Jaunumi

Gulēšana uz grīdas aukstā istabā, naktsmāju meklēšana pie konkurentiem, stopošana, lai nokļūtu uz treniņu - snovbordistam Tomam Petrusevičam ceļā uz mērķu sasniegšanu caur pamatīgiem pārbaudījumiem nākas iet ne tikai trasē, bet ari sadzīvē. Viņš ir tuvu tam, lai kļūtu par pirmo Latvijas snovbordistu, kurš kvalificējies olimpiskajām spēlēm.

Petrusevičs pirmais no latviešiem iegrieza olimpiskās ziemas sacensību karuseli, Pasaules kausa izcīņas posmā Jaunzēlandē ierindojoties 36. vietā sloupstaila disciplīnā. Drīz pēc atgriešanās viņš ierodas uz interviju "LA”, un fotogrāfe lūdz parādīt kādu interesantu pozu. Ko jūs domājat - 25 gadus vecais puisis izņem no kabatas telefonu, atslēgas un trīs reizes apmet atmugurisko salto. Tas viņam ir tikpat vienkārši kā citiem pietupiens. Žēl, ka laikrakstā lidojums nav atrādāms.

"Tas, kur šobrīd esmu ticis, ir smaga darba rezultāts. Treneris Inārs Bīrmanis saka - ja vari uztaisīt salto, atspēriens snovbordam ir ļoti labs, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mans lielākais trumpis ir neatlaidība un mērķtiecība, lielu mīnusu nav, bet trūkst finanšu, lai nodrošinātu labus treniņu apstākļus un konkurētu ar lielvalstu sportistiem. Piemēram, Austrijā notiek treniņu nometne, kurā piedalās labākie sportisti. Izmaksas ir 250 eiro dienā, tie, kuri nespēj samaksāt, brauc pa parasto trasi, kur jāgaida rindā 20 - 30 minūtes, tramplīni ir mazāki un nav tik labā kvalitātē," stāsta Toms Petrusevičs.

Vai esi bijis nometnē kopā ar lielajiem dūžiem?

T. Petrusevičs: Tādā nē, bet šovasar patrenējāmies Kalifornijā, kur bija uzbūvēts sniega tramplīns ar piepūšamo nosēdienu, lai samazinātu traumu risku. Spontāni izlēmām doties turp, lai gan naudas nepietika un vēl pa ceļam nezinājām, kur paliksim, domājām nakšņot mašīnā. Austrijas izlase vienu nakti paņēma pie sevis, pie angļiem apartamentos braucām gatavot ēdienu. Uz divām naktīm noīrējām viesnīcu, jo sapratu, ka neizturēšu esmu pārāk noguris. Ja nebūsi izgulējies, tad no nometnes īstas jēgas nebūs.

Vai attiecības snovborda vidē ir tik labas, vai arī viņi tevi pagaidām neuzskata par nopietnu konkurentu?

Ja redz, ka esi normāls džeks, tad jā - palīdz. Daži sportisti liekas ieturēti, bet kopumā visi ir draudzīgi, reizēm dalās ar informāciju. iepriekšējai sezonai vajadzīgais budžets bija 50 tūkstoši eiro, bet savācām tikai pusi, tādēļ uz vislabākajiem treniņu apstākļiem nevarējām cerēt. Austrālijā dzīvojām pie kādas latviešu ģimenes, ko Inārs atrada "Facebook", viņi iedeva mašīnu, paēdināja. Tur pārtika ir divas trīs reizes dārgāka nekā Latvijā. Pusotru mēnesi gulējām uz grīdas, tur ir ļoti slikta siltināšanas sistēma, mājas vēsas. Naktīs bija auksti, tieši pirms sacensībām saslimu. Mēs esam nabadzīgākā izlase no visām, kas startē Pasaules kausa izcīņā. Šveicē treneris mēnesī saņem tikpat daudz, cik Inārs gadā.

Izklausās, ka tev nākas iet caur uguni un ūdeni, lai piepildītu olimpisko sapni.

Mūsu sapnis aizsākās Gaiziņā. Gribētos, lai viens no pieturas punktiem būtu Phjončhanā, tikt elitē. Daudzi domā, ka snovbords joprojām ir ballīte, taču esam neatlaidīgi. Grūtības norūda.

Saki - ballīte, bet paskatoties, kādus trikus izpilda snovbordisti, tas ir ārprātīgi augsts līmenis.

Pēdējos gados triki kļūst aizvien sarežģītāki. Agrāk ar trim apgriezieniem ap savu asi varēja uzvarēt sacensības, tagad ir trīskāršie un ari četrkāršie salto. Sajūta kā centrifūgā. Ātrums līdz 90 kilometriem stundā, lēciens ir trīsstāvu mājas augstumā un 30, reizēm 40 metru tālumā. Latvijā daudz trenējos svaru zālē, skeitbordā, eju uz kikboksu, jo tas pēdējā laikā snovbordistiem kļuvis ļoti populārs. No daudz kā jāatsakās, lai tiktu līdz augšai, - burziņiem, alkohola. Inārs izvirzījis noteikumu, ka jāievēro sausais likums, un es to respektēju. Viņš ir ari mans menedžeris, beidzis masāžas kursus un palīdz kā fizioterapeits, filmē un montē video ar maniem braucieniem. Ziedojas, izdara visu nepieciešamo. ielūkojos vairāku Pasaules kausa izcīņas posmu protokolos, un tur bija uzvārdi gandrīz tikai no valstīm, kurās ir kalni. Kurā bridi puisis no Mežciema izdomāja, ka grib piedalīties olimpiskajās spēlēs?

Pirmo reizi uz dēļa uzkāpu 12 gadu vecumā - vecāki aizveda uz Kaķīškalnu, un stundas laikā iemācījos diezgan daudz. Āķis bija lūpā, nevarēju sagaidīt rudeni. Nākamajā ziemā reizi nedēļā braucu uz Milzkalni, Ziemassvētkos man uzdāvināja dēli, ar čomiem arī pagalmā vizinājos, braukāju uz kalnu Nītaurē, kur neviena cita nebija. Man patīk adrenalīns, lidināties pa gaisu. Vecāki nav sportiski, es vienīgais ģimenē izvēlējos šādu ceļu. Pirmsākumos vienkārši braucu, piedalījos sacensībās. Inārs ar Jāni Mellupu izveidoja Latvijas izlasi un pirms pieciem gadiem uzņēma mani, kopš tā brīža uzlaboju līmeni un sāku ticēt, ka man ir iekšā. Profesionāļi gadā uz kalna pavada desmit mēnešus, mums agrāk bija četri pieci, bet tagad jau septiņi astoņi mēneši. Es tajā kompānijā jūtos ērti, jo spēki ir līdzvērtīgi. No Baltijas es vienīgais esmu izsities.

Kas tev jāizdara, lai nokļūtu olimpiskajās spēlēs?

Bigairā un sloupstailā viens no atlases kritērijiem ir izpildīts - vienreiz tikt Pasaules kausā labāko trīsdesmitniekā un dabūt 50 FIS punktus. Vēl ir tas, ka uz 21. janvāri olimpiskajā rangā jābūt pirmajā četrdesmitniekā, šobrīd esmu 47. iepriekšējā sezona bija smaga - janvārī esot labākajā formā, noķēru Epšteina-Barra vīrusu, visu laiku jutos noguris, braucot pie stūres, pulss bija 170. Organisms bija nokauts, bet es esmu tāds - ja varu startēt, tad startēju, ir bijis tā, ka braucu ar plēstu kājas muskuli, daļēji sarautām saitēm plecā. Bet, par laimi, pēc sezonas divu mēnešu laikā izdevās uzvarēt vīrusu un tagad vairs sekas nejūtu. Vienīgi pasaules čempionātā kritu un salauzu ribas skriemeli, no gultas knapi varēju piecelties, bet Inārs tā sasmīdināja, ka bija jādzer pretsāpju tabletes.

Tu esi pārliecināts, ka spēsi kvalificēties Phjončhanai?

Ja varēsim turpināt treniņus tādā garā kā šobrīd, tad ir visas iespējas. Oktobri Šveicē pirmo reizi būšu nometnē kopā ar labākajiem. Plāns ir braukt uz visiem Pasaules kausa izcīņas posmiem, bet jāskatās, kā būs ar naudu, jo Ķīna un ASV izmaksā dārgi.

Olimpisko trasi veidos latviešu meistari. Vai tas tev ir plusiņš?

Grūti spriest. Var agrāk uzzināt, kāda būs trase, bet sapratu, ka būs līdzīga iepriekšējai Pasaules kausā. Es viņu veidotās trasēs esmu braucis tikai Latvijā, bet zinu, ka mūsējie izceļas ar kvalitāti. Trases apskatu ieliek nedēļu pirms sacensībām, un tad vari apmēram saprast, ko taisīsi, bet parasti ir tā, ka daudzas idejas nākas mainīt. Vienreiz sacensībās lēcienā samisējās, nosēdos ar pretējo kāju, to mainīt nedrīkst, jo tad ņem punktus nost, un sekundes laikā jāizdomā, ko darīsi - jābūt rezerves plānam. Parku veidotāji bieži pārcenšas - uzbūvē tādus tramplīnus, ka daudzi sūdzas. Tā bija ari Jaunzēlandē, kur skatītāji tikai noelsās par kārtējā dalībnieka startu. Tu stāvi nākamais, un sajūta ir kā kara laukā.

Tavā "Facebook" profilā ierakstīts, ka pārstāvi "Nitro snowboards". Pastāsti, kas tas ir!

Tā ir kompānija, kas mani atbalsta ar inventāru, ar finansēm vēl ne, bet laika gaitā, kad sevi pierādīšu, viņi sāks domāt. Latvijas snovborda tirgus gan nav tik liels, tādēļ uzņēmējiem tas nav visai interesants, atbalstītājus grūti atrast.

Pa sacensībām Eiropā braukājat ar mašīnu?

Pēdējā laikā aizlidojam un tad noīrējam mašīnu. Inārs māk atrast izdevīgākos variantus. Vācijā, Austrijā un Šveicē vilciena biļetes ir ļoti dārgas, par to pašu naudu var mašīnu noīrēt.

Lasīju, ka ārzemēs dzīvojat viesģimenēs, nevis viesnīcās.

Pārsvarā nedzīvojam braucēju viesnīcās, to vietā īrējam dzīvokli "Airbnb” vai atrodam latviešus, kas mūs var izmitināt. Arī Jaunzēlandē palikām pie latvietes Sandras, kurai bija divas brīvas istabas. Tā bija ekstra, jo, tik ilgu laiku dzīvojot kopējā istabā, jau krītam viens otram uz nerviem. Pirms tam Austrālijā mitām mazā istabiņā, kurā mantām nebija vietas, gulējām divstāvu gultā, kas grozoties čīkstēja, un otrs arvien modās. Domāju, ka daudzi citu valstu sportisti tādos apstākļos jau būtu metuši mieru, bet, lai cik grūti būtu, skatāmies uz visu pozitīvi.

Pēc karjeras beigām droši varēsi rakstīt grāmatu par saviem piedzīvojumiem.

Teicu Ināram, lai raksta. Viņš man ir kā mentors, jo dažreiz tiešām ticība pazūd. ASV reiz apmetāmies maza dzīvokļa viesistabā kopā ar amerikāni. Es gulēju uz dīvāna, Inārs uz matrača, kas saplīsa, laiku pa laikam mainījāmies, un tā mēnesi. Pirmajā nedēļā stopējām garām braucošās mašīnas, jo nebija naudas noīrēšanai. Dzīvojām meža vidū, vajadzēja aizkļūt lidz pilsētai un tad vēl stundu braukt tālāk ar autobusu. Tai grāmatai kulminācija būs bridi, kad sasniegsim mērķi - nokļūsim olimpiskajās spēlēs.

Ceru, ka tev izdosies. Vai plānā ir ari Pekinas spēles 2022. gadā?

Ja aizbrauksim uz Koreju, tad jāturpina. Braukt var tikmēr, kamēr ķermenis tur. Ja ieguldi darbu fiziskajā sagatavotībā, tad vari startēt, dažs ari 40 gadu vecumā brauc diezgan iespaidīgi. Ir jau ne tikai sacensības, bet ar! video filmēšana - snovbordā var izpausties dažādos veidos. Var gadīties tā, ka mentāli nevar izturēt slodzi, kritienus un to, cik ātri atristās snovbords netiec tam līdzi. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk domā, sāc apsvērt riskus. Kamēr jauns, tikmēr gāz un nedomā. Nokritīsi, aizbrauksi uz slimnīcu, salabos tevi, un brauksi tālāk. Bet traumas mentāli ietekmē, un laika gaitā tas atstāj iespaidu. Daudz jāstrādā, lai būtu pārliecināts par sevi.

Toms Petrusevičs par spīti daudzajām grūtībām ir optimists un cer kvalificēties Phjončhanai.

Vizītkarte. Toms Petrusevičs
Dzimis: 1992. gada 20. jūlijā.
Augums un svars: 1,74 m, 69 kg.
Nodarbošanās: snovbordists.
Discplīnas: "big air”. "slopestyle".
Treneris: Inārs Bīrmanis.
Izglītība: Rīgas juglas vidusskola.
Ģimene: neprecējies.
Vaļasprieks: filmēšana, skeitbords, kikbokss.
Lielākie panākumi: pirmā, otrā un trešā vieta Eiropas kausa izcīņas kopvērtējumā, Pasaules kausa izcīņas posmos - 18. vieta "big air”, 19. vieta "slopestyle".

Avots: LETA