Jaunumi

Šīs ziemas apstākļos, kas brūni, pelēki un dubļaini, radās vēlme ko uzrakstīt. It kā ir brīdis, kad teikt nav ko, bet te parādās kāds apstāklis, vai arī kāds personīgi, kas spēj parādīt to, ka pastāv vairāk nekā mēs dažkārt esam gatavi saskatīt.

Biju uz filmas “ODA” pirmizrādi, kas, man līdz galam autoru filozofijā neiedziļinoties, ir filma par slēpošanu un domāšanu par to. Neesmu cilvēks, kas pirms pieredzētā, uzliek sev augstas ekspektācijas, bet šajā gadījumā manas jebkādas iedomātās ekspektācijas tika pārsniegtas pašā maksimālākajā pozitīvā iztieksmē. “ODA” man neparādīja filmu par slēpošanu, bet parādīja filmu par domāšanu par to, par ko arī esmu dziļi pateicīgs tās autoriem. Nevaru par filmas autoriem runāt pilnīgi bezpersoniski, jo brāļi Lansmaņi, kas ir to sarakstā,  ir bijuši nozīmīgas personības LSF kalnu un frīstaila slēpošanas vidē jau ilgi, un bijuši personīgi tuvi arī ar man.

Uz filmu negāju viens, bet ar savu vecāko dēlu, viņam ir deviņi, šeit jāatzīst, ka noticis ir klajš pārkāpums par kuru uzņemos atbildību, jo uz biļetes bija rakstīts: “līdz divpadsmit neiesakām”. Es priecājos, ka viņš filmu redzēja, es nezinu vai viņam tā patikai vai nē, kad prasu, viņš saka, ka patika, bet neatkarīgi no patika vai nepatika, es priecājos, ka viņš to redzēja. Manī dzīvo spēcīgs personīgs viedoklis par mūsu jauniešiem un bērniem, kuri ir tās skaistās un brīvās izvēles un neziņas priekšā par to vai kaut ko darīt, vai vienkārši savu laiku izmest pat nesaprotot kā to darīt. Manā pieredzē daudzi no viņiem neprot savu laiku ne izmantot, ne novērtēt, un pats bēdīgākais, viņi domā, ka laiku izmanto lietderīgi, bet patiesībā izmet to. Pieskatāmu bērnu līmenī, es runāju par kārdinājumiem caur viedierīcēm, ar kurām cīnās vairums vecāku, un par spēju vai gudrību noturēt līdzsvaru starp kārdinājumiem, kas ir tik pieejami, un to, kas šīs nenobriedušās personības varētu padarīt par personībām. Skaidrs, ka tehnoloģijas skrien mums pa priekšu tik ātri, ka gŗūti tām izsekot, un tāpēc šķiet, ka katrā mūsu pieaugušajā galvā ir jābūt kaut kam, kas spēj filtrēt un novērst arī apzinoties ļauno, kas var tikt izraisīts nedarot neko.

Un te nāk “ODA” – viņi atnāk un pasaka! Viņi pasaka to, ka ja pareizi paskaties, tev būs ko darīt arī ārpus mājas un jebkurā līmenī. Ja man kāds prasa, vai man filma patika vai nē, es saku – man ļoti patika! Neesmu tas, kurš spriedīs par tehniskām kinematogrāfijas niansēm, jo nesaprotu par to neko, un  filmu skatījos kategorijās patika/nepatika,  bet šoreiz man svarīgais ir bijis stāsts,  un tas man ļoti patika. Es ceru, ka šādi stāsti spēs iedvesmot pēc iespējas vairāk jauniešu darīt, un pēc iespējas vairāk jauniešu spēs šādos stāstos ieklausīties. Visvienkāršāk ir nedarīt neko, bet tajā pašā laikā ir bezjēdzīgi darīt kaut ko, kas tevi neinteresē, un kam tu netici. Tieši tāpēc kā izcils piemērs kalpo “ODA”, jo tā parāda stāstu par cilvēkiem, kas tic, un viņi tic kaut kam tādam, kam citi pat nebija iedomājušies ticēt, tātad tu vari ticēt jeb kam. Filmas citāts ir par tiem, kas tic, un tiem kas netic, un par tiem ticošajiem, kam piemīt tā enerģija. Šis pierāda filmas radītāju ticību neatkarīgi no rezultāta, un es zinu, ka tas rezultāts ir mēģināts radīt no nekā, kas vēl vairāk piedod enerģiju. Un citāta domas turpinājumā teikts: “tie, kas nejūt un netic, tie to noliedz”, bet patiesībā tie taču nav svarīgi.

Pēc “ODA” noskatīšanās sajutos patiesi lepns par to, ka manas un LSF dzīves ceļi ir krustojušies ar tādiem cilvēkiem kā brāļi Lansmaņi, un īpaši Einārs, kurš pārstāv LSF valdi frīstaila un snovborda disciplīnās, kas nozīmē pilnīgu ziedošanos un ticību tam ko viņš dara. Atzīšos, ka zināju, ka visi cilvēki, kuri redzami “ODA’s” titros ir pasākumā jau sen, un tic tam ko viņi dara, bet pati “ODA” ir bijusi kā pierādījums tiem, kas tic daudz plašākā nozīmē. Tādēļ īpašs paldies par to visiem “ODA’s autoriem. Bija patīkami atrasties pilnā un pozitīvi uzlādētā kino. Paldies!

Cieņā,
Dinārs Drošs.