārtību, kādā Puses sadarbojas, lai nodrošinātu Federācijā nodarbināto sporta speciālistu darba samaksu un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, tādejādi veicinot Latvijas sportistu sportiskās meistarības izaugsmi kalnu slēpšanā un distanču slēpošanā.”,
turklāt piešķirtās summas apjoms ir samazinājies uz minētajiem 23266 LVL.

2) Nobeidzot treneru dotāciju jautājumu, IZM sporta departamants Edgara Severa personā saka šādi: «Protams, neviens nav aizliedzis LSS vērsties ministrijā ar ierosinājumu, ka viņiem ir ne tikai kalnu un distanču slēpošana, bet arī citi sporta veidi, tostarp snovbords. Ņemot vērā to, ka snovbordistiem pēdējā laikā ir kāpuši panākumi, par ko liecina arī viņu iekļaušana LOV B sastāvā, tad LSS varētu lūgt iespēju viņus dotēt.» Vai LSS apsver iespēju doties pie valsts ar kādu iniciatīvu, lai dotāciju saņemtu ne tikai kalnu slēpošanas treneri?

Pašlaik Latvijā pateicoties šim līgumam strādā 10 kalnu slēpošanas treneru, kuru audzēkņu kopējais skaits pārsniedz vairākus simtus. Mums nav zināms neviens snovborda treneris Latvijā kuram būtu tiesības atbilstoši MK noteikumiem strādāt par treneri un kurš to arī pašreiz darītu vai vēlētos darīt. Skatīt MK noteikumus Nr. 77, kas regulē sporta speciālistu sertifikāciju un to prasības.

Ministru kabineta noteikumi Nr.77 "Noteikumi par sporta speciālistu sertifikācijas kārtību un sporta speciālistam noteiktajām prasībām", Rīgā 2010.gada 26.janvārī (prot. Nr.5 19.§)
http://likumi.lv/doc.php?id=204329

Kalnu slēpošanas treneri regulāri iziet kvalifikāciju un sertifikāciju LSFP, kas arī tiek prasīts minētajos līgumos, lai LSS saņemtu šo dotāciju un algotu speciālistus. Snovbordā tādu šobrīd nav. Līdz ar to mēs pat nesam tiesīgi izlietot dotāciju šādā virzienā. Mēs būtu priecīgi un pateicīgi ja kāds no snovborda treneriem būtu ieinteresēts iziet šo kvalifikāciju un atbilstoši noteikumiem strādāt par treneri.
LSS vairākkārt jau vairākus gadus ir aicinājusi snovbordistus domāt par to un kārtot šo sertifikāciju, kā arī iesniegt informāciju par klubos esošajiem audzēkņiem, treneriem, nodarbību biežumu un saistīto informāciju, lai mums būtu pamats ne tikai domāt bet reāli arī griezties IZM vai kādā pašvaldībā par šādu jautājumu.
Atbildot uz E.Severa komentāru ko nosūtījāt, varam painformēt ka jau 2007.gada beigās rakstījām IZM oficiālu vēstuli ar lūgumu piešķirt finansējumu Latvijas izlašu treneru algošanai visos tobrīd aktīvajos LSS sporta veidos (distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, snovbordā), turklāt vienādā skaitā - pa trīs treneriem katrā, bet diemžēl tā arī nesaņēmām ne oficiālu atbildi ne arī kādu komentāru no kāda IZM darbinieka. Turklāt katru gadu pildot pieprasījumus finanšu līdzekļu saņemšanai no IZM sporta federācijas vajadzībām jau sākot no 2009.gada tajos iekļaujam arī treneru algošanai nepieciešamās summas visos trijos sporta veidos (distanču slēpošana, kalnus slēpošana, snovbords) un pieprasījumā 2013.gadam arī tramplīnlēkšanai un frīstaila slēpošanai, papildus šo sporta veidu citām aktivitātēm (sacensībām, nometnēm utt). To, ka IZM pēc šīs vēstules un pieprasījumiem nav ievērojusi, ka mums ir arī citi veidi un attiecīgas vēlmes, mums grūti komentēt. Bet ar šo faktiski vēlamies atbildēt, ka to jau esam darījuši un turpināsim darīt.

3) Vēl LSS virzienā izskan pārmetums, ka snovborda frīstails, pēc viņu teiktā, no LSS gadā saņemot vien 960 latus. Kā tur īsti ir? Varbūt pat varat nosaukt konkrētu summu, ko gada laikā piešķirat šim snovborda paveidam, kas ir ielauzušies LOV B sastāvā.

No LSS šī gada budžetā snovbordam tika iedalīti 3862,37 Ls, ko paši snovbordisti pēc diskusijām savā starpā (jāpiemin, ka snovbordā Latvijā ir frīstaila disciplīnas, slaloma disciplīnas un snovbordkrosa disciplīnas, kā arī viņu pie viņiem klāt ir frīstaila slēpošana, kuru pārstāvji veido darba grupu) darba grupā sadalīja 4 vienādās daļās pa 965,59 Ls katram. Frīstaila slēpošanas daļa pēc pašu sadales lielā mērā aizgāja to pašu frīstaila disciplīnu aktivitāšu finansēšanai, kas viņiem ir kopīgs ar snovborda frīstailu, tādejādi šo summu snovborda frīstailam pat varētu saukt par lielāku nekā tā, piemēram, bija slalomam vai krosam. Bez šā finansējuma snovbordam no LSS tiek sniegta dažāda cita veida palīdzība materiālā un nemateriālā veidā.
Atkāpe: Šī summa tika dalīta 2012.gada rudenī, bet LOV B sastāvā snovborda paveids iekļuva 2013.gada maijā.
Latvijas čempionātā sloupstaila disciplīnā (Latvijas ranga sacensības) Ventspilī 2013.gadā kopā piedalījās 52 dalībnieki, no kuriem 25 bija igauņi un lietuvieši, bet Latvijas dalībnieki tātad 27, kas arī ir visi frīstaila snovborda dalībnieki mūsu rangā. Salīdzinājumam Latvijas čempionātā snovbordkrosā piedalījās 25 dalībnieki, no kuriem 4 bija no Lietuvas un Igaunijas, bet LSS organizētajās Latvijas kausa (3 kārtas) un LČ sacensībās kopumā (Latvijas ranga sacensības) piedalījās 58 unikālie dalībnieki no kuriem 4 bija no Lietuvas un Igaunijas (tātad 54 no Latvijas), savukārt Latvijas ranga sacensībās snovborda slalomā (Latvijas čempionāts un Siguldas kauss) kopumā piedalījās 54 unikālie dalībnieki no kuriem visi bija no Latvijas un LČ sacensībās atsevišķi 41 dalībnieks.

4) Kā LSS vispār raksturo savu sadarbību ar šo snovborda flangu, kas paši par sadarbību ar LSS pauž neapmierinātību, sakot, ka pret viņiem izturas nevērīgi un pat ņirgājas (tas piešķirto finanšu līdzekļu sakarā)?

Šai sadarbībai ir ļoti gara vēsture, jau no 2005.gada kad LSS sastāvā kā biedri tieši iekļāvās visu sporta veida klubi (līdz tam LSS apvienoja trīs sporta veidu federācijas). LSS Valdē vienmēr ir bijis kāds snovborda pārstāvis, diemžēl dažādu apstākļu dēļ, vienmēr šie cilvēki kas ir bijuši gatavi kūrēt un uzņemties atbildību par snovborda koordinēšanu Latvijā ir samērā bieži mainījušies. Viens no iemesliem ir arī lielā atšķirība, dažādie uzskati un nespēja sadarboties un pat konflikti pašu snovbordistu starpā. Visus šos gadus LSS atbalsts ir bijis dažāda veida un arī ar dažādu finansējuma ieguldījumu. 2006.gadā liekas snovbordam bija pats lielākais finansējums no visiem LSS tobrīd esošajiem veidiem pateicoties LSS sadarbībai ar TELE2 tas bija 35000 Ls apmērā. Protams, tas bija sasniegts pateicoties pašu, tobrīd aktīvo snovborda aktīvistu dēļ. Tajā gadā tika noorganizēts FIS Eiropas kausa posms bigaira disciplīnā Milzkalnā. 2007.gadā LSS piešķīra finansējumu snovbordam, lai Latvijas labākie snovbordisti varētu piedalīties Pasaules čempionātā Šveicē, kur kopumā aizbrauca 11 sportisti. Kopš 2008.gada Latvijā aktīvāk sevi pieteica Toms Vasins snovbordkrosā un ļoti aktīvs snovbordkrosā aktivizēšanā un popularizēšanā bija viņa tēvs Andris Vasins, kā rezultātā atbalstījām viņu ieceres un aktivitātes savu toreizējo spēju robežās. 2009.gadā Ozolkalnā tika noorganizētas FIS sacensības snovbordkrosā, kurās piedalījās tābrīža Pasaules kausa līderis francūzis Pjērs Voltērs un vairāki citi augstas klases sportisti. 2010.gadā atkals FIS sacensības snovbordkrosā, 2011.gadā jau saņēmām FIS atļauju vienu dienu sarīkot Eiropas kausa posmu, ko arī ļoti veiksmīgi noorganizējām. Uz 2012.gadu jau bijām saņēmuši atļauju rīkot EK posmu divas dienas, diemžēl gan Ozolkalna finansiālu apstākļu dēl, gan tābrīža sliktās ziemas dēļ (līdz pat janvāra vidum Latvija īsti nebija sniega) šīs sacensībās nācās atcelt. Jāpiemin, ka tobrīd EK posmu sarīkot bija daudz grūtāk kā 2006.gadā, jo snovbordkrosā uz rīkošanu bija daudz stingrākas prasības un konkurence visā Eiropā. Visus šos gadus, cik atļāvuši ziemas apstākļi esam rīkojuši Latvijas čempionātus visās disciplīnās, kurās ir bijusi aktivitāte un interese. Turklāt atsevišķus gadus pat ieguldot ļoti lielus līdzekļus. 2011.gadā tieši mēs aizsākām rīkot Latvijas kausa sacensības frīstaila disciplīnās (baigairā un sloupstailā) investējot daudz darba, līdzekļus, idejas un laika, kā arī dažāda veida sadarbību ar atbalstītājiem, līdz šo formātu vienkārši „paņēma” kāda jaundibināta organizācija arī pārvilinot cilvēkus, līdz ar ko neredzējām loģiku konkurēt un tērēt līdzekļus dubultā uz to pašu auditoriju. Taču priecājamies, ka šai organizācijai sacensību sērija notiek, dalībnieki piedalās un mēs sadarbojamies ar viņiem sava ranga sacensību izvešanā.
Tā tāda īsa atbilde uz to ka mēs „izturamies nevērīgi un ņirgājamies par snovbordu”. Mums interesē snovborda attīstība, aktivitātes un izaugsme, bet ir grūti strādāt šādā veidā kad pašā snovborda vidē ik pēc viena, diviem gadiem parādās jauni cilvēki ar jauniem uzstādījumiem un prasībām, pilnīgi atrauti no kaut kāda kopēja skatījuma, iepriekšējās pieredzes, tradīcijām un attīstības. Gribas pajautāt šiem frīstaila snovbordistiem kas notiks ja neviens nekvalificēsies Soču olimpiskajām spēlēm? Atkal mums pazudīs uz kādu laiku viena snovborda disciplīna, interese par to un sportisti? Vairs nekur nepiedalīsimies, nebrauksim uz sacensībām un nerīkosim Latvijas čempionātus? Vismaz mums pagaidām nav pārliecības ka šis sporta veids attīstīsies neatkarīgi no tā, tieši sportiskajā ziņā.
LSS būtu pateicīga sadarboties ar visiem ar šiem cilvēkiem, kuriem interesē snovborda attīstība Latvijā.

5) LSS paspārnē ir vairāki sporta veidi.Cik liela loma visā jūsu pārraudzībā esošajā sporta struktūrā ir snovborda frīstailam jeb – cik viņi ir „lieli” (masveidība, aktivitāte utt.)?

Konkrēto snovborda veidu aktivitāti vai masveidību ar dalībniekiem Latvijas ranga sacensībās jau minējām iepriekšējos jautājumos. Salīdzinājuma distanču slēpošanā LSS rangā ir 283 sportisti vai dalībnieki, kalnu slēpošanā LSS rangā ir 172 dalībnieki plus 157 Vilciņa kausa (kopā tātad 329) rangā, kas ir LSS klubu rīkota sacensību sērija pašiem mazākajiem ar mērķi iesaistīt bērnus kalnu slēpošanā.
Vismaz vienās FIS sacensībās sezonas laikā ir piedalījušies (tātad viņiem ir arī FIS licence) 40 distanču slēpotāji, 21 kalnu slēpotājs un 10 snovbordisti.
Kalnu slēpošanā LSS paspārnē ir 16 klubi, no tiem tikai kādi 2 ir mazaktīvi vai neaktīvi, distanču slēpošanā 12 klubi (biedri) no kuriem mazāk aktīvi vai neaktīvi ir kādi 4, bet snovbordā ir 5 klubi no kuriem faktiski tikai pusotru var uzskatīt par aktīviem. Tai pašā laikā tramplīnlēkšanā ir 2 klubi un abi ir ļoti aktīvi.

LSS ir vieta, kur viens otram var palīdzēt un tas tiek arī darīts. Materiālais, intelektuālais un administratīvais resurss tiek izmantots visām vajadzībām kam nepieciešams un iespējams. Ja kāds ir vēlējies kaut ko darīt un nāk ar priekšlikumiem, tie vienmēr tiek uzklausīti un risināti, samērojot to ar kopējām interesēm un vajadzībām.



Snovbordisti nāk ar troksni...

Lai arī līdz pirmajam sniegam vēl tālu, Latvijas ziemas sporta veidu vidū var manīt rosību, gatavojoties četrgades nozīmīgākajam notikumam – Soču olimpiskajām spēlēm. Starp tiem, kas cer doties uz Sočiem, arī snovborda frīstailisti. Pēdējos gados sākuši savu profesionālo izrāvienu, snovbordisti arvien skaļāk sevi piesaka Latvijas sporta ķēķī, iekļaujoties arī Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV). Augot līmenim, aug arī prasības pret sevi un apkārtējiem. Un tur arī parādās dzirksteles...

Cer debitēt Sočos

Šā gada martā no Latvijas snovborda frīstaila izlases pienāca priecīgas ziņas – proti, Toms Petruševičs izcīnīja uzvaru Eiropas kausa (EK) izcīņas kopvērtējumā «sloupstaila» disciplīnā. Šķiet, jāsāk ar nelielu skaidrojumu, par ko tad īsti ir runa: «sloupstails» ir snovborda disciplīna, kurā snovbordists brauciena laikā cenšas izpildīt dažādus sarežģītus trikus snovborda parkā. Sniegumu vērtē seši tiesneši, kas liek atzīmes. Augstākais un zemākais vērtējums tiek dzēsts, bet no pārējiem savilktas ko-pā gala atzīmes un sadalītas vietas. Un, jā, – tas ir olimpiskais sporta veids, viens no trim snovborda paveidiem (vēl ir arī paralēlais slaloms un snovbordkross).

Toma Petruševiča triumfs aizvadītās sezonas EK kopvērtējumā ir atzīstams panākums, kas gan viņu nepadara par Eiropas čempionu. Proti, EK snovborda frīstailā pēc sacensību formāta un dalībnieku spējām ir kaut kas līdzīgs Eiropas kausam bobslejā – proti, tas ir priekšnams, kam sportistiem jāiziet cauri, pirms tie iesaistās Pasaules kausa (PK) seriālā. Atsevišķa Eiropas čempionāta snovborda frīstailā nemaz nav, tāpēc Petruševičs pēc idejas martā paveica to pašu, ko, piemēram, Māris Štrombergs šovasar – uzvarēja sava sporta veida Eiropas sacensību seriāla kopvērtējumā, vien piebilde – Toms oficiāli nav Eiropas čempions.

Viss šis skaidrojums tiek klāstīts tāpēc, lai nonāktu pie pirmā strīdus ābola, kurā ambiciozie snovbordisti bija ierauti. LOK izpildkomitejā aizsākās diskusijas par to, vai gadījumā nevajadzētu mainīt kritērijus, jo B sastāvā ir iespraukušies divi snovbordisti – jau pieminētais Petruševičs un arī Artūrs Vasarājs –, kuri ir izpildījuši nepieciešamos kritērijus B sastāvam (EK kopvērtējumā ierindojušies pirmajā sešniekā). Paši snovbordisti gāja pēc maksimuma – ņemot vērā to, ka Eiropas čempionāta viņu disciplīnā nav vispār, kāpēc gan netēmēt uz A sastāvu, pielīdzinot kopvērtējuma vietas EČ medaļām? Sak, ko lai dara, ka nav mums tādu sacensību? BMX tak' pēc būtības arī nav! Funkcionāru vidū gan šāda ideja atsaucību neguva un aizgāja pat tik tālu, ka viena sporta veida dēļ bija plāns mainīt kritērijus, jo – pārāk viegli viņiem esot iekļūt B sastāvā.

Sava loģika ir abām pusēm. No vienas puses, kāda starpība, cik biezas ir konkurentu rindas un cik augsts ir viņu meistarības līmenis, vietas uz goda pjedestāla – pirmā un trešā – sezonas kopvērtējumā ir godam nopelnītas, kritēriji – izpildīti. No otras puses, it kā var arī saprast sporta funkcionārus, kam neceļas roka B sastāvā iekļaut sportistus, kas Pasaules kausa līmenī vēl tikai sapņo par iekļūšanu «Top 30», kam pagaidām vēl pietuvoties nav izdevies. Pagaidām gan viss pa vecam, abi sportisti saņēma katrs pa 4000 latiem treniņu darbam, kā arī saņem 350 latu lielus ikmēneša pabalstus no «Uļas fonda». 385 latu pabalsts arī viņu trenerim Ināram Bīrmanim, B sastāva labumi ir saņemti.

Latvijas izlasē šobrīd ir trīs sportisti, kuriem, pēc treneru vārdiem, ir visnopietnākās ambīcijas. Bez abiem pieminētajiem arī Artūrs Cukunde, kurš aizvadīto sezonu izlaida savainojuma dēļ, nopietni tēmē uz panākumiem profesionālajā sportā un fizisko bāzi šovasar ielika pie, kā jau tas pēdējā laikā kļūst moderni, Mihaila Arhipova, vēl raibāku padarot brāļu Dukuru, Mārtiņa Rubeņa un citu sportistu veidoto pulku. Tiesa gan, reāls braucējs uz Sočiem ir tikai viens – Toms Petruševičs, kuram vienīgajam ir arī savi individālie atbalstītāji. «Viss balstās uz individuālajiem atbalstītājiem. Piemēram, LOV finansējums Tomam jau ir iztērēts, tie četri tūkstoši latu nekas nav. Pateicoties Toma aktivitātēm un cilvēkiem, kas viņam notic, viņa karjera šo¬brīd turas uz vairākiem individuālajiem atbalstītājiem. Paši meklējam iespējas, kontaktus. Ārzemēs cenšamies apmesties pie vietējiem, lai nevajadzētu maksāt par dzīvošanu,» stāsta Latvijas snovborda frīstaila izlases treneris Inārs Bīrmanis.

Treneris stāsta, ka Toma mērķis gaidāmajā sezonā ir ne tikai debitēt Sočos, bet arī izpildīt LOV A sastāva kritērijus, taču, lai to izdarītu, svarīga būs psiholoģiskā noturība, pārējais viss jau esot pietiekamā līmenī. «Tomam vajadzētu ne tikai ielīst PK 30 labāko pulkā, bet tikt vēl augstāk, mērķis būtu LOV A sastāvs. Principā viņš tam ir gatavs, bet ir viena būtiska nianse – psiholoģiskā sagatavotība. Lai sacensībās sasniegtu maksimumu, ir jāparāda visi triki un jāizpilda perfekti, bet, lai to izdarītu, vajag labāko psiholoģisko sagatavotību. Reizēm gadās, kad, kaut ko ļoti labi izpildot, sportisti mēdz sapriecāties, bet pēc tam vairs nesanāk,» skaidro Bīrmanis.

Olimpiskajām spēlēm kvalificēsies 30 labākie sportisti pēc pasaules reitinga, protams, ņemot vērā to, ka no katras valsts varēs startēt ierobežots sportistu skaits. Līdz ar to nebūs olimpiskā tūrisma iespēju, kādas, piemēram, ir – un latvieši allaž tās naski izmanto – kalnu un distanču slēpošanā. Lai tiktu uz Sočiem, Tomam atlikušajos divos PK posmos ir jātrāpa labāko 30, tad arī situācija reitingā varētu kļūt cerīgāka.

Inārs Bīrmanis nav svešs vārds sporta aprindās. Savulaik pats centās aizsniegties līdz olimpiskajam sapnim, tāpat sešus gadus ir strādājis arī LOK. Viņš ir noticējis idejai, ka latvieši var sasniegt augstus panākumus snovborda frīstailā, tāpēc darbā ar izlasi viņš vairāk atdod, nekā saņem (materiāli). «Man šogad pirmo reizi, tā kā mani sportisti ir LOV, ir LOSF stipendija. Tā gan, protams, nav liela. Man ir vēl citi darbi, mēģinu kaut kā visu savilkt kopā. Principā es puišus trenēju sabiedriskā kārtā, bet mērķis ir tiekties uz augšu, tad arī nākotnē varēs ko nopelnīt ar trenēšanu. Kad mēs visu šo sākām, es uzreiz teicu, ka Soči – tas būs 50/50, reāli nākamā olimpiāde Korejā būs mūsu. Tomēr ir jāiegulda liels darbs un jāpierāda arī sponsoriem, ka varam kaut ko izdarīt,» skaidro Bīrmanis. Viņš tic, ka, turpinot profesionāli strādāt, ar laiku neizpaliks arī laba līmeņa panākumi. «Viņi noteikti var sasniegt olimpiskās medaļas vai vismaz pirmo desmitnieku, taču es neņemos teikt, ka tas būs Sočos – drīzāk jau Korejā. Puiši ir ļoti perspektīvi, ar viņiem ir vērts strādāt. Šis ir tikai pats sākums. Domāju, Toms pats pērn nemaz neticēja, ka var sasniegt pirmo vietu EK kopvērtējumā (..). Ir pārliecība, ka tas darbs, ko es daru gandrīz vai sabiedriskā kārtā, ir tā vērts. Tomēr jāņem vērā ir tas, ka braucēji vēl ir jauni, viņiem daudz kam ir jāiziet cauri. Sākums ir smags, taču es ceru, ka puiši to izturēs un lielajā sportā noturēsies,» cerību pauž Bīrmanis.

Jādzīvo ārzemēs

Otrs strīdus ābols, kas jau ilgu laiku dažādos līmeņos tiek cilāts, ir treniņu iespēju neesamība olimpiskajā centrā «Sigulda», kas ir divu kalnu (lielā un mazā) treniņu komplekss ziemas sporta veidu pārstāvjiem. Frīstaila izlases aktīvisti vairākkārt šo jautājumu ir cilājuši, taču kā nav, tā nav uz kalna tikuši trenēties. Pat neskatoties uz to, ka nu jau ir LOV sportisti, bet LOK ir kapitāldaļu turētāja šajā SIA. Pēc idejas, snovbordistiem, turklāt vēl LOV sastāvā esošiem, pienāktos trenēties šajā sporta bāzē, un viņi, kā paši saka, esot arī nākuši ar iniciatīvu par savu naudu uzstādīt nepieciešamo treniņu inventāru.

Olimpisko centru «Sigulda» vada bijušais kalnu slēpotājs Jānis Ciaguns, blakus tam atrodas izpriecu parks «Tarzāns», kas pieder viņa dēlam Ivaram Ciagunam, arī bijušajam kalnu slēpotājam. Tieši Ciaguna juniora virzienā tiek raidītas pārmetumu bultas par situāciju, kas izveidojusies, taču viņš pats sarunā ar SA atzīst, ka viņam nav nekā pret snovborda frīstailu, taču nav iespējams viņiem nodrošināt treniņu aprīkojumu. «Frīstailā mums nav ne tramplīnu, ne vietas, kur to varētu būvēt. Mums nekas tāds nekad nav bijis. Mums ir snovborda slaloms, pie mums treniņi vienmēr ir notikuši,» stāsta Ivars Ciaguns. Frīstailisti vēlētos treniņu vajadzībām izmantot vismaz mazo kalnu, taču iecere nekad nav tikusi atbalstīta. «Mums ir lielais kalns un mazais kalns. Viss. Vairāk vietas nav. Viņi savā laikā ir gribējuši, lai mēs aiztaisām ciet mazo kalnu un atstājam to visu viņiem. Tās ir viņu vēlmes, es arī varbūt gribu, lai kāds man kaut ko iedod. Ja mums būtu lielāka teritorija, mēs to varētu izdarīt, bet mums nav. Nav vienkārši teritorijas, kur to visu attīstīt. Mums apkārt ir meži, kurus izcirst neļauj, jo tā ir dabas lieguma zona. Esam jau par to runājuši. Viņiem ir savs sporta veids, viņi nedomā par to, kur mēs liksim mazos kalnu slēpotājus,» skaidro Ciaguns. Arī saspiešanās uz viena kalna neesot iespējama: «Mums mazais kalns ir kādus 25 metrus plats, uz tā trenējas mazie sportisti, kas vēl to nedara uz lielā kalna. Ja tur noliks tramplīnus, uz kuriem vēl kādi pieci sportisti trenēsies, tad kur paliks mazie?» vaicā Ciaguns. Viņš gan pauž cerību, ka kādudien izdosies atrast kopīgu valodu arī ar snovborda frīstailistiem.

Izlases galvenais treneris Inārs Bīrmanis skaidro, ka šajā kalna izmantošanas jautājumā atslēgas vārds ir pēctecība, nevis gatavošanās vienām konkrētām olimpiskajām spēlēm. «Ir jādomā jau tagad uz priekšu – par tiem, kas šos sportistus nākotnē nomainīs. Principā jau Latvijā zināma līmeņa snovborda parku var uzbūvēt. Lai sagatavotu EK līmeņa sportistus, noteikti var uzbūvēt. Ar to sākas ceļš pretī Pasaules kausam. Šobrīd trenējamies Cēsīs, Milzkalnā, taču gribētos kaut ko nopietnāku. Sigulda tomēr ir izdevīgā vietā, tuvu Rīgai,» priekšrocības izceļ Bīrmanis. Un kur gan vēl to lai dara, ja ne olimpiskajā centrā? «Sāpe ir par to, ka, lai attīstītu talantu, ir vajadzīga vieta, kur trenēties,» teic Bīrmanis, kura komandas treniņu plānos šoziem vispār nav trenēties Latvijā, taču ar šiem trim Latvijas izlases sportistiem, kam Latvijā kļuvis par seklu, sporta veids jau nebeidzas. Olimpiskā centra «Sigulda» lielākā kapitāldaļu turētāja ir Siguldas novada pašvaldība, kas esot lietas kursā par situāciju, esot arī snovbordistiem pauduši atziņu, ka kaut kas lietas labā ir jādara un...Tas jau ilgāku laiku arī ir viss. Skaidrs ir viens – kāds cietīs. Vai nu mazie slēpotāji, vai nu nākamie snovborda frīstailisti, kam būs jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai arī koki dabas lieguma zonā. Un kāds bankas konts, protams...

Sertificētu treneru nav

Sašutumu snovborda frīstaila izlases vidū ir paudis arī kāds dokuments, kas nonāca SA rīcībā. Proti, sadarbības līgums starp Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), Latvijas Sporta federāciju padomi (LSFP) un Latvijas Slēpošanas savienību (LSS). Stāsts ir par valsts dotāciju, kas nonāk LSS kontā sporta speciālistu darba samaksai. Līgums paredz, ka to var saņemt tikai kalnu un distanču slēpošanas treneri, tāpēc rodas jautājums – kāpēc ne pārējie LSS pakļautībā esošie?

IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks sporta jomā Edgars Severs skaidro, ka snovbordistu sašutums esot nepamatots: «Viņu pozīciju es vēlētos saukt par mazliet kļūdainu, nav tā, ka viņiem kaut kas pienākas. Tā dotācija, ko valsts maksā sporta federācijām nodarbināto sporta speciālistu algām tiešā veidā, ir vēsturiski izveidojusies situācija, kad 2009. gada sākumā likvidēja valsts aģentūras. Lai valsts sporta aģentūrās jeb, kā tautā tās dēvēja, valsts sporta skolās netiktu pārtraukts īstenotais sporta darbs, tad šo finansējumu, kas bija paredzēts treneriem valsts sporta aģentūrās, valsts, teiksim tā, «copy-paste» pārveda uz attiecīgo federāciju. LSS tika pie šādas dotācijas, jo viņiem bija valsts aģentūra «Kalnu slēpošanas sporta centrs».» Attiecībā uz 2013. gadu IZM mainīja kārtību, dodot iespēju uz valsts dotācijām treneru algām pretendēt arī tiem sporta veidiem, kas ir startējuši pēdējās olimpiskajās spēlēs – vai nu Vankūverā, vai Londonā. «Tika dota iespēja dotāciju saņemt arī tiem, kas to nesaņēma vēsturiski, bet kuru sportisti ir bijuši olimpiskajās spēlēs. Attiecībā uz LSS kompetenci, kas sanāk – klāt nāca distanču slēpošana, kas varonīgi cīnījās Vankūveras olimpiskajās spēlēs. Snovbordisti diemžēl tur necīnījās, tāpēc nav pieminēti šo sporta veidu sarakstā. Ja netiek mainīta pieeja uz 2014. gadu, tad arī turpmāk šo dotāciju, ja tā tiks saglabāta, varēs izmantot distanču slēpošana un kalnu slēpošana,» skaidro IZM ierēdnis.

«LSS šobrīd nav tiesīga snovbordam piešķirt dotāciju, jo mūsu līgums ar viņiem nosaka, ka tā ir tikai distanču un kalnu slēpotājiem. Snovbordisti diemžēl nav bijuši iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs,» juridiskās nianses skaidro Severs. Viņš piebilst: «Mainījām sistēmu, lai paplašinātu saņēmēju sarakstu, klāt liekot tos, kas ir bijuši olimpiskajās spēlēs. Distanču slēpošana tur bija, līdz ar to viņiem ir iespēja dotāciju saņemt, pat ja viņi to nesaņem un nav saņēmuši. Tā ir tikai iespēja.» Kā SA noskaidroja LSS, tad vēsturiskā kārtība ir saglabāta – dotāciju tiešām turpina saņemt tikai kalnu slēpošanas treneri. Severs gan norāda, ka pastāv arī citas iespējas. «Protams, neviens nav aizliedzis LSS vērsties ministrijā ar ierosinājumu, ka viņiem ir ne tikai kalnu un distanču slēpošana, bet arī citi sporta veidi, tostarp snovbords. Ņemot vērā to, ka snovbordistiem pēdējā laikā ir kāpuši panākumi, par ko liecina arī viņu iekļaušana LOV B sastāvā, tad LSS varētu lūgt iespēju viņus dotēt. Viena nianse, kas ir jāņem vērā: līgumos, ko mēs slēdzam ar šīm federācijām, mēs nosakām, ka dotācija primāri ir izmantojama tiem sportistiem, kas nav LOV sastāvā.»
Situācija gan patiesībā ir vēl vienkāršāka – LSS skaidro, ka neviena sertificēta snovborda trenera Latvijā nemaz nav, tāpēc, pēc Ministru kabineta (MK) noteikumiem, valstij pat teorētiski nemaz nav ko dotēt. «Kalnu slēpošanas treneri regulāri iziet kvalifikāciju un sertifikāciju LSFP, kas arī tiek prasīts minētajos līgumos, lai LSS saņemtu šo dotāciju un algotu speciālistus. Snovbordā tādu šobrīd nav. Līdz ar to mēs pat neesam tiesīgi izlietot dotāciju šādā virzienā. Mēs būtu priecīgi un pateicīgi, ja kāds no snovborda treneriem būtu ieinteresēts iziet šo kvalifikāciju un atbilstoši noteikumiem strādāt par treneri,» rakstiskā skaidrojumā SA atbild LSS ģenerālsekretārs Agris Raugulis. Cita starpā LSS labprāt pakomentē arī Severa repliku par to, ka LSS neviens, redz, nav aizliedzis vērsties ministrijā ar iniciatīvu: «Jau 2007. gada beigās rakstījām IZM oficiālu vēstuli ar lūgumu piešķirt finansējumu Latvijas izlašu treneru algošanai visos tobrīd aktīvajos LSS sporta veidos (distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, snovbordā), turklāt vienādā skaitā –pa trīs treneriem katrā, bet diemžēl tā arī nesaņēmām ne oficiālu atbildi, ne arī kādu komentāru no kāda IZM darbinieka.»

LSS ņirgājas?

Snovborda frīstailisti ir pārliecināti, ka LSS par viņiem netieši ņirgājoties – to apliecinot viņiem no LSS piešķirtais finansējums 2013. gadam, kas, jāatzīst, tiešām ir diezgan trūcīgs – 965,59 lati. «No LSS šā gada budžetā snovbordam tika iedalīti 3862,37 lati, ko paši snovbordisti pēc diskusijām savā starpā (jāpiemin, ka snovbordā Latvijā ir frīstaila disciplīnas, slaloma disciplīnas un snovbordkrosa disciplīnas, kā arī pie viņiem klāt ir frīstaila slēpošana, kuru pārstāvji veido darba grupu) darba grupā sadalīja četrās vienādās daļās pa 965,59 latiem katram. Frīstaila slēpošanas daļa, pēc pašu sadales, lielā mērā aizgāja to pašu frīstaila disciplīnu aktivitāšu finansēšanai, kas viņiem ir kopīgas ar snovborda frīstailu, tādējādi šo summu snovborda frīstailam pat varētu saukt par lielāku nekā tā, piemēram, bija slalomam vai krosam,» skaidro LSS ģenerālsekrātārs.

Bīrmanis lēš, ka normālā variantā, nedzīvojot leiputrijā, sezonu vajadzētu spēt pārlaist ar 30–40 tūkstošiem latu, līdz ar to varat spriest paši, cik liels īpatsvars ir šiem 965 latiem no LSS puses. Un atkal – var jau vīpsnāt par EK līmeni un tajā izcīnīto augsto vietu svaru, bet – tie tomēr ir un paliek panākumi. Kā zināms, ne distanču slēpošanā, ne kalnu slēpošanā mums uzvaras nekrājas kaudzītē. Taču atkal medaļai ir divas puses – grūti ir mainīt prioritātes finansējuma sadalē, ja konkrētam sporta veidam nemaz nav neviena MK noteikumiem atbilstoša trenera.

Attiecībā uz pārmetumiem par ņirgāšanos LSS piesūta komentāru ar garo un īso versiju, publicēsim otro: «Mums interesē snovborda attīstība, aktivitātes un izaugsme, bet ir grūti strādāt šādā veidā, kad pašā snovborda vidē ik pēc viena diviem gadiem parādās jauni cilvēki ar jauniem uzstādījumiem un prasībām, pilnīgi atrauti no kaut kāda kopēja skatījuma, iepriekšējās pieredzes, tradīcijām un attīstības. Gribas pajautāt šiem frīstaila snovbordistiem: kas notiks, ja neviens nekvalificēsies Soču olimpiskajām spēlēm? Atkal mums pazudīs uz kādu laiku viena snovborda disciplīna, interese par to un sportisti? Vairs nekur nepiedalīsimies, nebrauksim uz sacensībām un nerīkosim Latvijas čempionātus? Vismaz mums pagaidām nav pārliecības, ka šis sporta veids attīstīsies neatkarīgi no tā, tieši sportiskajā ziņā. LSS būtu pateicīga sadarboties ar visiem ar šiem cilvēkiem, kuriem interesē snovborda attīstība Latvijā.»
Un tomēr – sadarbības nav, un ir pilnīgi skaidrs, ka katrai no pusēm ir jāuzņemas daļa atbildības. Snovborda frīstailistus acīm redzami interesē sporta veida attīstība, ja reiz tiek ieguldīti tik lieli pašu sarūpētie finanšu līdzekļi, laiks un principā dzīvots ārzemēs. Interesenti un aktīvisti ir, slēpošanas savienība, kas šā¬dus cilvēkus gaida un vēlas ar viņiem sadarboties, – arī ir, bet nav paša galvenā – sadarbības. No malas izskatās, ka abas puses viena otrai neuzticas. Un abām pusēm tam noteikti ir savi iemesli.
Inārs Bīrmanis gan norāda, ka snovborda frīstails Latvijas apstākļos esot visperspektīvākais no visiem LSS paspārnē esošajiem sporta veidiem. «Es gribētu salīdzināt snovbordu ar kalnu slēpošanu. Es uzskatu, ka Latvijas mērogos snovbords ir daudz perspektīvāks. Paņemsim par piemēru kaut vai tos pašus panākumus EK – ja mēs to varējām sasniegt tepat Latvijā ar minimālu daudzumu ārzemju braucienu, tad kalnu un distanču slēpošanā to būtu ļoti grūti sasniegt,» uzskata Bīrmanis. Viņš stāsta, ka par šo jautājumu – prioritāšu pārskatīšanu – ir runāts arī ar lēmējiem, taču bez panākumiem. «To ir ļoti grūti izdarīt, jo valdē pārsvarā visi ir kalnu slēpotāji. Saprotams, ka viņi vairāk bīda savu sporta veidu. Vēl viena lieta – kalnu un distanču slēpošana saņem FIS dotācijas, kādu vispār nav snovbordā. Līdz ar to varam teikt, ka kalnu un distanču slēpošana praktiski dzīvo tikai, pateicoties šīm FIS dotācijām. Tādā ziņā pat likumsakarīgi ir tas, ka LSS visvairāk arī dod šiem diviem sporta veidiem. Iespējams, ja arī snovbordam būtu šī FIS dotācija, būtu citādi. Cita lieta, ka LSS dzīvo uz šīm dotācijām, vairāk nekā nav klāt, un tas, manuprāt, ir bēdīgi. Saliekot visus četrus zem LSS esošos sporta veidus kopā, masveidība ir ļoti liela. Un, ja tad nevar atrast nevienu normālu sponsoru, tad ir diezgan bēdīgi.»

Bīrmanis uzskata, ka, lai lietu kārtība Latvijas sportā mazliet pamainītos, ir jānomainās sporta funkcionāru paaudzei, jo pie pašreizējās sistēmas vispirms ir grūti no nulles tikt līdz panākumiem, bet arī tie negarantēs mierīgu dzīvi. «Ir jānomainās veselai sporta funkcionāru paaudzei visos līmeņos, lai kaut kas mainītos. Principā šobrīd visa tā sporta struktūra Latvijā ir baigā shēmošana. Ir jāmainās cilvēkiem visās struktūrās Latvijas sportā, sākot ar LOK. Tikai tad kaut kas mainīsies. Par piemēru varam ņemt tos pašus Dukurus – par spīti visiem viņu panākumiem, viņiem iet ļoti, ļoti smagi, brīžiem pat esot tā, ka viņi paši vairs neko negrib darīt,» stāsta snovborda treneris (praksē).